Palīdzība Mariupoles iedzīvotājiem
+5
Lai palīdzētu Mariupoles iedzīvotājiem (gan civilistiem, gan Nacionālajai gvardei), mēs šobrīd vācam palīdzības vezumu. Vešana notiks janvāra sākumā — šoreiz brauksim ar mašīnu, tāpēc arī būs vieta, kur sakraut palīdzību.
Konkrēti visvajadzīgākās lietas ukraiņiem pašlaik ir šādas:
— Siltās zeķes, cimdi, slēpotāju maskas, šalles un lakati sejām. Siltās jakas, bikses un zābaki pietiek, bet trūkst šādi mazāki apģērva gabali;
— Medikamenti (jebkādi, jo jebkurš medikaments, apsējs, žņaugs, smēre utt. savu pielietojumu atradīs!);
— Jebkas, kas attiecas uz slimnīcu aprīkošanu, piemēram, segas, palagi utt. Sakarā ar ievainoto un traumēto skaitu pamatīgi pieaugusi slimnīcu noslodze visā Ukrainas teritorijā, un daudzviet pietrūkst dažādas lietas, tajā skaitā arī it kā vienkāršas;
— Kruķi, ratiņkrēsli utt.
Ja kādam kaut kas tāds ziedojams ir, es vai kāds cits aizbrauks pakaļ, ja ziedotāji paši darba vai ģimenes dēļ nevarēs nekur tālu mantu nogādāt!
Ja gadījumā gadīsies kaut kas lielizmēra (teiksim, kādam atradīsies pieejama slimnīcas kušete, ortopēdiskais matracis vai tml.), kas nelīdīs mašīnā, tad tas tiks nodots brīvprātīgo grupai «SOS Ukraina», jo tie ved ar busu caur leišiem.
Konkrēti visvajadzīgākās lietas ukraiņiem pašlaik ir šādas:
— Siltās zeķes, cimdi, slēpotāju maskas, šalles un lakati sejām. Siltās jakas, bikses un zābaki pietiek, bet trūkst šādi mazāki apģērva gabali;
— Medikamenti (jebkādi, jo jebkurš medikaments, apsējs, žņaugs, smēre utt. savu pielietojumu atradīs!);
— Jebkas, kas attiecas uz slimnīcu aprīkošanu, piemēram, segas, palagi utt. Sakarā ar ievainoto un traumēto skaitu pamatīgi pieaugusi slimnīcu noslodze visā Ukrainas teritorijā, un daudzviet pietrūkst dažādas lietas, tajā skaitā arī it kā vienkāršas;
— Kruķi, ratiņkrēsli utt.
Ja kādam kaut kas tāds ziedojams ir, es vai kāds cits aizbrauks pakaļ, ja ziedotāji paši darba vai ģimenes dēļ nevarēs nekur tālu mantu nogādāt!
Ja gadījumā gadīsies kaut kas lielizmēra (teiksim, kādam atradīsies pieejama slimnīcas kušete, ortopēdiskais matracis vai tml.), kas nelīdīs mašīnā, tad tas tiks nodots brīvprātīgo grupai «SOS Ukraina», jo tie ved ar busu caur leišiem.
Komentāri sakārtoti pēc to ievadīšanas datuma
-16
Ko nu vairs par mariupoli,ka pašiem būs vajadzīga palīdzība.
+2
siena - dumjš? Kamēr ukraiņi kapājas, tikmēr mēs varam turpināt mierīgi dzert alu.
-10
Tur jau tā kapāšanās principā ir beigusies,viss pārceļās uz baltiju.
0
Nekas tur nav beidzies. Uz ziemu lielākoties karadarbība pierimst.
+4
siena, tu esi šitais džeks ar superīgo šlipsi - www.delfi.lv/news/world/other/si... ?
0
es saprotu ka tā visa ir ahujenā politika un karš=piķis, bet vienmēr ir nodarbinājis jautājums - a nevar to puķinu, nu, ka saka, vienk. novākt nah...? Nu... lode, bumba, ciankālijs, zarīns... dajebkas...? ne? nevar...?
+3
^ baidos, ka tā nav Putina politika. Ja tā nebūtu kopējā Krievija politika, tad Putins jau sen Po210 tējiņu būtu iemalkojis.
+1
Ja kādam ir noziedojams ciankālijs, zarīns vai kodolierocis, tad tik ziedojiet! Vispār gan šī tēma bija domāta nevis, lai dirstos savā starpā, bet lai kaut ko noderīgu savāktu, kas pašiem nav vajadzīgs. «Kamēr ukraiņi kapājas, tikmēr mēs varam turpināt mierīgi dzert alu» — taisnība, tāpēc darīsim kaut ko arī bez dzeršanas!
+3
Tāpēc arī pagājušonedēļ nopirku vienu silto armijas jaku tiem džekiem.
0
Izskatās, ka ir atkal pacelts plāns par Harkivu un Odesu - www.unian.info/society/1020077-sbu...
0
Vienu gan es nesaprotu,ir tak specdienesti visādi kuri var putinu novākt,ja nevar,kam tad tie domāti?! Drauds pasaulei un atļauj rīkoties.
+1
PeterisP tak jau uz šo jautājumu atbildēja.
0
+1
vismaz gudras meičas - ar paceltām rokām un min apģērbu skrēja virsū ;)
Reāli, tādas valsts kā Krievija vadošos politiķus novākt spēj tikai spico valstu specdienesti, kārtīgi plānojot. Bet neviens to negrib. Vēl tik variants, ka to veic kāds no tiešās apsardzes darbiniekiem vai banāla bitovuha (sieva, ar gludekli).
Reāli, tādas valsts kā Krievija vadošos politiķus novākt spēj tikai spico valstu specdienesti, kārtīgi plānojot. Bet neviens to negrib. Vēl tik variants, ka to veic kāds no tiešās apsardzes darbiniekiem vai banāla bitovuha (sieva, ar gludekli).
0
Drīzāk, ja viņus novāc, tad novāc savējie, slēpta vai arī atklāta apvērsuma ietvaros. Domāju, ka JFK variantu atkārtošanās diez vai ir tik drīz sagaidāma.
0
Nu novākt teorētiski var, bet paceļas jautājums, kas tad būs vietā. Ja Putinu pašlaik atbalsta 80% (labi, varbūt aptaujas bišku piepušķo rezultātus, bet ne jau baigi), tad var prognozēt, ka vai nu viņa vietā uzradīsies kāds vēl ekstremālāks personāžs, tjipa Rogozins vai sāksies klope starp dažādiem grupējumiem. Neviens no šiem variantierm nešķiet diez ko simpātisks.
