Klausoties albūmu, varam sagaidīt žāvas un miegainību ....

Tu neesi gatavs avangardam ;)

A moška viss ir tieši otrādāk ?

Authentic masterpiece..10/10 neko labāku neesmu dzirdējis no mūzikas.

Man domāt, vienīgi Skepticisma Alloy tur līdzi. Ja ne vēl labāks.

Hm, man turpretī Alloy ir sagādājis mērenu vilšanos - šķiet neturam līdzi iepriekšējiem Skepticism veikumiem, kaut kā pietrūkst viņiem raksturīgā ekstravagantā skanējuma...

jap, ja nu ir tā, ka avantgards nav gatavs tev

(nekas konkrēts)

Šodien esmu dikti paģirains un kašķīgs. Tāpēc izteikšu savu viedokli.

Pilnīgi tukša, neko neizsakoša recenzija. Vienīgais, ko var izlobīt ir: "filozofisks, šizofrēnisks funeral doom" un "must have". To var pierakstīt disku katalogā pretim albumam kā īsu aprakstu. Recenzija gan tā nav.

Nedz grupu, nedz albumu dzirdējis neesmu, bet varu piedāvāt jums savu recenzijas variantu:

"Aizraujošs gabals, kas nevienu neatstās vienaldzīgu. Skaidri redzams, ka [ievieto šeit grupas nosaukumu] džeki nav sēdējuši rokas klēpī salikuši. Skan ģitāras un bungas, arī vokālists rūc tā kā zvērs. Ja vien esi tāds riktīgs metālists, tad šitam ir jābūt Tavā plauktā."

Manuprāt recenzijā ir jābūt sekojošam:
1) stila klasifikācijai
2) personīgai atklāsmei - sajūtām, asociācijām, kas recenzijas autoram radušās apskatītā ieraksta noklausīšanās laikā. Turklāt tām ir jābūt auditorijai saprotamā, jēgpilnā formā.

^ viss jau būtu labi, kā tu saki, bet paklausies Esoteric, un padomā, vai ir iespējams viņus norecenzēt savādāk.

Noklausījos, patika. Manas darba dienas turpu/šurpu, ķeršanas/grābšanas viducī šķita pat uzmundrinošs.

"Manuprāt recenzijā ir jābūt sekojošam:
1) stila klasifikācijai"

"...to visu varam definēt kā filozofisku funeral doom."

"2) personīgai atklāsmei - sajūtām, asociācijām, kas recenzijas autoram radušās apskatītā ieraksta noklausīšanās laikā."

"...aizrauj neticamā transā, muzikālā un noskaņām bagātā piedzīvojumā..."

"Turklāt tām ir jābūt auditorijai saprotamā, jēgpilnā formā."

Nu šis ir diskutabls. Un tas, ka augstākminētie kritēriji nosacīti izpildīti viena teikuma ietvaros, kas tiešām liecina par to, ka autoram laikam necik daudz nav bijis, ko teikt.

es ar uzbleizu rekomendāciju

Britu nolemtie veterāni nesaprotams ir diezgan ambiciozs daudz, un tas gigantisks dubulto albums clocking pie vairāk nekā 100 minūtēm jau ir pasniegts ar kādu kā labāko atbrīvot 2008, ja ne labākais Doom atbrīvošanu no desmitgades. Tas daudz hype dzīvot līdz, un gandrīz divas stundas Apbedīšanas Doom būtu skaidrs, ka tas nav viegli klausīšanās par uzmanības deficīta vai speedfreaks starp mums. Es nolēmu veikt dziļu pikējošais stāšanās šajā šķietami neizdibināms spēkā neesošu no ciešanām un depresija, lai redzētu, labvēlīgie čukst ap šo albumu ir kaut kas vairāk nekā dobu atbalsīm.

