Nav viegli būt citādam
+12
Kopā ar draugiem uzņēmām dokumentālo īsfilmu par četriem jauniešiem ar garīgiem traucējumiem, kuri cenšas iekļauties sabiedrībā. Noskaties, ja temats interesē.
Vairāk info: ourfire.org/?p=286

www.youtube.com/watch?v=E4fM9IrkQ1c...

Komentāri sakārtoti pēc to ievadīšanas datuma
+1
Kvalitatīvi un interesanti. Ārtelpās arī drīkst lietot statīvu :)
+6
Mēs visi cenšamies par katru cenu būt atšķirīgi no pārējiem, bet cilvēkiem, kam ir pamats justies citādākiem, ir tikai viena vēlēšanās - būt tādiem kā visi pārējie...
+1
^hipsteri... :D
0
tas sabiedrībai ir garīgie traucējumi, ja katru kurš nedauz atšķiras, izstumj, leiblo, uzstāda diagnozes, piesien pie dēļa taisnošanas nolūkos.
+5
^Par kuru sabiedrību tu to domāji ? Man reizēm liekas, ka tikai LV ir tāda patupa sabiedrība, kas ķipa padara daudzus par "autsaideriem". Citur R-eiropā, cik nācies būt, sabiedrībai nerausta, staigā tu ar Slayer kreklu vai bībera kreklu, gari mati vai īsi, cilvēks paliek cilvēks.
+1
vot man šitas moments ar nav skaidrs, jo pēc tā kā pieteikta filma un šamo noskatoties, sanāk ka ikdienā man visapkārt ir cilvēki ar garīgiem traucējumiem, turklāt man ar izrādās šamie ir ne mazums. Tad paliek neskaidrs - kura ir tā sabiedrība kurā viņi grib iekļauties?
0
Tas ir cilvēkiem, kuriem ārsti ir uzstādījuši diagnozi. Paredzu, ka ir vēl tikpat daudz cilvēku, kas saprot, ka kaut kas īsti ar to dzīvi kārtībā nav, bet velk un pie ārsta neiet.
+5
^^^ citur tikai izliekas, ka nerausta. Pamēģini Vācijā uzvilkt kādu kreklu ar svastiku, uzreiz redzēs, kā raustīs.
0
^ Arī Rusijā par to var othvaķiķ , bet nu labi, tā ir svastika. :)
+1
slikt piemērs par svastiku. Tur ir likumi, kas to aizliedz. Konkrēti nsdsp simboliku.
+4
Un vispār, nenlaižamies līdz ceprītēm un krekliņiem. Runa galīgi nav par to. Pūlim galvā ir modelis, ko tur cītīgi uztur pats pūlis. Savādāks - vai nu seksuālā orientācija, vai mākslinieciskās izpausmes, vai veids, kā organizē dzīvi - viss tiek pļauts saknē un leiblots kā nepreizs un rezultātā ir samocītu cilvēku bars. Jumš šodien liekas dabiski staigāt provokatīvos krekliņos un vienalgā kādu hairkatu. Jūsu vecākiem labākā gadījumā atšķīrās krāsa kurpēm un matu sakārtojums - viss pārējais bija tabu. Tikai ja partijas komiteja ļauj. Pirms tam baznīca nerauc pieri, bet tā parasti rauca ne tikai pieri, bet saburzija pašu cilvēku. Daži te ekstāzē par Hitlera kārtību, tikai Hitlers tādus matainos ar krekliņiem aizdzītu ogles rakt brīvprātīgās nometnēs veselības uzlabošanas un pāraudzināšanas nolūkos.

Tie vecāki, kas savu bērnu savādākas izpausemes nomācot, padarījuši tos par bezcerības pārņemtiem radījumiem, būtu paši jāvelk pie ārsta. Pēc tam sūdzami tiesā ar prasību par materiālo kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu.