0
Krievi var stāstīt ko grib, bet ir viņiem austrumnieku mentalitāte - pēc cartētiņa smagās rokas prasās - barga, bet mīloša, lai var jūsmīgi galvu pret zemi priekšā pasists. Pēdējo caru Nikolaju II, ko naidnieki (lasi, visi kaimiņi) dēvēja par Asiņaino Nikolaju, Krievu Baznīca svēto kārtā iecēlusi
0
..."es saprotu ka tā visa ir ahujenā politika un karš=piķis"...
Nu, acīmredzot, nesaproti :>
Nu, acīmredzot, nesaproti :>
+2
^^Loģiski, ka viņiem ir austrumnieku mentalitāte. Zelta Ordas laiki nepagāja bez sekām. Turklāt nekāds baigais jūgs viņiem tur nemaz nebija. Meslus maksāja labprātīgi, sākot jau ar tjipa nacionālo varoni Aleksandru Ņevski. A pēc tam, kad Ivans Bargais ieņēma Kazaņu, daudzi tatāri pārgāja pareizticībā un bija slaveni kņazi un bajāri. Tāpēc jau viņiem ir pilns visādu kņazu Jusupovu utml, a par kņaziem Petroviem un Ivanoviem diži nav dzirdēts.
0
Vienreiz aprunājos ar vietējo vati, kas bieži piebraukā uz Maskavu saņemt uzdevumus — viņi paši ir pārliecināti, ka ar Putina novākšanu nekas nebeigtos, jo vietā jau tagad gatavs stāties Rogozins, un bez viņa ir vēl arī citi gribētāji.
0
novākt vajag krievus kā tādus. beidzot būtu laiks sākt domāt par to, ko darīt ar visiem tiem, kas no šejienes nez kāpēc 1991. gadā netika izraidīti uz austrumiem, ar visiem nepilsonīšiem, kas var baudīt liberastu bažas par viņu labklājību. jo, ja te nāks karaspēks, viņi būs pirmie, kas izleks no savām purčika celtnēm un ies nogalināt latviešus.
0
utainie pautlaižas
0
...bet, protams, ko gan var arī gaidīt no tādiem mīkstajiem kā latvieši, tādiem nodevējiem, dibenlaižām, vienam otra apmelotājiem... ka tik uzturēt kādu draudzīgu biznesa saitīti, ka tik nepateikt kādu bargāku vārdiņu. nez, kas ir ļaunāk - piedzimt par krievu, žīdu vai latvieti?
0
un variet nemaz neatbildēt, ka visļaunākais ir piedzimt par pincīti, vai teikt "beidz spamot", beidziet būt tik paredzami
0
ja kas, es esmu piedalījies arī pa tēmu (ziedoju vairākas jakas), tā kā komentēt drīxtu. KRIEVIJAI NĀVI!!!!!!1 (nu nopietni)
+2
Dethecrator, man dažas lietas, ko labprāt pievienotu tavam Ukrainas palīdzības vezumam. Varbūt, iedod kādu savu e-pastu šeitan vai arī uzraksti uz: frombeyond878@gmail.com , lai varam sazināties. Nopietni.
0
mans meils ir profila kontaktā norādīts (vismaz līdz šim bija, ja Bigijs tur nav kko nomunsturējis nost). Jā, esmu atpakaļ Rīgā un varu savākt no visiem vedamo, lai nogādātu uz īsto vietu!
+10
Reku apraksts no «SOS Ukrainai» grupas, kā izskatījās pēdējā palīdzības vešana uz Luhansku:
"SOS palīdzība Ukrainas armijai" ATO zonā!
Mūsu kārtējā krava ir nogādāta Ukrainas aizstāvjiem. Un, pateicoties ukraiņu draugiem, mums tika dota iespēja šo kravu nodot bataljona Aidar vīriem tieši rokās - Ščastje ciematā, Luganskas TEC teritorijā. Pašā ATO epicentrā.
Ar šķietami pārpildīto busiņu devāmies ceļā, kur pēc plāna bija jāpiestāj Lietuvā, Kauņā, pie lietuviešu kolēģiem Vitajlijusa un Gerdas no vietējo brīvprātīgo grupas "SOS Ukrainos kariams" un Aļģa no organizācijas "Help Wings". Mūsu jau tā pilnais busiņš tika nopakots tā, ka, šķita, jūk pa vīlēm. Lietuvieši papildināja mūsu kravu ar mantām, daļa no kurām bija jāatdod DUK 11. bataljonam Kijevā.
Tālāk sekoja mokošais ceļš uz Ukrainu caur Poliju. Kolorītu ceļojumam piešķīra lietuviešu aizdotā bruņuveste, kuru iemetu salonā, kas nedaudz spieda kājas un par sevi atgādināja ik uz bedres.
Protams, ka šāda veida ceļojumi nenotiek bez piedzīvojumiem. Šoreiz mēs ļoti aizdomīgi izlikāmies Polijas muitniekiem. Muitniece mums pieprasīja izkraut visu kravu. Mani satraukumi par manu pasi, kurai derīguma termiņš pēc 3 mēnešiem iztek (ceļojumiem der pase, kura atgriežoties ir derīga 6 mēnešus), pārauga satraukumā par Jura ziedoto milzīgo zāļu somu, kura brīnumainā kārtā tika atvesta no pašas Kanādas, izejot cauri muitām.
Taču beigu beigās šī soma netika pārbaudīta, manai pasei netika pievērsta uzmanība. Muitnieki noskaidrojuši, ka mūsu vestās uzkabes nav ieroči un formas ir rietumu ražojuma - "mīļi" atļāva mums krāmēt visu atpakaļ. Viss šis process mūs uz robežas Polijas pusē aizņēma 3 ar kapeikām stundas.
Tālāk mūs sagaidīja Ukrainas robežsardze ar muitu. Taču noskaidrojis, ka mēs esam "valanķori", kas ved palīdzību "Aidar" vīriem, virsnieks muitā nopūtās un novēlēja, kaut ne vienam nebūtu jāpiedzīvo Ukrainas situācija.
