16.05.2002.
Saruna ar Tomariņu Kārli

Tomariņu Kārlis ir Neatkarīgās dievturu draudzes "Sidabrene" dievturis. Aicināt Kārli Tomariņu uz sarunu rosināja viņa atziņas par latviešu folkloras kroplo atspoguļošanu mūsdienās un nacionālās pašapziņas mērķtiecīgo pazudināšanu Latvijā. Zinot, cik ļoti latviešiem naidīgajiem spēkiem ir nepieciešams degradēt tautas skaistuma izjūtu, mēs saprotam, ka viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem ir izkropļot latvieša gaumi un radīt riebumu pret savu nacionālo kultūru. Kārlis Tomariņš atļāva ievietot šajā intervijā, kuru piedāvājam lasītājam, arī viņa rakstu darbos paustās domas.

To, vai Kārļa Tomariņa atzītā dievturība atspoguļo un piesātina ikviena pēc patiesības izzināšanas izslāpuša latvieša sirdi, lai katrs pats uzzina un izlemj. Tā nebūs šīs reizes tēma.

Līga Muzikante: – Pēc jūsu domām, kas notiek ar latviešu tautas nacionālo pašapziņu?

Kārlis Tomariņš: – Visiedarbīgākais tautas likvidēšanas paņēmiens ir tās nacionālās pagātnes apziņas izdzēšana. Latviešu tauta ir apstrādāta sevišķi "izcili", pat tiktāl, ka paši noliedzam mūsu tautas patstāvīgo senatni. Runājot par pagātni, pieminam kuršus, zemgaļus un citas tā sauktās ciltis, bet kautrējamies atzīt, ka šīs "ciltis" ir tikai mazāknozīmīgas sastāvdaļas kopējai sentautai – latviešiem. Mēs tagad runājam par kaut kādiem vārdā nenosauktiem mūsu "senčiem", "senču tradīcijām", "senču tikumiem", "senču kultūru", kas patiesībā ir latviešu tradīcijas, tikumi un kultūra. Tātad – ir ļoti svarīgi pamodināt šo latviešu tautas nacionālo pagātnes apziņu! Tautas izveidojas atbilstoši klimatiskajiem apstākļiem. Katra tauta, kura ilgstoši dzīvo kādā vidē, šo vidi iepazīst, pat bioloģiski saaug ar to. Organisma vielmaiņā piedalās attiecīgās vides augu valsts. Līdz ar to tas, kas der vienai tautai, neder, pat kaitē citai. Latviešiem ir bijis daudz jāstrādā, jādomā, kad sēt un kad pļaut. Latvijā klimats ir kontrastains – bargas ziemas un karstas vasaras. Līdz ar to latvieši ir attīstījušies kā gudra, domājoša tauta, tātad ārkārtīgi bīstama, grūti apkrāpjama. Pēc manā rīcībā esošiem datiem latviešu tauta savā teritorijā ir dzīvojusi jau kādus 10 000 gadus, pat ilgāk, to tikai cenšas noklusēt. Katrā gadījumā šis laiks ir bijis ļoti liels, un tauta savā zemē ir iedzīvojusies un izveidojusi tādu dzīvesziņu jeb kultūru, kura visoptimālāk atbilst šīs vides apstākļiem. Tāpēc latviešu tautas dzīvesziņa ir unikāla.

– Kas raksturo latviešu tautas kultūru?

– Latviešiem tieši gudrība ir galvenais, pats svarīgākais dzīves virzītājspēks. Tā ir būtiskāka par zināšanām, kuras var apgūt skolās. Tagad visur uzspiež zināšanas, bet tās vēl nav latviešu galvenais pamattikums – gudrība. Var zināt daudz ko, bet nesajēgt neko. Zināšanas var būt gan patiesas, gan nepatiesas, bet gudrība ir zināšanu izpratne, spēja novērtēt. Gudrība ir bīstama valdošajai šķirai. Gudrība ir visdrošākais sargs pret kosmopolītisko salašņu un "izredzēto" tautu centieniem uzkundzēties kultūras tautām ar nolūku piesmiet tās, padarot par beznacionālu darbalopu baru. Nopietns šķērslis svešo ļaužu centieniem vienmēr ir bijis latviešu tauta ar savu nacionālo gudrības kultūru, kuru nespēja iznīcināt ne krustneši, ne boļševiki. Jo latviešu gēnos ir vairāk gudrības nekā Rietumeiropas tautām. Ja nu latviešu domātspēja pielīp citām tautām? Tieši tāpēc latviešu tautu cenšas iznīcināt. Lai pakļautu, ir jāiznīcina izpratne, cilvēki jāpadara par mankurtiem, par nedomājošiem vergiem bez gribas un izpratnes. Pirms gadiem piecpadsmit mūsu okupantiem nācās pārkārtoties un uzsākt operāciju "Atmoda", ar kuru sākās latviešu tautas kā etniskas nācijas likvidēšana. Kosmopolītiskā ideoloģija atzīst, ka tautu var iznīcināt, vispirms iznīcinot tās nacionālās pagātnes apziņu. Būtiska nozīme tautas pakļaušanai ir uzkrāto garīgo vērtību noslāpēšanai vai vismaz viltošanai

