ir jau šādas tādas grupas... tā uz sitienu gan nepateikšu, bet galīgs riebums jau nav, tik vienkārši nevar vairs pakalusīties....

man ir otrādi, sūdu brīžos iemīļotais muzons palīdz, un arī pēcāk kad viss ir ok, šis muzons nekādi nesaistās ar to sūdu būšanu.

man agrāk normāli patika Running Wild, Helloween, Accept, neteiksim, ka nevaru viņus ciest, vienkārši vairs neinteresē un neklausos. nu ļooti retos gadījumos sanāk noklausīties kādu veco albumu no šiem, kas agrka bija cieņā,piem. Keeper of the 7 keys vai Under Jolly Roger vai Russian Roulette. nu viss iet uz priekšu, viss mainās, arī mūzikas gaumē.

a kaada ta vaina Marduk`am ? :)

nez tagat mani tracina Hammerfall .
vokaals galiigi garaam liekas .

Man biš nelabi paliek no the beauty & the beast tipa gothmetāla blicēm. Nez, vienīgā, ko no tās sērijas varu iedomāties nesaviebjoties, ir Darzamat. Kādreiz tīri labi šitie visi patikās. Tas pats Lacuna Coil... tagad tikai apskatos bildes, un jāteic, ka arī uz bildēm man tā daiļava arvien vairāk pēc mauķeles sāk izskatīties...

Vēl kaut kādi CoB un Finntroll stila trallinātāji arī ir pamanījušies ātri apnikt. Toties blekks sāk pamzām iepatikties arvien vairāk :)

Jaa taa ir bijis .Savaa jauniibaa klausijos heavy,thrash,peec kaada laika tie likaas par miikstu vajadzeeja Morbid Angel,Bathory,C.Corpse, u.tt,tagadesu atgriezies pie vecajaam ZELTA veertiibaam Accept,Manowar,Dio,Kiss,Me...

ooo, Intars ir nostaajies uz pareizaa cela ;)

Saistīts tas viss, droši vien, ar to, ka dabas radītiem organismiem piemīt nosliece attīstīties; tai skaitā pat tik mazattīstītiem, kā metālisti. Es savukārt savulaik ķēros uzreiz pie "smagā gala", jo new wave muzikālo eksperimentu un ideoloģījas iedvesmotam censonim smagā roka zelta fonds likās pārāk piezemēts. Tomēr šo 10 gadu laikā esmu nonācis pie tā, ka bez 80-to gadu vērtībām nekas pašreiz stipri nopietni ieinteresēt nespēj. Bleku, ar kuru dikti aizrāvos pirms pāris gadiem. tikpat kā nespēj uklausīties; ja neskaita pašas poētiskākās grupas, kā, teiksim, tie no Blaze Birth Hall. Visas muzikālo ķidu padarīšanasjau arī a priori tiek izmestas ārpus redzesloka; tas pats ar t.s. "gotiku", kur gan vispār nekad neko, izņemot nesleptu imbecīlismu, savienotu ar muzikālu hedonismu/maucību, neesmu spējis saskatīt. Vot heavy - ta gan ir manta; i spēlet 90% gadījumu puišī prot, i tektus par pūķīšiem uzrakstīt :)

Jā, starp citu, es laikam varētu izcelties ar to, ka pagaidām ta arī vēl neesmu dzirdējis nevienu Cardle Of Filth kompozīciju audio formātā. Vienu video gan pie paziņas noskatījos; un tas it kā tīri neko likās. Tā ka man viss vēl priekšā :)

Man kādreiz patika Deftones un Metallica, vnk. cilvēks izaug no tīņa vecuma!