Un ja par LV psihiatrijas žanru. PSRS laikos, kas nemaz tik sen nebija, psihiatrija bija represīvs orgāns, kur ielaida samalšanai tos, kas nebija mierā ar pastāvošo kārtību. Diagnozi uzstādīt un suzspiest zīmogu uz visu atlikušo mūžu - regulāra prakse ar disidentiem. Tākā domājam, cik tas viss ir objektīvi un kur visam tam aug kājas.
0
NSDAP simbolikā jau tikai viens konkrēts svastikas veids ietilpst. Bet taisnība, tēma nav par to.
0
tie ir tikai ziediņi, kas parādīts filmiņā. Un tur tie stāsta varoņi ir vairāk/ mazāk, bet pilnībā adaptēti normālai dzīvei. Ja viņi paši neatzītos, nemūžam nepateiktu- lūk tam ir depresija, tam šizofrēnija. Es vēl brīnos, ka šie ņem un stāsta pasaulei, lūk esmu garīgi slims. Padomājiet cik tādu ir reāli dzīvē..arī starp paziņām, draugiem un radiem. Arī pašus- ja pārbaudītu ekspertu komisja, noteikti labai daļai atrastu kādus domāšanas, uzvedības traucējumus :)
Bet vispār tas ir briesmīgi- kā šie cilvēki sāk ārstēties pa slimnīcām (Rīgā tā visiem zināmā Tvaika ielā), tā ir `čau`.Tas ir uz mēnešiem, gadiem, uz visu mūžu. Nu nav tādas tabletes, kas var izārstēt šizofrēniju. Eksorcists ar nelīdzēs.
Visgrūtāk ir tuviniekiem šādos gadījumos.
+2
Kā teikuši paši dalībnieki, tad slimība tā ir tikai tad, ja pats vairs netiec galā. Tad arī iet un meklē palīdzību.
0
Kā īsti ārsti nosaka diagnozi? Skenē smadznes, aizpilda kaut kādus testus? Cik vispār tā lieta izmaksā, gribētos zināt. Vai beigās nav tā ka pilnīgi normāliem, dzīves nomocītiem cilvēkiem piedēvē visādas tur paranojas un depresijas un lai tik pērk zālītes. Domāju ļoti lielai daļai cilvēku sēž gruzis galvā, bet daudzi par to vienkārši skaļi nerunā. Baidās ko citi padomās un vai neteiks, ka mēģina tikai pievērst sev uzmanību un ka nīkuls utt. Un kur vispār ir robeža sarp normālu un nenormālu?
+3
^Daži uzskatīs, ka klausīties brutālo detuhu, kur apdzied, kā sadala un izdrāž līķus, galīgi nav normāli. Khe, khe.

0
vienmēr var oponēt ar šausmeņu piemēru - tās ir vēl mazāk normālas, pa lielam
0
Alice Cooper un Ozzy Osbourne klausīties jau ar nav normāli, par goregrindiem nemaz nerunājot.

"Un kur vispār ir robeža sarp normālu un nenormālu?"

Domāju, ka šajā sfērā starp normālu un nenormālu faktiski robeža ir ļoti grūti nosakāma. Dažādu sindromu u.tml. noviržu no normas ir pietiekami daudz, attiecīgi tādus var diagnosticēt tik lielam cilvēku skaitam, ka "sirgt" ar tādu vai citādu deviāciju jau principā kļūst par normu. Citiem vārdiem sakot, diagnoze jau vēl nepadara par nenormālu, par spīti tam, ka liela daļa sabiedrības to tieši tā arī uztver. Protams, smagas psihozes gadījumi jau ir cits stāsts.
+5
būt pilnīgi normālam nav normāli ...
0
Nu labi, no filozofēšanas par to kas īsti normāls vai nenormāls nekas beigās nesanāks ;D
Bet tā zāļu padarīšana, šķiet nedaudz pārspīlēti tas viss, ja nerunā par tiem kam rādās halucinācijas un nevar no vietas izkustēties. Ir agrāk bijuši paziņas, kuri vairākus gadus pirka paciņas pa 30ls, bet beigās saka ka nebija īsti gala rezultāta. Un vispār baigi drūmi, jo nevar takš alkoholu lietot, viss metāls beigtos. ;D
0
Ar to šizofrēnijas diagnozi ir pagrūti. Agrāk to diagnosticēja samērā bieži, bet šobrīd jau vairs nav tik drastiski. Ir dažādi psihes traucējumi, kas īsti nav šizofrēnija, bet tikai daži raksturīgie: visādi tur šīzotipiskie, šizoafektīvie utt. Reizēm ir grūtības novilkt to robežu. Klasiskās šizofrēnijas gadījumā medikamenti ir vienīgais veids kā apturēt progresēšanu. Ir tādi, kuriem pēc medikamentu lietošanas uzsākšanas, pazūd uzliesmojumi uz 5 un vairāk gadiem. Tēma ļoti plaša.