Domājam, ka šoreiz mums palīdzēja burvju vārdiņš "Aidar" un mana mugurā uzstieptā, tāpat no lietuviešiem aizlienētā militārā jaka ar DUK 11. bataljona un "Labējā sektora" zīmotnēm, kas nostrādāja par sava veida parolēm.
Kopā uz robežas pavadījuši 4 stundas, iebraucām zili dzeltenās krāsās izkrāsotajā Rietumukrainā.
Ceļš līdz Kijevai aizņēma vēl vairāk kā 500 kilometru bez gulēšanas un mūsu mokas tika apbalvotas ar sirsnīgo "valanķoru valanķora" - sagaidīšanu un bezgala garšīgām pusdienām un gultām.
Oļegs Nazarenko - ne velti es viņu saucu par "valanķoru valanķoru" - pats vairs īsti nevar saskaitīt, cik reizes ir bijis ATO zonā, vedot palīdzību Ukrainas aizstāvjiem.
Nākamajā rītā pamodušies, sākām gatavoties ceļam uz ATO zonu, pārkraujot mantas Oļega busiņā. Mūs veda uz ATO zonu ar noteikumiem, ka mums būs "zaļais koridors", proti, karavīri pirms mūsu iebraukšanas Ščastjē būs pārbaudījuši visus ceļmalas krūmus. Ar noteikumu, ka uzzinot par šaušanu ATO, jebkurā brīdī mēs griežam busiņu atpakaļ. Ar noteikumu, ka pēc komandas mēs nēsāsim bruņu vestes, fotografēsim tikai to, ko mums atļaus. Un vispār mums jāuzvedas kā dresētiem pūdeļiem.
Iekrāvuši busiņā AIdar vīriem paredzēto, kā arī nedaudz savākto vienības Barss vīriem, devāmies 800 km garā ceļā uz ATO zonu.
Savas izjūtas un pārdzīvojumus aprakstīšu kādā ne atskaites rakstā. Taču īsumā varu pateikt to, ka braucienā redzētais atstāja nomācošu iespaidu. Sākot ar ceļu kvalitāti, necaurredzamo tumsu, milzīgo vēju, par kuru priecājās Oļegs (sliktos laika apstākļos teroristi neizmanto artilēriju). Tāpat nomācoši likās blokposteņi ar drūmiem un bruņotiem vīriem. Jo tuvāk frontei, jo biežākas pārbaudes blokposteņos. Milzīgais vējš, kas robežojās ar vētru tuvumā un tālumā sita kopā elektrības vadus un iespaids bija kā Otrā Pasaules kara frontē - nakts melnumā visas pamales zibeņoja kā pie artilērijas zalvēm.
Kad uzausa gaisma, bijām jau pašā ATO zonā un visa apkārtne atgādināja Andreja Tarkovska filmas "Stalkeris" uzņemšanas laukumu. 80 kilometrus no Luganskas TEC, 12. teritoriālās aizsardzības bataljona "Київ" dislokācijas vietā mūs sagaidīja karavīrs ar iesauku "Mamajs", kuram nodevām zābakus un silto jaku.
Tālāk blokposteņi bija praktiski visur. Ceļu mums deva maģiskais brīnumvārdiņš "Aidar".
Iebraucot pašā Ščastjē, pavērās īsta postažas aina. Izsisti stikli mājām, GRAD norauti jumti. Un milicijas pamestie blokposteņi.
ATO zonā blokposteņus bieži apsargā ne vien karavīri, bet arī miliči. Kā vēlāk noskaidrojās, divas dienas iepriekš notika teroristu uzbrukums TEC. Un, kā smīkņāja karavīri, līdz ko dzirdama šaušana, miliči "laižas lapās".
Luganskas TEC, kura atrodas aptuveni 20 kilometrus no teroristu kontrolētās Luganskas, nodrošina elektrību pašai Luganskai un lielai daļai apgabala - gan teroristu gan Ukrainas kontrolētai. Un uzbrukumi tai praktiski nenotiek. Taču divas dienas pirms mūsu vizītes uzbrukums tika veikts, kurā diemžēl bojā gāja divi TEC aizstāvji.
Iebraucot TEC teritorijā, mūs sirsnīgi sagaidīja tās aizstāvji. Un 5-6 mīnmetēju zalves, ko raidīja Ukrainas karavīri teroristu virzienā. Godīgi sakot, man dūša papēžos. Drosmi nevairoja karavīru ieteikumi piestāties tuvāk pie sienas, jo var nākt atpakaļ "otvetka". Vēl vairāk - apziņa, ka vien nieka kilometra-pusotra attālumā no šīs vietas jau ir teroristu kontrolētā teritorija. Ka starp mums un teroristiem nav nekādu spēku un mēs esam frontes pirmajā līnijā.
Ar apbrīnu skatījāmies uz karavīriem, kas mierīgi krāmēja ārā mantas no busiņa, un TEC strādniekiem, kuri strādāja savus energodarbus.
Pēc mantu ienešanas sienu sacaurumotās TEC administratīvajā ēkā sekoja fotosesija un devāmies iedzert kafiju. Karavīri piedāvāja speķi un pīrāgus, taču atteicāmies. Jānis visdrīzāk no pieklājības, es no bailēm. smile emoticon Dieva vārds - šādos apstākļos par ēšanu domas galīgi nebija. :)
Kad iekārtojāmies kādā no kabinetiem ar ložu izsistajiem stikliem uz kafijas dzeršanu, sākās sarunas par visu. Karavīriem bija patiesa interese, ko un kā cilvēki domā te Latvijā par notiekošo Ukrainā.
Karavīri bija priecīgi par mūsu atvestajām mantām. Tas pat nav tas īstais vārds šim apzīmējumam. Jo redzējām karavīru aukstumā ar vasaras iešļūcamajām čībām. Un no formām - viss kas viņiem bija - bija praktiski mugurā, ja izmazgā - nav ko vilkt. Kādam apšaudes laikā bija sadedzis guļammaiss.
Taču viņi saņēma vēl ko - ar mūsu devumu ne vien praktisku, bet arī morālu atbalstu no Latvijas un Lietuvas. Un tā ir puse no mūsu veduma. Atklāti sakot mani tas aizkustināja. Un tur, TEC, es sapratu, ka es ar divkāršu spēku turpināšu darboties "SOS" grupā.
