Tā sāku štukot par šo tēmu, un zin, galvā vairāk tā kā uz vakuuma pusi velk. Aizejošā desmitgade, atmetam te šobrīd neauglīgus strīdus par to, ar kura gada beigām ta tā dekāde īsti beidzas (pa manam - ar šī gada) ir priecējusi ar daudz jo daudziem metāliskiem albumiem, droši vien vairāk nekā jebkad iepriekš, taču cik daudzi no tiem ir spēlējuši vērā ņemamu lomu?

Nospriedu, ka to izsecināt var, tikai ņemot visu to būšanu plašāk, respektīvi, kas tāds būtisks metālā pēdējā desmitgadē ir vispār noticis. Lauzu galvu, lauzu, un ko varu izdomāt:

- jaunu subžanru uzplaukums, lielākoties metalcore un tā paveidi, kā arī post-metal; abos gadījumos gan diskutabla ir piederība metālam – kā nu kuras grupas gadījumā. Ir jau gan arī citi, mazāk populāri subžanru uzplaukumi, kā depresīvais bleks, kaut vai pa piemēru.

- dažu vecu žanru augšāmcelšanās, visspilgtāk novērojama laikam thrash variantā, bet retro-death ar tālu neatpaliek.

- reunion vilnis, tai skaitā ilgāku laiku klusējušu bandu aktivitātes, un tai skaitā arī itin bārdainu kolektīvu nosacīta atgriešanās pie agrākajām skaņām pēc vairāk vai mazāk ilgstošiem eksperimentiem.

Jaunu, skatuvi satricinošu bandu uzlēkšanu tradicionālajos subžanros kaut kā īpaši nemana, kaut arī netrūkst spējīgu censoņu; laikam tādēļ, ka tāpēc jau tie ir tradicionālie žanri (ar to domāju tos, kas bija kā stabili subžanri jau deviņdesmito vidū), un divriteni nedz vajag, nedz arī diži var otrreiz izgudrot. Tādēļ izcelšanās ir lielākoties eksperimentātāju ziņā, kā jau tas allažiņ arī bijis.

Lūk, nu un es ne vella nevarēju izdomāt kaut desmit albumus, lai varētu to par kaut kādu topu runāt; bet te dažas domas, kas man iešāvās prātā:

- Metallica – St. Anger. Spilgts piemērs, cik tālu var nonākt, mērkaķojoties pakaļ modei, kamēr paši paliek par mērkaķiem un apsmieklu pat vairumam to fanu, kas daudzmaz pozitīvi pieņēma deviņdesmitajos veikto atvieglošanās procedūru. Man vismaz šķiet, ka šis albums kalpoja par piemēru daudziem – piemēru, kā nevajag - , un arī pašiem Metallica dalībniekiem, ko pierāda mēģinājumi aizmirst kļūmīgo soli un atgriezties sakarīgākas smagmūzikas lauciņā.
Es pat teiktu, ka šis albums ir arī tipisks piemērs vairākgadu stratēģijai „izdod pilnīgu sūdu, pēc tam sekojošais sūds parastais jau liksies tīri labs”, ja vien citi viņu laikabiedri nebūtu viņus apsteiguši vismaz šajā ziņā.

- Celtic Frost – Monotheist. Viens no neskaitāmiem reunion viļņa gadījumiem, bet stabili viens no ievērības cienīgākajiem. Gan tāpēc, ka šie lielā mērā ietekmējuši metāla smagāko izpausmju rašanos, tomēr saistībā ar nupatminēto arī – un galvenokārt - tāpēc, ka atgriešanās albums nebija ne veco laiku atrauga, ne puslīdz droši izspēlēta kārts, uz kuru gan jau kādu stiķi paņems (sk. Maiden un Priest, kā arī daudzus citus), bet pilnīgi citāds albums, kuru ar agrākajiem Celtic Frost darbiem vieno gandrīz tikai eksperimentētāju uzdrīkstēšanās gars un melnā tematika. Paliekot audiāli atpazīstmā CF teritorijā, Fišers & Co. uzbūra totāli jaunu drūmuma pasauli, albumu, kuram trūkst īstu priekšgājēju (ja nu vien paši), kurš ar savu minimālismu ir spējis radīt satriecošu iespaidu; attiecībā uz šo albumu vienaldzīgo nav, vismaz neesmu tādus manījis – vai nu per, vai riebjas. Man labpatīk atcerēties un citēt kādas recenzijas virsrakstu: „The most successful intentionally ugly sounding album ever” (vai aptuveni tā :D) – ar domu, ka successful še attiecināts uz „ugly sounding”. Arī žanriski šis albums radīja apjukumu enciklopēdistos, nebūdams viennozīmīgi iekļaujams nedz doom, nedz black, nedz death, nedz thrash kategorijās – tai pašā laikā esot pirmo divu teritorijā pavisam stingri.

Runājot par veco žanru uzplaukumu, tad tā arī ir aizejošai desmitgadei raksturīga pazīme, un grūti pateikt, kas kurā gadījumā ir aizsācis to vilni, taču lielā mērā tas viss iet roku rokā ar reunion aktivitātēm. Var runāt par kaut kādiem spilgtākajiem pārstāvjiem; tā, piemēram, man šķiet, ka klasiskās detuhas nostaļģistu vidū redzamāko lomu ieņem Bloodbath (kaut arī tā pa īstam to var attiecināt tikai uz pirmo albumu), kamēr thrash otrā atmoda tā īsti aizgāja vaļā ar Exodus atgriešanos albuma „Tempo of the Damned” formātā, par spīti vācu vadošo šī žanra grupu cienījamiem albumiem jau pāris gadu iepriekš. Pēdējos dažos gados ir novērojams arī klasiskā doom metal uzplaukums, par kuru es gan necik daudz nevaru komentēt, bet šķiet, ka šīs kustības spicē varētu būt Reverend Bizarre – vismaz šiem bija novērojams eksplozīvs popularitātes pieaugums, pēc kura sāka aizvien vairāk parādīties arī citi salīdzinoši neseni grupējumi un no sūnām līst ārā arī senāki.

Lūgtum komentierēt, piedāvāt savas versijas un iesaistīties diskusijā :)