Diagnozes var piemeklēt katram, bet par ārstēšanu jādomā tikai tad, kad tas traucē dzīvot sev vai apkārtējiem.
+3
To jau paši psihiatri un citi terapeiti atzīst, ka tas nav vienkāršs jautājums - novilkt robežu star normāls/nenormāls. Vairāk jau skatās, vai konkrētajam cilvēkam ir vajadzīga palīdzība.

Protams, gandrīz vai visos laikos sabiedrība ir vēlējusies norobežoties no atšķirīgajiem. Tāpēc šeit ir jānošķir, kad pats cilvēks vēlas, lai viņam palīdz, un kad sabiedrība viņu vienkārši vēlas nobāzt no acīm. Arī tā notiek, un tā latiņa atšķiras, kas nu kurā sabiedrībā tajā brīdī skaitās "normāls".

Noteikti daudzi, ja ne visi šamaņi mūsdienu rietumu kultūrās tiktu klasificēti kā garīgi slimi, taču vienlaikus savās kultūrās šamaņi pildīja un turpina pildīt ļoti būtisku sociālo un psiholoģisko lomu.

+4
Neliela atkāpe: ja palasa Veidenbaumu vai «Zaratustras» pirmo tulkojumu, tad varam redzēt, ka aizpagājušā gadsimta beigās vārds «ārprāts» nozīmēja nevis dulburi vai dumekli, bet gan tas bija saīsinājums no vārdiem «ārkārtējs prāts» :))) Tikai vārds kaut kur laika gaitā nomainīja nozīmi. «Ārprātīgie» — tie bija domāti izglītotie un enerģiskie ļautiņi.

Būtībā jau viss ir vienkārši — kas neapdraud citus, lai dzīvo veseli! Lai dzīvo slimi! Lai tik dzīvo!

Vārdus «normāls — nenormāls» te vispār laikam lietot nevajadzētu, ja tā padomā: piem, izcils mākslinieks vai zinātnieks arī nav normāls, jo pārsniedz vidējās intelektuālās normas :)
+5
Pieeja sitēmā ir nepareiza. Atved cilvēku, paskatās pašreizējo stāvokli - diagnoze. Iemesli, kāpēc cilvēks aiziet konfliktā ar apkārtējo vidi kādu interesē? Nē. Reku tablete, tu esi slims. Viss. Neviens nav ne atbildīgs ne vainīgs. Tā sanāca. Pupu mizas! Ja bērna uzvedība un izpausmes nesakrīt ar vecāku priekštatiem par to, kā jābūt, bērns visu laiku izjūt spiedeinu un pārmetumus. Īsāk sakot "mēs tev bērniņ labu gribam, kāpēc tu esi tāds kroplis, kāpēc tu man radi tādas problēmas, ka man jākaunas par tevi". Tur pieaugušais tādu attieksmi neizturēs, ko runāt par bērnu, kurš instinktīvi jūt, kas ir godīgi un kas nav.
Ja kāds pamatskolā ir pārmērīgi agresīvs un terorizē pārējos bērnus, soda to bērnu. Bet visiem bez izņēmuma ir skaidrs, ka sadists tas bērns ir tāpēc, ka mājās vecāki viņu vai nu sit vai vnk morāli drāž. Viņš tā redz pasauli, jo neko citu viņam nemāca. Tad viņu ieliek grūti audzināmo klasē, kaut gan viņš vnk ir vecāku nomocīts pusaudzis. Tas jau ir zīmogs. Tālāk viņš noteikti nonāk kaut kādā profenē vai vēl kaut kur un labākā gadījumā, ticis prom no jaukajiem vecākiem, sāk redzēt sev nākotni, jo viņu vnk vairs nemoca.