Es pašos pirmšakumos sāku ar CC un vispār Brutālās gaļas grupām, kas man likās visas metalmūzikas esence. Bet ar laiku viss mainās un šobrīd man viādi CC, Avulsedi, Abortedi u.tml. brutālas gaļas stila grupas šķiet boooorrring. Nespēju tur vairs saklausīt ko sev tīkamu ausij. Ja sagribās, izvelku no CD krājuma veco labo Sickness, CC "Tomb..." vai "Vile" un pilnīgi pietiek. Nu labi, nespēju pretoties Mr. Bentona vadīto Deicide deklamācijai, bet tās jau tādas "klasiskas vērtības". Arvien vairāk iet Industrial rock visā krāšņumā, Placebo, Godsmack un Nickelback stils, vecais labais thrash, īpaši Krator un Slayer, topā ir Heavy Metal Dimmu un COF ļoti patīk.. un protams visu laiku mani favorīti - Paradise Lost. bet brutal un lielākā daļa grind, borring... bet ir arī, protams, izņēmumi...

ar mani ir tā, ka attieksme mainās vislaik, bet nav ar, ka būtu kāds rock subžanrs, par kuru agrāk būtu laidis biksēs, bet tagad atkal baigi kretinē. drīzāk pretēji - ir mūziciņa, kas agrāk nu nepavisam nepavilka - tip veclaiku death/ blackinieki ar neuzfričētu skaņas svalitāti (pēdējai ko novilku Treblinka - Crawling in Vomits vai The Sign of the Pentagram vienkārši liek uz muguras zosādai no baudas uzmesties. vai ar visiem zināmie vecie Bathory albūmi ar šodien iet iekšā pa pirmo zorti). nu, bet ja izdodās atrakt tādus zaurus, kā Brujeria ar Matando Gьeros, ta sarkana čura kā likts, nierīte tiek izpumpēta sausa viens divi).

tas, ka mainās gaume jau ar nav nekas traks, apbrīnas vērti drīzāk ir tie indivīdiumi, kas sevi uzsktīdami par baigajiem smagmūzikas mīļotājiem, ierobežo savi baudā atklāt jaunus apvāršņus (bļa, vo patētiski izteicos) stūrgalvīgi atgremo grupas, kas spēlē vairāk vai mazāk līdzīgos žanros. savukārt dubult apbrīnas vērti ir tie, kam pietiek sev atklāt 1-2 dziesmas no kādas grupas daiļrades, lai ar to apmierinatu savu vajadzību meklēt un stūķēt iekšā ar ko citu.

jā un par to stūķēšanu iekšā. tā tač ir viena vienreizēja sajūta, kad pēc vairākkārtīgas kāda materiāla reklausīšanās, kas tev nemaz tik viegli nedodas stūķēties, tev vienbrīd, kā ar āmuru pa nagiem nodod un tu atkal saproti, ka esi no baudas apdirsies. tur jau slēpjas tās rozīnītes.

man pašam ir tā, ka tas, kas jau no paša sākuma viegli gremojās, ātri izvadās un protama lieta arī diezgan ātri sāk smakot .., bet pat šai gadijumā (te domātas populārākās melodic death/ black blices, kā arī viskautkas, kur priekšā vai pakaļā klātum kabina, gothic, industrial/ alternative) ar savu nu dien nebagāto muzikālo pieredzi neiesaku sākt skaļi zākāt, jo var, Fauna vārdiem runājot, sanākt maza šmucīte, un, ka tik nav pēcāk savi vārdi jāņem atpakaļ ielokot iekšā to pašu kluci, ko pirms kāda laika esi izspiedis.

Mana vēsture ir kaut kur līdzīga.Sāku ar AC/DC,tad KISS,tad JUDAS PRIEST vai kaut kā tamlīdzīgi.Nē atcerējos.Pirmie tak bija SLADE,NAZARETH,SUZI QUATRO(toreiz likās heavy),pat BAY CITY ROLLERS.Katrā ziņā smaguma pakāpe man pieauga tāpat kā tas varētu būt ar nārkotikām-gribējās kaut ko krutāku.1984 gadā METALLICA ar savu Ride The Lightning man likās kaut kas tāds ,ka nekad un neviens nespēs tā uzbliezt un griesti jau ir sasniegti.Taču tad parādijās dučiem grupu ,kas kopē un arī nekopē šos .....
Anyway šīsnedēļas mans atkalatklājums ir SKID ROW ar savu Slave To The Grind,un nezkāpēc no šī vecā albuma man tagad patīk balādes-Quicksand Jesus,Blackened Room,Wasting Time.Viss mainās.
Vakar noskatījos koncertu KISS "Animalize" uz vhs tapes.SUPER.

regar:
Vakar noskatijos koncertu KISS"Animalize" uz vhs tapes.SUPER.
Eu REGAR vecozeen izpalidzi-ANIMALIZE ir spridzeklis! iedo paluuret,ja vari .

