Tas OTRAIS albums (mūzikas komentārs 6.1.14.)

Jau ne pirmo gadu desmitu esam pieraduši pie fakta- diska (albuma) iznākšana vairs nav Notikums, ir vien rutinēta darba visai parasts rezultāts dažu mūziķu dzīvē. Diski mūsu Atjaunotās Latvijas laikā nāk teju katru dien'. Šodien KAPAKMENS, rīt SANDRA, parīt INSTRUMENTI utt., utt.

Ir zināms, uz pirmo albumu grupa saspringst īsā brīdī. Mobilizējas. Reizēm piesaista sponsorus. Reizēm bagāti vecāki iedeva latiņus/ iedos eiroņus (bez naudas pat vistalantīgākais, kaut vai 3 Paganīni kopā ņemti- paliks talantīgi savās 4 sienās). Reizēm sagrozās apstākļi (izredzētājiem) - kad kāds lieldarba albums aiziet tautās.

Pirmais albums - gandrīz vienmēr tiek uztverts kā notikums. Vismaz pašiem mūziķiem, kas nu vareni var sist sev pie krūtīm - un skaļi dziedošā rīklē brēkt "ESMU MŪZIĶIS". Bet diezin vai tikpat (ne-dziedošās) rīklēs brēks skatītāji/klausītāji. Pie mums pieņemts "latvisks" aukstums, noliegums, vai pat tieši negatīva attieksme. Sak', "visādi kumēdiņi jau redzēti".

Lielum lielā vairumā reizēs- jaunie un potenciālie mūziķi pēc pirmā albuma lietas izgāšanās (ja saucam lietas īstajā vārdā) nobīstas. Negrib vairs ņemties skaņu laukā, koncertus nerīko, festivālos nepiedalās. Un pēc neilga laiciņa komanda pajūk.

Daudz nopietnākas lietas lūkojas - ja mākslinieks/grupa saņemas uz OTRO ALBUMU. Otrais disks: tā ir pretendēšana uz nopietnību. Otrais albums ir darba pazīme. Otrais albums- tas ir mājiens uz ilgstošu uzdarbošanos rok-scēnā.
Arī šo rindu autors pamatā pievērš uzmanību tām grupām - kurām ir VISMAZ 2 ALBUMI. Ja 2 diski ir ķešā - tad pati muzicēšana ir (konkrētam censonim) ir nopietna nodarbe.

Bet nopietna nodarbe ir - ir nopietna (-tnu) cilvēka (-ku) rota. Vai ne?

Ar nepacietību gaidu Mūžameža pirmā LP prezentāciju Randomā ! Piesakos uz sarkano limited edition vinilu ar Raita parakstu !

tikai nevajag par naudu žēloties - Obituary Kickstarterā 100% nofinansēja jauno albi nepilnās 20 stundās. Labi, Raitim ies lēnāk, bet domāju, ka savāksim taču vajadzīgo ! Vai ne, puiki un meitenes ?

Vispār jau, sākot ar trešo un tālākajiem albumiem grupa kādā brīdī riskē piedzīvot pamatīgu spiedienu no izdevēju (skaņu ierakstu kompāniju) puses: t.i. - ir līgumsaistības, kas paredz ik pa laikam izlaist kārtējo jauno albumu + ja vēl tam seko arī koncerttūres un dalība festivālos...

Nu, tad var uzskatīt, ka tā nopietnā nodarbe sanāk tāda baisā iejūgšanās visāda veida saistībās, kaut kā tā...

P.S. Kas attiecas uz pirmo albumu - bieži vien tā materiāls rodas, līdz pilnībai noslīpējot demoierakstus.

PeterisP, nedomāju, ka Obituary var salīdzināt ar metāla grupām no Latvijas. Pasaules līmeņa grupa ar savu sekotāju pulku to var izdarīt, latviešu grupai, kura arī to pašu finanšu dēļ nevar izlauzties no Baltijas, varētu iet krietni vien bēdīgāk.

Ja nopietni runājam, tad ne otrais, bet trešais albums ir tas, kurš parāda, vai grupai būs ilgtermiņā iekšā vai nebūs. Pirmais sastāv no jaunības maksimālismā sarakstītām un koncertos ilgi atspēlētām dziesmām, otrais arī nāk normāli, un tiek pacelts līmenis, bet uz trešo jau ir pamatīgi jāiespringst, lai dziesmu rakstīšanas un slīpēšanas līmeni paceltu vēl! Pavērojiet — tās grupas, kam trešais albums ir kruts, visbiežāk paliek desmit un divdesmit gadus apritē, piesaistot arvien jaunus klausītājus. Bet tās, kuras pulveri izšāva pirmajos divos, ar trešo albumu sāk zaudēt līmeni.

^ tā laikam jau būs. Trešais, ceturtais un ntais albums var būt labs, bet panākumu ta vairs nav, jo klausītājam paliek garlaicīgi. Pērn arī vairāki tādi piemēri pat globāli. Piemēram, man Oranssi Pazuzu trešais albums liekas nekāds. A pirmie divi bijai oi oi oi cik kruti.

Bet trešo albumu parasti var tiešām labu dabūt mainoties (evolucionējot), bet tad ir risks trve fanus pazaudēt, kuri ņerkstēs, ka "tas jau vairs nav tas" un tamlīdzīgas frāzes.