Kafiju dzerot un sarunājoties, mēs ik pa brīdim pārvietojāmies pa kabinetu smile emoticon - te mūs palūdza aizvākties prom no logiem "jo snaiperi strādā". Te pēc kāda tālumā dzirdama "bum-bum" palūdza pietuvoties tuvāk sienai, jo tur šauj GRAD iekārtas. Nezinātājs to pat var nedzirdēt un tad var notikt nelaime.
Par laimi, lādiņi tika šauti citā virzienā.
Frontē bijām laikā, kad presē bija runas par "Aidar" vienību izformēšanu. Taču, kā smējās paši aidarieši, izformēt var to, ko saformē, bet viņi te ir brīvprātīgie, kuru nav nekādos oficiālos ministriju sarakstos. Par kaujas garu tur sūdzēties nenākas, jo viņi ir apņēmības pilni TEC pataisīt par otru Doņeckas lidostu.
Pie mums iegriežas aizstāvju komandieris, sirsnīgi saka paldies, spiež rokas. Viņu nepārtraukti sauc pa rāciju. Notiek karš.
Izmantojot iespēju, tiek norāts kāds no karavīriem, kurš bijis pieķerts dzeršanā. Tiek piedraudēts... sūtīt mājās. Viņiem ir sausais likums.
Pavadījuši aptuveni stundu sarunās, pirms prombraukšanas veicam fotosesiju pie TEC administratīvās ēkas, kurai pēc uzbrukuma praktiski nav stiklu un iekšējās telpu sienas ir ložu caururbtas.
Sirds sažņaudzas pie asins pēdām uz asfalta, vietā, kur bojā gājuši divi karavīri.
Pēc sirsnīgas atvadīšanās dodamies tālākā ceļā. Oļegs liek uzģērbt bruņuvestes. Netālu pie TEC piestājam - uz asfalta redzamas bedres no GRAD šāviņiem. Fotografējam. Te pēkšņi Oļegs izdzird tālos "bum-bum". Komanda - mašīnā! Oļega vārdiem - mēs busiņā ielidojām kā balerīnas. :) Laižam prom!
Pēc kāda kilometra vai diviem uz šosejas mētājas GRAD lādiņš pie bedres asfaltā. Šāviņš vēl nedaudz silts un gaisā jūtama pulvera smaka. Izbrauktu minūti ātrāk - nez' kas būtu bijis. Kārtējais "bun-bum" tālumā. Oļegs iemet lādiņu busā, mēs metamies prom milzīgā ātrumā. Par savām izjūtām nerunāšu, esmu pamatīgi nobijies! :)
Kad esam jau kādus kilometrus no frontes - piestājam pie sašauta ukraiņu tanka uz fotosesiju. Tanku metāllūžņiem mierīgi ārda vietējie. Neskatoties uz to, ka apkārtnē nav tik mierīgi, lai arī esam gabaliņu aiz frontes.
Mūsu tālākais ceļš ir uz Dņipropetrovskas pievārti (100-150 km no pilsētas). Tur DUK 5. bataljonā mums jāatstāj Barss vienībai paredzētās mantas un jāpaņem līdzi divi karavīri, kuri dodas uz mājām, uz Kijevu. Nobraukuši 600 km, iebraucam DUK bāzē. Nododam sagādāto, fotosesija. Mani "iepriecina" dzirdētais, ka pāris dienas atpakaļ teroristu snaiperi ir apšaudījuši "valanķoru" auto, praktiski pie pašas bāzes. Esot arī atrasta snaipera vieta. Braucot ārā no bāzes, man šis dzirdētais nedod mieru. Tumsā jūtos ļoti neomulīgi.
Esam noguruši kā suņi. Taču līdz Kijevai jātiek. Oļegs migdams sameklē tuvākos ceļus. "Tuvāk" nozīmē vēl kādi 600 km līdz Kijevai.
Kijevā pārguris noguļu savas padsmit stundas. Jānis izmanto iespēju īsam šopingam.
Sirsnīgi atvadāmies no Oļega un viņa ģimenes. Braucam mājās ar 3 stundu nīkšanu uz robežas.
Maziņš rezumē. Katrs zeķu pāris, katrs eiro, katra jaka - tai ir milzīga pievienotā vērtība, ko mēs dodam Ukrainai. Jo tā ir ne vien zeķe vai jaka, bet arī morāls atbalsts. Mēs to redzējām.
Mūsu piekto kravu veidoja vismaz 91 ziedotāja devums, Liels paldies Jums visiem! Priekšā 6. palīdzības krava! Mērķi un laiks tiks izziņoti drīzumā!
"SOS palīdzība Ukrainas armijai" ATO zonā!
Mūsu kārtējā krava ir nogādāta Ukrainas aizstāvjiem. Un, pateicoties ukraiņu draugiem, mums tika dota iespēja šo kravu nodot bataljona Aidar vīriem tieši rokās - Ščastje ciematā, Luganskas TEC teritorijā. Pašā ATO epicentrā.
Ar šķietami pārpildīto busiņu devāmies ceļā, kur pēc plāna bija jāpiestāj Lietuvā, Kauņā, pie lietuviešu kolēģiem Vitajlijusa un Gerdas no vietējo brīvprātīgo grupas "SOS Ukrainos kariams" un Aļģa no organizācijas "Help Wings". Mūsu jau tā pilnais busiņš tika nopakots tā, ka, šķita, jūk pa vīlēm. Lietuvieši papildināja mūsu kravu ar mantām, daļa no kurām bija jāatdod DUK 11. bataljonam Kijevā.
Tālāk sekoja mokošais ceļš uz Ukrainu caur Poliju. Kolorītu ceļojumam piešķīra lietuviešu aizdotā bruņuveste, kuru iemetu salonā, kas nedaudz spieda kājas un par sevi atgādināja ik uz bedres.
Protams, ka šāda veida ceļojumi nenotiek bez piedzīvojumiem. Šoreiz mēs ļoti aizdomīgi izlikāmies Polijas muitniekiem. Muitniece mums pieprasīja izkraut visu kravu. Mani satraukumi par manu pasi, kurai derīguma termiņš pēc 3 mēnešiem iztek (ceļojumiem der pase, kura atgriežoties ir derīga 6 mēnešus), pārauga satraukumā par Jura ziedoto milzīgo zāļu somu, kura brīnumainā kārtā tika atvesta no pašas Kanādas, izejot cauri muitām.
Taču beigu beigās šī soma netika pārbaudīta, manai pasei netika pievērsta uzmanība. Muitnieki noskaidrojuši, ka mūsu vestās uzkabes nav ieroči un formas ir rietumu ražojuma - "mīļi" atļāva mums krāmēt visu atpakaļ. Viss šis process mūs uz robežas Polijas pusē aizņēma 3 ar kapeikām stundas.
