Interesanta lieta, var pateikt tik daudz, pasakot to pāris vārdos, var muļķi padarīt par ģēniju, un ģēniju, par neko... Var apgāzt lietas, paskatīties plašāk, skatoties sīkumā... Piemēram, stāvēt uz vietas nav nemaz iespējams, jo zeme atrodas kustībā, stāvot uz vietas mēs kustamies līdz ar zemi, mainot atrašanās vietu visumā, bet ja mēs cenšamies iet ar tādu ātrumu ka visumā atrodamies vienā punktā, tad tā jau vairs nav stāvēšana uz vietas, jo stāvēt uz vietas ir nekustināt kājas un šā vai tā tiks mainīts atrašanās punkts visumā, jo zeme nav apaļa, tā ir ovāla, un vietām būs pacēlums, vietām zemējums... Tā pat nav iespējams neko nedarīt. Filozofējot (citiem varbūt labāk patīk rakstīt Filosofējot, standarts vēl nav ieviests, tā kā...) var pasmieties, par viesiem, par sevi un tai pašā laikā ne par vienu, bet vai smieties ir iespējams? Kā tas ir smieties, vai tas ir kad tev uz sejas savaibstās uz augšu lūpu abi gali un izdves ha ha - līdzīgas skaņas, laikam jau, bet vai smieties nav raudāt, jo smieties var arī caur asarām, tāpēc ir jābūt mēram, nevar smieties pārlieku, ir pat miruši cilvēki, kaut gan kaut kur dzirdēju, ka esot ļoti veselīgi, ja vismaz trīs stundas dienā sirsnīgi smejās, bet kā tas ir smieties sirsnīgi, vai tiešām sirds mums smieklus un jūtas izrasa vai prāts, vai tomēr viss cilvēka ķermenis, vai kaut kāds cilvēka prātam neaptverams spēks? Un kas ir spēks, izdarīt spiedienu uz kādu, uz kādu citu, spēks ir tad kad kāds cits ir vārgāks un esi spēcīgāks, piemēram iesitot pa seju, piemēram, pievelkoties, esi spēcīgāks par zemes gravitāciju un tu esi spēcīgs, spēks ir arī ūdenī, jo tas liek cilvēkiem izraisīt bailes, bet bailes mēs varam pārvarēt, kas īsti ir bailes, bailes nav iespējams definēt, jo tās ir katram pašam, pašam kas neizdibināms, bet pārvarams, var baidīties no koka, bet kāpēc? Tāpēc, ka tas tevi var nospiest, bet tad jau mums nav jābaidās no koka, bet no nāves, bet kāpēc baidīties no nāves, ja to pat neesam redzējuši, vai sajutuši divreiz? Cilvēces lielākā problēma, bailes no nāves, jo esam gājuši pārāk tālu, negribam apstāties, vai krist, piemēram, ja ir ģimene, darbs, mīlestība, bet blakus stāv naids, kas to visu sagrauj, un tu krīti, un nosities, mirsti, ģimene tevi pamet, māja nav neviens nemīl, un tad jau vairs bailes no nāves ir mazinājušās, jo nav jēgas, bet vai jēga ir māja, ģimenē, mīlā, jēga ir priekā un apziņā, ka esi kaut ko panācis, ka neesi nīkulis, ka arī tu kaut ko vari, ne tikai sēdēt un pūt un tu parādi savu spēku, padarot kādu citu niecīgāku, kas tam citam nepatīk, kurš sāk nīst, un līst tev azotē, un kost nost, grūst nost no tavas pozīcijas, lai tikai tas cits būtu kaut, kas labāks, un tā visu laiku, kā svari svārstās, cenšas nolīdzināties un kad šie svari, kad šie spēki, kad tas cits būs līdzīgs tam, kad ūdens dos uguni, un uguni mēs dzersim, būs miers, jo iedzerot uguni, mēs sadegsim un sapūsim, mēs cilvēki, kas nes vislielāko labumu, un vislielāko ļaunumu, galinot un dzemdējot, bet tā ir harmonija, dzemdējot kādu dzīvību, tā noteikti iznīks, un vai tam ir jēga, vai mēs cenšamies izdzīvot līdz kamēr būs pasaules gals, un vai tāds vispār būs? It kā būšot, jo sauzeme irst un kļūst ar vien mazāka, caur zemestrīcēm un zemes sasilšanu, līdz ar to kam ir sākums, būs arī gals un mums labāk patīk sākums un vidus, nepatīk beigas, kad mums patiks viss, tad arī varēsim normāli dzīvot, ne tikai sākumā, ne tikai vidū, bet arī beigās, bet nomirstot mēs rosinām dzīvību-tārpus, tie savairojās, ir rosība, kādu laiku un viņi atkal nomirst, un paliek zemei, tā ka mēs esam zeme, un zeme ir pasaule, un ja mēs esam zeme tad tai būs arī gals... kas ir tik ļoti interesanst, bet tai pašā laikā tik ļoti nevēlams, gribam mēs tomēr izzināt, kas būs pēc tam, līdz ar to mēs nāvējam un paši no tā baidāmies, tā pat kā profesori, savas zāles viņi dod vispirms žurkām, tāpēc, ka viņi baidās paši no sevīm, paši no saviem darbiem un baidās no gala, ka viņus piemeklēs aiziešana zemē, no kurienes nācis, jo bakterijas tomēr sākumā bij, zēmē tām atīstoties, radījāmies mēs, līdz ar to mēs esam no zemes nākuši, bet kāpēc mēs savu pirmo māju tik ļoti nīstam, ka to mīdam, ka to cērtam, ka to sārņojam, bet arī mīlam, jo neapjaušam, ko darām... Ir sākums un gals, viss reiz iesākās un viss reiz beidzās, bet vai visums, melnums tūkšum neziņa ir sākums, kur sākas šīs lietas? Ne mazākās nojausmas, nezināšana tā ir liela brīvība, staigā kur gribi, neko nezini, tā ir kā liela melna tukša lapa, kurai nav sākums un nav gals, kad sākās zināšanas, parādās formas, kurai parādās robežas, galapunkti, kas mūs ierobežo, gan sabiedrībā, gan dzīvē, gan gultā gan sapņos, un vai tas ir labi vai slikti, vai labāk būt muļķim un brīvam, vai labāk kaut ko zināt, bet būt nebrīvē? Tomēr vairāk ciena cilvēkus kuri ir zinoši, bet vieglāk dzīvot cilvēkiem kuriem nav saprāta, jo tie pārsvarā atrodas nepārtrauktā jautrībā, viņi smejās un brīnās par visu, un visu laiku, kamēr zinošākie, smej tik par muļķi, bet muļķis smej gan par sevi, gan par zinošo un nezinošo, smej par grāmatām, smej par cilvēkiem un kukaini un tāpēc muļķim viegli dzīvot, bet vai viņš var izdzīvot smejoties, mūsdienu kapitālismā? Laikam nevar, jo nav neviena muļķa, visi ir izmiruši, līdz ar viņu aiziešanu parādījās sākums un gals...

(Nezinu, ko gribēju panākt, vienkārši nebij ko darīt... bet vai vienēr ir kaut ko jāpanāk, panākot kādu, vai kaut ko aiz mums paliek kaut kas cits, līdz ar to mēs noniecinam kādu ar panākšanu...)...