Winterwolf - "Cycle of the Werewolf" (2009)Vienu brīdi biju tāds kā saskābis. Noklausījos vilcienā šī gada MASTER, un atpakaļceļā GRAVE. Čāpstinādams kā sapelējušu baltmaizi pa muti vāļādams, devos grimt depresijā. Viss ir beidzies, nudien. Tad kādu vakaru sanāca uzskriet virsū vārdam WINTERWOLF ar atsaucēm uz DEMILICH. Ilgi nebija jāgaida, kad albums zagts rotā manu ekrānu, un tiek veikti sagatavošanās darbi pirmatskaņojumam, tajā skaitā cerīga pelējuma izspļaušana un lūgsnas. Palasu metālarhīvus, kur uzzinu sekojošu informāciju: zem nosaukuma WINTERWOLF divus dēmučus ir izlaiduši onkuļi, pēcāk zināmi, kā DEATHCHAIN, kurus pēc Intara recenzijas mēģināju klausīties 4 gadu garumā kādas 3 reizes, līdz ar garām žāvām beidzot atbrīvoju pārdesmit megabaitus no tās smagās nastas. 2006. gadā tomēr šamie izdomājuši augšāmcelt savu veco, labo Ziemas Vilku un saorganizēt albumu. Ar vārdiem: "džeki, nu mums visiem ir vēl viena iespēja" nospiedu "play" un nogriezu ilgi un sulīgi. It kā no somiem, kuri spēlējuši iekš DEMILICH, gribās jau gaidīt kaut kādas ekskluzīvas dīvainības - nekur tu neliksies, vecais fetišist; bet ja tu saņem tik perfekti nospēlētu zviedru detuhu, kā šamie puiki to spēlē, tev nevajadzētu apvainoties, bet tikai un vienīgi pagriezt skaļāk.

2008. gada Esoteric dubultalbūms jau ar pirmo, 20 minūšu garo kompozīciju mūs aizrauj neticamā transā, muzikālā un noskaņām bagātā piedzīvojumā ārpus jebkādas stilistikas robežām, kaut gan vislabāk to visu varam definēt kā filozofisku funeral doom. Lai gan, ārprātam nav definīciju. Tas pastāv neatkarīgs, pašpietiekams un ideāls savā haosā.

Klausoties albūmu, varam sagaidīt straujus ritma, noskaņu un melodijas pavērsienus. Apsveicami, ka pēdējos gados Esoteric ir daudz vairāk izkopuši melodiju savā mūzikā, kas lieliski papildina vai pat vainago pārējo mūzikas brutalitātes un šizofrēnijas daļu, padarot kopējo skanējumu svinīgu, it kā tuvojoties kaut kam lielākam par cilvēka saprašanu.

Lieki netērējot laiku – must have, un ne tikai doom, bet jebkura cita smagās mūzikas cienītāja kolekcijā. Ja vien esat gatavi patiesam un īstam avangardam, nevis kārtējam kāda stila atgremojumam.

E.

 

2007. gada ASV Death/Funeral Doom milžu Evoken albūms klausītājiem piedāvā jau ierasto ambienti noslīpēto doom metal, ieturot visas savas labākās dziesmu rakstīšanas un kompozīcijas tradīcijas.

Sākotnēji, bija doma nerakstīt par šo albūmu, jo, runāsim atklāti – Evoken sevi nemitīgi atgremo. Tomēr, ne viss ir slikts, kas atgremots. Attālinoties no melodiskā un melanholiskā Quietus albūma, Evoken arvien dziļāk slīgst absolūtā tumsībā, aukstumā un savas mūzikas lēnajā brutalitātē. Aizmirstiet brutal death metal, aizmirstiet somu Thergotoniskos bēriniekus – jūsu priekšā ir A Caress of the Void – brutalitātes, ambiences, nolemtības un pilnīgas emocionālās katarses iemiesojums mūzikā.