Cīņa ar sekām
+1
Te brīžam virmo gaisā pārliecība, ka psihisko saslimšanu kā tādu vispār pasaulē nav, tikai citādība. Ir stāvējuši cilvēki arī agrāk par šādu teoriju. Es gan domāju, ka smadzenes, tāpat kā citas oprganisma daļas, arī var nolaist greizi. Un varbūt tām var palīdzēt mediķi. Kādam šķielē acs, citam kāja sāp, citam gribas pa sienām rāpties. Var dzīvot tik nost, bet var mēģināt kaut ko labot.
No personiskās pieredzes - kad nu uznāk (nieks vien, reaktīvā depresija), tad nedomā, ka esi citāds vai ko, tad gribas, lai tas beidzas jebkādā veidā pēs iespējas ātrāk.
+5
katram laikam savas artavas. pareizi jau te augstāk minēts, ka agrāk 'slims' skaitījās, ja neatbildi partijas, vēl agrāk, baznīcas nopspraustajiem tabu. tā pati lieliskā 'kāds pārlaidās pār dzekuzes ligzdu', kur iebāza huliganu- psihenē.
mūsdienās ir otra galējība. daudzi iztaisās par slimiem, jo tas ir stilīgi. ir modes slimības, pirms kāda laika to vien dzirdēja apkārt kā " man ir depresija'. tagad daudziem ir veģetatīvā disfunkcija un bērni hiperaktīvi vai vēl glaunāk ja indigo. nu un lielāko ties cilvekam vienkārši pietrūkst elementāras aprunāšanās. visi ir nostrādajušies, aizņemti ar rūpēm un tā vietā lai kaut vai vecāks atzītu, ka bērns ir izlaists pasaka ka viņs ir hiperaktīvs. protams, visos laikos ir bijuši arī patiešām klīniski gadījumi. bet daudzi tikai tā vietā, lai pasi risinātu savas problēmas, skraida pie ārstiem. un ārstam jau tāds darbs, ja cilveks ir atnācis un lūdz palīdzību, tad kaut ko jau atrast var katram.
+2
ne tik senos laikos, kreiļus spieda ar labo roku rakstīt ...
0
Ojā, + par tiem "hiperaktīvajiem" bērniem. Tracina situācijas, kad sīcis ārdās un dara visādu huiņu, nu ne tā pieļaujami, bet ārpus rāmjiem riktīgi, un māmiņa tikai nosmaida mīlestības pilnu smaidu - viņš mums tāds aktīvs, jā... A sīcis tai pašā laikā 7 gadu vecumā teikumos virknē tādus lamu vārdus, kādus es līdz 15 gadu vecumam i' nemaz nezināju.
0
Un tad izaug tie, kuriem liekas - viņiem pienākas pilnīgi viss, bet līdzcilvēki nav ne sūda vērti. Un paši jau visbiežāk aplauzīsies, uzsākot darba gaitas. Pirmo reizi noliks pie vietas tā riktīgi, būs kā auksta duša. Vecāki, izlaižot sīkos, izdara lāča pakalpojumu savā ziņā.
+3
^^^^ tru tru,
manuprāt lielākoties cilvēks ar šādām diagnozēm vienk pats kaifo no tā ka ir iedomājies sevi kā kautko savādāku, sabiedrības nepieņemtu.
es nebūt neapgalvoju ka 100% visiem ar diagnozēm tā ir, bet man nezkapēc tas viss izskatās kautkā tā:
depresija ir kuul jo visi dižie ļaudis(elks un slavenība) takš ar kautko tādu slimo, hmmm... moš man arī ir... jā.. man ir, esmu tagad kautkādā ziņā tuvāks tam un tam lielajam, dižajam... esmu tikpat savādāks un nepieņemts kā tas tur lielais, slavenais...
Laika gaitā jamo pārņem šī ideja tiktāl ka jams patiesi tam visam notic un diebj pie daktera un klāsta savas iedomātas neražas, dakters, ar modīgs ļauts būdams, tā tā, vajadzēs šaibiņas palietoties, un jaunēklis priecīgs dolbijās no šaibiņām un ij nemana kā nonācis paša izdomātā kaitē.
Mani vienk. izbrīna tas cik viegli mūsdienu ļauts var tikt pie dažnedažādam apstiprinātām kaitēm. Savulaik pašķīries ar savu mūža mīlu nu pabēdāji pabēdāji un nekas, dažus litrus piebeidzi un dzīvoji tālāk. tagad taisnākais ceļš ir pie daktera pēc diagnozes (un šaibām).
+1
par to bērnu (ne)audzināšanu varētu vesalu tēmu cirst, bet kautkā īsumā sanāk jocīgi. Senāk kad es vēl bij sīks, kautkā neatminu tādu vājprātu kā tagad kad jaunās mamiņkas savus sīčus tur tikpat kā siltumnīcā kā retu dārzeni un pēc iespējas sterilākos apstākļos kā rezultātā bērns izaug ar dažnedažādām alerģijām (kas ar tagad modna) un knapi pabāzis degunu svaigā gaisā automātiski noķer kautkādunebūt kaiti.
Ja nu par nenormālībām, tad šitas man šķiet slimi, nevis savulaik kāds domu aizmetnis par pašnāvību.
+2
^ Piekrītu. Varu labi salīdzināt tāpēc, ka redzu kaut vai to, kā vecvecāki mani audzināja un kā tagad sīkos brālēnus. Principā man, kad vasaras brīvlaikos pie vecvecākiem tusēju, neviens nekad neko nejautāja, ja es uz pāris stundām pazudu garāžā. Atradu vectēva celtniecības patronas. Nu tak goda lieta ietīt papīrā un piešķilt uguni. Tad gan notaurēja, vai es dumjš esmu vai? Bet tas arī viss :) Un tāpat ar kvartāla sīkajiem vasarās ālēties varēja visu dienu, tik ap 23, kad sāka krēslot, vecmutere nāca meklēt, lai velkos mājās. Tika kāpelēts, ložņāts pa visādiem graustiem (netālu tieši bija ekselenta pamesta bloku jaunbūve - ideāla vieta ķerenēm un paslēpēm). Ja arī bija kādi pušumi, tas taču tikai normāli. Nosēja ar marli un varēju diebt atkal ārā.

