Desmitgades ietekmīgākie albumi
+11
Tā sāku štukot par šo tēmu, un zin, galvā vairāk tā kā uz vakuuma pusi velk. Aizejošā desmitgade, atmetam te šobrīd neauglīgus strīdus par to, ar kura gada beigām ta tā dekāde īsti beidzas (pa manam - ar šī gada) ir priecējusi ar daudz jo daudziem metāliskiem albumiem, droši vien vairāk nekā jebkad iepriekš, taču cik daudzi no tiem ir spēlējuši vērā ņemamu lomu?

Nospriedu, ka to izsecināt var, tikai ņemot visu to būšanu plašāk, respektīvi, kas tāds būtisks metālā pēdējā desmitgadē ir vispār noticis. Lauzu galvu, lauzu, un ko varu izdomāt:

- jaunu subžanru uzplaukums, lielākoties metalcore un tā paveidi, kā arī post-metal; abos gadījumos gan diskutabla ir piederība metālam – kā nu kuras grupas gadījumā. Ir jau gan arī citi, mazāk populāri subžanru uzplaukumi, kā depresīvais bleks, kaut vai pa piemēru.

- dažu vecu žanru augšāmcelšanās, visspilgtāk novērojama laikam thrash variantā, bet retro-death ar tālu neatpaliek.

- reunion vilnis, tai skaitā ilgāku laiku klusējušu bandu aktivitātes, un tai skaitā arī itin bārdainu kolektīvu nosacīta atgriešanās pie agrākajām skaņām pēc vairāk vai mazāk ilgstošiem eksperimentiem.

Jaunu, skatuvi satricinošu bandu uzlēkšanu tradicionālajos subžanros kaut kā īpaši nemana, kaut arī netrūkst spējīgu censoņu; laikam tādēļ, ka tāpēc jau tie ir tradicionālie žanri (ar to domāju tos, kas bija kā stabili subžanri jau deviņdesmito vidū), un divriteni nedz vajag, nedz arī diži var otrreiz izgudrot. Tādēļ izcelšanās ir lielākoties eksperimentātāju ziņā, kā jau tas allažiņ arī bijis.

Lūk, nu un es ne vella nevarēju izdomāt kaut desmit albumus, lai varētu to par kaut kādu topu runāt; bet te dažas domas, kas man iešāvās prātā:

- Metallica – St. Anger. Spilgts piemērs, cik tālu var nonākt, mērkaķojoties pakaļ modei, kamēr paši paliek par mērkaķiem un apsmieklu pat vairumam to fanu, kas daudzmaz pozitīvi pieņēma deviņdesmitajos veikto atvieglošanās procedūru. Man vismaz šķiet, ka šis albums kalpoja par piemēru daudziem – piemēru, kā nevajag - , un arī pašiem Metallica dalībniekiem, ko pierāda mēģinājumi aizmirst kļūmīgo soli un atgriezties sakarīgākas smagmūzikas lauciņā.
Es pat teiktu, ka šis albums ir arī tipisks piemērs vairākgadu stratēģijai „izdod pilnīgu sūdu, pēc tam sekojošais sūds parastais jau liksies tīri labs”, ja vien citi viņu laikabiedri nebūtu viņus apsteiguši vismaz šajā ziņā.

- Celtic Frost – Monotheist. Viens no neskaitāmiem reunion viļņa gadījumiem, bet stabili viens no ievērības cienīgākajiem. Gan tāpēc, ka šie lielā mērā ietekmējuši metāla smagāko izpausmju rašanos, tomēr saistībā ar nupatminēto arī – un galvenokārt - tāpēc, ka atgriešanās albums nebija ne veco laiku atrauga, ne puslīdz droši izspēlēta kārts, uz kuru gan jau kādu stiķi paņems (sk. Maiden un Priest, kā arī daudzus citus), bet pilnīgi citāds albums, kuru ar agrākajiem Celtic Frost darbiem vieno gandrīz tikai eksperimentētāju uzdrīkstēšanās gars un melnā tematika. Paliekot audiāli atpazīstmā CF teritorijā, Fišers & Co. uzbūra totāli jaunu drūmuma pasauli, albumu, kuram trūkst īstu priekšgājēju (ja nu vien paši), kurš ar savu minimālismu ir spējis radīt satriecošu iespaidu; attiecībā uz šo albumu vienaldzīgo nav, vismaz neesmu tādus manījis – vai nu per, vai riebjas. Man labpatīk atcerēties un citēt kādas recenzijas virsrakstu: „The most successful intentionally ugly sounding album ever” (vai aptuveni tā :D) – ar domu, ka successful še attiecināts uz „ugly sounding”. Arī žanriski šis albums radīja apjukumu enciklopēdistos, nebūdams viennozīmīgi iekļaujams nedz doom, nedz black, nedz death, nedz thrash kategorijās – tai pašā laikā esot pirmo divu teritorijā pavisam stingri.