+1 Sametim par "eiroņiem", tādu apzīmējumu vel nebiju dzirdējis, skan pēc miroņiem, man patīk. :)

Ko no visa augstāk aprakstītā var secināt:
1) Pirmais albums - tāds kā tests gan izdevējam, gan grupai.
2) Otrais albums - grupa cenšas vismaz nepievilt jau esošos, kā arī cer piesaistīt aizvien jaunus fanus.
3) Trešais albums - vai nu izdodas pietiekami labs, lai tam sekotu vismaz vēl viens nākamais albums, vai arī... šis tik tiešām var izrādīties pēdējais albums.

Ja pirmie 2 albumi bijuši "pārāk labi", risks vēlāk izdot ievērojami sliktāku albumu strauji pieaug. Kā piemēru šeit var minēt NOCTURNUS. Viņu 3.albums "Ethereal tomb" diemžēl nespēja būt vismaz tikpat labs kā "The key" un "Thresholds". Turklāt, starp 2. un 3.albumu bija ~ 8 gadu ilgs pārtraukums.

P.S. Pēc pirmā albuma dažkārt parādās tendence aizpildīt ilgstošas pauzes starp albumiem ar kādu koncertierakstu, EP vai ko tml. Lielā mērā tāpēc, lai atgādinātu par sevi.

Aizmirsu piebilst - ir arī grupas, kurām nav būtiski nepieciešams ar katru nākamo albumu celt dziesmu rakstīšanas un slīpēšanas līmeni, jo... visiem albumiem stils un skanējums būtiski neatšķiras.

Nu, piemēram, MOTORHEAD un MORTICIAN. Ilgtermiņā var močīt vienu un to pašu. Un ilgstoši noturēties metālmūzikas biznesā.

Vēlreiz- šovs vai klubs? (mūzikas koments 7.1.14.)

Tas ir aizvien aktuāls jautājums jaunajiem mūzikas māksliniekiem. Kādā iepriekšējā mūzikas komentā rakstīju- par iespēju karjeru sākt klubu sienās. Taču mums jau vairākus gadus notiek TV šovi, kur arīdzan iespēja dažiem jaunajiem uzdīgt atpazistamības lauciņā. Ja man ir izveles iespējas, tad priekšroju dodu klubiem un spēlēm tajos.

Klubos Tev ir...
- mūzikas izvēles neatkarība;
- tieša publikas attieksme;
- iespēja 1:1 ar vakara organizatoriem vienoties par atlīdzību;
- brīvs prāts un sajūtas (the feeling).
- plašs mūzikas formāts, kuru "Tu" vari lietot jeb rullēt sava uznāciena brīdī.

Taču dažos vietējos (un arī ārzemju) TV kanālos ir šovi, kur it kā mērķis ir veicināt jauna mūziķu atpazīstamību. Daži vārdi tiešām caur šoviem ir kļuvuši pazīstami, un dažs popmūzikas makslinieks pat veiksmīgi turpina savu karjeru.
Tomēr TV šovos ir rinda tādu lietu, ar kurām labprāt NESASKARTOS neviens sevis cienošs mūziķis...

- šovi ir sistēma, ar krāsainu "parādes pusi" un neafišētu aizmuguri. Sistēmā jebkurā, ka zināms, ir savas robežas un savs gals. Tās robežas ir šauras, un tas gals arī ne visai lielā attālumā.

- robežas ir mūzikas formātā, kā likums - tā ir popmūzika. Kas adaptēta no ārzemnieku t.s. pazistamajiem māksliniekiem. Vienkāršāk: "tiek taisīts pakaļ". Nav vietas kādām alternatīvās mūzikas iegribām

- šovos parasti iesaista ne visai gudros ar dažiem dotumiem: ar labu vokālo dotību un dažu instrumentu spēles māku. Bet ir "dunduki" juridiskajās un finansiālajās lietās.

- šovos visi dalībnieki tiek savažoti ar līgumprasībām. Starp kurām galvenās ir - nekoncertēt "pašiem uz savu galvu", bet tikai ar šova producenta piekrišanu. Un - masīvs līgumsods par kādam radošām brīvestībām. Daudzreiz 5000-8000 ex-latu /tagad 8000-12000 eiro līmenī.

- ja kas, tad šovā tiek "izskalotas smadzenes" jaunajiem censonīgiem dalībniekiem, un pēcāk šo tālākā karjerā ārā nesprūk māksla. Jo TV šovos neviens neierādīs "grunge", "metāla", "džeza" vai kādu citu tālu no "galvenās straumes" (mainstream) skaņu mākslas virmojumus. Bijušās TV slavenības ir zudušas reālajai mūzikai.

Izvēle ir "Manās" ("Tavās";) rokās. Kā vienmēr...

^ Man viens radinieks piedalījās vienā no TV šoviem - "fabrikām".

Tā kā viņš tolaik strādāja arī algotu darbu, pirms dalības šovā darba devējs viņam iedeva parakstīt dokumentu, kurā tika atrunāts, ka "ja šis konkrētais TV šova dalībnieks - darba ņēmējs ar savu darbību vai bezdarbību šovā graus uzņēmuma tēlu un reputāciju, tad pēc dalības TV šovā darbā var nemaz neatgriezties..."

Uzņēmuma tēla un reputācijas graušana būtu draņķīga repertuāra draņķīga izpildīšana, vai arī amorāla uzdzīve TV kameru priekšā? :D

^ Mana radinieka gadījumā - svarīgi, lai vecis nesašmucējas TV kameru priekšā (sarunājot nepiedodamas muļķības, uzvedoties kā kaut kāds nožēlojams homītis vai pediņš utt. u.tml.).