– Vai varat minēt kādu no latviešu tautas nacionālās pagātnes apziņas iznīcināšanas piemēriem?

– Attiecībā uz latviskā daiļuma izjūtas likvidēšanu jau daudz kas izdarīts. Piemēram, mēs nedrīkstam zināt, kāda ir bijusi mūsu patiesā muzikālā kultūra, folklora. Visspilgtāk tas redzams čekas paspārnē audzinātajos ķērcošajos un gaudojošajos ansambļos, kuru priekšnesumi vienmēr ir saistīti ar latviešu folkloras vai senkultūras vārdu. Klausītāji, kuriem ir kaut nedaudz daiļuma sajūtas, tos dzirdot, steigšus izslēdz savus radio vai televizorus. Ar laiku izveidojas Pavlova atklātais "nosacījuma reflekss" – cilvēkam sliktu dūšu uzdzen jau tikai vārdi "latviešu folklora" vai "senkultūra". Viņi domā: ja latviešu senkultūra ir tāda, tad mums tā nav vajadzīga! Tajā laikā, kad boļševiki sāka organizēt savas darbības pārkārtošanu (perestroiku) un atcēla viņu centieniem jau neatbilstošo PSRS, Latvijā tika izveidots folkloras ansamblis "Skandenieki", kas vicināja Latvijas karogu un koncertēja vēl nedzirdēti kropļotās, ķērcošās, gaudojošās, maujošās balsīs. Tika paziņots, ka tāda esot pareizā, "autentiskā" latviešu folklora. Pašiem latviešiem tas bija pārsteigums. Starp citu, šo ansambli nevadīja un nevada latvieši, bet gan Dainis un Helmi Stalti. Apbrīnojami ātros tempos, kas atgādināja padomju koksagiza, kukurūzas un stahānoviešu kustības kampaņas, saradās vēl citi tādi paši ķērcoši un gaudojoši "folkloristi" un to ansambļi. Dziedātājiem nereti īpaši trenēja un bojāja balss saites; daži pat iemanījās dziedamo izpūst caur degunu. Šie vēkšķošie ansambļi tiek izrādīti kā mērkaķi, sūtīti uz ārzemēm, kur tie apgāna un pazemo latviešu kultūru. Tos kaucina pa radio un televīziju, lai tiktu izveidots riebums pret latviešu folkloru. Līdztekus tam gandrīz nemanāmi tiek apklusināti tie ansambļi, kuri pauž latvisko daiļumu. Tiek paskaidrots, ka par folkloru visā pasaulē sauc tikai to, ko izpilda "autentiski". Bet kāds tad ir "autentiskuma" kritērijs? Vai kāds ar savām ausīm ir dzirdējis, kā dziedāja latvieši pirms gadu simteņiem? Vai jaunām latviešu meitenēm tad bija jāpūlas atdarināt veca āža balsi, lai nodziedātu "Es meitiņa kā rozīte, kā sarkana magonīte"? Šobrīd arī "folkloras" ansambļu nosaukumi ir kroplīgi. Piemēram, "Vilkači", "Vilcenes", "Vilki", tātad gaudotāji un vēkšķētāji. Tad jau labāk būtu "Cūkas", "Sivēni", – vismaz mīlīgāk. Austrālijā ir ansamblis "Saules josta", bet Latvijā šādu skaistumu nedrīkst atļauties. Domāju, ka drīz parādīsies ansamblis "Sumpurni"...

Latviešu dzīvesziņas būtība atspoguļojas tautasdziesmu dziļākajā kompozīcijas saturā, kas atklājas caur daiļumu, baltu un mirdzošu izpildījumu. Lokaties, mežu gali, lai balstiņis pāri skan! Latviešu folkloras daiļums ir tas spēks, kas silda tautiešu sirdis, sauc pie mūsu nacionālās kultūras, vieno tautu latviešu dievatziņā, kaut arī neapzinātā. Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju! Atņemot latvju folklorai tās daiļumu, ietērpjot to pastaliņās un fufaikā, tauta no tās novērsīsies, zaudējot savu pagātni, kultūru un Dievu. Ķērcot dzimu, vēkšķot augu...

