Sorry, uz tāda BG neko nevar izlasīt :(

pārkopē te

Intervija ar Dislocation

P3Lteam Evitas saruna ar grupu Dislocation.

Paveikts nopietns darbs. Pastāstiet par jauno albumu „Sagul”, tā ierakstu procesu un rezultātu. Dislocation specifiskais skanējums saglabājies, taču mūzikā ir arī daudz novitāšu.

Renāts: „Sagul” tulkojumā no lezgīnu valodas nozīmē pateicību. Albuma nosaukuma izvēle atspoguļo pateicību par iespēju darīt to, ko mīlam, neskatoties uz apstākļiem un pat pretēji apstākļiem, kā arī tā ir pateicība visiem cilvēkiem un spēkiem, bez kuriem, iespējams, šis albums nebūtu nācis klajā. Šis nav konceptalbums, saturs ir plašs, balstīts uz reāliem dzīves notikumiem, ietverta arī sociālā tematika. Vizuālā noformējuma idejas autors esmu es. Dizainu veidoja Renāte Butručuka, Inga Butručuka, Valters Krūzkops un es. Uz vāka attēlots bezceļš ( dubļains, netīrs, draņķīgs), tas ir kā simboliska atskaite pēdējā laikā grupā un dzīvē piedzīvotajam. Koku arkai nav nekādas konkrētas nozīmes, tā tikai piedod spēku izteiktajai pamatdomai.
Kaspars: Sakrājās jauns muzikālais materiāls un nolēmām ierakstīt otro albumu. Visu paveicām paši, vai ar paziņu palīdzību, aizņēmāmies, palienējām ierakstam nepieciešamo aparatūru un tad ķērāmies pie darba. Pārsvarā viss tapa uz mūsu sūrā darba pamatiem. Neviens cits mūsu vietā neko nedarīja, jo nevarējām samaksāt.
Renāts: Protams, visu darījām paši tieši lielo izmaksu dēļ. Latvijas apstākļos, reklāmas nolūkiem tas ir diezgan labs ieraksts. Galvenokārt jau tāpēc, ka Kaspars pacentās un arī aparatūra bija labāka kā ierakstot pirmo albumu. Arī apstākļi bija patīkamāki.

Galvenās atšķirības un kopējās iezīmes pirmajam veikumam „XXIX” un šim nupat tapušajam „Sagul”. Par ko vēsta teksti?

Kaspars: Kvalitātes atšķirības ir pilnīgi visā. Gan pašu mākā nospēlēt, gan tajā kā viss ir ierakstīts. Muzikāli arī tāpēc, ka daļu materiāla ir sarakstījis Renāts.
Renāts: Pirmajā albumā bija apmēram 50/50. Varbūt es esmu pacenties vairāk ar instrumentāciju, bet tas nav mainījis filozofiju. Mēs esam līdzīgi domājoši.
Kaspars: Filozofija nav mainījusies, bet lietpratējs pamanīs stilistiskās atšķirības.
Renāts: Nu jā, bet es nezinu kādu, kurš to spētu. Man būtu grūti minēt kādu tādu lietpratēju, ko es pazītu.
Kaspars: „Skan pēc Renāta!” ( Smejas.) Tā kā es māku tās partijas, es uzreiz pamanu atšķirības. Renātam ir specifisks dziesmu rakstīšanas stils.
Renāts: Albums „Sagul” uz pusi pārsit pirmo. Viss ir labāk. Izpildījuma līmenis, tehniskais aprīkojums. Idejas. Par laimi, daudzi ir pamanījuši, ka esam muzikāli cēlušies.
Kaspars: Renāts šajā albumā ir vairāk pievērsies arī liriku rakstīšanai. Ja viņš ir sarakstījis dziesmu, viņam, visticamāk, ir vieglāk iztēloties par ko tā ir un tai no sirds uzlikt virsū vokālu. Otra lielā atšķirība ir tā, ka Renāts tagad grupā ir kā otrais vokālists un dzied tīros vokālus. Es, protams, šur tur palīdzēju, bet lielāko tiesu viņš izdarīja pats.
Renāts: Salīdzinājumā ar pirmo albumu, tajā lirikas bija diezgan tehniskas, varēja just maksimālismu. Es lirikas pasniedzu emocionālāk, ne tik aukstasinīgi, perfekti, precīzi, bet siltāk. Man bija daudz skarbas tēmas galvā un es neaprobežojos ar kaut kādu konkrētu problemātiku. Šajā albumā es diezgan daudz esmu ietekmējies no Rendija. ( Randy Blythe no grupas Lamb Of God.)
Kaspars: Ietekmē dzīve un apstākļi.
Renāts: Rendijs, viņa rakstības stils ir labākais piemērs. Viņa liriku potenciāls ir ietekmējis mani abu albumu radīšanā. Tā kā es esmu pārgājis uz dziedāšanu, rakstu ritma struktūras arī ekstrēmajam vokālam. Bet es nezinu, vai ir tādas būtiskas atšķirības starp abiem albumiem, jo vēstījums mums ir ļoti līdzīgs. Dzīves vērojumi. Mēs nedziedam par dabas aizsardzību.
Kaspars: Vai saules sistēmām, bet par kaut ko taustāmu un reālu.
Renāts: Lai gan tajā pašā it kā piezemētajā stilistikā mēs saskaramies arī ar garīgām norisēm. Esmu ietekmējies no lielajiem dižgariem - Ē. Fromms, E. Muldašovs.
Kaspars: Visa pamatā ir personīgie dzīves pārdzīvojumi. Vai arī izlasi kādu filozofisku grāmatu, apdomā un tas atstāj iespaidu, kā rezultātā vēlāk rodas mūzika.
Renāts: Man patīk tas, ka esam pieturējušies pie jau iesāktā. Tas savā ziņā it kā iegriež tiem cilvēkiem, kuri pēc pirmā albuma teica, ka mēs nezinām, ko mēs gribam gan skaņas, gan citādā ziņā.
Kaspars: Tagad viņi sapratīs, ka tieši TAS ir tas, ko mēs gribam.
Renāts: Arī tekstu ziņā būtu stulbi, ja mēs mainītu vēstījumu. Tā būtu nepastāvība.
Oskars: Vēl par saturu - mūzika ir daudz dziļāka nekā pirmajā albumā.
Kaspars: Jā, varbūt tā nav tik izteikti tehniska un agresīva, lai iesistu pa seju, bet tāda, kas iedur dziļi sirdī.

