Intervija ar lietuviešu Shadowdances
0
Ta kā izrādās, ka dažiem no jums ir interese un pacietība lasīt intervijas ar grupām un mūziķiem, piedāvajam vēl vienu tādu pamatīgāku, kura jau labu laiku kā bija aizķērusies mūsu rīcībā. Šoreiz pat iztulkota latviešu valodā. Atvainojamies, ja kkas neskan gluži gludi vai precīzi.
Intervija ir pagara. Ja nu kads izlasa un sak likties interesanti, jaunākais Shadowdances albums "Misery Loves My Company" ir iegūstams sava īpašumā Randoms veikalā vai pa taisno caur mums p3licanmosh@gmail.com.
Shadowdances paklausīt un iepazīt var: www.myspace.com/shadowdances...
Intervija:
P3LICAN komandas pilnvarotās pārstāves Ivitas :) intervija ar grupu Shadowdances, kura nesen izdevusi savu trešo studijas albumu „Misery Loves My Company”. Notikusi ar e-pasta starpniecību aptuveni šī gada maijā.
IVITA: Tātad, pirmkārt, sveiki, un apsveicu ar lieliska albuma izdošanu!
JUODAS: Paldies! Mēs esam priecīgi, ka tas beidzot ir iznācis, ceļā uz to ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, tāpēc mēs patiešam priecājamies, ka tas ir beidzies un mūsu albums ir beidzot ārā!
I: Kad es tiku pie sava „Misery Loves My Company” eksemplāra, es diemžēl nekad iepriekš nebiju dzirdējusi par Shadowdances, mani piesaistīja tā apbrīnojamā kvalitāte. Man likās, ka Shadowdances ir no jebkuras citas vietas tikai ne no Baltijas valstīm. Kāds būtu jūsu viedoklis par šo? Vai jūs redzat savu grupu kā unikālu un neatkārtojamu elementu uz Baltijas un Lietuvas metālmūzikas skatuves?
J: Paldies, par šo komplimentu! Nav brīnums, ka neesi dzirdējusi par mums iepriekš, jo mums nekad nav bijis kārtīgs menedžeris vai menedžments vispār (izņemot Dangus Prod., kuri izdeva mūsu „The River of Lost” albumu, bet viņi īpaši nenodarbojas ar savu grupu promotēšanu ārzemēs, cik man zināms, tāpēc ir kā teici). Un arī mēs šķiet paši īpaši nepūlējamies tikt ārpus Lietuvas, tā kā var uzskatīt, ka tā ir pilnība mūsu vaina. Esmu izsūtījis vairāk ka 50 promo pakas uz lebliem visā pasaulē, cerībā izdot „The River…” albumu un izplatīt to, bet izskatījās, ka nevienam nav intereses, tāpēc, laikam jau sakarā ar pamatīgo vilšanos, es pārtraucu to darīt. Es saprotu, ko tu domā ar ieraksta kvalitāti, tā kā tā ir parasta problēma Baltijas valstīs, vismaz Lietuva noteikti. Latvija jums ir Phoenix Studio ar tagad jau leģendāro Gintu Lundbergu, tādejādi ir iespējams veikt kvalitatīvu ierakstu. Igaunija, manuprāt, arī ir tālu priekšā Lietuvai attiecībā uz underground grupu daudzveidību un kvalitāti. Tādejādi es jūtos patiešam glaimots, par to, ka tev patika kvalitāte! Es neteiktu, ka esmu 100% apmierināts ar to, tam ir vairāki iemesli, bet man joprojām pilnīgi noteikti pašam ir šad un tad patīkami paklausīties šo albumu, lai ari es laikam esmu to dzirdējis vairāk kā tūkstots reizes, kas jau vien par kaut ko liecina, gan par skaņas kvalitāti (vai drīzāk par tas unikalitāti, tā kā tā tika panākta netradicionālā veidā – uz mana datora, un ka jebkurš saprātīgs skaņu inženieris vīpsnātu vai viebtos, ja zinātu kā ģitāras vai citi instrumenti tikuši ierakstīti) un arī par mūzikas kvalitāti. Jā, es piekrītu, ka mūsu mūzika ir visai oriģināla, ja sāk meklēt kaut ko līdzīgu tai. Un ne tikai Baltijas valstīs, bet arī pasaule vispār. Es nemēģinu būt pašpārliecināts, tas vienkārši ir zināms fakts. Man jau ilgu laiku ir apnicis kā parasti underground darbojas un kā grupas turpina atkārtot pašas sevi vai citas grupas. Tas iespējams ir tāpēc, ka viņi ir diezgan veiksmīgi un baidās pazaudēt savus fanus, es negribu par to daudz prātot, jo tam, iespējams, ir vairāki iemesli, bet es to neatbalstu un es vienmēr vēlos atrast kaut ko interesantāku un emocionālāku nekā tikai līdzīgu rifu sacerēšanu, par kuriem zinu, ka tos visi sapratīs. Man patīk mākslinieki, kuri visu laiku sevi izgudro no jauna, tas ir tāda veida mākslinieciskums, kāds man patīk. Tā ir māksla, man tas nav amats, un māksla nav par atkārtošanos, tā ir par pašizpausmi un jauniem veidiem kā to panākt.