– Kas vainas pastalām? Vai arī tās ir izdomāts pseidotautisks atribūts, lai grautu patieso latviešu skaistuma izjūtu?

– Jā. Pastalas nav latviešiem raksturīgi apavi. Tās ievazātas pēdējos gadsimtos no krieviem. Tautasdziesmās pastalas ir nicinātas un pieminētas maz. "Kam, tautieti, auklas viji – Es pastalas nevalkāju: es savos bāliņos Kurpītēs vien staigāju." "Čaukstēt čaukst, nerībēja Pastalām dancojot, Dancos mani bāleliņi, Tie zemīti rībināja." "Mauc, brālīti, baltus cimdus, Ved māsiņu dancināt: Māsiņai baltas zeķes, Greznas kurpes kājiņā!" Pastalas bija noderīgas dažos saimniecības darbos, bet kā visurlietojamus apavus tās valkāja nabagi un arī ļaudis, kuriem latviešu tikumi daudz nerūpēja. Toreiz, kad latviešu darba augļi vēl palika pašu latviešu rokās un sveši ļaudis tos nepiesavinājās, nabadzība parasti bija darba tikuma trūkuma sekas. Uz šādiem ļaudīm – sliņķiem, nevīžām, muļķīšiem un citiem tad arī attiecināja apzīmējumu "pastalnieki", kuri, atbilstoši visiem zināmās rotaļas vārdiem, danco ar vīzām, basām kājām vai cauru kurpi, kura jāsasien ar siksnu. Ar jēdzienu "pastalnieks" ir jāsaprot nevis tāds cilvēks, kas dotajā brīdī ir apāvis pastalas, bet gan kā pārstāvis no pastalu valkātāju kārtas. Vārds "pastaliņas" izraisa asociācijas par kaut ko anahronisku, bezgaumīgu, latviešu lepnumam nepiemērotu. Te būtu vietā atgādināt latviešiem savā laikā pasniegto teicienu – labāk pastaliņās, bet brīvi. Tas bija sākums latviešu sagatavošanai uzņemt pamācības, ka nacionālā brīvība var pastāvēt tikai "pastaliņu līmenī": nabadzīga, muļķīga, naiva...

– Ko jūs domājat par prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura šobrīd vada Latviju, tātad arī latviešu tautas pazudināšanas plānu?

Importētā prezidente šobrīd izliekas, ka boļševiku okupācija nav nekad notikusi. Līdz ar to sanāk, ka viss ir noticis likumīgi – gan boļševiku iebrukums Latvijā, gan latviešu izsūtīšana, slepkavošana, gan krievvalodīgo migrantu varzas ieplūdināšana un "naturalizēšana" Latvijā!

Viņa nav spējīga latviski domāt. Cilvēks bieži pieņem to domāšanas veidu, kādā vidē viņš ilgstoši uzturas. Tā ir noticis arī ar Vairu Vīķi-Freibergu. Viņai ir amerikāņu domāšanas veids. Viņa taisa "demokrātiju", kuru es pielīdzinu tādai pašai noziedzībai pret cilvēci kā boļševisms un mafija. Tie ir trīs galvenie masu noziedzības veidi. Noziegums slēpjas tendencē izveidot privilēģijas noteiktai augstākstāvošai priviliģētai šķirai, kura nav tauta. Tiek izveidota verdzinātāju šķira, un visas tautas padarītas par vienādu, nedomājošu, nekulturālu vergu un mankurtu masu. Ja nebūs vairs tautas, nebūs arī kultūras, jo kultūra var būt tikai nacionāla. Nevar pastāvēt kaut kāda kristīgā vai padomju kultūra, kura nav piesaistīta noteiktai tautai.

Kā īpašumā nonāks Latvija, kad tā būs privatizēta un izpārdota? Novērojumi liecina, ka aiz pircējiem-vidutājiem stāv Krievijas firmas un iestādes. Var jau būt, ka visu Latviju nepārdos. Nav ziņu, ka taisītos privatizēt un pārdot, piemēram, Tīreļpurvu. Tur tad varētu ierīkot rezervātu vēl palikušajiem latviešiem, kurus par naudu izrādīs tūristiem kā mērkaķus, vēkšķētājfolkloristus... kuri no Kanādas importētās prezidentes stingrā uzraudzībā drīkstēs sarunāties latviski un pastaliņās dancot – ļampampā, ļampampā.

Līga Muzikante

"DDD"
Nr.2
2002.gada 16.maijs...