To cronos
Iedot jau varu,bet atgādinu,ka tas ir vhs.Mono skaņa utt.Taču ja gribi tad linots@apollo.lv

Korķi, bet vai nav labāk vienreiz ielocīt savu paša kluci, nekā mūždien pārtikt no svešiem?

viss atkarīgs no tā vai manis paustā korķ_sofija (te domats mīlestība) kādam kļūst par sevis/ pasaules izziņas veidu .. (nu gan pjornul, ne pa jokam, pats nesaprotu, ko pateicu).

bet vispār tev laikam ir taisnība, paša kluči tomēr ir labāki. ablomīties (te domāts par muzikālās gaumes maiņu laikam ritot) un pēcāk atzīt, ka esi dauns no pārmērīgas dzeršanas, nevis tāpēc, ka senči tevi tādu uztaisījuši, ir teju varoņdarbs, un par to der paspiest roku. es vien iepriekš centos pateikt, ka dažkārt labāk turēt mēli aiz zobiem.

saku ar nu-metal, gaja visi ieksa, ko tagad nosaucu lielako dalu par suudu.vienigas grupas kuras sad un tad varu paklausities ir soad un korn, nu nu metalistiem, parejos piem static-x, linkinpark u.t.t nicinu, neciesju nezinu ka man vareja patikt :D
nu tad saku aizrauties ar death metal, jau 2 gadi vel nav apnicis, bet ar to es neapobezojos un nemu klat visu parejo ko meltas piedava, to pasu black, doom, tiri labi klausos, no katras generas ir vairakas grupas kuras vienkarsi labi iet ieksa, un ir tadas kuras nav klausamas, jeb garlaicigas.

Man bija baigā apsēstība ar visu veidu grindcore, bet taga no tā visa favorītu saraksta ir tikai daži palikuši.. tikai brutal death, deathgrind/goregrind
bet pārgāju pilnība uz funeral doom metal...

Muti turēt – tas gan nav ‘true’.
Nez, ar to metālu gan nav tā, ka kaut kam jāklejo līdz apziņai baigi ilgo laiku. Ir jau grupas, kas ar pirmo parasti nemaz nemēdz pielekt - galvenokārt jau no kādiem tehniskākiem žanra atzarojumiem. Tur tiešām mēdz rasties neizpratnei līdzīga jutoņa, ka kaut kas tai mūzikā ir, bet pagaidām kopējais iespaids ir vienaldzība, ar nesaprotamu iemeslu radītu kņudošu aizkaitinājuma sajūtu kaut kur dziļi dibenplānā. Kad gadās ar ko tādu sastapties, tad zinu, ka tiešām var sākt priecāties, ka jaunu apvāršņu atklāšanās gaida priekšā. Neesmu nekāds lielais izdzērājs, taču salīdzinātu šo jutoņu ar to, kas nāk pēc laba, stipra konjaka - tādu ieņemot, pirmajā mirklī šķiet, kā gan šāds ļauni dvakojošs ugunsgrādīgs vājprāts vispār būtu lejā dabonams, taču, kad šis lodveida zibens tomēr nogremdēts aknās, mutē apliek apbrīnojama pēcgarša un smadzenēs uzplīv tādas maigas dzirkstelītes, kuru mīlīgums liek pacelt pie galda pretim sēdošā biedra fizionomiju no salātu bļodas, sabučot to un apskaut visu pasauli.
Bet visi tie primitīvie izlecējbleki un pārjutekliskās pomp-gotikas drīzāk vedina atcerēties vislētāko stirpināto vīnu lakšanu no tējas glāzēm pie siļķu marinādi nolaistīta un rupjmaizes drupačām nobārstīta galda neoficiālā provinces maukumājā pudelesbrāļu mordoboja skaņu pavadījumā, tai sekojošo pamošanos atskurbtuvē ar mentu steku zilumiem uz sāniem un turpmāko piestaigāšanu uz veneroloģisko slimību dispanseru tuvāko pāris mēnešu laikā.
Kaut gan šodien jau maukumāju komforta līmenis mēdz uzlaboties aizvien straujāk un spēj piedāvāt pat izlepušajiem ārzemniekiem piemērotas kulturālas izklaides iespējas, kā uz mielēm aug arī policistu valsts valodas zināšanas un, sekojoši, arī miermīlīgas komunikācijas iemaņas, un arī STS var izārstēt pie privāta daktera ne čiku, ne grabu; bet bleks tiek ierakstīts lielo mūzikas izdevniecību studijās un translēts MTV, un „gotiskā metāla” grupas ierakstos izmanto veselus pasaules labāko filharmoniju simfoniskos orķestrus; sekojoši – sēdi, letiņ, un neņerksti; tu tagad esi Eiropas savienībā...