Tālāk mūs sagaidīja Ukrainas robežsardze ar muitu. Taču noskaidrojis, ka mēs esam "valanķori", kas ved palīdzību "Aidar" vīriem, virsnieks muitā nopūtās un novēlēja, kaut ne vienam nebūtu jāpiedzīvo Ukrainas situācija.
Domājam, ka šoreiz mums palīdzēja burvju vārdiņš "Aidar" un mana mugurā uzstieptā, tāpat no lietuviešiem aizlienētā militārā jaka ar DUK 11. bataljona un "Labējā sektora" zīmotnēm, kas nostrādāja par sava veida parolēm.
Kopā uz robežas pavadījuši 4 stundas, iebraucām zili dzeltenās krāsās izkrāsotajā Rietumukrainā.
Ceļš līdz Kijevai aizņēma vēl vairāk kā 500 kilometru bez gulēšanas un mūsu mokas tika apbalvotas ar sirsnīgo "valanķoru valanķora" - sagaidīšanu un bezgala garšīgām pusdienām un gultām.
Oļegs Nazarenko - ne velti es viņu saucu par "valanķoru valanķoru" - pats vairs īsti nevar saskaitīt, cik reizes ir bijis ATO zonā, vedot palīdzību Ukrainas aizstāvjiem.
Nākamajā rītā pamodušies, sākām gatavoties ceļam uz ATO zonu, pārkraujot mantas Oļega busiņā. Mūs veda uz ATO zonu ar noteikumiem, ka mums būs "zaļais koridors", proti, karavīri pirms mūsu iebraukšanas Ščastjē būs pārbaudījuši visus ceļmalas krūmus. Ar noteikumu, ka uzzinot par šaušanu ATO, jebkurā brīdī mēs griežam busiņu atpakaļ. Ar noteikumu, ka pēc komandas mēs nēsāsim bruņu vestes, fotografēsim tikai to, ko mums atļaus. Un vispār mums jāuzvedas kā dresētiem pūdeļiem.
Iekrāvuši busiņā AIdar vīriem paredzēto, kā arī nedaudz savākto vienības Barss vīriem, devāmies 800 km garā ceļā uz ATO zonu.
Savas izjūtas un pārdzīvojumus aprakstīšu kādā ne atskaites rakstā. Taču īsumā varu pateikt to, ka braucienā redzētais atstāja nomācošu iespaidu. Sākot ar ceļu kvalitāti, necaurredzamo tumsu, milzīgo vēju, par kuru priecājās Oļegs (sliktos laika apstākļos teroristi neizmanto artilēriju). Tāpat nomācoši likās blokposteņi ar drūmiem un bruņotiem vīriem. Jo tuvāk frontei, jo biežākas pārbaudes blokposteņos. Milzīgais vējš, kas robežojās ar vētru tuvumā un tālumā sita kopā elektrības vadus un iespaids bija kā Otrā Pasaules kara frontē - nakts melnumā visas pamales zibeņoja kā pie artilērijas zalvēm.
Kad uzausa gaisma, bijām jau pašā ATO zonā un visa apkārtne atgādināja Andreja Tarkovska filmas "Stalkeris" uzņemšanas laukumu. 80 kilometrus no Luganskas TEC, 12. teritoriālās aizsardzības bataljona "Київ" dislokācijas vietā mūs sagaidīja karavīrs ar iesauku "Mamajs", kuram nodevām zābakus un silto jaku.
Tālāk blokposteņi bija praktiski visur. Ceļu mums deva maģiskais brīnumvārdiņš "Aidar".
Iebraucot pašā Ščastjē, pavērās īsta postažas aina. Izsisti stikli mājām, GRAD norauti jumti. Un milicijas pamestie blokposteņi.
ATO zonā blokposteņus bieži apsargā ne vien karavīri, bet arī miliči. Kā vēlāk noskaidrojās, divas dienas iepriekš notika teroristu uzbrukums TEC. Un, kā smīkņāja karavīri, līdz ko dzirdama šaušana, miliči "laižas lapās".
Luganskas TEC, kura atrodas aptuveni 20 kilometrus no teroristu kontrolētās Luganskas, nodrošina elektrību pašai Luganskai un lielai daļai apgabala - gan teroristu gan Ukrainas kontrolētai. Un uzbrukumi tai praktiski nenotiek. Taču divas dienas pirms mūsu vizītes uzbrukums tika veikts, kurā diemžēl bojā gāja divi TEC aizstāvji.
Iebraucot TEC teritorijā, mūs sirsnīgi sagaidīja tās aizstāvji. Un 5-6 mīnmetēju zalves, ko raidīja Ukrainas karavīri teroristu virzienā. Godīgi sakot, man dūša papēžos. Drosmi nevairoja karavīru ieteikumi piestāties tuvāk pie sienas, jo var nākt atpakaļ "otvetka". Vēl vairāk - apziņa, ka vien nieka kilometra-pusotra attālumā no šīs vietas jau ir teroristu kontrolētā teritorija. Ka starp mums un teroristiem nav nekādu spēku un mēs esam frontes pirmajā līnijā.
Ar apbrīnu skatījāmies uz karavīriem, kas mierīgi krāmēja ārā mantas no busiņa, un TEC strādniekiem, kuri strādāja savus energodarbus.
Pēc mantu ienešanas sienu sacaurumotās TEC administratīvajā ēkā sekoja fotosesija un devāmies iedzert kafiju. Karavīri piedāvāja speķi un pīrāgus, taču atteicāmies. Jānis visdrīzāk no pieklājības, es no bailēm. smile emoticon Dieva vārds - šādos apstākļos par ēšanu domas galīgi nebija. :)
Kad iekārtojāmies kādā no kabinetiem ar ložu izsistajiem stikliem uz kafijas dzeršanu, sākās sarunas par visu. Karavīriem bija patiesa interese, ko un kā cilvēki domā te Latvijā par notiekošo Ukrainā.
Karavīri bija priecīgi par mūsu atvestajām mantām. Tas pat nav tas īstais vārds šim apzīmējumam. Jo redzējām karavīru aukstumā ar vasaras iešļūcamajām čībām. Un no formām - viss kas viņiem bija - bija praktiski mugurā, ja izmazgā - nav ko vilkt. Kādam apšaudes laikā bija sadedzis guļammaiss.