Kādi popularizēšanas pasākumi plānoti jaunā albuma iznākšanas kontekstā? Varbūt atgriezīsieties pie aktīvākas koncertdarbības?

Renāts: Piektdien, 18.03. klubā „Melnā Piektdiena” Dislocation sniegs nelielu uzstāšanos Latvijas Metāla mūzikas gada balvas ietvaros.
26.03. klubā „Nabaklab” notiks albuma prezentācijas koncerts, kurā piedalīsies melanholiskais progressive metal trio Kathaarsys no Spānijas, indie/ shoegaze zvaigznes Murmansk no Somijas un vietējās grupas - Jelgavas gotiskie klasiķi NightTales un labi glabātais Latvijas death metāla noslēpums - kvintets Malduguns.
1.aprīlī dosimies uz Jelgavu, kur klubā Melno Cepurīšu Balerija arīdzan prezentēsim savu jauno albumu. „Sagul” ir nopērkams veikalā Randoms, kā arī vēršoties personiski pie grupas, rakstot uz e-pastu dislocation@inbox.lv .

Iepriekšējā intervijā pirms gada Renāts teica: „Sevi esam parādījuši labi ja uz 40%”. Cik procenti Dislocation pašatklāsmes ir tagad?

Kaspars: Mēs noteikti esam attīstījušies, bet dziļi sirdī man tomēr liekas, ka mūsu potenciāls nav vēl pilnībā parādīts. Lai arī mēs vienmēr cenšamies maksimāli atdoties notiekošajam procesam, domāju, ka mēs varam vēl labāk. Lai arī daudz vairāk savā starpā cīnāmies, citreiz viens otru noliekam, tomēr esam savā starpā daudz vienotāki. Tas arī atstāj pozitīvu iespaidu uz rezultātu.
Renāts: Protams, ierakstu procesā mēs saskārāmies ar visādām grūtībām kaut vai izpildījuma ziņā.
Kaspars: Mums vajadzēja ar sevi strādāt un pilnveidoties.
Renāts: Tieši tāpēc albumā es atļāvos ierakstīt, ka ģitāru un skaņas tehniķis bija Kaspars. Jāatzīst, ka mēs vienmēr esam bijuši mazliet ķerti uz perfekcionismu.
Ja pirmais bija 40%, otrais varētu būt 70 - 80% procenti, jo ir daudz lietas, ko uzlabot. Es neesmu sajūsmā par savām dziesmu rakstīšanas, liriku sacerētāja, bungu spēles un vokāla iemaņām. Ir iespējas attīstīties. Lai būtu tie 90 - 100%, es gribētu piesaistīt pianistu. Otrajā albumā ir izmantoti vairāki skaņu efekti, arī pianista partijas. Otrkārt, gribētu vairāk pievērsties improvizācijām, ne tikai rakstīt soliņus. Tas varētu pacelt grupu citā līmenī. Tādā, ko es Latvijā vēl neesmu redzējis, jo es personiski nezinu nevienu grupu ne uz roka, ne metāla skatuves, kura improvizētu.
Kaspars: Vārdu sakot, mēs redzam daudz kur ko varētu likt klāt. Līdz ar to 100% nav un, visticamāk, arī nebūs, jo mēs vienmēr redzēsim vēl ko var vai vajag.

Kāds grupai Dislocation bijis šis laika nogrieznis no pagājušā gada agrā pavasara, kad tapa iepriekšējā intervija P3licanmosh?