Varbūt nevajag, bet Motorhead to līmeni cēla gan. Pēc debijnieka sekoja "Overkill", pēc tā sekoja "Bomber". "Ace of Spades" bija vispār piektais. Nav taču tā, ka Motorhead visi albumi būtu vienādi labi.

a ka var Motorhead vispar but labs? :D

^ MOTORHEAD ir lieliska fona mūzika visādās pjankās un ne tikai.

es ta labāk Running Wild vai Accept paklausos

krabators ar atvēzējās - rezka ar Nocturnus ... cik ta vispār ir albumu, kurus šo pirmajiem diviem var pielīdzināt ...

Bet vispār tas ir diezgan izplatīti, ka trešais albums jau ir stilistiski savādāks, kā pirmie divi - uzreiz nāk prātā čupa ar (sākotnēji) detuhas bandām - Sentenced, Entombed, Atrocity, At the Gates utt.

^ Jā, taču vai ir daudz tādu grupu, kuras spēj pat pēc ilgstoša (vairāk kā 5 gadu) pārtraukuma starp albumiem vēl aizvien ierakstīt patiešām labus albumus?

Nu, piemēram, ASPHYX un SKYFORGER ir pirmie, kas man nāk prātā.

Summoning arī to pašu izdarīja. Amebix vispār zvēri — pēc 23 gadu pārtraukuma izdeva tāāāādu jumtrāvi!

karametals.lv/zinas/amebix-sonic-...

Nezinu vai daudz, bet nav tā ka baigais retums. Immortal un Carcass vēl uzreiz ienāk prātā, bet ja sapūlētos, droši vien pāris desmitus varētu savākt. It īpaši, ja nav priekšnoteikums, ka patiešām labam jābūt arī albumam (-iem) pirms klusuma brīža.

uzreiz čupiņa veco tresītāju nāk prātā

Vai iespējams Raimonds Pauls nr.2 (mūzikas koments 9.1.14.)

Maestro pavisam noteikti būs (jau ir) ikona, kas Latvijas un dažu citvalstu cilvekiem būs garā atmiņā. Paklīdušas runas- šāds Komponists ir "gadsimta cilvēks". Pamatā pievienojoties šādai tēzei- vienlaikus aizdomajos: vai cits šāda ranga Maestro var piedzimt ŠODIEN?

Īsā atbilde - ir NĒ.

Bet garākos vārdos atzīsimies un atcerēsimies - kāda bija apkartēja mūzikas gaisotne, kad Raimonds Pauls guva pirmos atzīstamos panākumus!? Sešdesmitie un septiņdesmitie gadi pagajušajā gadsimtā. Vispirms- totāls mūzikas informacijas trūkums. Plusā "dzelzs priekškars" priekšā rietumu rokmuzikai/ gan ar dažiem "caurumiem"- daži pamanījās arī padomju gados tikt pie rietumu skaņuplatēm.

Bija pieejama padomju estrāde. Pirmie "Liepājas Dzintara" festivāli darināja mūziku un gaisotni kaut ko līdzīgu slavenajai Amerikas "Vudstokai". Rietumu mūzika bija pieejama caur dažu minūšu Seva Novgorodceva (BBS krievu raidītājs) pārraidēm un dažiem "Amerikas balss" raidījumiem, kurus regulāri "dzēsa" zāģis ēterā.

Plusā materiālais deficīts it visā, tostarp par labiem rok-mūzikas intrumentiem censoņi varēja vien sapņot. Bija censoņi, kas visu taisīja paši- no tranzistoriem čibināja pastiprinātajus, no ceļojošajiem kino aizņēmās "melnās" tumbas un tās centās pielāgot elektriskās ģitāras skanejumam. Jā, pati ģitāra arīdzan tika taisīta no finiera un tika krustīta ar klavieru stīgām...

Daži pagrīdes ansambļi tika izformēti, ja pa kaktiem rullēja kaut ko no "The Beatles", ir dzirdēts par gadījumu Pierīgā- kur daži tika saukti uz "stūra māju" par slepenu PSRS himnas netrafarētu atskaņojumu. Dažas citas pagrīdes grupas skolas ballītēs rullēja kaut ko no "Creedence Clearwater Revival" vai no "Deep Purple", dalībniekiem bailīgi atskatoties pār plecu. Jā...

Un visam pa vidu virspusē ("izspīlēti" - kā tika atzīmēts kādā "Literatūra un Māksla" nedēļas avīzē) bija Raimonds Pauls. Šo rindu autors nekādā gadījumā negrib noniecināt Maestro milzīgo devumu estrādes (un ne tikai) mūzikā. Stāsts ir par to, ka nedaudziem ļāva, kamēr vairākumu apspieda.

Ir mums mūzikas vēstures neafišētās sadaļas. Tostarp padzirdētas runas - Maestro savulaik vien-partijas ideoloģiskajā sistēmā atbalstīja "kā mākslinieku no tautas" (komponists nekad nav bijis komunistiskās partijas biedrs). Runas šādas pastiprinājās ap 1976. gadu, kad R.Pauls bija uz ASV, kur tikās turienes tautiešiem . Pašā Brežņeva laika stagnācijas augstākajā punktā iekš PSRS. Kur ierindas cilvēkiem pat par nevietā izteiktu domu par "izceļošanu" draudēja rinda nepatikšanu un lūzums karjerā.