vai ta manā tekstā ir kāda norāde, kas liecinātu par manu vēlmi, kādam uzspiest kādas absolūtas patiesības? es par mūziku, vispār reti kad ko uzrakstu, un, ja no šiem maniem murgojumiem kāds cenšas izvilkt kādu objektivitātes esenci, ta man par to dubult smaids pār visu viepli ..

"Objektivitātes esenci" varbūt ne, bet esentiāli pretencioza bezkaislīguma imitācija, pieejot jebkurai uz emocijām balstītai padarīšanai jau gan robežo ar jezuītismu.

Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīcā (www.ailab.lv/Vardnica/servlet/Va...) lasām "jezuītisks" - tāds, kas raksturīgs jezuītam; liekulīgs, divkosīgs, melīgs.

sākumā gribējās tā kā nepiekrist Stonerosim - nu kāds Korķis ir liekulis? par to divkosi (lasi dirslaizi) vispār baigo dusmu uzdzina, bet tad ar vēsu prātu biš apsmadzeņojot, atzinu, ka būt jezuītam nesmādē. sava fiška tajā visā padarīšanā ir.

tāpēc nolēmu, ka savs juzuītu ordenis ir baigā štelle. nu ko, sarosās aicinu visus gribētājus pieteikties ..

P.S. Stonerosi, tu jau ar netiec dzīts prom, lūgums tikai norādīt, kāds tev ir sakars ar bērziem ?

onkols corpse dusmīgi piecēlies no sava šūpuļkrēsla pīpi kūpinādams draudīgu sejas izsteiksmi Korķim noradīja uz sava nama ārdurvīm.
- Durvis lūgtum no tās puses aizdariet !! Nu cik var malt šo sviest !!

Šitāds virtuozs te gan vēl nav redzēts :D Klusā apbrīnā atkāpjos, ārpus zobenvāržu ordeņa skatuloka robežām.

man liekas diivaini ja cilveekam augot un attiistoties preferenchu cheindzhshsshs nenotiek.

muuzikas gaumi nosaka cilveekaa domineejoshaas emocijas. tas noved pie pieveershanaas konkreetu maaxlinieku dailjradei un peecaak zhanram kaa taadam (karoche nav briinums ka pubertaates vecumaa cilveeki torchii uz cannibal corpse piem).sheit tad preferenchu mainja notiek mainoties cilveeka ieksheejai sajuutai ja vien cilveeks nav jau uzseedies uz zhanra tobish pieveersies muzikaalajai formai.

otrs variants ka muuzika saak intereseet pati par sevi kaa forma kas savukaart var novest pie aizraushanaas ar konkreetaam muzikaalaam struktuuraam (piemeeram lauztiem ritmiem, kalbasiijoshiem basiem, growlinga, hyperaugstiem tempiem, krutiem solnjikiem utt). shii paraadiiba kaa likums raxturiigaaka radoshiem cilveekiem un preferences mainaas liidz ar vinju tehnisko iemanju liimenja celshanos.

veel.... ..

aj zb raxtiit

aa jaa karoche veel uzseezhaas uz koncepcijaam. piemeeram alkoholisma, motosporta, saatanisma, pesimisma utt un tad jau gruuti kauko mainiit jo tas jau paargaajis principu liimenii (piemeeram truuuu blekmetaalists piedziivos smagu depresiju atklaajot ka vinjam saacis griezt piemeeram drumandbass un centiisies pretoties vai arii beigs dziivi pashnaaviibaa)

un blja rezumeejums - muuzika ir narkotika jo izraisa konkreetus staavokljus sajuutas emocijas un rada veelmi lietoshanu atkaartot kaapinot devu. varieeshana ar savu eedienkarti ir tikai atbalstaama.