Mēs dzīvojam grūtos laikos, kad pār pasauli valda materiāli nodrošinātu leiblu piedāvājumi, viņu uzpirksteņi un idioti. Nē, muļķības.. Pār pasauli valda internets. Lai arī Terzens un tas otrs, vai nav pie pakaļas kā viņu sauc, man šad tad mēģina kaut ko iestāstīt, esmu pietiekami bruņots, lai tiktu cauri neskarts. Ja nu vienīgi paliek neliels aizvainojums par to, cik zemu mani kā klausītāju vērtē šie „eksperti”. Bet jauniešiem, kas vēl ir tikai savas identitātes meklējumos, vai arī uz nostabilizēšanās ceļa, vajadzētu turēties no tā visa pa gabalu. Tātad..

..pieņemsim, ka tu esi jaunietis, kurš ir ieslēdzis radio HVZ Cock un Terzens tev stāsta par jaunāko, kas noticis smagajā mūzikā. Viņa balss skan pārliecinoši, tu esi nedaudz samulsis, iespējams pirms brīža esi sevi aizticis, bet, hei, viss kārtībā, tā gadās. Tu arī esi pārliecināts, ka Latvijā ir ceļš pa kuru braucot var nonākt Meksikā. Tu esi stopējis? Tas nekas, Coffins ir šeit lai tev palīdzētu.

Dižais cilvēknīdējs muzikāli reprezentē punk/postHC/grind sajaukumu, un pie mums ir ieradies no Čehijas. Varam vilkt dažas paralēles ar pašmāju TESU, tomēr šīs paralēles ir pavisam nosacītas, un muzikālā atmosfēra ir ļoti dažāda. Vismaz, LV klausītājam, kur kaut reiz būs dzirdējis TESU, būs aptuveni skaidrs, kādā virzienā stūrē Thema Eleven.

Viņu mūzikā nav jūtams spēks, drīzāk gan pārmērīgas mizantropijas izraisīts nogurums, kas jāslīcina alkoholā vai jāizpīpē marihuānā. HC piekritējiem varētu patikt. Par pārējiem nezinu. Vismaz man pašam radās vēlme sēdēt zemē un reāli iegruzīt par pasaulē notiekošo, un izteikt savu protestu. Da VVZ, kam. Galvenais, ka pasludini sevi par mizantropu, un ar to atpērcies no arī pār tevi gulstošās vainas. Smuka, piemērota atmazka, vai ne?

60/100

E.

 

Redz, ka japāņi arī ir lietas kursā par metal core. Ļoti klasisks, cik nu šis jaunais stils tāds spēj būt, tomēr japāņi tam iešķiebj kādu interesantāku skanējumu. Citādi jau sāk apnikt jau visur dzirdētās fiškas iekš metal core. Ļoti priecājos, ka viņi nav likuši akcentu uz saldajām daļām, kas daudziem izraisa homoseksuālas sajūtas ar drebuļiem un saviebtām sejām. Ļoti lielu plusu dod taustiņu rifi albumā, tie piedod to, kas būtu pietrūcis un to, kas parasti pietrūkst šādām grupām. Tomēr vairāk atsit kādu nomaļu tuksnesi nekā Japānu, bet tās jau tik manas sajūtas. Ļoti patīk, ka puišiem ik pa brīdim patīk kādu skarbāku rifu iestarpināt starp pozitīvajām metal core daļām. Domāju, ka kārtīgam šī stila vergam, kas nav pilnīgs pinkšķis, patiks.

Krst.

 

Ļoti daudzsološi gan vokālā, gan mūzikā, gan attieksmē. Dažviet šķiet, ka dažs labs gados par reimatismu spētu pat aizmirst izdzirdot, kā šie iegriež gaļas mašīnu. Garantēju, ka ausis nepaliks nogurušas, bet gan ieinteresētas tādas būt. Kā ar cirvi – kad sāk skaldīt, nevar apstāties. Nav ko sliktu piebilst, viss tiešām ir tā, kā tam ir jābūt. Vienīgi seksa laikā diez vai var turēt līdzi ritmam, ja nu vienīgi pieķēzīt visu pāris sekundēs.