Runa ir par to (vēlreiz) - DAŽIEM ĻĀVA, DAUDZUS ŽMIEDZA.
-----------------
Šodien - spēles noteikumi ir pavisam citi. Ir informācijas pārbagātība. Cilvēkiem pat par velti pieejama visa pasaules mūzikas tūdaļ pēc tās parādīšanās apritē. Visiem ir iespējas runāt un darīt teju kas ienāk prātā. Uz skatuves netiek vien tie- kas to negrib darīt vai arī ir fatāli slinkuma maisi. Šodien sociālie tīkli ir dievīga pašreklāmas platforma.
Kas notiek tālāk? Visi censoņi, kas ne tikai komponē un rullē uz klavierēm, bet dara mākslu uz koklēm - ir pamanāmi. Mums šodien ir daudzi "raimondi pauli". Un ja tur, kur agrāk ir VIENS - šodien ir DAUDZI, tad Notikums pārvēršas par fonu.

Šodien- ir jālieto pavisam cita stratēģija: lai kļūtu par citu IKONU. Patiesībā runājot- ar stratēģiju varam dabūt mirkļa popularitāti. Bet vēsturē paliek cilvēki vien aiz savas Izredzētības, kas sasniedzama netveramā līmenī. Jeb tā ir kāda Balva par ciešanām un mocībām kādā citā plāksnē. Varbūt... iepriekšējā dzīvē. Kas ne vienmēr ir saistībā ar mūzikas (ne-)prasmi.

Nu bļ.. sākās normāla diskusija par blicītēm un še tev beigās palags. -_-

Metāla vietnē, metāla tēmā, kur metāla galvas bazarē… kur te pēkšņi gadījies Raimonds Pauls? Kas tas tāds vispār ir? Tas arī kāds vienpatis — autsaiders no Aizkraukles, kurš izlaiž kaut kādus black ambient albumus?

Tas būs bijis Maikla Šenkera taustiņnieks: en.wikipedia.org/wiki/Paul_Raymond_...(musician)

Ne, Pauls ir no Pabažiem - un laikam šķūnī čibina sympho-war-blackmetal (pa ausu galam kaut kur dzirdēts)...

Uz jautājumu ''vai var piedzimt šodien'' atbilde ir JĀ, bet vai kaut 20% no tās popularitātes sasniegs - atbilde ir NĒ. Neesmu nek;ās RP spec, bet viņš jau slavens palika arī pateicoties mūzikai kinofilmām - šobrīd mums par kinoindustriju nav nekādas runas. Un Raita minētais mūzikas iztrūkums - bada laikā ...

Tāds Vestards Šimkus imho ir vēl niknāks purns par Paulu, turklāt nav sasmērējies ar popsu un piedzimis relatīvi "šodien". Kam vajag - tas viņu zin. Lielo zvaigžņu laiks imho ir pagājis.

Tikpat labi varētu cerēt uz jaunu Elvisu vai Bītliem

Grupa un grupa-uzņēmums

Te viens pastāsts par mūzikas tirgus niansi. Tā, lai vietējie un savējie zinātu. Mūzikas tirgus strādā pēc tiem pašiem likumiem, kā visi citi tirgi.

Latvijā mēs visi labi zinām tādu vārdu kā mūzikas grupa. Saukta arī par apvienību, komandu, bandu, VIA - vokāli instrumentālo ansambli. Jums zināmi vēl citi kādi grupas sugas jēdziena apzīmējumi.

Tad nu banda (patīk visvairāk šis pavārds) sāk savu "karjeru" ar samērā regulāriem mēģinājumiem kādā garāžā. Lai iet, tiek iekarotas dažas klubu skatuves. Vēl pēc laiciņa šamējie tiek pamanīti medijos, pirms tam pašiem uzdarbojoties soc-tīklos. Dažiem veicas labāk - un tiek uzaicināti uz galvenajiem koncertiem un lauku festivāliem. Dažiem izredzētajiem to izdodas atkārtot arzemēs.

BET - visa galvenā doma ir tāda: Latvijas mūzikas bandu mūziķi ar šo muzicēšanu nepelna naudu dzīvei. Nepelna ģimenei, bērniem (kuri jāizvada lielajā dzīvē un jāiedod laba izglītība), dzīvoklim, kredīt-līzingam, komunālajiem maksājumiem. Nākas "piestrādāt" kādā darbā, kas patiesībā ir pamatdarbs. Mūzika paliek brīvdienām.
Attiecīgā banda tad kādu laiku noieksistē, ieraksta pat vairākus albumus, atstāj radiostacijām un interneta portāliem dažas dziesmas. Un aiziet nebūtībā. Pēc pusgada no bijušās komandas vairs ne ziņas, ne miņas.

----------------
Bet pasaulē tomēr ir lielāki formējumi- kas ārēji atgādina to pašu bandu. Taču šeit notiek masīvas koncerttūres. Galvenajiem mūziķiem ir pavadošā un algotā svīta. Menedžeris, tūres menedžeris, manedžera palīgs, reģionālie menedžeri, aparatūras krāvēji, personiskās lidmasīnas pilots. Plusā "štata" apgaismotāji, apskaņotāji, preses sekretārs. Un vēl un vēl. Starp grupas galveniem mūziķiem ir noslēgti savstarpējie sadarbības līgumi. Visas pārējās grupas amapersonas ir algoti darbinieki, kurus var tikt atlaistas un pieņemtas darbā līdzīgi kā daždien zivju konservu fabrikā.
Lielajās valstīs, kur ir reālais tirgus- šādas mūzikas uzņēmumu-bandas ir ikdienas parādība. Kā jau biznesā, ja ir noņēmēji un patērētāji - tad ir nauda arī attīstībai. Mūsu gadījumā: iespējai ražot jaunu mūziku, jaunus vispasaules līmeņa albumus, un atsevišķās dziesmas.