Kaspars: Bijis daudz darba. Gan lai uzkačātu skilu, gan arī albuma ieraksts un ar to saistītie procesi, arī personīgajā dzīvē - sāku studēt. Viss iet uz priekšu.
Renāts: Materiālam bija lielāks potenciāls, bet laika mums bija mazāk. Visiem bija arī kaut kādas citas lietas darāmas, studijas, darbs, arī es nevarēju mūzikai pievērsties tik daudz kā vidusskolas laikā. Arī pats ieraksts aizņēma vairāk laika – pusgadu. Varēja just laika trūkumu.
Kaspars: Ļoti daudz laika bija jāvelta instrumentu spēles un muzikālā snieguma pilnveidošanai. Mēs nebijām tik kruti mūziķi, lai nospēlētu to, ko gribējām nospēlēt. Renāts arī sāka dziedāt. Kad tu vispār sāki dziedāt?
Renāts: 2009. gada Halloweenos. Mums bija koncerts.
Kaspars: Tā ir baigā sevis pilnveidošana – iemācīties dziedāt.
Renāts: Pirmā albuma ierakstīšanā visvairāk laika aizgāja uz clean vocals. Tā kā kvalitāte varētu būt labāka, uztaisījām remastered jauno versiju, lai varētu arī pirmo albumu izplatīt tālāk un skanējums būtu pārliecinošāks.
Kaspars: Mensons atnāca.
Toms: Nebiju Dislocation, tagad esmu. ( Smiekli.) Aizgāju uz konci. Renāts paprasīja vai negribu nākt atpakaļ.
Kaspars: Jā, sastāvs ir mainījies. Tagad esam plus mīnus nonākuši pie tā kā vajag.
Renāts: Oskars arī ir kļuvis par oficiālu grupas dalībnieku.

Jūs kļuvāt par mūziķiem nejaušības vai senas vēlmes dēļ?

Kaspars: Pirmo ģitāru es redzēju sapnī. Tas bija pamatskolā. Nosapņoju, ka spēlēju un nolēmu, ka varētu spēlēt. Un tā sapratu, ka spēlēšana ir domāta man.
Renāts: Es neatceros, kā es sāku spēlēt bungas. Bet vispār viss sākās tā, ka mani jau no bērnības ļoti interesēja mūzika. 11-12 gadu vecumā es sāku klausīties tā brīža populāro new metal. Pakāpeniski muzikālā gaume kļuva nopietnāka un ar laiku es negribēju būt tikai klausītājs, bet arī pats veikt kaut kādas aktivitātes. Pamatskolā tās bija popielas, beigās vēl uzbliezām Slipknot ar visām maskām. Vēlāk es sapratu, ka tajā visā ir foršs pumpis. Pamatskolas beigās sāku apmeklēt privātstundas pie bungu skolotāja. Tad sāku mācīties 100. vidusskolā un tā bija vispareizākā vide, kādā es varēju nonākt. Man bija stingrs skolotājs Tālis, kura virsvadībā mana spēlētprasme kļuva kaut cik pieņemama.
Oskars: Es biju maziņš. 12 gadu vecumā bija doma taisīt ansambli, jo skolā kādā kabinetā bija veca ģitāra ar divām stīgām. Tad nekas nesanāca, mainīju skolas. Man bija draugs, kurš spēlēja ģitāru, man tas likās kruta un nolēmu arī sākt spēlēt. Ar laiku spēlētprasme kļuva arvien labāka. Tad man sanāca iefiltrēties Dislocation un pavērās durvis manai muzikālajai izaugsmei. Tagad mans muzikālais līmenis ir līdzvērtīgs šo jaunekļu muzikālajam līmenim. Pirms tam tā nebija, bet tagad man ir savs viedoklis.
Toms: Kad man bija desmit gadi, es izdomāju, ka gribu kaut ko darīt mūzikā. Pirms tam vēl es dziedāju korī. Aizgāju uz mūzikas skolu, bet nezināju, ko gribu mācīties. Trīs ...

Jūs kļuvāt par mūziķiem nejaušības vai senas vēlmes dēļ?

Kaspars: Pirmo ģitāru es redzēju sapnī. Tas bija pamatskolā. Nosapņoju, ka spēlēju un nolēmu, ka varētu spēlēt. Un tā sapratu, ka spēlēšana ir domāta man.
Renāts: Es neatceros, kā es sāku spēlēt bungas. Bet vispār viss sākās tā, ka mani jau no bērnības ļoti interesēja mūzika. 11-12 gadu vecumā es sāku klausīties tā brīža populāro new metal. Pakāpeniski muzikālā gaume kļuva nopietnāka un ar laiku es negribēju būt tikai klausītājs, bet arī pats veikt kaut kādas aktivitātes. Pamatskolā tās bija popielas, beigās vēl uzbliezām Slipknot ar visām maskām. Vēlāk es sapratu, ka tajā visā ir foršs pumpis. Pamatskolas beigās sāku apmeklēt privātstundas pie bungu skolotāja. Tad sāku mācīties 100. vidusskolā un tā bija vispareizākā vide, kādā es varēju nonākt. Man bija stingrs skolotājs Tālis, kura virsvadībā mana spēlētprasme kļuva kaut cik pieņemama.
Oskars: Es biju maziņš. 12 gadu vecumā bija doma taisīt ansambli, jo skolā kādā kabinetā bija veca ģitāra ar divām stīgām. Tad nekas nesanāca, mainīju skolas. Man bija draugs, kurš spēlēja ģitāru, man tas likās kruta un nolēmu arī sākt spēlēt. Ar laiku spēlētprasme kļuva arvien labāka. Tad man sanāca iefiltrēties Dislocation un pavērās durvis manai muzikālajai izaugsmei. Tagad mans muzikālais līmenis ir līdzvērtīgs šo jaunekļu muzikālajam līmenim. Pirms tam tā nebija, bet tagad man ir savs viedoklis.
Toms: Kad man bija desmit gadi, es izdomāju, ka gribu kaut ko darīt mūzikā. Pirms tam vēl es dziedāju korī. Aizgāju uz mūzikas skolu, bet nezināju, ko gribu mācīties. Trīs gadus mācījos spēlēt klarneti. Tad es kļuvu par mazu metālistu un sapratu, ka klarnete nekam neder, tas nav stilīgi. Jāsāk spēlēt metālu. Nav pamatojuma kāpēc izvēlējos tieši basu. Gribēju ģitāru, bet bass izskatījās seksīgāks. ( Smiekli.) Divus gadus mācījos pie skolotāja. Pēc tam mans skolotājs bija Čaks Šuldiners. (Smiekli.) Sāku klausīties death metālu, kas riktīgi iedvesmoja mācīties spēlēt tehniskāk. Tad nokļuvu Dislocation.
Renāts: Ko tu nospēlēji pašu pirmo?
Toms: Spirit Crusher no Death. Visi bija starā. Tad es sapratu, ka man tur jābūt. Sakarīgi čaļi. Spēlējot grupās visvairāk arī prasmes ir augušas.