I: „Misery Loves My Company” ir ļoti emocionāls un psiholoģiski piesātināts albums. Vai tas bija ar nolūku, ka cilvēkiem (un meitenēm kā es) saskrien acīs asaras, dzirdot dziesmas „And It Feels Like” vai „Aura”? Vai arī tas bija vairāk kā dabīgs turpinājums grupas izaugsmē kā tādā?
J: :) Es nebiju domājis saraudināt meitenes, nē :)! Bet tas ir milzīgs kompliments, paldies tev! Manuprāt, tas ir labākais, kas var notikt ar klausītāju, ja mūzika var aizkustināt vai izraisīt spēcīgas emocijas. Tas ir tas, kam mūzikā ir jābūt, vismaz mūzikā, kāda man patīk. Tai nav jābūt, lai mani izklaidētu, tai ir galu gala jāliek iejusties man tajā brīdi, brīdī, kas ir svarīgs autoram un man. Manuprāt, mūzikai ir jābūt personīgai un patiesai, citādāk tai nav jēgas. Tai ir jāaizkustina tevi, jārunā ar tevi, jāliek tev raudāt, jāliek tev domāt, aizmirst tev to, ko tu vēlies aizmirst. Tai ir jābūt ar jēgu, tai kaut ko ir jānozīmē. Tagad, atgriežoties pie asarām tavās acīs :). Jā, es uzskatu, ka tas ir cieši saistīts ar mākslinieka spēju realizēt savu ideju, tādejādi tai ir saistība ar viņa progresu. Es patiesam esmu pagodināts un pateicīgs to dzirdēt, jo es zinu, ko tas nozīmē. Man arī mūzika izraisa šādas emocijas!
I: Juodas, lūdzu, pastāsti man par dziesmu vārdiem. Tie izklausās ļoti personīgi un pēc tādiem, kurus iedvesmojuši stāsti, kas ir mums apkārt ikdienas realitātē. Es izlasīju visus albuma dziesmu vārdus un lasot gandrīz visā, ko lasīju es spēju iztēloties pati sevi. No kurienes tas viss nāk? Pieredzes? Grāmatām? Kaimiņiem?
J: Jā, lielākoties, tas viss ir ļoti personīgi. Šķiet, tas ir mans izpausmes veids un veids kā tikt gala ar savām problēmām. Ka sacīt, ar maniem mazajiem, pūkainajiem dēmoniem :). Man tam ir jābūt sajaukumam – mūzikai jāsaskan ar vārdiem un dziesmu vārdiem kaut ko ir jānozīmē. Citādāk es zaudēju pusi no prieka un aizrautības. Plika mūzika man nenozīme tik daudz kā tas, ka tā iet kopā ar to verbālo ideju, ko zem tās kāds mēģina paust. Ar dziesmu vārdiem nav tik viegli paskaidrot kā līdz tam ir nonākts. Reizēm, tas ir kāds notikums tavā dzīvē, kas kaut ko maina, reizēm tā ir frāze, ko dzirdi, kas aizķeras un iekustina iztēli, vai tā var būt filma, ko skaties, vai grāmata, ko lasi u.t.t. Priekš manis vislabākie dziesmu vārdi ir tie, kas atstāj vietu klausītāja interpretācijai. Pat ja man tie nozīmē vienu, tie iespējams tev nozīmē kaut ko pavisam citu un aizskar dažas tavas atmiņas vai notikumus, kurus esi pieredzējusi un tādejādi tie ietekmē tevi atšķirīga veidā. Tādejādi, jā, visas tevis pieminētās lietas var pārtapt dziesmu vārdos. Tas ir visas, izņemot varbūt kaimiņus :). Ja vien tu, protams, nedoma Austrālijas TV seriālu :). Kādam, es pieņemu, Kailija varētu būt visai iedvesmojoša…
I: Es šodien rūpīgāk paskatījos uz albuma vāciņu un pārlasot un apskatot bildes, man radās daži jautājumi par izmantotajiem simboliem.
