Nu jau pāris dienas gandrīz to vien daru kā klausos jauno Canlemass beznosaukuma albumu. Divos vārdos – afigeķ labais!!! Cilvēce šito jau sen bija pelnījusi. Labākais doom albums ļoti ilgā laika posmā, vismaz es kopš MDB „The Angel and the Dark River”(1995) noteikti doom metālā neko līdzvērtīgu neesmu dzirdējis.. Albuma oficiālais iznākšanas datums gan ir 2.maijs, bet tas jau neliedz to ievērtēt arī biški agrāk.
Albumā pēc ilgāka pārtraukuma atkal dzied vecais labais resnais mūks Messiah. Tas, ka viņam ir unikāla un fantastiska balss, bija skaidrs jau sen no Candlemass albumiem „Nightfall”, „Ancient Dreams” un „Tales of Creation”. Jaunajā albumā Messiah skan pat spēcīgāk kā vecajos diskos! Pēdējā diskā viņš parāda vēl plašāku diapazonu, skan maķenīt dusmīgāk un biški mazāk ielien operas tenora teritorijā. Vispār viņš ir viens no retajiem, kas prot pielietot operas tipa vokālu ausij tīkamā formā (nu nevaru es daudzas power / progressive grupas paklausīties dēļ pedarastīga operas vokāla).
Salīdzinot ar vecajiem Candlemass diskiem ir labāka producēšana un ausij tīkamāka un foršāka ģitāru skaņa. It kā jau vecajos diskos arī skaņai nebija ne vainas, bet pēdējā diskā tā ir labāka.
Ja salīdzina šā diska stilu ar vecajiem – aptuveni tas pats vien ir, kautkas taka Nightfall, tikai biški vairāk uz power metal pusi, varbūt bišķi ātrāks un vietām taka agresīvāks, tik lēnas un depresīvas dziesmas kā „Samarithan” nemana, gandrīz katrā ir pa kādam jautrākam momentam. Pirmā dziesma „Black Dwarf”, piemēram ir forša, priekš Candlemass standartiem samērā ātra un agresīva, ar foršu pasmagu gičas rifu (biški atgādina „At the Gallows End” ātrākos momentus, nezkādēļ šito songu klausoties prātā nāk arī PL „Dead emotion” un MDB „The Forever People”). „Assassin of the Light” ir biški daudzveidīgāka, doomīgāka, bet arī vietām ir baisi labs un samēra agresīvs rifiņš. Vēl baigi patīk „Spellbreaker”, „Seven Silver Keys”, „The Day and the Night” – šitās piecas pieminētās taka būtu tās labākās, kautgan atlikušās 5 arī ir labas. Varētu teikt, ka nav šoreiz neviena sūdīga dziesma, ja nu vienīgi „Born in the Tank” biški atpaliek. Īsāk sakot – songwriting ir uz 10, ir melodija, skan svaigi, un, kas arī ir būtiski, it īpaši doom metālā – albums pēc 2-3 dziesmām neapnīk un nekļūst vienmuļš, to var noklausīties vienā setā.
Nu tā, koroče, sanāca te mazliet saslavēt, bet nu tā viņš ir!