avīzē "Padomju Jaunatne" 1988.gada 16.janvāra numurā ir raksts par metālu. Ieskenēju, lai arī jūs varētu izlasīt:

Priekšlaicīgā biogrāfija

Hard rock un heavy metal rock iezīmīgi jau ar to vien, ka nevienu neatstāj vienaldzīgu. Vārdu sakot, izvēlies pats, ar ko būsi kopa: ar tiem, kas uzskata šo mūziku un visu, kas notiek ap to, par kaut ko odiozu, vai arī ar tiem, kas redz tajā nevainīgu muzikālu jaunumu, bet iespējams — pat patiesu atklājumu, kura adresāts ir pusaudzis melomāns.
Taču kāda ir patiesa astoņdesmito gadu heavy metal rock būtība? Šo jautājumu bez liekām emocijām vērts sev uzdot kaut reizi.
Pirmais, kas duras acīs, ir krasais to grupu pieaugums, kas spēlē heavy metal angliski nerunājošās zemēs. Heavy metal — pirmkārt mēs to attiecinām uz VFR, Spāniju, Japānu, Dāniju, Holandi, Zviedriju, Šveici, Franciju. Lai gan stila izplatības kartē nenoliedzami atradīsim ari Lielbritāniju un ASV.
Otrs astoņdesmito gadu pārsteigums — daudzu tā saukto neatkarīgo ierakstu firmu parādīšanās; nenoliedzams apliecinājums tam, ka šī mūzika tik tiešām tiek pieprasīta, nevis uzspiesta no ārpuses jaunatnes apmuļķošanai ar transnacionālo skaņuplašu konglomerātu palīdzību, kā naivi uzskata daži estetizējošie kritiķi. No tikko izklāstītā nav tālu līdz secinājumam, ka skaņuplašu industrijas milži šādu mūziku noniecina, taču secinājums būtu kļūdains: «giganti» nenoniecina neko, ko iespējams pārdot, un, atklāti runājot, nekautrēdamies aplaupa «neatkarīgos», kas, uzņemdamies risku, «iespēlē» plates, — bet tā jau roka pasaulē ir ierasta lieta. Arī paši «neatkarīgie» nebūt nav muzikālā tirgus viennozīmīgs elements: vienu firmu vēsture beidzas jau pēc pirmās skaņuplates izdošanas, kamēr citas studijas turpina pastāvēt, dēvējot sevi par «neatkarīgām» visdrīzāk vājās atmiņas dēļ. Un, ja, no vienas puses, viss notiekošais varētu kalpot sarunai par žanra neiedragājamo veselību, tad, no otras, — tam būtu jābrīdina par mūzikas bezgaumīguma simptomu: spēcīgā konkurence liedz grupām kaut nedaudz laika savas radošās sejas meklējumiem.
Ir dzirdēti apvainojumi, ka visa heavy metal rock mūzika būtībā ir viena dziesma, ko izpilda viena un tā pati grupa, tikai variējot nosaukumus. Meli vai patiesība? Gan viens, gan otrs. Zināms, pastāvot vienveidīgiem ārējiem atribūtiem un muzikālām tēmām, kas nospēlētas tiktāl, ka sen jau pārvērtušās štampos (pie tā es vēl atgriezīšos), visām «smagajām» grupām raksturīga ģimeniska līdzība, ko tās pašas arī nenoliedz. Tomēr apgalvojums, ka visi spēlē vienu un to pašu, būtu apzināti pārspīlēts. Vispirms vajadzētu precizēt, kur meklējama atšķirība starp Hard rock un heavy metal.
Kas ir mūsu rīcībā? Tās grupas, kuru dziesmu nosaukumos dominē «metāliska nokrāsa», kā, piemēram, «Metāla kareivji» (grupa «Anthrax»), «Metāliskās dienas» («Van Jan»), it kā spēlējot heavy metal stilā; savukārt tie, kuri piemin vārdu «roks» — «Es dzīvoju rokenrola dēļ» («The Rods»), «Rock you» («Helix») vai «Roks līdz beidzamajam» («Tokyo Blade») — principā tiek iedalīti «hard» kategorijā. Skaidrs?
Jāatzīstas, nē! Hard rock un heavy metal rock ir dažādi muzikālie novirzieni, un dažādas ir to rašanās saknes. Vispārējos vilcienos hard rock ir roka elektroniskā skanējuma «dēls» un blūzu «mazdēls». Heavy metal — pilnīgi atšķirīgs, kas rokā gan iemiesojies, taču nekad par to nav kļuvis. Uzmanīgi ieklausoties heavy metal rock savdabīgi griezīgajās harmonijās, atklājas to tiecība uz klasisko mūziku. Vienīgais hard rock un heavy metal saskares punkts — skaņas piesātinātība un gandrīz nenovēršamā virsotņu izmantošana visa ģitāras grifa garumā. Piedevām heavy metal rokā (gluži ka hārdrokā) noskaidrojušās dažas iezīmīgas tendences.