Līmeņi starp mūsu un viņējo bandām atšķiras. Ne jau mūzikas, bet tikai naudas apgrozības ziņā. Varētu jau sacīties: arī mums daža komanda ir ar uzņēmējdarbības pazīmēm. Iespējams, daži- uz vienas rokas pirkstiem saņem ienākumus no koncertiem tādā apmērā, kurus varam dēvēt par "normāliem".

Taču Latvijas tirdziņš ir tāds, kāds ir... 1/4 no Londonas iedzīvotaju skaita ziņā, bet algas ziņā 1/8 no Lielbritānijas galvaspilsētas līmeņa. Un vēl visur mūsu ārēs valda "sūnciemiska" domāšana- kad "sēdēsim savās viensētās, un neklausīsimies nepieradinatu war-atonālo-simfo-black-džezu".

Tamdēļ mūsu mūzikas uzņēmējdarfbība ir neliela. Atbilstoši šaurajam vietējam tirdziņam, dažas bandas pelna sevi.
-----------------

Nu jā - viss proporcionāli kā "lielajās valstīs". Un mēs esam Liela Valsts? Protams! Pirmām kārtām- ar vēlmu muzicēt un "uzšķaudīt" uz dažas industrijas niansēm... Patiesi!

idejiski jau labu laiciiņu (10 gadus), esam vienas valsts province ar vienu tirgu, bet Metālā jau retas bandas var atļauties tikai muzonu maukt - arī biezajās valstīs.

Uzreiz atminējos kādu interviju:

About the end of the band's activities, Jon Oliva recently stated in an interview to Metal-Temple.com:

"There's nothing going on [with Savatage]. The situation is very simple. You've got the Trans-Siberian Orchestra which is a multi-platinum, selling 30,000 tickets a night, band that is actually Savatage with a different name and different singers, that has become successful. And you've got Savatage which has a loyal core audience that is a lot smaller. You're talking worldwide about maybe a couple hundred thousand people where you know, I'm sitting here, talking to you on the phone, looking at my wall and I've got 5 platinum albums and not one of them says Savatage. And that's not saying anything bad about Savatage.

"We all loved Savatage but we gave Savatage its chance to get to the level where it was supposed to get to and it never did, for whatever reasons, you know - we had tragedies, everything like that. But to me Savatage was never Savatage after Criss died. All these other lineups of the band that people heard from "Edge Of Thorns" (1993, Atlantic Records) on, to me was more like Trans-Siberian Orchestra actually than Savatage."

Savs ģīmis it visur (mūzikas replika 21.8.14.)

Kārtējās “1500 zīmes” par tēmu man sodien ir jāiesprauž. Nesaukšu vārdā, bet ir dažs labs mākslinieks, kas “savu seju” iesprauž VISOS mūzikas pasākumos. Vismaz tajos galvenākajos, kas pirmajās slejās tiek atspoguļoti masu medijos.

Klāt pieķerot arī atrādīšanos dažādos šovos, publiskajot (tv ekrānos atrādāmos) ceļojumos, publiskajos (atkal medijos atreferējamos) tusiņos.

Es nerokos diskusijās – vai tas ir labi, vai slikti...!

Es tikai saku, tas ir labs mārketinga triks. Cilvēki mums ir lētticīgi. Ne tikai pie mums, bet arī visās “lielajās” arzemēs. Medijos super-bieži atrādāmais ģīmis ir tāda kā pēdējā instance. Un šī seja drīkst dziedāt šķībi un greizi, dziesmās neviedēt nevienu artikulētu vārdu ... vien “būuuu- būuuu”. Arī tas, ka izteicieni – kas nāk no visuresošā makslinieka mutes- tiek uztverti kā superpatiesības. Lūk, to VIŅŠ ir teicis. Atceros vēl laikus, kad tepat Rīgā uz maju stūriem bija lozungi “bērni ir mūsu nākotne”, “ekonomikai jābūt ekonomiskai”. It kā zināmi vārdi, bet... kurš to sacījis? Jā, toreizējais PSKP generālsekretārs Brežņevs.

Protams, Latvijā esošā “muzikālā seja” patreiz ar šādiem globāli- gaisīgiem teikumiem uz katra stūra nemētājās. Tomēr mediji pret “šādu seju”ir stipri iecietīgi. Neatļaujas Sejas virzienā pamest kādu šķībaku vārdu, nemaz jau nerunājot par kādu nopietnu kritiku. Jo – mediji paši atkarīgi no šādām dažām “sejām”, ko gan citu liks vietā publiskajās slejās (mūzikas sadaļās). Kādu jaunu “gurķi”, kas tikai šorīt ar ģitārīti izlīdis no garāžas? Reitingi tad dramatiski kritīsies, līdz beidzot nāksies slēgt attiecīgās redakcijas durvis.

Cik labi- ka mums ir “seja(s)”!

Tas ir tipa atjautības konkurss - atminēt, par kuru ir runa?

Kivičs? Citi pagaidām nenāk prātā.

Karoč.

Astoņdesmitie gadi. Visādas Baļļas Pugačovas šaipusē, Žoržs Psihsna un citi Latvijā tiek pie milzu auditorijas… bet metāls netiek iekšā medijos (TV un radio) un ir šā kā tā pagrīdes štelle. Visur citur pasaulē, starp citu, ir tieši tāpat.

Mūsdienas. Visur tagad visi var tikt, bet… auditorijas ir tik fragmentējušās, ka tikšana mediju priekšplānā tāpat neko nedod. Metālistiem jo īpaši. Nu, maitaini purni. Nu, dzer un ālējas. Nu, saka visiem, ka mauc tur kaut ko par senlatviešiem vai strēlniekiem, bet neko tāpat nevar saprast, kas tur tiek dziedāts… Visur citur pasaulē, starp citu, ir tieši tāpat.