Krst.

 

Viena no retajām gaļas mašīnām, kas nav ne vienveidīga, ne garlaicīga. Ļoti spēcīgs ieraksts, no rīta sastrēgumā noteikti liks nosvīst no enerģijas. Vokāls ir ļoti spēcīgs un interesants, neaprobežojas ar monotonu rūkšanu, bet prot visādi izlocīt savās zemās balss frekvences. Pati mūzika ir piesātināta ar klasiskiem death metal rifiem, tomēr CATAFALC prot visu salikt pa plauktiņiem, lai piedotu jau tā dzirdētām melodijām jaunu skanējumu un ideju. Man personīgi uzdzen mundru garastāvokli, kad gribās ne tikai kaut ko vienkārši darīt, bet darīt to ar tādu mazu smīnu vienā vaigā. Iesaku mašīnā, jo ,pateicoties tieši šiem puišiem, es biju pietiekami koncentrējies, lai laicīgi sabremzētu tur, kur albūma noformējuma cienīga šmuce varēja sanākt.

Krst.

 

Ļoti neparasts ieraksts, trīs puiši pacentušies no sevis izspiest pietiekami daudz, lai tumšos vakaros vienkārši būtu aizmigt jautrāk. Ar draudzeni vai vairākām gan nevarēs pamielot ausis, tomēr vienatnē kā radīts, lai pamocītu kādu savu nervu šūnu. Ļoti nomierinoša mūzika, kas pārpildīta ar drūmām balsīm, kas gan dzied, gan runā. Varbūt man reizi pa reizei pietrūkst kāda pozitīvāka nots, bet šim ierakstam tādas nav vajadzīgas, tas vienkārši ir tumšs un ļauns. Prasītos mazliet kvalitatīvāka skaņa instrumentālajam pavadījumam, bet puiši akcentu likuši uz noskaņu un balsīm, kas arī ir šeit galvenais. Šis noteikti nav pēdējais ieraksts, tur vēl var tālu un plaši progresēt. Jūtams, ka viņiem ir iekšā. Neiesaku palaist gar ausīm šīs noskaņas. Kā mūsdienīgs vesterns ar nomocītiem cilvēkiem.

Krst.

 

Paņemot rokās šo albumu, skatījos uz viņu ar lielu skepsi. Pirmo un pagaidām arī vienīgo reizi šo grupu redzēju dzīvajā uz piecām minūtēm bārā Gauja. Bardaks bija liels. Taču ierakstā viss ir daudz tīrāks un klausāmāks. Viss notiek – cūkas rukšķ, suņi rej, meitenes un zēni runā angliski, taču trolejbusa vadītājs ir rūķis. Visai interesanti ir pasniegta Imanta Kalniņa dziesma „Akāciju palags” kā slēptais treks. Es ceru, ka šī dziesma nav radītā kā oriģināldziesmas izsmiešana, pretējā gadījumā, tas ir gaužām bēdīgi.

Pirmo reizi klausoties visas dziesmas pēc kārtas pārsteigumu ir daudz un dažādu. Uzmanība ir piesaistīta un nenovēršas ne mirkli, taču otro reizi tas viss jau sāk palikt garlaicīgs. Kādā tusiņā ar daudz alu un atvērtu iztēli uz alkoholu šis cd ir līderis mūzikas atskaņotājā. Tā pavadījumā var gan griezt dančus, gan pudeli, gan matu rotu griezt propellerī turoties ar abām rokām pie sienas.

Marc.

 

Aktuāli
Forums
Pieslēgties
Online [0]
Meklētājs
Jubilāri
Skuja (5 gadi)
pasaules_gals (4 gadi)
skru (3 gadi)
Komentāri
SEPULTURA (38)
Recenzijas
Viskas