Death Metal
“Pārliecināti cilvēki man patīk, bet cilvēki visi kopā ir murgs! Niecības un mērkaķi ar mašīnu atslēgām.” Kam Lī no Massacre.

Šis stils radās astoņdesmito gadu sākumā, no sākuma nebija nosaukuma tikai dažādu metāla stilu savienojums, piemēram, speed metal (straujšs un dinamisks) thrash metāls ( ātra ģitāras spēle), hardcore (bungu rībināšana, juceklīgs vokāls) šo visu stilu ietekme uz klasisko heavy metal ļāva rasties kaut kam jaunam un nebijušam. Kad stils izveidojas tas nav populārs un viņu neatdzina, tam pat nav nosaukuma, galvenokārt tādēļ, ka mūzikā balss kropļojumi no zemākas uz augstāku, kliedzieni, dziesmu vārdi un galvenā doma bija grūti uztverama. Pirmā paaudze, kuru šo jauno stilu spēlēja izpildījuma ziņā līdzinājās tā laika cilvēkiem, kuri pretojās vispār pieņemtamajām normām, uzskatiem, vērtībām viņi to visu noliedza, atdzīstot tikai no visas sabiedrības atšķirīgus uzskatus piemēram, visu cilvēku vienlīdzību, nāves esamību tepat blakus, taču viņi nedziedāja par to, ka nāve ir visuvarena, viņi parādīja pasauli, kurā mēs dzīvojam un kurā mēs nomirstam, tātad nāve ir tikai kā simbols, visu vienojošais un īstais.
Grupas izmantojot tos pašus mūzikas instrumentus, ko visi pārējie, taču radīja jaunu skaņu, kas nebija pieņemama sabiedrībai un pastāvošajai mūzikas industrijai Pirmās paaudzes grupas tādas kā The Exploited, Destruction uzmanību pievērš tieši ģitārspēlei, bungām, vokālam, izpildītājam dziedot dziesmas vārdus var saprast, kas ir raksturīgi tieši sākuma grupām. Vislabāk šo stilu varētu raksturot grupas HellHammer sauklis: „ Tikai nāve ir īsta”.
The Exploited, piemēram, varētu pārveidot par moderno death metālu, un tas neliksies nevietā (īpaši viņu "Let's have a war..." albūmā );vienkāršas skaņu deformācijas un mūzikas struktūras.Tas ir tā literārais slimīgums: tas neslavē nāvi, ne arī atgādina par to, bet izvērš to dīvainā apmātībā, kas pastiprina “galējās realitātes” pastāvēšanu: fizisku, dabīgu, objektīvu pasauli, kurā mēs dīvojam un kurā nomirstam.
Šis skatījums, vienpusību visā, kas apstiprina sabiedrības eksistenci, noliegums nebija skaidri politisks, nedz arī identificējams ar jebkādām sociālām kustībām, iespējams, izņemot daļēji ar eksistenciālismu, nihlismu un naturālismu; to noteikti nestudēja vairums death metāla grupu un fanu, Tomēr, izvēloties šo ceļu death metāls izvairījās no politizācijas, kā tas notika ar post-hardcore mūziku, un no konsekventas dialoga “inernalizācijas” līdz punktam, kur žanru uzturēja tikai estētisku pilsoņu mazākums: viņi nepauda nekādu kultūras, mūzikas vai uzskatu sistēmu. Nākamajās divās desmitgadēs šī žanra izturība tiks pastiprināti pārbaudīta ik pa laikam, jo žanri nevar uzturēt dalītu virzienu, zaudējot spēkus komercijā.
Šo mūzikas stilu par death metal nosauca tikai 1985 gadā, kad sākas tādu grupu kā Death, Sepultura. Jaunās grupas netikai dzied, bet arī dziesmu laikā izpilda straujus un dinamiskus ģitāru solo un ar šiem solo gabaliem, grupas dziesmās panāk melodiskumu.Dziesmu teksti ir filozofiski. Grupa Death šinī stilā ir kļuvusi par leģendu, kāds cilvēks ir teicis: „Ja jūs nezinat, kas ir Death, tad jūs nezinat, kas ir death metāls!”, un tiešām grupa ir kā paraugs un laba mācību stunda kā jāspēlē šis stils. Grupas Death dziesmu teksti nebija naidīgi, bet nicinoši un tieši, piemēram,: „ piedzimsti bez rokām, acīm, pus smadzenēm, tikai tāpēc, ka māte lietojusi narkotikas”, vai arī : „Aizvietot ar tehnoloģijām to, kas ir īsts, iedzīvotāju kontrolēšana, aizvietojot tos, kas rada!”
Death metāls, protams, bija pagrīdes mūziku un līdz ar to mūziķi savas dusmas, prieku,
idejas, dzīves uzskatus varēja izkliekt, nebaidoties no nicinājumiem un ignorēšanas. Tas bija stils kurš ļāva apzināties sevi un nebūt par ienaidnieku sev.