Tagad sīkos brālēnus uzpasēja kā nez ko. Skapīšiem pat durvju rokturus vidū sēja kopā ar striķiem, lai sīkie nevar atvērt un kaut ko uzgāzt sev virsū, kolīdz šie pagalmā ilgāk par 30 minūtēm, tā ir "Aizdomīgs klusums, jāiet paskatīties, vai viss ir kārtībā." Vārdu sakot modernās audzināšanas mode arī līdz vecmammai tikusi :)
+7
"modernā audzināšana" - lol
par tiem pušumiem man joprojām ir pārliecība ka nekas labāks par skaidravota ūdeni un vēju nav izgudrots, ne tā kā tagad, ak vai ak vai, teju uz traumām jāved dēļ sūda nobrāzuma.
Nu rāpos es bērnībā uz skapjaugšu pēc končām. Nožāvos un pārdauziju pauri.
Mūsdienās es noteikti tiktu aizvests uz traumām un paturēts vismaz trīs dienas stingrā uzraudzībā, pēc tam mani aizvestu pie bērnu psihiatra kurš konstatētu man hiperaktivitāti un lai to mazinātu, parakstītu šaibas kuras būtu jālieto apm. 2 gadus.
A tā toreiz dabūju nelielu rētu un apsaitētu pauri + 2. mācības guvu:
1 - garšīgākās lietas vienmēr būs uz augstākiem plauktiem
2 - lai kautkur uzrāptos, vajadzīgas stabilas virsmas.
+3
ja gribēsi maksāt, tad varbūt arī trīs dienas noturēs ... bet tagad jau senčiem var ''glābiet bērnus'' piepisties, par atstāšanu bez uzraudzības & shit