Iznākums — cik garš bija senāk, tik plats ir joprojām!

Un visur citur pasaulē, starp citu, ir tieši tāpat.

Pēc ceļojuma šova pieminēšanas, gan jau Tusnulis - Busulis.

Bet nu kā jau sametis, tik daudz teksta un pateikts, bet satura nekāda, kā ierasti diemžēl. Pat nevar saprast vai kāds aizvainojums radies pret "seju" vai pašam uzmanības no mēdijiem pietrūkst.

^^ ir jau pāris Ziemeļvalstis, īpaši Suomi, kur tas vieglākais metāla gals ir gana akceptēts arī meinstrīmā. Piemēram, Amorphis 4 no pēdējiem 5 albumiem somu čārtos bija 1. vietā (Silent Waters bija 3.)

nedaudz par sejas stūkāšanu visos iespējamos veidos... Mūsvalstī jau liela daļa "vainas" ir jāuzņemās pašiem šo te tv šovu, raidījumu etc. veidotājiem kuri uzskata ka cilvēks-parastais ir pietiekami garlaicīgs lai viņu rādītu pa tv kasti. Tapēc viss tiek radīts pēc labi pārbaudītas klasiskās formulas - lai produkts veiksmīgi tirgotos, to ir krietni jāsamaisa ar lokālo slavenību devu.
Mums ir lērums tv šovu/raidījumu kuri ir paņemti/nopirkti no kautkādiem aizjūras producentiem. Ja oriģinālajā versijā piedalās cilvēks/parastais, tad mūsu versijā slavenība-lokālais. Un katrs jauns veidojums uzskata par svētu pienākumu strādāt pēc šīs te formulas. Attiecīgi visur ir vienas un tās pašas nodrāztās simtkārt redzētās sejas. Te viņš gatavo ēst, te dzied, te dejo, tad vēl kautko. cilvēks orķestris. Tad nav jābrīnās ka atelpas brīžos no piesātinātās šovu dzīves viņam gluži vienkārši nesanāk.... :)

Man patīk šī pēdejā piebilde. Par šiem šoviem parunāsim kādā no turpmākajām mūzikas replikām.

Cilvēks — parastais ir zvaigzne Degpunktā. Tur Homo Vulgaris ir visā savā aizraujošajā būtībā: piedzēries, apnarkojies, dārzenī no spaisa; kaujas, zog mašīnas, bēg no policijas, uzbrūk citiem tādiem pašiem, visbeidzot — ir morgā.

Jā, ir daži specifiski raidījumi- kuros rodas attiecīgie "15 minūšu varoņi". Jeb nonāk "15 minūšu Slavas Zālē".

Vai mūziķim ir jāzina ... par mūziku? (mūzikas replika 22.8.14.)

Pirms kadiem3 mēnešiem parunājos ar vienu mūzikas aprindās nedaudz pazīstamu cilvēku, kurš cita vidū pasacība ... a bet mūzikā pie mums nekas nenotiek! Man aiz neliela izbrīna nedaudz atkārās žoklis. Šķietas, ka tieši šajos laikos – pateicoties arī IT tehnoloģijām- pašmājās darbojas daudzi censoņi visos skaņu žanros, festivāli un koncerti notiek cits aiz cita. Un uz skatuves netiek vien vai nu galīgais sliņķis vai arī tāds, kuram to negribas. Bet izskatās- dažs t.s. skaņu mākslinieks dzīvo savā noslēgtā pasaulē. Starp citu, savā pasaulē dzīvo daudzi ar mūziku nesaistīti cilveki, pie mums ir iestrādājies tas dzīvesveids, ko saucam par "patēriņu sabiedrību". Bet šāda sadzīve nebūt neveicina smalkas izpratnes veidošanos...

Drusku novirzījos no tēmas... Mūziķis, tas ir radošs un no Lielās (Neredzamās) Pasaules vibrācijam ietekmējošs cilvēks. Mūziķis ap sevi veido savu pasauli, ja tā drīkst izsacīties. Un sevišķi harizmātisks skaņu cilvēks reizēm neko citu sev riņķī neredz. Gandrīz "bezfilmā" dara ikdienas lietas: aiziet uz veikalu iepirkties, aiziet uz WC istabiņu nokartoties, ar tuvākiem apkartējiem komunicējas galējas nepieciešamības pēc... Pārējo aizņemt tikai paša norises paša izdomātajā skaņu pasaulē.

Tādas ikdienas lietas – kā komunālie māksājumi, ģimenes biedru apgāde, darba meklējumi vai apkartējās politiskās norises- tādi "domu līmeņi" neeksistē. Piezemētā ikdiena izpaliek.

Atliek tikai sava mūzika. Bet Mūza nenāk tik viegli, un komponējamās notis nekrīt prātā kā no piedurknes. Tamdēļ "labi" palīdz papildus līdzekļi- alkohols, psihotorpiskās vielas (narkotikas). Un bohēmisks dzīvesveids.

Tas, ko citi dara mūzikas lauciņā- arī neinteresē. "Kāda man daļa!". Un cita veikuma apzināšanās- tā ir pašcieņas graušana. "Kāds mani pārspēj". Tamdēļ labāk par citiem zināt pēc iespējas maz. Un nelikties zinis par publiku- kas fano par citiem- arī nav nekāds grēks. Galveais, ka pietiekami fano "par mani".