Mūzika jums ir iekšējas nepieciešamības diktēts sevis izpausmes veids vai līdzeklis konkrētu mērķu sasniegšanai?

Toms: Šobrīd pilnīgi pazudusi vēlme radīt mūziku. Citas lietas dzīvē, citas intereses. Tāpēc ir forši, ka Renāts ir sarakstījis visas basa partijas, man nekas nav jādomā. Turklāt ļoti labi sarakstījis, es tādas nebūtu varējis sarakstīt.
Oskars: Jā, tā ir, ka ar mūziku var identificēt dažādas dzīves radītas sajūtas. Mūzika var palīdzēt tikt cauri kaut kādiem mēsliem, ko dzīve tā forši uzgāž uz galvas. Mūzika ir kaut kas ļoti, ļoti vērtīgs.
Renāts: Nē, mums nav nekādu konkrētu, teiksim, materiālu mērķu. Ar spēlēšanu Dislocation neiegūsi naudu, vecenes utt. Jā, tā varētu būs iekšējas nepieciešamības diktēta plūsma. Es neatceros sevi no tā laika, kad sāku spēlēt, tas vairāk bija uz intuīciju balstīts solis – spēlēt mūziku. Ikdienā es nenodarbojos ar tik dziļu analīzi, kāpēc, ko utt. Tas vairāk pat traucē, vienkārši strādājam.
Kaspars: Jā, mūzika ir iekšējas nepieciešamības diktēts sevis izpausmes veids. Mūzika man ir kā sava veida izlāde, visu, ko sakrāj ikdienā, visu ko jūti, kas ir un kas nav, gribu - negribu, to visu sakompresē un ieliec mūzikā. Citi iet trenēties boksā, ceļ mājas vai dara kaut ko citu.Es spēlēju mūziku. Tam nav mērķis vai pamatojums. Spēlēt grupā atkal ir savādāk. Bet kad esi viens savā istabā, paņem ģitāru - tā ir nepieciešamība izpaust sevi. Es sāku nodarboties ar mūziku ļoti sen, kad vēl nebiju nobriedis kā personība, nebija citu interešu, emociju izlādes. Tas viss sākās ar mūziku un par to arī ir pārtapusi mūzika.

Personīgo pārdzīvojumu atspoguļojums mūzikā. Vai sākotnēji nebija grūti pārvarēt barjeru, lai izliktu savas emocijas un izjūtas publiskai apskatei un iztirzāšanai?

Kaspars: Kā ģitāristam īstenībā nē. Uzliec pedāļus utt., un tam vairs nav nekāda sakara ar tavu dvēseli, sirdi un izjūtām. Kā vokālistam patiešām bija bail dziedāt vai bļaut no visas sirds, jo visi redz. Bet tagad tā vairs nav, jo saproti, ka tie cilvēki, kas klausās ir tādi paši kā tu, ar tādām pat izjūtām, vēlmēm, tikpat ievainojami kā tu.
Renāts: Es nebiju 100% pārliecināts vai man vajadzētu izlikt visu kas ir uzkrājies emociju ziņā, jo tas šajos platuma grādos tas var tik noniecināts un varētu būt sāpīgi to dzirdot. Taču pašlaik, jāatzīst, ka grupai ir sasniegts tāds līmenis, ka man vairs nav grūti izlikt visu ārā un arī sacerēt jebko.
Kaspars: Mūzikā ir svarīgi spēt atvērties un nebaidīties. Uz skatuves to uzreiz pamana. It īpaši metāls ir spēcīga, agresīva mūzika, ir jābūt pārliecībai. Sākumā bija grūti, bet tad vienā brīdī mēs atradām sevi un tagad vairs nav grūti.
Oskars: Man piemēram nebija grūti kaut ko pārvarēt. Pirmkārt, šī mūzika, manuprāt, ir ļoti laba, tajā ir dziļums, ko es ļoti novērēju mūzikā. Savas emocijas vai kaut ko, es tur baigi neesmu licis. Renāts un Kaspars visu sarakstīja.
Kaspars: Dzīvajā jau tu spēlē un tas, kā tu to izspēlē, to tu nosaki. To jau arī visi kritizē.
Oskars: No publikas nekādu spiedienu neesmu saņēmis. Vairāk bija spiediens no grupas biedra Renāta.
Kaspars: Spēlējot vienā grupā ar Renātu tev paliek vienalga. ( Smejas. )
Oskars: Ja tu esi dzirdējis kritiku no Renāta, tad nekas vairs nevar tevi ietekmēt.
Renāts: Rodas imunitāte, esi rūdīts!
Oskars: Tieši tā.
Toms: Nezinu vai bija grūti. Nē, nu vienmēr jau ir kaut kāds satraukums. Bet vispār, jau kad izliec sevi uz skatuves, tur jau tas kaifs.