''Quorthon, šodien, plkst. 11:08

Un tad izaug tie, kuriem liekas - viņiem pienākas pilnīgi viss, bet līdzcilvēki nav ne sūda vērti. Un paši jau visbiežāk aplauzīsies, uzsākot darba gaitas. Pirmo reizi noliks pie vietas tā riktīgi, būs kā auksta duša. Vecāki, izlaižot sīkos, izdara lāča pakalpojumu savā ziņā.''

līdzigi jau ir, kad pēc šūles, kur ar tevi ņemas kā ar mazo dimantiņu, nonāk augstskolā, kur visiem ir pie kājas, vai tu apmeklē nodarbības un kādas ir tavas sekmes - neviens neies cackāties ar kautkādu zīdaini. + bonusā koju prieku, vot i daudzi pēc pusgada izlido nax
+3
Psihiatriski secinājumi uz paģirām.

— Daudzi cilvēki necenšas sasniegt profesionālos panākumus vai kaut kļūt par sabiedrībā noderīgiem cilvēkiem, jo viņiem ir bērnības trauma: UZ AUGŠEJIEM PLAUKTIEM NEDRĪKST LĪST NEKĀDĀ GADĪJUMĀ! Rezultāts — laimīgs, ja izdodas iekārtoties par sargu autostāvvietā. Tur arī sagaida pensiju.

— Mietpilsonis jūtas apmierināts, ja atrod kādu, kurš trakāks par pašu. Trakais jūtas apmierināts, ja atrod kādu, kurš ir mietpilsoniskāks par viņu. Valdība arī apmierināta — var grāmatvežot tādā pašā garā uz priekšu.
0
Filmā parādītajiem jauniešiem ir motivācija lietderīgā, jēdzīgā veidā atrast pielietojumu savām spējām, talantiem un prasmēm.

Savukārt, no personīgās pieredzes: 2006. gadā satiku sen neredzētu klasesbiedru, kuram arī uzstādīta diagnoze "šizofrēnija". Ja vidusskolas gados viņš bija jaunietis ar savu viedokli par dažādām tēmām, ar kuru bija patiešām interesanti sarunāties, tad toreiz, tai 2006. gadā - tāds iespaids palika, gluži kā kad viņam "cietajā diskā" kāds baisais vīruss failos iemeties... Pat atmiņas par skolas gadiem ar pavisam citu, man līdz šim neiedomājamu redzējumu.
0
tas, jādomā, ka no šaibām ar kuru šamo baroja?
+1
^ HVZ, gan jau ka arī medikamenti savu iespaidu atstājuši bija.
+2
Man nesen parādīja informatīvu bukletu, kuru izpētot varēja noskaidrot, vai man nav depresijas. Tur laikam bija kādi +/- 8 simptomi un ja 1 vai 2 izpildījās - viss, jāpērk zālītes un jādakterējas. Tās pazīmes gan bija faktiski uz jebkuru attiecināmas. Teiksim, vai pēdējā laikā nav gadījies būt kādu brīdi skumjam, vai nav bijis tā, ka piegriezies darbs, no rīta pamosties īgns u.tml.
Nu re, modernie ļauži izlasa un tik sāk dakterēt savas izdomātās slimības. Iesākumā gan negribējās ticēt, ka cilvēki var būt tik stulbi, taču pajautāju pazīstamai farmaceitei - nu tak pērk, oi kā vēl pērk. Gan to, gan šito... Kādu iespaidu tas atstāj garīgā plāksnē, tas tik tam kungam zināms...