Personiski manī jo īpaši interesē tā, kuru varētu nosaukt par «speed metal», — tempa un skaļumā ziņā maksimālo. Jūsu acu priekšā nokvēlinātie entuziasti noved heavy metal loģiku, visa absolūtas pārspīlēšanas loģiku, līdz galējībai, izvēloties grupas «Motorhead» «virsskaņas» kompozīciju «Vairākkārtēja iznīcināšana». Protams, muzikāla atrisinājuma savdabīgums, kura būtība — spēlēt uz cilvēka organisma iespēju robežas, netiek vērtēts tik augstu, lai ļautu «speed metal» izrauties ārpus «neatkarīgo» firmu darbības sfēras, tomēr praktizēts tas tiek visai plaši. Amerikas Savienotajās Valstīs — grupa «Metallica», kas līdzās angļu «Venom» tiek uzskatīta par šī novirziena līderi. Kanādā ir grupa «Exiter», Francijā — «Voican».
Pakāpienu zemāk atļaušos novietot Ņujorkas kvintetu «Anthrax», Kam arī brīžiem netrūkst spožuma (piemēram, arpeggio a la trīspadsmit gadu vecs «Genesis», Kas liecina par muzikantu kompozicionālajām ambīcijām). Šīs ambīcijas pilnībā atklājas arī nākamajā apakšgrupā, kuru es dēvētu par aitu vilka āda. Paskaidrošu: «metāls», ar ko šeit sastopamies, ir pārāk uzspodrināts, lai būtu godīgs. Lielākā vai mazākā mērā tas pievākts no «Deep Purple» (un viņu vulgarizētājiem), taču kļuvis pārlieku augsts, retorisks, pārmēru «apdarināts». Šādu kursu ietur «Queensryche», «Sourtilage», «Der Kaiscer» (franču buzāru tērpos), «Loudness» un «Main Ex», Kā ari viltnieki, kas savā skatuviskajā tēlā maskējas aiz dēmonisma elementiem («Merciful Fate») vai vienkārša primitīvisma.
Vēl sastopami arī amerikāņu «oriģināļi», kas rada sev imidžu ar māmiņu kosmētikas piederumu palīdzību, — «Mōtley Crūe» un «Twisted Sister». Bet interesanti, ka abas grupas, nerēķinoties ar pielūdzēju viedokli, pieskaita sevi pie tradicionālā roka un ar cieņu izpilda gan bītlu, gan «The Rolling stones» dziesmas.
Otru plašu amerikāņu «metāla» novirzienu veido «tīriņās» grupas, kuru muzikanti neizrotā sevī ar kniedēm un kuru negantie cekuli ir vienīgi labu frizieru pūliņu rezultāts. Nereti viņu skaņdarbos iespējams izdzirdēt taustiņinstrumentus, bet vokālists savu darbu paveic noslīpētu sadziedājumu fonā: tie ir «Bon Jovi» un viņu pakaļdarinātāji.
Visbeidzot jāpiemin arī hard rock purvs, kam liegtas jebkuras specifiskas iezīmes, ja neņemam vērā spilgti izteiktu nostalģiju pēc rokenrola pirmsākumiem. Šeit sastopam «Accept» un «Ballet», šveiciešu «Krokus», kā arī tādus nenomierināmus vecīšus kā Edijs Klārks, Garijs Mūrs un Vendijs O. Viljamss.
Uzskatot sevi par cilvēkam naidīgas pasaules atspoguļojumu, heavy metal rock meklē iedvesmu pats sevī, apdziedot savu personisko spēku. «Metāla» piekritēju vidū tāda pašapliecināšanās reakcija daudzo ienaidnieku (vai par ienaidniekiem uzskatāmo) priekšā veicina korporatīvisma rašanos, kas dažkārt noved galējībās. «Metālistu» norādes uz necienīgu attieksmi pret viņu mūziku, neuzmanību no radio un televīzijas puses ir tikai daļa no spēles neatzītajos, kad aizliegtais auglis tiek meistarīgi radīts no nekā. Te rodam izskaidrojumu arī milzīgajam fanu klubu klāstam ar vairāk vai mazāk kaujinieciskiem nosaukumiem, kuri nebūt nav pretrunā ar nemitīgajiem heavy metal aicinājumiem cīņā pret vējdzirnavām.
Pār heavy metal ar tam piemītošo spēka pielūgsmi dažkārt gāžas apvainojumi kareivīgumā un citos grēkos, iespējams, tas atbilstu patiesībai, ja vien fanātiķi un paši muzikanti pieņemtu «metālu» bez mazākās ironijas, kā augstāko patiesību. Par laimi, šādu «taisnvirziena» cilvēku, manuprāt, ir ļoti maz.