Runājot par veco žanru uzplaukumu, tad tā arī ir aizejošai desmitgadei raksturīga pazīme, un grūti pateikt, kas kurā gadījumā ir aizsācis to vilni, taču lielā mērā tas viss iet roku rokā ar reunion aktivitātēm. Var runāt par kaut kādiem spilgtākajiem pārstāvjiem; tā, piemēram, man šķiet, ka klasiskās detuhas nostaļģistu vidū redzamāko lomu ieņem Bloodbath (kaut arī tā pa īstam to var attiecināt tikai uz pirmo albumu), kamēr thrash otrā atmoda tā īsti aizgāja vaļā ar Exodus atgriešanos albuma „Tempo of the Damned” formātā, par spīti vācu vadošo šī žanra grupu cienījamiem albumiem jau pāris gadu iepriekš. Pēdējos dažos gados ir novērojams arī klasiskā doom metal uzplaukums, par kuru es gan necik daudz nevaru komentēt, bet šķiet, ka šīs kustības spicē varētu būt Reverend Bizarre – vismaz šiem bija novērojams eksplozīvs popularitātes pieaugums, pēc kura sāka aizvien vairāk parādīties arī citi salīdzinoši neseni grupējumi un no sūnām līst ārā arī senāki.

Lūgtum komentierēt, piedāvāt savas versijas un iesaistīties diskusijā :)
Komentāri sakārtoti pēc to ievadīšanas datuma
0
Ja par pagājušās desmitgades žanriem un subžanriem runā, tad būtu jāmin arī viking metal, kurš, veiksmīgi iesācis attīstīties 90 - tajos, turpināja savu uzvaras gājienu arī nākamajā desmitgadē ar tādām blicēm, kā Amon Amarath, Tyr, Equilibrium, Vintersorg, Falkenbach, Bathory. Manuprāt vieni no ievērības cienīgākajiem šā sub - žanra albumiem ir minami: Amon Amarath "The Crusher"; Tyr "Eric the Red"; Bathory "Nordland I "...
+1
Vēl būtu jāpiemin progroka popularitātes atgriezšanās, Dream Theater, Opeth ar Watershed albūmu, Mastodon ar Crack in the Sky u.c. Abi minētie noteikti būtu cienīgi desmitgades TOP 10
+2
Viking/folk/pagan tomēr ir deviņdesmito produkts, un, kaut arī īsto uzplaukumu piedzīvoja nulltajos, viss galvenais, manuprāt, jau bija pateikts pirms tam, pēc tam nāca tikai tādas receptes pieslīpēšanas, pa lielam.

Un fak, Amon Amarth ir melodic death; varbūt STtNW un OSFtGH var vēl par vikingmetālveidīgu skaitīt, bet citādi... Unleashed tad arī ir viking metal. Un Deicide tad ir black metal.

Progroka popularitātes atgriešanos es gan kaut kā īpaši neesmu manījis (a kad tas vispār ir bijis sevišķi populārs stils? kā bijis na ļubiķeļa, tā arī tagad tāds ir); Mastodon jau nu gan nezinu, vai pie proga ir skaitāms. Tāds jancīgs mistrojums gan ir, un iespējams, ka šie tādā ziņā var pretendēt uz nozīmīgu lomu dekādes smagmūzikā, tas gan var būt.
0
^
Nu, sorre, ka nebiju tik true un precīzs ka Amon Amarath iekļāvu viking metal lauciņā, lai gan tomēr pasaulē Amon Amarath ir pieņemts pieskaitīt pie viking metal. Es nepretendēju uz zinātniku izpēti par stiliem - tās bija MANAS DOMAS un mans viedoklis, jo savādak nemaz nebūtu jēgas saistīties šajā diskusijā...
0
Piekrītu par Celtic Frost; imho, visu laiku labākais Celtic Frost albūms, un noteikti ietekmīgs veikums gan doom, gan black metal žanros,kaut gan, huļi tur ir blaks?