Kā jums rodas mūzika, kas rada impulsus dziesmu tapšanai un kā tie materializējas dzirdamā formā?

Renāts: Dziesmas vērtību es nesēžu un nedomāju.
Kaspars: Tas ir tā, ka pēkšņi pamani, ka jau esi izdomājis dziesmu. To momentu nepiefiksē.
Renāts: Jābūt plaša profila cilvēkam, jājūt, jādomā visos iespējamos līmeņos. Tā tas arī atnāk. Gan radošais, gan garīgās spējas.
Oskars: Starp citu, Einšteins teica, ka iztēle ir daudz nepieciešamāka kā zināšanas. Daudz augstāk viņš vērtēja iztēli kā zināšanas.
Renāts: Jo vairāk domā, jo sliktāks rezultāts. No tevis nenāk ārā nekas dabisks. Šo procesu es nekad nesasteidzu . Nekad nerakstu kvantitātei. Sagaidu, kad ir iedvesma un tad nedomāju, vienkārši spēlēju. Lai arī man nav tādas tehniskās varēšanas kā ir ģitāristiem. Šajā gadījumā radošās idejas vai iedvesmas potenciāls rada kaut ko, ka tu vari izdarīt pat nemākot. Tā es saceru.
Kaspars: Intuitīvā sacerēšana.
Renāts: Jā, arī, bet ne tikai. Arī manas zināšanas. Es klausos metālu ne pirmo dienu un ne tikai metālu. Man vispār metāls galvenokārt nav iedvesmas avots. Metālam ir jābūt spēcīgam, tādam, ka tas tevi paķer, bet tad kad analizē partijas, viņas ir tik perfekti izstrādātas, ka tev nav vietas tajā. Ja es vēlos gūt iedvesmu, es klausos citu tautu mūziku, folkmūziku, jo tur ir vairāk iespējas smelties kaut ko iedvesmai. Ne gluži emociju ziņā, bet kā dziesmu rakstītājam. Bija laiks, kad mums nebija materiāla, ko spēlēt un man bija jābūt iedvesmotam, tad es klausījos džezu, kas lielā mērā ir amerikāņu tautas mūzika.
Kaspars: Metāls ir tā kā matemātika. Cita mūzika ir vairāk kā literatūra. Matemātikā nav atkāpes. Džezā tu klausies un prāts aiziet kaut kur citur un vari atrast iedvesmu. Un kad esi atradis, vari radīt.
Renāts: Un tas varbūt pat būsi tu. Tas arī ir tas tapšanas stāsts.
Kaspars: Bija tā, ka pārsvarā visu mūziku radīja Renāts un tad mēs katrs likām klāt. Protams, ir svarīgi arī kā mēs to interpretējam. Lai gan ļoti bieži Renāts atstāj konkrētas instrukcijas, dažreiz ir arī tā, ka tu nospēlē tā kā tev gribas un tas skan labāk.
Renāts: Lai arī pārējie ieliek sīkumus, mums visa Dislocation mūzika sastāv no sīkumiem. Tāpat kā dzīve.

Vai pastāv „baltās lapas fenomens”, kad negaidot izlaužas kaut kas pilnīgi negaidīts skaņu veidā vai tekstos?

Kaspars: Kā jau arī iepriekš teicu, ik pa brīdim pieķer sevi, ka esi kaut ko izdomājis, pat nezinot no kurienes tas ir nācis. Vēlāk paanalizē un saproti, ka tas pat nav metāls, bet kaut kas cits. Protams, dažreiz rodas pilnīgi tīra iedvesma, ko grūti aprakstīt, kad uz baltas lapas vienkārši parādās teksts.
Renāts: Jāatzīst, ka tāds fenomens pastāv. Ar tekstiem ir savādāk, jo es nekad iepriekš nebiju rakstījis tekstus. No mākslas formām es labāk nodevos mūzikai vai zīmēšanai. Tā nebija, ka man pēkšņi dabiski lauztos ārā foršas lirikas. Tur jāatzīst, ka es domāju, pastāv arī valodas barjera, jo angļu valoda nav ne tuvu mana dzimtā valoda. Skaņu veidā – jā, pastāv šis fenomens, bet lirikās šajā gadījumā tā nenotika.
Kaspars: Man jau liekas, ka lielākā daļa mūziķu vairāk peld iekšā mūzikā un skaņās. Mūzika ir universāla valoda. Nav jāzina mūzika, lai sacerētu mūziku. Lai sacerētu lirikas angļu valodā, šī valoda ir jāzina. Jāspēj tulkot savas domas un izjūtas. Tas ir savādāk. Var izdomāt kaut kādu konceptu par ko rakstīsi, bet rakstot lirikas ir jāizmanto sava eksaktā smadzeņu puse.
Renāts: Jā, tieši tā.
Kaspars: Mūzika var būt arī tīri intuitīva. Tu neko nesaproti, dzīvo mākoņos un radi mūziku.