Galvenais ir Mana Pasaule!

Aprakstīju visai izplatītu domāšanas modeli mūziķu vidē. Varbūt nedaudz hipertofejot un "sabiezinot krāsas". Bet- vai nav taisnība?

nu, vispār jau šāds domāšanas modelis piemīt arī citu nozaru pārstāvjiem, ne tikai mūziķiem.

^^ 15 minūšu slava TV ekrānos?! Ir tāda pieredze man. 2008. gada martā - par lielveikalā nopirktu kokainu. Taču raidījums nebija ne Kriminalinform, ne Degpunktā, ne Tautas balss :)

Raidījums bija laiks vīriem? Kā nopirkt kokainu bērza malciņu?

kokains spaisiņš - ar nelielu skaidu piejaukumu

Kokaina varētu būt arī klusā daba ar kokiem.

Kā arī kokaina seja uz nejautrām pohām.

Polijā, Kaufland veikalā nopirku tātad energy drinku, kuram nosaukums bija Cocaine. Pildīts bundžās, pa 250 ml katrā.
TV raidījuma nosaukums - Bez tabu.

Čehijā nopirku cannabis liķierīti: s2.flog.pl/media/foto/5436514_...
Only drunk, no get high :(

Pēc zaļuma garšo ?

Detaļās vairs lāgā neatceros, tas bija pagājšgad :) Bet nu bija, protams, tāda pazaļa tā garša, jā.

@:Šķietas, ka tieši šajos laikos – pateicoties arī IT tehnoloģijām- pašmājās darbojas daudzi censoņi visos skaņu žanros, festivāli un koncerti notiek cits aiz cita.

Koncerti un festivāli jau nav tomēr īsti korekts rādītājs vai kaut kas "mūzikā pie mums notiek", vietējās skatuves izpratnē. Cik procentu reāli veido tas lokālās grupas vietējos festivālos? Manuprāt tikai kādus 20-40 labi ja, vismaz tajos kam esmu pievērsis kaut nelielu uzmanību, bet varu kļūdīties šeit. Noteikti, ka no mārketinga viedokļa labāks "piesaistes objekts" būs importa grupa nekā vietējā, bet nu sava veida kritērijs tas ir, ka tai vietējai grupai kaut kā trūkst (prasme, spēja, griba?), lai būtu publikas magnēts un uz ko balstīt festivālu. Un no tāda skatu punkta "a bet mūzikā pie mums nekas nenotiek" ir visai patiess vai vismaz tuvs apgalvojums, ja festivāli pamatā jāaizpilda ar viesiem no tālākām un tuvākām zemēm.

Nu, un tas pieminētais "IT tehnoloģijs", jau tieši vairāk veicina "atsvešināšanos" no vietējās mūzikas, kad Tev uz paplātes (klikšķa attālumā) ir jebkura pasaules līmeņa grupa. Albumu - lūdzu, video - lūdzu, koncerti - lūdzu. Vari baudīt Backstreet Boys 3D neatraujot dirsu no dīvāna, kāpēc gan doties kaut kur, it īpaši, ja klubos piedāvājumā vietējās grupas, kuras vairums gadījumā neko neizsaka, vai savu uzstāšanos aizpilda ar vienām un tām pašām dziesmām vai sevis atgremošanu. Interneta iztrūkums un vēlme pēc jaunas (vai vispār kaut kādas) mūzikas vienkārši ar mietu dzītu uz koncertu, arī attiecīgi grupas atbalsts (no jēgu nepārdzērušas publikas) būtu lielāks, attiecīgi varbūt arī "attīstīšanās/augšanas" griba un motivācija pašai grupai.

Kāpēc neklausīties/nejūsmot internetā vietējos - droši vien, ka pofig, vai arī "ko ta mūsējie tur vispār spēj salīdzinot ar X un Y". Bet nu atkal šķiet kvalitātes rādītājs, ja jau arī šeit kāda grupa spēj uzturēt līmeni, gan klausīsies, gan i uz koncertu aizstaigās

@:Un uz skatuves netiek vien vai nu galīgais sliņķis vai arī tāds, kuram to negribas.

Es gan teiktu, ka ir daudzi, kam kritiskāk uz sevi gan vajadzētu paskatīties un apzināties savu skatuves lomu. Ja ne pa sliņķi vai nevari saukt, tad par beztalantīgu un sevi apkaunojošu ākstu gan. Tāpēc, labāk, lai paslinko vai padara ko citu, dažreiz tiešām tā ir vienkārši labāk, gan jau ko klausāmu cilvēki spēs atrast tik un tā, vietējais/nevietējais tas jau varbūt otršķirīgi.

svešzemju grupa parasti ir interesantāka kaut vai tādēļ, ka nav skatīta dzīvajā, bet pašu bāleliņi 5x pa gadu skatīti (vai vismaz bijusi reāla iespēja)

Ir vai nav tās koncertzāles (mūzikas replika 26.8.14.)

Laiku pa laikam pie mums uzpeld virsrakstā minētā diskusija. Ir viedokļi- ka tādas mums nav, un ka viena būtu vajadzīga ar kadām 6000 sēdvietām. Ir citi viedokļi, ka tādas mums pietiek un "vēl pari paliek". Uz reizi teikšu- šo rindu autors ir domās: kaut kur pa vidam.