Taču viņi saņēma vēl ko - ar mūsu devumu ne vien praktisku, bet arī morālu atbalstu no Latvijas un Lietuvas. Un tā ir puse no mūsu veduma. Atklāti sakot mani tas aizkustināja. Un tur, TEC, es sapratu, ka es ar divkāršu spēku turpināšu darboties "SOS" grupā.
Kafiju dzerot un sarunājoties, mēs ik pa brīdim pārvietojāmies pa kabinetu smile emoticon - te mūs palūdza aizvākties prom no logiem "jo snaiperi strādā". Te pēc kāda tālumā dzirdama "bum-bum" palūdza pietuvoties tuvāk sienai, jo tur šauj GRAD iekārtas. Nezinātājs to pat var nedzirdēt un tad var notikt nelaime.
Par laimi, lādiņi tika šauti citā virzienā.
Frontē bijām laikā, kad presē bija runas par "Aidar" vienību izformēšanu. Taču, kā smējās paši aidarieši, izformēt var to, ko saformē, bet viņi te ir brīvprātīgie, kuru nav nekādos oficiālos ministriju sarakstos. Par kaujas garu tur sūdzēties nenākas, jo viņi ir apņēmības pilni TEC pataisīt par otru Doņeckas lidostu.
Pie mums iegriežas aizstāvju komandieris, sirsnīgi saka paldies, spiež rokas. Viņu nepārtraukti sauc pa rāciju. Notiek karš.
Izmantojot iespēju, tiek norāts kāds no karavīriem, kurš bijis pieķerts dzeršanā. Tiek piedraudēts... sūtīt mājās. Viņiem ir sausais likums.
Pavadījuši aptuveni stundu sarunās, pirms prombraukšanas veicam fotosesiju pie TEC administratīvās ēkas, kurai pēc uzbrukuma praktiski nav stiklu un iekšējās telpu sienas ir ložu caururbtas.
Sirds sažņaudzas pie asins pēdām uz asfalta, vietā, kur bojā gājuši divi karavīri.
Pēc sirsnīgas atvadīšanās dodamies tālākā ceļā. Oļegs liek uzģērbt bruņuvestes. Netālu pie TEC piestājam - uz asfalta redzamas bedres no GRAD šāviņiem. Fotografējam. Te pēkšņi Oļegs izdzird tālos "bum-bum". Komanda - mašīnā! Oļega vārdiem - mēs busiņā ielidojām kā balerīnas. :) Laižam prom!
Pēc kāda kilometra vai diviem uz šosejas mētājas GRAD lādiņš pie bedres asfaltā. Šāviņš vēl nedaudz silts un gaisā jūtama pulvera smaka. Izbrauktu minūti ātrāk - nez' kas būtu bijis. Kārtējais "bun-bum" tālumā. Oļegs iemet lādiņu busā, mēs metamies prom milzīgā ātrumā. Par savām izjūtām nerunāšu, esmu pamatīgi nobijies! :)
Kad esam jau kādus kilometrus no frontes - piestājam pie sašauta ukraiņu tanka uz fotosesiju. Tanku metāllūžņiem mierīgi ārda vietējie. Neskatoties uz to, ka apkārtnē nav tik mierīgi, lai arī esam gabaliņu aiz frontes.
Mūsu tālākais ceļš ir uz Dņipropetrovskas pievārti (100-150 km no pilsētas). Tur DUK 5. bataljonā mums jāatstāj Barss vienībai paredzētās mantas un jāpaņem līdzi divi karavīri, kuri dodas uz mājām, uz Kijevu. Nobraukuši 600 km, iebraucam DUK bāzē. Nododam sagādāto, fotosesija. Mani "iepriecina" dzirdētais, ka pāris dienas atpakaļ teroristu snaiperi ir apšaudījuši "valanķoru" auto, praktiski pie pašas bāzes. Esot arī atrasta snaipera vieta. Braucot ārā no bāzes, man šis dzirdētais nedod mieru. Tumsā jūtos ļoti neomulīgi.
Esam noguruši kā suņi. Taču līdz Kijevai jātiek. Oļegs migdams sameklē tuvākos ceļus. "Tuvāk" nozīmē vēl kādi 600 km līdz Kijevai.
Kijevā pārguris noguļu savas padsmit stundas. Jānis izmanto iespēju īsam šopingam.
Sirsnīgi atvadāmies no Oļega un viņa ģimenes. Braucam mājās ar 3 stundu nīkšanu uz robežas.
Maziņš rezumē. Katrs zeķu pāris, katrs eiro, katra jaka - tai ir milzīga pievienotā vērtība, ko mēs dodam Ukrainai. Jo tā ir ne vien zeķe vai jaka, bet arī morāls atbalsts. Mēs to redzējām.
Mūsu piekto kravu veidoja vismaz 91 ziedotāja devums, Liels paldies Jums visiem! Priekšā 6. palīdzības krava! Mērķi un laiks tiks izziņoti drīzumā!
+5
njā.. visu cieņu, protams, par šādu sevis ziedošanos un risku uz savu kaklu. Pilnīgi ticu, ka tur dūša varētu būt pavisam sašļukusi, dzirdot reālo GRAD.
Jācer, ka nekad nepienāks tāds brīdis, ka piem., kādi voluntieri no Dānijas vai Čehijas vedīs mūsu zemessargiem Latgales mežos sauso pārtiku un siltās drēbes.
Jācer, ka nekad nepienāks tāds brīdis, ka piem., kādi voluntieri no Dānijas vai Čehijas vedīs mūsu zemessargiem Latgales mežos sauso pārtiku un siltās drēbes.
+2
Ar dokumentālu filmu godinās brīvprātīgos Latvijas palīdzības sniedzējus Ukrainai
«Tilts no Latvijas uz Donbasu: kā mēs palīdzam Ukrainai» — tā saucas jaunā dokumentālā filma, kas stāsta par mūsu sniegto palīdzību konflikta plosītajai kaimiņvalstij. Filma sestdien, 20. jūnijā, pirmo reizi tiks demonstrēta publikai.