Otrs moments - Paradise Lost nogāja pilnu apli savā attīstībā, un ļoti mierīgi atgriezās pie Icon/Draconian Times laika mūzikas, izejot cauri tādiem albūmiem kā Paradise Lost, In Requiem un visbeidzot ar savu labāko (un smagāk skanošo) albūmu Faith Divides Us - Death Unites Us.

Par Mastodon - neapšaubāmi, viņi ir atstājuši savu ietekmi, kas ir gana plaša - viņus pasaulē klausās gan rūdīti metaļugas, gan citādi domājoši mūzikas cienītāji. Visa viņu diskogrāfija ir ietekmīga, taču vislabākie, manuprāt, ir pēdējie 2 albūmi - Blood Mountain un Crack the Skye.

0
Oi, nu izbeidz. Ja veel "Blackwater Park" tur vareetu likt, tad "Watershed" jau nu gan nepavilks. Kaa nekaa runa ir par veselas desmitgades ietekmiigaakajiem albuumiem.
iisteniibaa, ja par Opeth un progresiivajiem un popularitaates atgieshanos tad no visiem vinju albuumiem varbuut visvairaak jaapiemin "Damnation". Lai gan cik nu vinsh tur ietekmiigs. Nekaadi sekotaaji nav saradushies. No otras puses - varbuut ka tieshi ar to arii ietekmiigs.

Vispaar "Terrorizer" vienaa numuraa bija kaut kaads raksts par tieshi sho teemu:
www.terrorizer.com/content/terrorizers...

Bet negribeejaas mekleet, jo varu iedomaaties kaads sviests tur sarakstiits, un kas tad peec vinju domaam ir tie "dekaades varonji".
+1
Opeth šausmīgi kopē krievu grupa Alley. nu vienkārši nenormāli kopē, vemt gribas, kur tā var zagt.
-3
Desmitgades albūmi, manuprāt, ir:
Lux Occulta "The Mother And The Enemy";
Arcturus "The Sham Mirrors";
Evergrey "In Search Of Truth".
+1
Nav jau tur nekaada iista metaala, bet Dillinger Escape Plan "Miss Machine" ir stipri ietekmiigs bijis.
Pats albuums - zhilbinoshi labs, atstaataa ietekme - mulkju rokaas apvaartiita peerle, kas novedusi vairaak pagrimuma nekaa uzplaukuma. Bet nu ietekmiigs paliek ietekmiigs.

Varbuut arii Enslaved ... es tikai nezinu vai "Below the lights" vai tomeer "Isa".
0
Ja pie progroka pieskaitām tos, ko Fauns veiksmīgi nokrustījis par post-ķīniešiem - visādus Explosions In The Sky, Mogwai, Silver Mt. Zion u.tml., - tad šitā stilistika tomēr guvusi neparastu masveidīgu popularitāti.

Bet vispār, man allaž šķitis, ka metālā tieši pēc 2000.g. tā pa īstam uzplaucis viss tas, kas saknes laidis jau nez cik sen iepriekš. Un jaunais Burzum to kāreiz pierāda.

Ja runājam par fenomeniem, tad tie manā skatījumā bijuši 3:
1) heathen black vilnis no slāvu Paganfront u.tml. grupām. Desmitgades pirmajā pusē tak bij tāds NSBM cunami no Norvēģijas līdz pat Brazīlijai, ka turi bikses. Un labākie žanra paraugi sākuši parādīties, tam krietni noplokot - Temnozor, Kroda u.tml.

2)Groove Metal fenomens. Kaut gan no visa tā tik vien gribas atzīmēt, kā Black Label Society. "1919 Eternal", varbūt, ja jāizvēlas.

3)Dažas melodiskās izsmalcinātības. Daži krietni albumi pagrīdē Septic Flesh un Rotting Christ lieliskajās tradīcijās. Bet tas gan nebij nekāds vilnis, tik tā, ja labi pameklē.