Alkohols un citas izjūtas saasinošas un apziņu paplašinošas vielas kā radošumu stimulējošas substances. Jūsu komentāri par šo tematiku.

Kaspars: Es uzskatu, ka mūzikai tāpat kā lielākajai daļai no visām lietām, ir divas puses. Neaprakstāmā, radošā, intuitīvā, kosmosa vai kāda cita, un arī eksaktā, kad ir jāmāk spēlēt savs instruments. Šīs vielas ...

Alkohols un citas izjūtas saasinošas un apziņu paplašinošas vielas kā radošumu stimulējošas substances. Jūsu komentāri par šo tematiku.

Kaspars: Es uzskatu, ka mūzikai tāpat kā lielākajai daļai no visām lietām, ir divas puses. Neaprakstāmā, radošā, intuitīvā, kosmosa vai kāda cita, un arī eksaktā, kad ir jāmāk spēlēt savs instruments. Šīs vielas iedarbojas uz abām cilvēka daļām – gan uz garīgo, gan fizisko, teiksim koordināciju. Viennozīmīgi nevar pateikt, ka ietekmē pozitīvi vai negatīvi. Katra no ietekmēm izpaužas savādāk. Teiksim, es pirms koncerta iedzeru pāris aliņus, varbūt spēlējot kaut kur kļūdīšos, bet tajā pat laikā man būs atvērsies vaļā tas dziļais „es” un varēšu izlikt sevi. Tad ir jāskatās, kura no ietekmēm ir pieļaujamāka, cik tālu būs šī robeža utt.
Oskars: Man par laimi ir pilnīgi savādāk. Ja es kļūdos, es uzreiz tieku atpakaļ.
Renāts: Uz skatuves mēs vispār nevaram būt baigi radošie, jo mēs spēlējam, plaši runājot, uz rock skatuves, tur uz skatuves nekādi īpaši radošie procesi nenotiek. Protams, mēs radām mākslu un tas ir radoši. Tāpēc es runāju par Dislocation 50% pašizpausmes, lai izbaudītu momentu arī ar improvizāciju, tas radītu pilno summu. Bet ja runājam par rakstīšanas procesu, tad es personiski neko nelietoju. Līdz šim es esmu visu radījis būdams skaidrs. Es šaubos, vai sarakstītu tik labu materiālu, būdams dzēris. Jo man liekas, ka tad, kad esi zem kaut kādas dozas, visa eksaktā smadzeņu puse atkrīt. Un tā ir vajadzīga, lai spēlētu.
Kaspars: Es esmu pilnvarots runāt par abām galējībām – būt skaidrā un galīgā lopā. Tu neesi darbspējīgs. Pats fakts gan ir interesants, ja tiek domātas apziņu paplašinošas vielas: pīpējot vai lasot filozofiju. Bet tas palīdz tādā kā atskata formā, esi kļuvis erudītāks. Var kādreiz pamēģināt, tās izjūtas būs plašākas, bet darba spējas tas nepaaugstina.

Izjūtas pirms koncertiem un uzstāšanās laikā.