Pirmkārt, roze (kā es pieņemu), kas pamatā ir ļoti skaists simbols. Otrkārt – sievietes. Par viņām ir dziesmu vārdi (skumjās, dievinātās, nekrietnās) un skaists sievietes ķermeņa apveids. Treškārt – taurenis. Tad saplēsta glāze. Un visvairāk man nedeva mieru – kas ir tā savādā būtne uz CD vāciņa. Kas tas ir?
J: Uz šo jautājumu man ir nedaudz grūti atbildēt, lai gan tas ir ļoti labs jautājums un liek padomāt par dažām lietām. Vāciņu veidoja mūsu laba draudzene Natālija Šau (Natalie Shau), kura šobrīd, man šķiet, ir diezgan slavena attiecīgo mākslinieku aprindās, un ārpus priekšējā un aizmugurējā vāciņa pamatdomas, mēs īsti neapspriedām kāda veida tēlus viņa izmantos fonā, atstājot to viņas ziņā.
Man bija pamatdoma par priekšējā vāka bildi, tas ir, kāda sakropļota būtne, kas izkliedz izmisumu uz tevi.
Laikā, kad viņa veidoja vāka bildi, es domāju, ka viņa bija dzirdējusi lielāko daļu materiāla, kas ietverts albumā, viņa arī zināja kādas es lielākoties iztēlojos albuma vāciņa krāsas un tekstūras, un kad es redzēju pirmos uzmetumus, es biju ļoti apmierināts ar to kā tas viss izskatījās. Es pat nezinu, vai tas bija Natālijas nodoms, bet var pateikt, ka visiem tevis minētajiem simboliem ir kaut kas kopīgs – pārveidošanās vai kontrasts: manuprāt tas ir tas kāda ir pati dzīve. Tā nekad nav tikai melna vai balta un tā vienmēr mainās, tādejādi es pieņemu, ka tas ir mans viedoklis par to visu.
Kas attiecas uz sievietēm, protams, dažu dziesmu vārdi nāk no manas personīgās pieredzes. Vienmēr jau šur un tur ir melnie plankumi, ja ir attiecības ar kādu un es pieņemu, ka labākais veids, kā tikt ar to visu galā bija izlikt savu dvēseli uz papīra. Daži no šo dziesmu vārdiem ir gandrīz 10 gadus veci, tādejādi tie neatspoguļo manu pašreizējo pašsajūtu, tie ir noteikta brīža atspoguļojums. Kas attiecas uz citām „sievietēm”, tās ne vienmēr ir domātas sievietes kā tādas. Viņas ir simboli, gluži tādi paši kā jau minēji jautājot par vāciņa noformējumu. Tā, kas ir minēta dziesmā „The Girl” iespējams ir tā ar kuru ir visvieglāk identificēties, jo katram dzīvē ir noteikti brīži, kuros viņi jūtās ne savā vietā vai arī kad viņus nosoda kāds vai kādi par to ka viņi ir tādi kādi viņi ir vai arī par to ka viņi ir savādāki nekā visi pārējie. Tur parādās arī materiālistiskais un psiholoģiskais „mačo” sindroms dažās dziesmas vārdu rindiņas, par to, ka reizēm pret sievietēm attiecībās izturas nevienlīdzīgi. Varbūt ir savādi to dzirdēt no vīrieša, bet es daudz ko šajā ziņā esmu iemācījies no savas sievas Laimas (viņa ir arī Shadowdances taustiņinstrumentāliste Laidy Amial) un daudzējādā ziņā viņa man ir atvērusi acis. Dažos aspektos dažu cilvēku attiecībās šis un tas ir iestrēdzis viduslaikos, attiecība uz to kā cilvēki viens pret otru izturas, un tā ir mūsdienīgā apspiešana mūsu sabiedrībā. Vēl man drošvien jāpiemin vēl viena, ...
Intervija ir pagara. Ja nu kads izlasa un sak likties interesanti, jaunākais Shadowdances albums "Misery Loves My Company" ir iegūstams sava īpašumā Randoms veikalā vai pa taisno caur mums p3licanmosh@gmail.com.
Shadowdances paklausīt un iepazīt var: www.myspace.com/shadowdances...
Intervija:
P3LICAN komandas pilnvarotās pārstāves Ivitas :) intervija ar grupu Shadowdances, kura nesen izdevusi savu trešo studijas albumu „Misery Loves My Company”. Notikusi ar e-pasta starpniecību aptuveni šī gada maijā.