Bet vispār, ja reizēm no nerūsējošā kursa reizēm nogriež uz kādu Lynyrd Skynyrf vai Joe Bonamassa pusi, tad desmitgade tīri ciešama. Nez vai tie astoņdesmitie kādreiz vēl atgriezīsies, iztiksim nu ar to, kas ir.
0
Amoņiem no vikingmetāla tikai tik daudz, cik tematiskie teksti.
0
Kaut ko stipri liidziigu kaa par D.E.P. var teikt arii par Neurosis. Arii ietekme, tikai kaada...? Pashi Neurosis ir malachi.
+1
bet man vislielākais pārsteigums bija Sunn O))) veidīgo savairošanās :D lai gan gabals Alice no Sunn O))) nemaz nav tik sūdīgs
0
"Ja pie progroka pieskaitām tos, ko Fauns veiksmīgi nokrustījis par post-ķīniešiem - visādus Explosions In The Sky, Mogwai, Silver Mt. Zion u.tml., - tad šitā stilistika tomēr guvusi neparastu masveidīgu popularitāti."

Tas ir post-rock un nekad nav skaitiijies pie progresiivaa (lai gan savaa laikaa ir bijis pat ljoti progresiivs, peec buutiibas, ne peec stila apzimeejuma)
+2
TYR jau ar nekāds Viking Metal nav. Par Pagan/Viking var saukt to grūti definējamo Black/Power/Doom/Folk sajaukumu (kāds elements var arī izkrist), kuru iesāka Bathory, Einherjer, Falkenbach, Thyrfing, Manegarm, Moonsorrow. Un tas jau bija 90's. Groove jau ar 90-to sākuma produks.

Folk Metal gan tādu īstu uzplaukumu tieši šajā desmitgadē ir piedzīvojis.
0
Runājot par Opeth, neviens nepiemin albumu Ghost Reveries, tas manā topā noteikti atrastos.
+4
Es varu pieminēt arī to albumu, stāvot pie spoguļa ar sveci un izrunājot to no otras puses, kamēr tas izzūd no šiem esības laukiem.
+1
Necrophagist - Epitaph (2004), lai gan nevar nepiesaukt arī Onset of Putrefaction (1999) - radījuši milzīgu jauno mūziķu vilni, kas savas spēlētprasmes spējas sāk dzīt līdz maksimumam, diemžēl nereti aizmirstot par savas daiļrades muzikālo pusi.

Bloodbath - Resurrection Through Carnage (2002), nebrīnīšos nevienā acī, ja pēc šī albūma noklausīšanos cilvēkos radusies interese par oldskūlo desinieku, kā arī ieraksta skaņa noteikti likusi studijā grupas pasvīst ne tikai pie materiāla ierakstīšanas, bet arī skānas apstrādes.

Mayhem - Grand Declaration of War (2000), blekmetāls pasniegts pilnīgi citā kvalitātē un aramnžējumā, viens no iemesliem, kādēļ bleks priekš manis nav metams mistkastes netīrākajā vietā.

Tas tā uzreiz ienācās prātā, vēl jau bik jāierukā, moš vēlāk vēl :)
0
Mayhem Grand Declaration of War gan es nevaru izturēt. muzikāli ir baigi OK, bet nu tā vokālista deklamēšana ir pilnīgi neciešama.
0
Hmm, Necrophagist vispār varētu būt. Pirmais albums man likās maķenīt labāks, taču šitas otrais laikam bija tas, ar kuru radās plaša popularitāte un uzplauka tas tehnologu vilnis.

Skatos, Opeth kā banda daudziem liekas svarīga, bet par albumu vienprātības nav :D

Runājot par nerve minētajiem - tēma jau nav par desmitgades labākajiem albumiem, bet par tiem, kas atstājuši paliekošu ietekmi.

kurrat - nu sorre, nevajag jau uzreiz personiski uztvert :)
-14
RAMMSTEIN- Liebe ist für alle…

pasākums 6.kl.- IVk. audzēkņiem
ceturtdien, 25.februārī, plkst.13.00 kora zālē

Tā kā 4.martā Arēnā Rīga būs Rammstein koncerts,
RDKS tiek rīkots muzikāli informatīvi izglītojošs pasākums par Rammstein mūzikas stilu,
tā pozitīvo vai negatīvo ietekmi gan uz audzēkņu muzikālo izaugsmi,
gan arī uz vācu valodas apguvi.