Tas tā - mazliet par medikamentiem u.tml.
+1
Bet lai dabūtu medikamentus vajag jau no sākuma receptīti no ārsta dabūt, kur no sākuma veiks nopietnu pacienta apskati. Domāju jebkuram katram jau nedod, ja nav īsta iemesla. Nav jau tā, ka vo izdomāju, ka man depresija aiziešu uz aptieku, padzeršu zālītes un būs labi.
0
Tak aizej - ne to vien dabūsi. Vēl varēsi paārstēt paaugstināto holesterīna līmeni arīdzan, kurš noteikti ir virs normas...
0
Vo vo, pie tiem dakteriem var pašu vellu dabūt. Es reiz gāju saņemt psihiatra izziņu vienai nopietnai štellei. Atveru kabineta durvis, a tur zināms džeks sēž, i nezināju, ka viņš psihiatrs.

A: Labdien, izziņu vajag.
B: Ō, sveiks. Tu tak normāls esi, vai ne? (jau raksta izziņu, pirms es esmu pat apsēsties paspējis).

Tieši tik grūti reizēm ir dabūt vai nesdabūt diagnozi :)

Par ģimenes ārstiem vispaŗ nav vērts runāt, tur var sev sarunāt kādu sirds vai kaulu kaiti vien gribi, lai nav sporta stundās jāpiedalās. Puse klases bija ar izdomātām diagnozēm - tie, kuri vnk bija pārāk lieli nīkuļi un negribēja sportot.
0
turklāt lielākai ticāmībai nav takš problēmu sagaidīt savu laimīgo stundu kad paliec par dajebko bēdīgs un tad iet pie daktera, sak, redziet, man ir depresija - lūdzu izrakstiet šaibas.
Piedevām vēl daudzi tagad šamās izmanto kā alkohola aizvietotāju.
+1
pārfrāzējot veco labo teicienu- "visas slimības ir no galvas, tikai sifiliss no baudas", tieši tas pats uz daudzām, citām slimībām attiecas. mēs aiz gara laika izdomājam sev kaites. ja nu gluži neizdodas kaut kam sākt sāpēt tad to, ka viss dzīvē apnicis un tev ir depresija ir pavisam viegli. cilvēki pārslogo savu prātu tā vietā, lai fiziski kustētos un kaut ko darītu. man liekas, ka tiem kam iet patiešām grūti neatliek laika depresījām, depresija ir no labas dzīves.
0
Hah, ārzemju metālforumā (~50% amerikāņi, pārējie - kanādieši, austrālieši un citi) - kad panesas tēma, tad vesels bars izrādās baigie spečuki par recepšu medikamentiem, kā ar ko dolbīties. Katrs otrais ir bipolārs, Aspergers utt., un tik priecājas par brīvu pieeju šaibām.
+1
^^ Pirms 120 gadiem ar nav bijis diži savādāk (gan jau vairums citātu atpazīs):

"[..]With me, it was my liver that was out of order. I knew it was my liver that was out of order, because I had just been reading a patent liver-pill circular, in which were detailed the various symptoms by which a man could tell when his liver was out of order. I had them all.

[..] I had the symptoms, beyond all mistake, the chief among them being “a general disinclination to work of any kind.”

What I suffer in that way no tongue can tell. From my earliest infancy I have been a martyr to it. As a boy, the disease hardly ever left me for a day. They did not know, then, that it was my liver. Medical science was in a far less advanced state than now, and they used to put it down to laziness.

“Why, you skulking little devil, you,” they would say, “get up and do something for your living, can’t you?” – not knowing, of course, that I was ill.