Atklāšanas dziesmu "Circle" sākas diezgan pieradināts veidā, nomierinošas klausītājam par viltus drošības sajūta ar noskumis melodiju. Tas neņem ilgi, tomēr, kamēr sienas sāk aizvēršanās kā riffs atlido pie jums ar saspiešanas spēku, un brauciens uz ārprāts sākas. Tur ir maz vietas elpot, kad tas šausminošs lēni spirāle sākas vīšanas, un veids, lyrics nodarbojas ar totālam izmisumam ir žēlojās ar naidīgu kliedzieniem dara maz, lai atvieglotu up noskaņojumu. Tajā vairāk nekā 20 minūtēm, tad dziesmu deformē un pagriezienus, un kad tas beidzot iziesim esat palicis neapdzīvotām skanējumu, kas jūtas tāpat kā klaustrofobiski kā mazāk smalku RIFF uzbrukumu. Nav trausls skaistums un miers šeit, vienkārši neglīts bezcerība un neizturami liela tīrelī no vājprāts.

Pārsteidzoši, ka aidiniekā paceļ par "zem šī seja", kas uzkrājas uz brutālo kulminācija, vienkārši sākt no jauna tajā pašā briesmīgs rāpošana. Tas, šķiet, dominē iezīme "The Maniacal Vale", tāpat kā viss nonāk tās dabisko kulminācija mēs ieved atpakaļ, lai sāktu, un nekas nekad izmaiņām. Tas ir atspoguļots, ka dziesmas, kas arī nodarbojas ar to, kā daži apļi ir neiespējami izkļūt no, un ka nav iemesla pat mēģināt mainīt eksistenci. Tas nav ļoti spilgti perspektīvas, bet dziesmas par Rainbows un svaigi ceptas cookies diez vai šie gars-smalcināšanas soliloquies taisnīgumu. "Kopsapulcei Of Mind" atkal saasināšanās ar pilnu par uzbrukumu, un pat met izmisīgs ģitāras solo uz sajauc, bet diemžēl tas nav ilgs, un viss kļūst drūma vēlreiz. Nav šķietams atskaņa vai iemesls šim trakumam, sienas, šķiet tuvāk nekā jebkad, jo pirmais no diviem diskiem tuvojas nobeigumam.

Otrais disks sākas ar mierīgu un skaistu melodiju, kas atgādina Somijas DOLORIAN, un jūtas daudz vairāk pieejamu nekā pirmajās 50 minūtēs. Nepareizi! Atkal paklājs nes zem mūsu kājām, un vēlreiz es atrodu sevi guļam uz proverbial stāvā ar briesmīgu satricinājums. Tas ir patiess iemiesojums Apbedīšanas Doom, bet, protams, šāds milzīgs piedāvājums drūmums var būt daudz norīt ikvienam, bet ar augstspiediena Hards. Par laimi nav daudz atkārtošanās, kā arī pastāvīgi pieaug un attīstās mūzika dara ļoti labu darbu saglabāt savu uzmanību uz gandrīz agonizingly ilgi darbojas laika. Garākais trases uz albuma "Ignotum Per Ignotius", secina šo monolītu vislabākajā veidā radoši un ietver katru aspektu, kas padarīja šo tik iespaidīgu ceļojumu. The Haunting skaņas un sērīgs riffs iet roku rokā ar pilnīgu zaudējumu veselība, kas seko, un nav izpirkšana, jo tas rāpo uz tās neizbēgamu beigām.

Kaut arī "Maniacal Vale" var būt grūts pārbaudījums klausītāju devēju pacietību dažkārt ir grūti noliegt, ka Ezotērika ir atraduši gandrīz ikviena laba aspektu Apbedīšanas Doom un tos lietojis vienu soli tālāk. Rezultāts ir nekas īstermiņa no mūsdienu šedevru ietvaros žanra, kas Stīgu jums kopā par vairāk nekā simts grūtos minūtēm un atstāj jūs sajūta izsmelti un tukšs. Tie, kas nepieciešams, lai varētu headbang vai mosh to metāla vajadzētu palikt kā tālu vien iespējams, bet faniem caurejas un saspiešanas šis ir must ir. Citēt tikpat drūmu bet izteikti mazāk doomy Andrew Eldritch, šī vieta ir elle ar sienām.

^wtf