Pasākuma rīkotāji-
vācu valodas skolotāja Guna Grimsta, Laima Lediņa, Evija Skuķe un Valdis Avotiņš

0
Ja albumi, tad:
OPERA IX "The black opera: symphoniae mysteriorum in laudem tenebrarum"
VADER "Impressions in blood"
Tie ir albumi, kurus noteikti iekļautu Top10
+2
Ar ko tādu īpašu izceļas Vader - Impressions in Blood? Es teiktu, ka pat viņu pašu diskogrāfijā tas nav nekas izcils, kur nu vēl metālā kopumā.
0
Nu, ja vērtējam metālu kopumā, nāku pie atziņas, ka šajā desmitgadē pat 10 metāla albumus neesmu noklausījies. Tas liek aizdomāties...

Kas attiecas uz VADER "Impressions in blood" - protams, nekā pārgudra un sarežģīta tur nav, tas gluži vienkārši labi nostrādāts albums ir (kuru, turklāt, neapnīk klausīties).

Vēl Top10 iekļauju DECEASED "Supernatural addiction"... DECEASED arī prieks klausīties vēl un vēl.

0
No savas puses varētu pieminēt Nile ar austrumu motīvu ienešanu desmetālā.

Hollenthon savus labākos albumus laida tieši desmitgades mijā, tomēr pieminēšu.

Cephalic Carnage IMO labākos albumus izlaida šajā gadu desmitā.

Blackened death metal nostiprinājās šajā gadsimtā.

Par thrash atdzimšanu un Bloodbath protams piekrītu :)
Par folk metālu arī.
hmm, skatos, ka top10 albumus varētu pat uzcept. :)

P.S. St. Anger visdrīzāk izdevēji prasīja lai uztaisa tādu modernu, lai gan tāpat albums bija nekāds.
0
Nile jā, kopā ar Behemoth, tomēr - kurš albums? Amongst Catacombs... jau vēl bija pagājusāis gadsimts. BSoV 2000. gads, tehniski arī iepriekšējā dekāde.
0
Petenju Maleejs, šodien, plkst. 16:35, nosauktie nekādas īpašās emocijas neizraisa. Ja nu vienīga Bloodbath, tāds lādzīgs desenieks.

Tā ietekmīgākā albuma TOP noteikšana jau ļoti subjektīva sanāk, vismaz manā gadījumā. Es varētu nosaukt TOP20 kas MANI visvairāk ietekmējuši un arī dažus piemest, kuri manā dziļā IMHO arī kādu citu varbūt ietekmēja. Uz ko kaimiņu Bartolomejam stāvējis, nemācēšu teikt ....
0
P.S. Par Nile ar bij doma, bet šie jau to pašu 1998.gadā sāka, ne ?
+1
Jā, Enslaved arī varētu minēt; sākās jau visa tā progīgā būšana ar "Monumension", bet kā labāko un būtiskāko no jaunā stila albumiem viņiem es liktu "Below the Lights".

Vispār jau tā avangardiskā post-black štelle ar piedzīvoja uzplaukumu nulltajos, ar Enslaved, Arcturus, Solefald, Ihsahn priekšgalā. Kaut gan, no otras puses - arī deviņdesmitajos tas viss jau bija - Ved Buens Ende, Dodheimsgard, Fleurety, In The Woods, tas pats Arcturus...
+1
Nile protams sāka pagājušajā desmitgadē taču slavu ieguva ar Black seeds of venegence, kas ir 2000. Līdz ar to sākās austrumu motīvu ielikšana desmetālā, kas tomēr ir šīs desmitgades raksturīga iezīme.
0
No avantgarda gala man tik Solefald nāk prātā, no šī gadsimta darboņiem.
0
O, pie Skyforger tēmas pamanīju sarunas par Rammstein un uzreiz ienāca prātā ka Rammstein -Mutter nav pieminēts šeit. Pēc tā albuma šamos zināja visi.
+1
Skuforger -Latviešu Strēlniekus- es noteikti pieminēšu. Pajāt kā tos desmitus skaita.
+2
Kas pirmie nāk prātā...

Patīkamu uzplaukumu piedzīvojis eksperimentālais prog(/death) metal, pateicoties jau pieminētajiem Opeth (Blackwater Park, 2001), kas gan jau labu laiciņu ņemās ar Porcupine Tree-veidīgu progroku un Mastodon (Leviathan, 2004 & Blood Mountain, 2006).

Lieliem soļiem arvien stabilāka un izteiktāka kļūst t.s. post-metal skatuve, pateicoties Isis (Panopticon, 2004 & Oceanic, 2002), Neurosis (The Eye of Every Storm, 2004), Pelican (Australasia, 2004) un Russian Circles (Enter, 2006). Protams liela daļa viņu auditorijas nav tradicionālie metālgalvas, bet gan izteikti eksplozīvi populārā post-roka cienītāji (kā es :)).