Filmā parādās gan Latvijas brīvprātīgie palīdzības vācēji, gan tās saņēmēji — Doņeckas apgabala iedzīvotāji un Ukrainas Nacionālās gvardes karavīri. «Esmu privātā kārtā vedis medikamentus un aprīkojumu Mariupoles pilsētas aizstāvjiem. Mēs pie viena safilmējām, kā šī palīdzība nonāk Nacionālās gvardes rokās, konkrēti — Svētās Marijas bataljonam. Pieredzējām artilērijas apšaudi, kad teroristu artilērija blieza pa pilsētas aizstāvju tranšejām,» saka viens no aktīvistiem — Renārs Sproģis. Tāpat filmā izskaidrota Ukrainas konfliktā cietušo ārstēšanas fonda darbība gan Latvijā, gan Ukrainā. Šobrīd jau trešais desmits no šāvieniem, sprādzieniem un šķembām cietušo ukraiņu atgūst veselību mūsu zemē. Pie ģimenēm Latvijā sākuši viesoties bērni, kam vecāki gājuši bojā.
Savu pieredzi filmā izklāsta domubiedru grupas «SOS Ukrainas armijai» koordinators Gatis Priede: «Mēs savus palīdzības vezumus nogādājam tieši rokās saņēmējiem — Brīvprātīgo korpusam un bataljona «Aidars» vīriem Ščastjas pilsētiņā Luhanskas apgabalā. Jāsaka, pēdējie braucieni bija visai bīstami, paši gandrīz nokļuvām zem GRAD apšaudes. Ščastjā atrodas Luhanskas galvenā elektrostacija, kura turpina strādāt, neraugoties uz karadarbību. Tās aizstāvji ir noskaņoti pietiekami drosmīgi — viņi saka: ja vajadzēs, mēs šo vietu padarīsim par otru Doņeckas lidostu!»
Filmas pirmā noskatīšanās notiks šosestdien 12:00 lielajā «Jāņa Rozes» grāmatnīcā tirdzniecības centrā «Spice». Piedalīsies un pieredzē dalīsies tie, kuri uzkrājuši nupat jau gandrīz gadu ilgu pieredzi palīdzības sniegšanā Ukrainai, tajā skaitā Gatis Priede, Renārs Sproģis un Ukrainas konfliktā cietušo ārstniecības fonda aktīvisti, kā arī Latvijas Ukraiņu kongress u.c.
P.S. Muzikālais noformējums sākumā un beigās — no Nokturnal Mortum.
«Tilts no Latvijas uz Donbasu: kā mēs palīdzam Ukrainai» — tā saucas jaunā dokumentālā filma, kas stāsta par mūsu sniegto palīdzību konflikta plosītajai kaimiņvalstij. Filma sestdien, 20. jūnijā, pirmo reizi tiks demonstrēta publikai.
Filmā parādās gan Latvijas brīvprātīgie palīdzības vācēji, gan tās saņēmēji — Doņeckas apgabala iedzīvotāji un Ukrainas Nacionālās gvardes karavīri. «Esmu privātā kārtā vedis medikamentus un aprīkojumu Mariupoles pilsētas aizstāvjiem. Mēs pie viena safilmējām, kā šī palīdzība nonāk Nacionālās gvardes rokās, konkrēti — Svētās Marijas bataljonam. Pieredzējām artilērijas apšaudi, kad teroristu artilērija blieza pa pilsētas aizstāvju tranšejām,» saka viens no aktīvistiem — Renārs Sproģis. Tāpat filmā izskaidrota Ukrainas konfliktā cietušo ārstēšanas fonda darbība gan Latvijā, gan Ukrainā. Šobrīd jau trešais desmits no šāvieniem, sprādzieniem un šķembām cietušo ukraiņu atgūst veselību mūsu zemē. Pie ģimenēm Latvijā sākuši viesoties bērni, kam vecāki gājuši bojā.
Savu pieredzi filmā izklāsta domubiedru grupas «SOS Ukrainas armijai» koordinators Gatis Priede: «Mēs savus palīdzības vezumus nogādājam tieši rokās saņēmējiem — Brīvprātīgo korpusam un bataljona «Aidars» vīriem Ščastjas pilsētiņā Luhanskas apgabalā. Jāsaka, pēdējie braucieni bija visai bīstami, paši gandrīz nokļuvām zem GRAD apšaudes. Ščastjā atrodas Luhanskas galvenā elektrostacija, kura turpina strādāt, neraugoties uz karadarbību. Tās aizstāvji ir noskaņoti pietiekami drosmīgi — viņi saka: ja vajadzēs, mēs šo vietu padarīsim par otru Doņeckas lidostu!»
Filmas pirmā noskatīšanās notiks šosestdien 12:00 lielajā «Jāņa Rozes» grāmatnīcā tirdzniecības centrā «Spice». Piedalīsies un pieredzē dalīsies tie, kuri uzkrājuši nupat jau gandrīz gadu ilgu pieredzi palīdzības sniegšanā Ukrainai, tajā skaitā Gatis Priede, Renārs Sproģis un Ukrainas konfliktā cietušo ārstniecības fonda aktīvisti, kā arī Latvijas Ukraiņu kongress u.c.
P.S. Muzikālais noformējums sākumā un beigās — no Nokturnal Mortum.
0
te arii: www.delfi.lv/kultura/news/screen...
0
Ir radusies sekojoša ideja. Ja kādam ir vecs, sagrabējis, izrūsējis busiņš vai minivens (var būt ar beigušos apskati) kādu 500 eiro vērtībā, mēs ar čomu tādu gribam nopirkt, lai būtu hlams priekš palīdzības vešanas uz Ukrainu. Ar domu — ja braucamais tiek apskādēts, lai nav materiālā skāde.
Plāns ir šāds: es nopērku šādu braucamo, čoms sev piederošajā autoservisā bez maksas pieremontē, lai var iziet apskati. Tad buss tiek dzenāts uz Ukrainu ar palīdzības kravām. Kad apskate būs tuvu pie beigām, pēdējā reisā braucamais tiks DUK večiem atdots izmantošanai frontē.
Ja kādam ir vai nu pašam, vai pazīstamiem šāds verķis padomā, dodiet ziņu! Protams, der arī ierosinājumi par visādu citu veidu braucamajiem. Galvenais, lai ir vecs, lēts un nojāts.
Plāns ir šāds: es nopērku šādu braucamo, čoms sev piederošajā autoservisā bez maksas pieremontē, lai var iziet apskati. Tad buss tiek dzenāts uz Ukrainu ar palīdzības kravām. Kad apskate būs tuvu pie beigām, pēdējā reisā braucamais tiks DUK večiem atdots izmantošanai frontē.