Toms: Pirms koncerta vajag iedzert aliņu. Man dažreiz koncertu laikā trīc kājas, ja es neesmu iedzēris. Man liekas, tikai vienu reizi esmu spēlējis pilnīgi skaidrā. Tas nebija forši. Ja esi labi sagatavojies, pārvaldi to, ko tu gribi nospēlēt, nav svarīgi cik daudz cilvēku un kas par auditoriju. Tu spēlē kaut kādu emocionālo vietu, kur tev jābliež un kāds priekšā dzied citu dziesmu vai bļauj Skyforger, tad pazūd garīgais uz visu koncerta laiku.
Kaspars: Tas moments, kad ieliec sevi no sirds, rodas tāds kā ievainojums.
Oskars: Man ļoti nepatīk atrasties koncerta vietā un gaidīt, kad būs jākāpj uz skatuves.
Toms: Vēl nav forši, ja maina uzstāšanās laiku un pasaka, ka būs jāspēlē divas stundas vēlāk. Piedzeries vai vienkārši nonīksti un tad tāds stīvs uzej uz skatuves.
Oskars: Tā gaidīšana nosit atmosfēru. Kad uzkāpju uz skatuves un sāku spēlēt, tad aiziet, tad ir īstā sajūta un ir patīkami spēlēt.
Renāts: Pirms koncerta man ir daudzi faktori, kas ietekmē. Pirmkārt, kā es pats esmu sagatavojies, es to nevaru saukt par uztraukumu, kas man ir pirms koncertiem, drīzāk satraukums. Satraukums mani motivē, tas ir pozitīvais. Ir jābūt sagatavotam, citādi nejūtos komfortabli. Uzstāšanos laikā es vienmēr esmu bijis tādā kā menedžera lomā, atbildīgs arī par citiem dalībniekiem. Līdz šim mēs nekad neesam bijuši gatavi pilnībā, vienmēr ir bijis kaut kāds trūkums, kāds kaut ko nemāk, kaut kas neskan utt. Vēl mums te LV ir diezgan sūdīgi tehniskie vīri. Man ir svarīgi, lai tiktu panākta laba skaņa uz skatuves. Bieži vien ir nācies dziedāt pilnīgi uz aklo, es pat nevarētu norunāt vienā skaļumā, ja nedzirdētu sevi, kur nu vēl nodziedāt. Tas ļoti ietekmē un rada konkrētu diskomfortu. Ļoti daudz faktoru, ļoti plašs jautājums.
Piemērs: Pagājušogad maija beigās spēlējām vienā festivālā Vidzemes pusē. Tas bija drausmīgākais, ko es esmu pieredzējis savā mūžā, esot uz skatuves. Skaņotājs bija pilnīgi piedzēries un nesaprata, kas notiek, un kad es skaņoju bungas, man fonēja floortoms! Tas salīdzinoši ir tas pats, kas nosaukt mani par aziātu. Spēlējām un vienā jaunajā dziesmā, es pēkšņi dzirdu kā man no monitora ausī kliedz divas vecenes: „Čau, mani sauc Līva!” Pie skaņotāja viņa teltī ir divas meitenes, kas kliedza mikrofonā un tas skan mums uz skatuves dinamiski klusās vietas laikā...Var vēl nosaukt tonnām lažu, kas bija tajā festivālā. Tas ir piemērs, kā pilnībā nosit vēlmi.
Kaspars: Bet vispār ir tā, kad nonāc uz skatuves, tu pats sevi motivē. Kļūsti dzīvs, sāc just emocijas un aptver kāda ir dzīves jēga.
Renāts: Es domāju, ka pozitīvie aspekti ir grupas nopelns. Tas ir tas potenciāls, ko mēs esam izdarījuši.
Kaspars: Emocijas spēlējot ir viļņveidīgas, bet kad esi iesilis, tad ir sajūta – kāpēc es vispār jebkad mūžā esmu domājis darīt kaut ko citu? Vajag spēlēt. Arī tad, ja kāds pasaka, ka patika, jūties labi. Tur ir vesela emociju gamma. Tāds kā piedzīvojums, kam izej cauri un tad jūties dzīvs. Katrs to izjūt savādāk, arī grupa iespaido, cilvēki, dažādas lietas.
Evita: Pastāstiet par labāko koncertu.
Renāts: Manuprāt, labākais koncerts bija Lietuvā pagājušogad. Es saskaitīju vismaz duci ar labām lietām. Pirmkārt, klausītāji. Lai arī mēs nospēlējām ne tik labi, kā dažviet Rīgā, bet bija īstā enerģija. Tas nāca ne vien no mums, bet arī no pūļa, jo tas bija burtiski izsalcis. Cilvēkiem uz koncertu ir jānāk motivētiem un tur tā bija. Apskaņošana bija ideāla, kā arī attieksme no tehniskā sastāva un publikas.
Kaspars: Galvenā atšķirība bija tā, ka pret tevi izturas kā pret cilvēku. Nevis mēs tev te ļaujam spēlēt sava prieka pēc, bet – mēs gribam paklausīties ko tu spēlē. Cita atmosfēra, citas emocijas, ko jūti starp cilvēkiem.
Evita: Ar ko jūs spēlējāt kopā?
Kaspars: Ar Frailty un grupu no Igaunijas- Wrath is Evergreen. Apstākļi bija atšķirīgi, ja nav jāuztraucas par visādām lietām, var citādi spēlēt.
Renāts: Labāk jūties uz skatuves. Tas motivē darboties tālāk. Kaut vai tas, ka albums tiks izdots, tas dod jaunu benzīnu klāt.
Kaspars: Atšķirība ir vai tev pasaka cik bija forši vai arī – kas tas par sūdu?
Renāts: Jā, šāda attieksme...Neesmu dzirdējis gluži personīgi – jo tiem cilvēkiem jau nepietiek drosmes pienākt klāt un pateikt. Aiz datora monitora jau visi ir drošsirdīgi un vareni, tad jārēķinās, ka tie ir cilvēki bez atbildības. Atsauksmes par pirmo albumu bija 50/50 labas un sliktas. Varbūt tāpēc mēs izsakāmies negatīvi, ka daudz sūdu ir liets pār mums. Nezinu vai citām grupām tā ir bijis. Atsauksmes dažreiz maksimāli kaitināja.
Kaspars: Vēl arī tas, ka mums nekad nav koncertu kopā ar līdzīgām grupām.
Evita: Jums šeit nav līdzīgu grupu.
Renāts: Es gribētu spēlēt ar tādām grupām kā Toria, agrīno Ghiarta, Morpholatria, jo viņiem arī ir dinamiska mūzika.

Radošās krīzes. Šad tad nav sajūta - kam tas viss ir vajadzīgs? Un kā tiekat galā ar šo sajūtu, ja tā parādās?