Tagad ielūkosimies «metāliskajā» ellē, tās dēmonu pulkā un veselā šīs dievības valodu panteonā. Pekles aromāts jūtams dziesmu nosaukumos: «Sātana kareivji» (grupa «Loudness»), «Pekles robežas» («The Rods»), «Lucifera mantinieki» («Volcan»). Tomēr, ja apgalvosim, ka šīs grupas tic sātanam, būsim jokojuši ASV morālās tīrības labējo piekritēju un viņu kolēģu no franču buržuāzijas izdevuma «Figaro» garā. Ļoti vientuļi un, jāatzīstas, muļķīgi savukārt izskatās tie, kas, pieslienoties «Venom» un «Merciful Fate», ar sirdi un dvēseli tiešām ir melnās maģijas pusē. Pēdējai brāļu saimei elle kalpo vienīgi par veiksmīgu metaforu. Kam? Pusaudžu likteņi, kuru veidošana visbanālākajā veidā pakļauta vecāku (pret kuriem bērni tradicionāli izturas kā pret jauno paaudzi saprast nespējīgiem) sīkburžuāziskajai psiholoģijai, — likteņi, kurus gaida nebūt ne visās varavīksnes krāsās mirdzoša nākotne. Te rodas klausītāju mēģinājums identificēt sevi ar negatīvo tēlu, pieņemt biedēkļa veidolu, kuru, kā uzskata «metālisti», pieaugušo pasaule radījusi savos prātos, lai «audzinātu» jauno paaudzi: «Lūk, kāds tu kļūsi, ja...» Tādējādi daždažādie «velni» būtībā ir bērnu «konstruktoru», izveidoti modeļi, kuru galvenā un pati vērtīgākā īpašība ir tā, ka tie nepatīk pieaugušajiem. Atzīstama «metāliskajās» dziesmās par «sliktajiem puišiem» ir patiesuma elpa. «Sliktie puiši» grib (burtiski) saraut tos saistošās ķēdes un kļūt par kaut ko. Taču «metāliskā» varoņa cīņa ar apkārtējo pasauli ir vienpatņa, dumpinieka, nevis revolucionāra cīņa. Par pasaules pārveidošanu nevar būt ne runas, viss ir daudz vienkāršāk — jāizcīna sev vieta zem saules. Ja vajadzēs, ar spēku.
Heavy metal rock traktējuma spēks ir drīzāk kaut kas fantastisks, nevis reāls. Tā atkal ir spēle, gluži tāda pati, kā ākstīšanās ar pekles un nāves lomām, kuras pilnā mēra ietilpināmas filozofijā «dzīvot ātri, mirt jaunam». Vai beigu beigās heavy metal tiešām izrādās drūms? It nemaz! Spēle. Tāpēc tikko nonāk līdz vardarbībai un nāvei pasaules mērogā, līdz kodolkaram, ko būtu ļoti vilinoši pasniegt kā pēdējo show heavy metal rock stilā, jau dzirdamas citas dziesmas. «Exiter» atklāti paziņo: «Karš — tā ir elle,» un pat «Metallica», kas savu pirmo albumu nosauca «Nogaliniet visus», ir netaisās tēlot brašo zaldātiņu lomu visā nopietnībā {«Cīnies pret uguni ar uguni»).
Tātad — heavy metal rock pretendē uz to, lai tas tiktu dēvēts par spoguli, kas ne vien atspoguļo, bet arī sakopo vienā starā savu pielūdzēju enerģiju. Piedevām, pieturoties pie stingriem likumiem, tas riskē iznīcināt sevi kā mūzikas novirzienu un pārvērsties kādā pārlieku kodētā rituālā. Jau šodien rodas sajūta, ka vairums grupu aprobežojas ar to, ka mierīgi, gluži kā gadatirgu «brīnumu stendu» īpašnieki, izvieto uz skatuves savus monstrus, kuriem paši lāgā netic. Savukārt, vienu un to pašu ļautiņu pārsātināto pārdzīvojumu ekspluatācija draud ar nokļūšanu strupceļā.
Tas vieš manī cerību, ka kāda «metāliskā» grupa uzdrošināsies izrauties no ērtā konformisma žņaugiem. Pazīstamas skaņas klausīties ir patīkami, taču nomācoši. Un pat «visdzelžainākais» no visiem «metāla» piekritējiem rīt jau gribēs dzirdēt kaut ko citu.

Terijs Šatēns, franču mūzikas kritiķis
No žurnāla «Rovesņik» tulkojis
ĒRIKS NIEDRA
...