And they didn’t give me pills; they gave me clumps on the side of the head. And, strange as it may appear, those clumps on the head often cured me – for the time being. I have known one clump on the head have more effect upon my liver, and make me feel more anxious to go straight away then and there, and do what was wanted to be done, without further loss of time, than a whole box of pills does now.

You know, it often is so – those simple, old-fashioned remedies are sometimes more efficacious than all the dispensary stuff."
0
^ Teju vai jāņem un jāpārlasa būs.
+2
Medicīniskos rakstus ir kaitīgi lasīt. "Man ir visas slimības, izņemot ūdeni celī."
+5
''man liekas, ka tiem kam iet patiešām grūti neatliek laika depresījām, depresija ir no labas dzīves. ''

nevajag depresiju ar besi un nogurumu jaukt. klīniskā depresija nav ne no kādas labas dzīves, bet no smadzeņu nepilnībām, ka pats netiec galā ar sevi un savām domām. un no domām nevar aizbēgt, atšķirībā no fiziskām sāpēm, kuras var ar jebkuru pretsāpju medikamentu ārstēt.
+4
Ja parēķina, cik zāles maksā (un kā viņu cenas ceļas ar katru gadu), cik dakteri plēš, tad lētākā kaite sanāk alkoholisms.
0
citās ir no Londona vai Hemingveja ?
+3
Tu par manis ielikto? Ne viens, ne otrs. Dethecratora teksts gan varētu būt no Hemingveja :D

PossPosah, starp citu, citē to pašu darbu, apmēram to pašu vietu - es to posmu izlaidu.
+1
BoD, tas ir iz "Trīs vīri laivā".
+1
Dethcrator, alkoholisms nav tas pats, kas alkohola lietošana. Man vairāki radinieki ir atdevuši galus no alkoholisma, viens pat nonāca psihenē un tur nomira, jo smadzenes bija pārāk sapistas. No alkoholisma var rasties halucinācijas, kas liek ar cirvi uzbrukt kaimiņiem (reāli gadījumi), kā arī ir paaugstināts cukura diabēta risks. Un ārstēšanās no vsa tā nepavisam nav lēta, ne arī vispār vēlams līdz tam nonākt.
Psihenēs nonāk salīdzinoši daudz alkoholiķu, kuriem smadzeņu bojājumi vairs neļauj normāli funkcionēt.

Bet tas tā, tas ir pašu rokās to izvēlēties. Smagāk ir, ja psihiskā saslimšana nav apzināta vai neapzināta izvēle, bet gan ir no dzimšanaas vai radusies, kāda traumatiska pārdzīvojuma rezultātā.

Pievienojos viedoklim, ka nepieciešams nošķirt to, ko sabiedrībā sauc par depresiju, no klīniskās depresijas, kur nav runas par sliktu pašsajūtu, bet gan par cilvēka eksistences pamatfunkciju nodrošināšanu. Protams, ir ārsti, kas grēko, un antidepresantus izraksta tiem, kuriem pavisam tos nevajag, bet tāpēc uzreiz nav jāiet pie neirologa, bet gan pie psihologa. Ja psihologs nepalīdz, tad pie psihoterapeita, tad psihiatra, tad neirologa (atbilstoši nosūtījumam). Un ārsti arī daudz atšķiras.
+4
^^ tur ir tikai dzerts
+3
Alkoholisms ir reāla alternatīva valsts pensijai \m/
0
Ir jau arī ātrāki un cienīgāki veidi, kā dabūt galu.
0
^ pis tevi raibais zirgs ?
0
^ Varētu jau, bet mūsdienās zirgu, it jo īpaši raibu, atrast ir pagrūti. Ļoti reta krāsa, vismaz priekš zirga. Nav jau Pārdaugavas krancis.
0
Grozies kā gribi - nu cienīgāk par pensiju jau sanāks.
0
^^ tak nokrāsos kā vajag
0
Nepird ar pilnu dirsu!
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai reģistrējies!
Aktuāli
Forums
Online [0]
Pieslēgties
Meklētājs
Jubilāri
Zigfrīds Muktupā (7 gadi)
Viskas