Kaspars: Spēlējot mūziku, jau nedomā kāpēc to dari. Protams, dažreiz var aizdomāties par to, cik daudz laika ir ieguldīts, lai darbotos Dislocation, bet pati mūzika – tas nekad nerada jautājumu - kāpēc? Varbūt dažreiz nevari sacerēt pietiekami labi, kā gribētos un nepatīk tas, kas ir radīts. Bet nevar nedomāt neko, jo ja nedomā, tu nedzīvo. Ja ir emocijas, radīsies arī domas.
Renāts: Radošās krīzes var pienākt, ja tas ir tāds kā pienākums. Ir termiņš, kad ir jāsacer astoņas dziesmas un tad vari nobīties no tā. Līdz šim es daudzas dziesmas esmu kompilējis vadoties pēc sižetiskā kopsaucēja.
Kaspars: Māksliniekam radīt mākslu ir tas pats, kas elpot.
Renāts: Mums nav bijušas krīzes, jo nav konkrētu termiņu. Mēs vienkārši dzīvojam un mūzika ir mūsu atskaite par dzīvi.

Klausītāju atsauksmes.

Kaspars: Tās dalās divās nometnēs. Tie, kas ir atvērti, saka, ka ir forši, jūs darāt kaut ko jaunu, cenšaties un viņi spēj novērtēt. Otra galējība – tie ir cilvēki, kas ir aizvērti, viņi neatzīst neko, kas viņiem pašiem nepatīk.
Renāts: Kritizējot vai analizējot atsauksmes es, piemēram, neuzskatu par cilvēkiem tos, kas sēž aiz monitora, jo tie ir cilvēki bez atbildības. Ja tiek izteikts negatīvs komentārs, man ir svarīgi, lai tas būtu argumentēts. Ja komentārs ir pozitīvs, tam visbiežāk seko argumentācija.
Kaspars: Man liekas, cilvēkiem ir dabīgs reflekss daudz spēcīgāk izrādīt riebumu nevis patiku. Pozitīvais viedoklis vienmēr ir apdomātāks, konstruktīvāks, augstāk vērtējams.
Renāts: Viens labs komentārs atsver trīs sliktus.
Oskars: Baigais mīnuss, ko es esmu novērojis Latvijas auditorijā: tā ir nespēja pamanīt un novērtēt kaut ko, ko viņi klausītos, ja šī grupa būtu no ārzemēm un jau būtu atzīta. Viņi klausās tās, kas jau ir atzītas, bet savā vidū nespēj pamanīt tādas, kas šo līmeni varētu sasniegt.
Renāts: Ja cilvēki būtu ar kaut mazliet lielāku pozitīvo dzirksti iekšā, tad arī grupu būtu daudz vairāk. Jo nav prieks spēlēt, ja ir atnākuši pilnīgi nemotivēti cilvēki.
Kaspars: Nav pat jābūt īpaši jūtīgam māksliniekam, lai pamanītu kādi šeit ir cilvēki.

Kā jūs raksturotu Dislocation mūziku cilvēkam, kurš nav jūs dzirdējis?

Renāts: Mūzika atvērtiem cilvēkiem.
Oskars: Tā kā šī mūzika ir ļoti atšķirīga, tad tā piesaista atšķirīgus cilvēkus.
Kaspars: Dislocation spēlē Dislocation.
Renāts: Es iedotu mūsu disku.
Kaspars: Es raksturotu tā – paklausieties!

Vairāk:
draugiem.lv/dislocation...
www.myspace.com/banddislocation...
p3licanwebzine.blogspot.com/2011/03/pretrunigi-...

...

Vairāk:
draugiem.lv/dislocation...
www.myspace.com/banddislocation...
p3licanwebzine.blogspot.com/2011/03/pretrunigi-...

Kas tas par festu Vidzemē ja nav noslēpums?

Tepat ir labi. Briesmīgākais fests, kurā esmu bijis, ja neskaita to, ka Frailty noblieza zvērīgi labu koncertu un to, ka tāda aizliešanās sen nebija bijusi.

Kkā palaidu garām,laikam neesmu daudz zaudējis.

neesi gan.

Mjā, tas fests bija lielākā dirsa, kādā esmu bijis. Riktīga dusma bija, ka tas [pēc izskata tiešām] atpalikušais skaņotājs sabojāja Dislocation uzstāšanos. Tā kā festā normālās kompānijas bija uz rokas pirkstiem saskaitāmas, bik pamuldējām arī ar viņiem pašiem - tādi ļoti pat sakarīgi čaļi, pie tam dikti labi māk ugunskurus iekurināt.

Mjā, un man veco ierakstu tīrais vokāls (tāds mazliet čerkstošs, rupjāks) labāk patika nekā jaunais. Bet nu bļin, tā albuma prezentācija būs awesome!

vispār ņemot vērā dažādas aktivitātes, kā piemēram to, ka tu mēģināji pārdot helēnu un agdama pēcpamošanās iztukšošanu, lielākā dirsa nebija gan. ;D

Kas man atgādina, ka šogad jābrauc vēlreiz. Dažreiz ir labi būt dirsā gan pēc vietas, gan pēc dzēruma pakāpes, gan pēc festa kvalitātes. :D

tipa tviterī bija tāds joks, netieši - MAN IET LABI MAN IET LABI MAN IET LABI JO ES NEESMU JAPĀNĀ