Avangardā ir samērā daudz jauni censoņi (Stolen Babies, Diablo Swing Orchestra, Unexpect), manuprāt pateicoties galvenokārt Arcturus (The Sham Mirrors, 2001) un Solefald (Red for Fire, 2006)

Un protams, neskaitāmie deathcore, metalcore un pseudo-experimental grindcore pirdieni, vairums gan štatos, bet vienalga zināma ietekme tam visam ir.
+1
Rammstein - Mutter tiešām ir šo labākais albums, un laikam arī vispopulārākais. Vienīgi, cik nu tas ir metāls.
0
Izskatās, ka pie ''the most overrated'' bandām nāksies arī Opizdu pievienot ... man pašam ir 4 pirātu CD un 1 DVD, bet nu neviens no viņu ražojumiem vairāk par 8+ nevelk ...
0
^^ da pajāt ... man patīk ... značit Metāls ...
0
Man vispār interesē, kas tieši iekš Opeth būtu over-rated?
+1
Ka viņu te 4x pieminēja. Stilistiski jau visai savdabīgi, bet neko dižu nav uzražojuši. Green Carnation 2x labāki.
0
^ praktiski viss, izņemot Plekkwaterpark.
+1
Piedodiet, atvainojiet - bet es OPETH ilgāk par 2 dziesmām izturēt nevaru...
+1
Pa lielam jums te visiem ir taisnība. Nile, Behemoth, Necrophagist, Opeth, Mastodon un citas šajā tēmā minētās blices tiešām šķiet kā centrālie atslēgvārdi tēmai "Smagā mūzika 21. gadsimta pirmajā desmitgadē".
No sev tuvāka metālmūzikas nostūra, es vēlētos izcelt Blut Aus Nord - bet ne priekš galvenā saraksta, drīzāk pie kaut kādiem perifērijas dīvainīšiem, kurus ne pārāk daudzi klausās, bet kuru ieguldījumu metālmūzikas attīstībā nekādi nevar noliegt. Tādu, protams, ir visai daudz - katrā subžanrā pa čupiņai. Šis vienkārši tāds pilnīgs sava ceļa gājējs, uz kura citi pēc viņa mēdz arī pastaigāties.
+2
Opeth - klausīties tālāk par 1-o dziemu nevaru. Murgs.
+1
Es gan teiktu, ka Opeth ir savai ģenialiatātei atbilstoši un pienācīgi augstu novērtēti, nevis pārvērtēti. Pašam uz viņiem īpaši nestāv, bet muzīks ir labs, tur neko nevaru iebilst.
0
8+ gan ir ļoti augsts vērtējums, starp "ļoti labi" un "teicami". :P

Man arī Opeth parasti apnīk ātri, tāpēc dikti sen arī nessmu pat mēģinājis klausīties. Blackwater Park gan palicis atmiņā kā diezgan sakarīgs.

Blut Aus Nord jau gan ir diezgan populārs, man izskatās. Pie blekiem varbūt varētu vēl minēt Deathspell Omega, kas Mayhem virzīto tehnisko bleku pacēla jaunā kvalitātē. Neteikšu gan, ka sevišķi jūsmoju par viņiem.
+1
^Blut Aus Nord nav bleks!!!!

Vindsval, the vocalist and guitarist, made the following statement:
“ Blut Aus Nord is an artistic concept. We don’t need to belong to a specific category of people to exist. If black metal is just this subversive feeling and not a basic musical style, then Blut Aus Nord is a black metal act. But if we have to be compared to all these childish satanic clowns, please let us work outwards [from] this pathetic circus. This form of art deserves something else than these mediocre bands and their old music composed 10 years before by someone else. ”

( en.wikipedia.org/wiki/Blut_aus_nord... )
+4
Blā, blā blā, mēs negribam sevi ielikt nekādos rāmjos, vecā dziesma. Ja tas izklausās pēc bleka, tad tas ir bleks, simple as that.

