Tad pēkšņi – nākamajā naktī pēc FRAILTY 2012. gada albuma prezentācijas, kas pašaurā lokā risinājās vēl 25. februārī – šo rindu autors izdomāja. A kā tad šai komandai būtu ar stāvokli, kad "Melpomene" diskā esošā mūzika būtu jāatskaņo bez-elektrības. Konkrētajā reizē tas nenotika, lai gan nav šaubu- ja veči būtu paķēruši pāris koka ģitāras, tad viss arīdzan būtu noticies.

Daudz daudz agrāk- kad šo rindu autoram 1990. gadā Salaspils kultūras namā nācās rīkot otro gadskārtējo mūzikas festivālu – jaunajām grupām "Durvis'90", tad vienā no trim koncerta dienām bija situācija... kad daļā Salaspīlī kāda suņa pēc "nobira" elektrība. Nu tā, uz vienu pusstundiņu. Konkrētā brīdī uz skatuves bija kāda mūzikas vienība – kuras nosaukumu neatceros, bet tās taustiņinstrumentālists neapjuka. Un piesēdās pie koka klavierēm, norullēja spontānas improvizācijas. Līdz ar to nopelnot organizatoru specbalvu...

Tamdēļ – manas šāsdienas pārdomas: kas paliek pāri no tās vai citas mūzikas komandas, ja tai "atņem" elektrību. Vai savādāk noformulējot – ir mums no elektrības neatkarīgas mūzikas grupas? Treškārt, un vēl precīzāk noformulējot: pavisam profesionālas mūzikas vienības/ mākslinieki.

Mūziķiem ir reizēm jāpadamā, kas tad notiek brīžos – kad nu pastiprinātājiem un elektroģitārām domātā strāva nu nekādīga nav pieejama? Visai nereta situācija. Lauku festivālā vētra nogāž ne tikai skatuvi, bet pārrauj arī attiecīgos "spēka" vadus. Kāds ambciozs organizātors reizēm izrubī sadales dēli. Kaut kādi vietējie drošinātāji izsvilst. "Melnajā Piektdienā" kaut kas arīdzan izrubījas un aiziet ciet, līdzīga- kā pa reizei citviet Rīgas+ Ārrīgas klubos.

Tai reizē, kad ... kad notiek kāds ar elektrību saistīts konfūzs, tad 4/5 gadījumos redzam tādu neveiklu situāciju. Komanda dažas sekundes patirina tās elektriskās "pagales", bet tad notiek pašatklāsme – skaņa tad ārā nekāda nenāk. Un vēl pirms dažām sekundēm tik uzprišinātais "frontmens" (t.i. līdervokālists- kurš tradicionāli arīdzan piesaka skaņdarbus – un ir publikas kačinātājs), sašļūk vietējā apjukumā. Skaņa no podestiem nav, bet publika rēc aizvien pieauhošajā skaņā jau pret skatuvi. Uz podesta iestājas kāda neveikla un improvizējoša darbība. Visbiežāk atskan sauciens "mums nav elektrības" (pīkstulīgā balstiņā, lai gan pirms mirkļa tā pati rīkle rēca kā vārti). Tad uz skatuves uzskrien tehniķa otrais piepalīgs un sāk raustīt tur visādus vadus, kloķus. Līdz tā vaina atrasta, ne uz reizi. Jo pat visai aptēstam elektriķim reizēm nav viegli starp 50 vadiem un 150 kontaktiem atrast to vainīgo. Tā vai citādi, neveikls klusums – kura laikā publika pēc 3 minūšu veltīgas izrēkšanās dodas pēc aliņiem, t.i. prom no skatuves.

Tikai pēc brīža – kad visi piesēdušies pie attāliem bāriem un jau savas p"kaļas nogruntējuši sarunām, tad absolūtā "nevietā" no jauna ieskanas elektriska mūzika. Atkal piespiedu kārtā jāceļas un jāskrien tie 20 (30/50/100/140/300) metri atpakaļ pie scēnas. Viss tā neorganizēti un neveselīgi improvizējoši. Atstādami pēc-atmiņās "nu tie tur tādi neaptēsti lohi, pat kārtīgu muzonu ārā nevar dabūt".

Taču kādi citi – arī padomājuši par mūziku šādiem ārkārtas strāvas norāvumiem. Ja jau reiz kādu brīdi elektroni neceļo pa vadiem, tad sasmaidās savā starpā. Ātri saorganizējas uz koka ģitārām, un nospēlē kādu improvizējošu duetu, bet bundzinieks paņem savlaicīgi sagatavoču čemodānu un turpat ar bungu nūjām piebalso. Koncis netiek norauts, un sanāk pat kāds "defekta-efekts". Un skatītājiem melnās (vai kādas citas krāsas) vestēs, ejot uz mājām – ir pavisam citas atmiņas "nu šie man iespārdīja".

Jautājums – tad kuri mūziķi ir tie progesionālākie? Tie, kuri zēvelē "zem" stāvas, vai arī tie- kuri ir spējīgi būt neatkarīgi no vadiem? Tā sacīt...