No vienas puses – ir taču mums scēnas, kuras varētu nosaukt par koncertzālēm. Jaunākās šogad atklātas Cēsīs un vēl neilgu laiciņu atpakaļ arī Rēzeknē. Pašā Rīgā taču ir Lielā ģilde, Kongresu nams, "Sapņu fabrika", "Palladiums", nesen restaurētā "Ziemeļblāzma" Vecmīlgrāvī, "Spīķeri" un "Daugava" 11. novembra krastmalā, patreiz atjaunojamā VEF Kultūras pils... Nu un lielkoncertiem, kā izrādījies, visai ērti uz attiecīgiem vakariem varam pielāgot "Arēna Rīga". Galu galā arī Baltais Operas nams nav tā pēdējā vieta, kur līdzās opermākslas izrādēm varētu notikt pasaules vadošo nopietnās mūzikas makslinieku koncerti.

No otras puses – viena tāda lielāka koncertzāle būtu vajadzīga. Uz reizi gan atrunāšos: ne tās pirmās prioritātes vajadzība. Rīgai vairāk nepieciešamas citas lietas – satiksmes mezglu sakārtošana. Jauna autoosta tostarp. Arī Ziemeļu tilts vai, vēl labāk "Ziemeļu tunelis" kā automaģistrāle nepavisam nebūtu lieka. Lielas koncertzāles esamība- būtu papildus prestiža līnija pašai Rīgai un Latvijai kopumā.

Nu jā, mūzikas mākslinieki – ja kas, pamanās uzstāties arī ne tik prestižās vietās. Visu nosaka vien individuālās garīgās rakstura īpašības. Mākslinieku vidū ir arī vienkāršie cilvēki, bet ir arī tādi eksaltēti- kuriem arī "Dievs patraucēs" (ja kas, tad dažā raiderī jeb iepriekšējo prasību listē ir iekļauta arī Visaugstākā esamība/tas redzēts paša acīm).

Jā - tie viekāršie Mākslinieki uzstāsies arī ne visai izcilās koncertzāles, bet "Dieva apdvestie" par attiecīgu honorāru ... tik un tā sniegs skaņu mākslu no podestiem.

Īsumā rezumējot- stāvoklis tēmas ziņā nav tik ļauns, lai gan vienmēr visu varam vairāk un labāk vēlēties. Vai ne?

^ manuprāt, šis jautājums ir pofig. Ja būs produkts, tad vieta, kur to iesaiņot vienmēr atradīsies normāla. Ved miljoniem iesaiņojumus, bet ja nebūs produkta, tad tie iesaiņojuma papīri paliks par atkritumiem vēlu vai agri

Ilgmūžīgo bandu* posts (mūzikas replika 27.8.14.)

Tēmu šodienas mūzikas replikai iedeva QUEEN mūziķa Braiena Meja aktivitātes. Šīs grupas sastavā būs Adams Lambergs, kurš tagad (saskaņā ar pēdējām ziņām) būs solista amatā (leģendārā Fredija Merkurija vietā). Būs jauni "queeni", bet vecājie rokmūzikas fani nevarēs aizmirst dižā Fredija balsi. Veciem-jaunajiem tagad priekšā stāv smags uzdevums: uz sevi "uzaudzināt" jaunu paaudzi, kuriem QUEEN asociēsies no jau ar Lamberta balsi. Bet tas ir sviedrainas desmitgades jautājums. Raisās vispārīgas pārdomas...

Rokmūzikas vēsture daudzreiz pierādījusi- katrai "bandai" ir zelta periods, kas ir -pazīstamu cilvēku darbība ar garu atmiņu fanu rindās. Katrs no mums var nosaukt tos galvenos "frontmenus", kas katrā mūzikas vienība ir pašā priekšplānā.

Tomēr laiks iet, un viss kas uz pasaules mainās. Tostarp dzīvē daudz kas gadās. Solists saslimst, caur gadiem uz muguras – vairs nespēj "izvilkt" lielo koncertu slodzi. Daudzi aizdzeras, un arī tiek "pasūtīti" no bandas prom.

Un tad nu šīs "zelta" sastāvs izzūd. Zem kādreiz slavenā nosaukuma muzicē jau pavisam citi- neiepazīti bandas biedri. Paliek tikai viens vai divi- "velkošie biedri" no tiem "zelta laikiem". Lai jaunā sastāvā varētu no jauna iekarot jau jaunu fanu atzinību... atkal "puds sāls kopā ir jāapēd".

Tamdēļ ir izsecinājies- tie zelta laiki daudzām grupām ir 10 gadi! Protams, ir izņēmumi uz vienu vai otru pusi (šai reizē neiegrimšu detaļās).

Un Lielajām grupām ir tāds posts, "zelta" laiki neturpināsies mūžīgi. Šajā ziņā vienpatņiem- māksliniekiem ir handikaps. Fils Kolins, sers Eltons Džons un 1000šiem citu- viņi vai nu ir, vai nu nav. Bet grupām veidojas situācija- it kā tie paši, bet tomēr citi. Un tas ir fatālākais: pašiem apzināties, ka reiz "biji" un tagad tikai pavadi savas muzikālās vecumdienas.

Jā, ir savs spožums, un ir savs posts! Vai ne?
--------------------
* - "banda", tas šajā reizē nav domāts cilvēku kopums- kas zog, laupa, vai dara vardabības tumšos stūros. Te domāta mūzikas grupa, vārds patapināts no angļu "band"- kas tāpatās apzīmē mūzikas grupu.

^ Vai tad visādiem vienpatņiem nav nekādas grupas, kur kāds spēlē kādu intrumentu, grabina uz klavierēm, sit bungas u.tml.?

Vienpatņi pielasa mūziķus uz tūri, un tie "fonā" taisa frontmenam pavadījumu. Reizēm pat viņu uzvardi netiek nekur minēti.