Protams, BAN ir samērā savfdabīgs, tomēr +/- bleks ir konkrētākais, kam to pieskaitīt. Tas, ka viņš citus bleka pārstāvjus uzskata par klauniem, ir viņa paša problēma (nevar noliegt, ka daļa tādi arī ir).
+5
pohuj, kāda starpība, kas tas par stilu, man ir 2 kategorijas - patīk un nepatīk :)
un tad tikai dalu tālāk, kas tas par stilu
0
^Tieši tā.
-1
es gribētu te pieminēt arī Dimmu Borgir ar albumiem Puritanical Euphoric Misanthropia un Death Cult Armageddon. patīk nepatīk - tā ir gaumes lieta, bet ietekmīgi pavisam noteikti
0
Death Cult Armageddon? Diez vai...
0
^ir jau tā manta interesanta, problēma tāda, ka visi viņus izmisīgi mēģināja pie bleka piekabināt, lai gan veči gāja pavisam citā virzienā. Bet nu ģimku tagad var toč pieskaitīt pie r.i.p., jo bez tā taustiņnieka nekas jau vairs tāpat neizklausīsies.
0
Mēģināju dažas reizes klausīties, bet nu galīgi negāja pie sirds. Agrākie DB garadarbi gan likās gluži labi.
0
Man 8 = labi, 8+ = ļoti labi, uz ko tik Opeth debijnieks velk. Būs kautkad jāpārklausās visi, jo nesen vienu uz miseni aizsūtīju, -Morningrise-, vai.

Vakar MORGUL - The Horror Grandeur klausījos. Itkā Black skaitās, bet sabāzts tur dafiga kas, sākot ar The Sins of Thy Beloved.
0
a es tagad klausos Kraftschlag - Alles Oder Nichts, un jūs visi ar ar saviem metāliem varat iet ieskrieties :):):)
+2
Black Waterpark viennozīmīgi ir labākais Opeth albums un viens no nozīmīgākajiem 10itgades albumiem
+1
Malējam pieminot Mayhem eksperimentus, jāatceras - bleks un rullis, lūk, kas ārpus diskusijas palicis. Satyricon ar saviem, iespējams, ne viscaur viendabīgi kvalitatīvajiem, taču nenoliedzami spilgtajiem "Volcano" un "Now, Diabolical". Dartkthrone ar savu "Too Old, Too Cold". Immortal arī vienbrīd pēc Motorhead bij sagribējuši izklausīties. Kas vēl?...

Bet, ja tiešām vajadzētu izvēlēties desmitgades albumu, tas nenoliedzami būtu Dissection - "Reinkaos".
+2
Par cik te katrs 2. slavē Opeth, tad uzskatu par vajadzīgu paust savu neizprati par to jūsu atrasto dižo ģenialitāti šajā mūzikā. Nekā īpaša es tur nesaklausu, lai gan tiku mēģinājis klausīties dažas reizes. Nekā tur nav, vien drūma garlaicība.
+1
tops tiešām ir subjektīvs, jo man no Dissection kā kulta albūma stausā ir Light os a storm bane, reinkaos ir klausāms un baudāms, bet savā ziņā līdzīgs at the gates daiļradei un nekas ģeniāls tur neizskan.

no ōpetiem patīk damnation, akustiskais, iespējams dēļ tā ka tika klausīts periodā, kad mīlas dzīve tika pavadīta uz naža asmens un bija lielisks veids kā nolīdzsvarot ēmocijas. Smagos ōpet albūmus reizi 4 mēnešos var uzlikt, manuprāt, tajā mūzikā ir diezgan daudz jauki momenti, bet kopējumā vairāk patīk par to parunāt nekā regulāri klausīties

ko sakat par meshuggah? kaut ko no šiem jau varētu ielikt šajā topā. es liktu obzen, jo citus neesmu griezis tik daudz, lai varētu izteikt viedokli >:)
0
Tas nu gan ir muzons, kurš izteikti riebj. Pilnīgi bezjēdzīgs.

Vakar -Blackwater Park- noklausījos. Nu ir OK, dažādas fīčas sabāztas, retu reizi var paklausīties, bet visai garlaicīgs un nekā tāda atmiņā paliekoša (ja neskaita tīro maigoņvokālu vienā dzismā). Albums no albuma ar neatšķiras (un ja tev tāds muzons īpaši nepatīk, tad tas ir liels papildus mīnuss).

0
līdzsvaram (salīdzinoši ar pēdējiem dažiem postiem) piebildīšu, ka Opeth neapšaubāmi ir viena no labākajām pēdējās un priekšpēdējās desmitgades lietām, un kā reiz Blackwater Park ir favorīts, bet arī Still Life, Ghost Reveries un Watershed ir ļoti atzīstami. bez zemāk minētajiem Opeth nav sūdīgu albumu, arī Orchid ir ļoti labs.