Ja kādam ir vai nu pašam, vai pazīstamiem šāds verķis padomā, dodiet ziņu! Protams, der arī ierosinājumi par visādu citu veidu braucamajiem. Galvenais, lai ir vecs, lēts un nojāts.
+2
Nepietiek ar to, ka lēts, obligāti jābūt arī nojātam? :D
-1
šitā goda vārds nemaz nav laba ideja, ja negribi pa DP padzīvoties, - "pēdējā reisā braucamais tiks DUK večiem atdots izmantošanai frontē". 100% būs reportāža RT, ORT un diezssazin kur - "latiškije streločņici v belix kolgotkax uzhe razjezhajut po frontu ņebojasj pravosuģija" un protams fonā buss ar Latvijas numuriem :). Varēsi skaidroties :)
0
Viena latviešu volontieru grupa jau divkārt ir tā izdarījusi, tā nav mana ideja, es tikai šoreiz gribu piedalīties ar savu naudu :) Papildus skaidrībai: jebkurā gadījumā vesta tiks NELETĀLĀ palīdzība Brīvprātīgajam korpusam, kā arī humānā palīdzība uz slimnīcām, jo pēdējos mēnešos pieaugusi tieši medicīniskā rakstura palīdzība. Ukraiņiem atdodams vāģis arī tak nav letāls, ja vien kādu nenobrauc. Tā kā — nojātus braucamos šurp!
+1
^^ tik nerauj asti kājpipelē!
0
Atrod šrotu, kas tev par pudeli uzrakstīs utilizācijas sertifikātu, atved atpakaļ numurus uz csdd - un neviens gailis pakaļ nedziedās tam busam
0
Un kā tu viņu dabūsi aiz trejdeviņiem kalniem? Kā metalomu? :D
0
Tad tas šrots ir jāmeklē aiz tiem trejdeviņiem kalniem.
0
Šrots nav problēma. Meklēts tiek braucamais, pat ja šobrīd nav īsti braucams!
0
Da lab, tu gribi teikt, ka LV visi šrotonieli tik godīgi, ka neviens nav pielaužams to sertifikātu izrakstīt bez autiņa? :D
0
m.ss.lv/msg/lv/transport/ca...
m.ss.lv/msg/lv/transport/ca...
m.ss.lv/msg/lv/transport/ca...
m.ss.lv/msg/lv/transport/ca...
Pat ar apskatēm visi it kā. Kā tur bij - google, motherfucker
m.ss.lv/msg/lv/transport/ca...
m.ss.lv/msg/lv/transport/ca...
m.ss.lv/msg/lv/transport/ca...
Pat ar apskatēm visi it kā. Kā tur bij - google, motherfucker
0
Skujrunci, liels «paldies» par sludinājumu pārpostēšanu. Ļoti noderīgi! Sevišķi tiem foruma lasītājiem, uz kuriem bija tēmēts mans posts — ja nu kādam ir zināms šāds lūznis, kuru nopārdot.
0
Da lab - pakasīties gribējās
0
Starp citu, šīs tēmas pašā sākumā minēto lietu savākšana joprojām ir aktuāla. Ja ir kaut kas tamlīdzīgs, kas minēts pirmajā postā, do tik šu!
Minētā palīdzība mantu un medikamentu veidā tiek nogādāta Ukrainā caur organizāciju «SOS palīdzība Ukrainai».
Vēl viens veids, kā var palīdzēt tie, kam nav pie rokas tamlīdzīgas mantas, bet ir nauda — Ukrainas konfliktā cietušo ārstēšanas fondu var papildināt caur ziedot.lv: www.ziedot.lv/palidzi-ukrainas-ka...
Ir bijuši arī pāris tādi atbalstītāji, kas skaidru naudu nodod man, un es savukārt atdodu tam fondam (vadītāja — Dr. Jana Streleca).
Minētā palīdzība mantu un medikamentu veidā tiek nogādāta Ukrainā caur organizāciju «SOS palīdzība Ukrainai».
Vēl viens veids, kā var palīdzēt tie, kam nav pie rokas tamlīdzīgas mantas, bet ir nauda — Ukrainas konfliktā cietušo ārstēšanas fondu var papildināt caur ziedot.lv: www.ziedot.lv/palidzi-ukrainas-ka...
Ir bijuši arī pāris tādi atbalstītāji, kas skaidru naudu nodod man, un es savukārt atdodu tam fondam (vadītāja — Dr. Jana Streleca).
0
Nevar ziedot. Mazums DP atnāks...
0
Bigij, neesi pirmais, kurš izsaka tamlīdzīgas šaubas, bet prakse rāda: DP arestē vatņikus, kamēr palīdzības vākšanu Ukrainai netraucē! Turklāt, ja ir šaubas, tad jāziedo nevis «SOS palīdzības» grupai, bet gan Ukrainas konfliktā cietušo ārstēšanas fondam — tā ir labdarības iestāde, kas naudu uz Ukrainu nemaz nesūta, jo par šo naudu tiek maksāts mūsu pašu dakteriem par ievainoto ukraiņu uzņemšanu Latvijas slimnīcās. (Savukārt žīdam Maibergam piederošā aviolīnija MAU transportē ievainotos uz Rīgu un pēc tam mājās, par biļeti prasot vienu vienīgu hrivnu.) Un tā tālāk.
DP iejauktos, ja kāds uz Ukrainu mēģinātu izvest stratēģiskās nozīmes preces vai letālo bruņojumu, a tik stulbs tak neviens palīdzības vācējs nav.
DP iejauktos, ja kāds uz Ukrainu mēģinātu izvest stratēģiskās nozīmes preces vai letālo bruņojumu, a tik stulbs tak neviens palīdzības vācējs nav.
0
Ehh, salabo sarkasma devēju :>
0
Tev sarkasms, bet ir cilvēki, kas grib šo jautājumu noskaidrot pa īstam — ar ko atšķiras viena puse no otras :)
+3
Mūsējie un sliktie :D
0
Starp citu, tagad pat karot nacgvardu vai Brīvprātīgā korpusa sastāvā ir kļuvis likumīgi :) Līdzīgi kā Franču Ārzemju Leģionā. Ja grib, var uzraut CS! Tikai jābūt ar kaut kādu militāro sagatavotību pirms tam.
zakon2.rada.gov.ua/laws/show/248/2016/...
zakon2.rada.gov.ua/laws/show/248/2016/...
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai
reģistrējies!