Damnation un Deliverance gan man diezkā nepatika - sadalīt savu mūziku pa ietekmēm nozīmē štruntīgu rezultātu, to jau vajadzēja no vēsturiskiem piemēriem zināt.

Bet nu... kam ir dots, tam ir. Kam nav, tas necērt zivtiņu :)
+2
Kas necērt ziftiņu, teš o-kartiņu?
-1
Tikko apskatīju, ka Immortal savu Sons of Northern Darkness ir 2002 gadā izlaidis. Laikam ietekmīgākais blacka albums šajā desmitgadē.

Un arī Cradle of Filth savus komerciālākos albumus izlaida šajā desmitgadē.
0
Bet ietekmīgākos iepriekšējā.
0
Immortāļu SoND varētu būt labs kandidāts. Par Dissection piekrītu Malējam 100%.

Meshuggah man arī sevišķi nepatīk, taču ietekme viņiem nenoliedzami ir bijusi.
0
Neapšaubāmi jāpiemin arī Agalloch ar The Mantle un Ashes Against the Grain.

Un neskaitāmie Devin Townsend ražojumi.
0
Anal Cunt arii tak laikam diezgan ietekmiigi ir izraadiijushies.
+1
Intaram viņu ietekmi mēs visu mūžu atgādināsim :D
+1
Es ar to Opeth-māniju neizprotu. Bik esmu mēģinājis savā laikā paklausīties, neesmu sapratis, kas tur ir.

Bet diezvai mēs tagad tā pilnīgi varam runāt par 2000-o gadu ietekmīgākajiem albumiem. Drīzāk varētu runāt par iepriekš iznākušo albumu ietekmi uz 2000-o gadu mūziku. Par to, cik ietekmīgs būs vai nebūs tas, kas ir iznācis gadu desmita otrajā pusē, spriest varēsim tikai pēc kāda laba laika.
0
Prognozēt vismaz var mēģināt.
+2
Ar Opeth daudzu cilveeku lielaakaa probleema vienmeer ir bijusi vairaak tajaa, cik ljioti vinji patiik citiem, mazaak tas kaadu muuziku vinji speelee. Tas ir normaali.

Man ar saak likties, ka aizejoshaas desmitgades patiesi ietekmiigaakie albuumi ir iznaakushi kaut kad ap 95-98 gadu. Tie iistie visu veelaako "jauno vilnju" pirmsaakumi.
Meshuggah, Dillinger escape plan, Finntroll, Opeth, Gut, Cock and ball torture, Cradle of filth, Hate Eternal, Marduk, the Gathering
Droshi vien visi pashi var izteeloties par kuriem albuumiem un kaadaam ietekmeem, kuras juutamas veel arvien, ir runa.
Ir gan post-thrash/ mathcore, gan uuber-aatrais un nezheeliigais black, folkmetaala variaacijas, hiperbrutaalais buldozergrinds, modernais tehniski brutaalais desinieks, vieglie alt-gothic metaali ar sievieshu balsi.
Kaa jau augstaak mineeju - ietekmes paliek ietekmes, pat ja negatiivas un/vai liidz galiigam sviestam novestas. Viens pasaka A, citi sabaazh B, C un D dirsaa, kad ierakstu kompaanijas saak dot naudu.
+5
^ kā bija kādā velsiešu (?) pasakā, kur džeks dzirdējis, kā elfi dzied dziesmu "pirmdiena otrdiena, pirmdiena, otrdiena, pirmdiena otrdiena" pielika galā klāt "un pēc tam trešdiena", un par to izpelnījās lielu atzinību elfu vidū (laikam šim kupri noņēma). Cits to padzirdējis, ar gribēja no kupra vaļā tikt, un ar aizgāja pie elfiem, pie tās pašas dziesmas nobļāvās "un pēc tam trešdiena, un pēc tam ceturtdiena." utt., par ko dabūja vēl vienu kupri klāt.
+1
^ pizdec ku labs
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai reģistrējies!
Aktuāli
Forums
Online [1]
Liega
Pieslēgties
Meklētājs
Jubilāri
MEDIEVAL (19 gadi)
Sedmenc (15 gadi)
Racējs (1 gadiņš)
Viskas