IVITA: Tātad, pirmkārt, sveiki, un apsveicu ar lieliska albuma izdošanu!
JUODAS: Paldies! Mēs esam priecīgi, ka tas beidzot ir iznācis, ceļā uz to ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, tāpēc mēs patiešam priecājamies, ka tas ir beidzies un mūsu albums ir beidzot ārā!
I: Kad es tiku pie sava „Misery Loves My Company” eksemplāra, es diemžēl nekad iepriekš nebiju dzirdējusi par Shadowdances, mani piesaistīja tā apbrīnojamā kvalitāte. Man likās, ka Shadowdances ir no jebkuras citas vietas tikai ne no Baltijas valstīm. Kāds būtu jūsu viedoklis par šo? Vai jūs redzat savu grupu kā unikālu un neatkārtojamu elementu uz Baltijas un Lietuvas metālmūzikas skatuves?
J: Paldies, par šo komplimentu! Nav brīnums, ka neesi dzirdējusi par mums iepriekš, jo mums nekad nav bijis kārtīgs menedžeris vai menedžments vispār (izņemot Dangus Prod., kuri izdeva mūsu „The River of Lost” albumu, bet viņi īpaši nenodarbojas ar savu grupu promotēšanu ārzemēs, cik man zināms, tāpēc ir kā teici). Un arī mēs šķiet paši īpaši nepūlējamies tikt ārpus Lietuvas, tā kā var uzskatīt, ka tā ir pilnība mūsu vaina. Esmu izsūtījis vairāk ka 50 promo pakas uz lebliem visā pasaulē, cerībā izdot „The River…” albumu un izplatīt to, bet izskatījās, ka nevienam nav intereses, tāpēc, laikam jau sakarā ar pamatīgo vilšanos, es pārtraucu to darīt. Es saprotu, ko tu domā ar ieraksta kvalitāti, tā kā tā ir parasta problēma Baltijas valstīs, vismaz Lietuva noteikti. Latvija jums ir Phoenix Studio ar tagad jau leģendāro Gintu Lundbergu, tādejādi ir iespējams veikt kvalitatīvu ierakstu. Igaunija, manuprāt, arī ir tālu priekšā Lietuvai attiecībā uz underground grupu daudzveidību un kvalitāti. Tādejādi es jūtos patiešam glaimots, par to, ka tev patika kvalitāte! Es neteiktu, ka esmu 100% apmierināts ar to, tam ir vairāki iemesli, bet man joprojām pilnīgi noteikti pašam ir šad un tad patīkami paklausīties šo albumu, lai ari es laikam esmu to dzirdējis vairāk kā tūkstots reizes, kas jau vien par kaut ko liecina, gan par skaņas kvalitāti (vai drīzāk par tas unikalitāti, tā kā tā tika panākta netradicionālā veidā – uz mana datora, un ka jebkurš saprātīgs skaņu inženieris vīpsnātu vai viebtos, ja zinātu kā ģitāras vai citi instrumenti tikuši ierakstīti) un arī par mūzikas kvalitāti. Jā, es piekrītu, ka mūsu mūzika ir visai oriģināla, ja sāk meklēt kaut ko līdzīgu tai. Un ne tikai Baltijas valstīs, bet arī pasaule vispār. Es nemēģinu būt pašpārliecināts, tas vienkārši ir zināms fakts. Man jau ilgu laiku ir apnicis kā parasti underground darbojas un kā grupas turpina atkārtot pašas sevi vai citas grupas. Tas iespējams ir tāpēc, ka viņi ir diezgan veiksmīgi un baidās pazaudēt savus fanus, es negribu par to daudz prātot, jo tam, iespējams, ir vairāki iemesli, bet es to neatbalstu un es vienmēr vēlos atrast kaut ko interesantāku un emocionālāku nekā tikai līdzīgu rifu sacerēšanu, par kuriem zinu, ka tos visi sapratīs. Man patīk mākslinieki, kuri visu laiku sevi izgudro no jauna, tas ir tāda veida mākslinieciskums, kāds man patīk. Tā ir māksla, man tas nav amats, un māksla nav par atkārtošanos, tā ir par pašizpausmi un jauniem veidiem kā to panākt.
I: „Misery Loves My Company” ir ļoti emocionāls un psiholoģiski piesātināts albums. Vai tas bija ar nolūku, ka cilvēkiem (un meitenēm kā es) saskrien acīs asaras, dzirdot dziesmas „And It Feels Like” vai „Aura”? Vai arī tas bija vairāk kā dabīgs turpinājums grupas izaugsmē kā tādā?
J: :) Es nebiju domājis saraudināt meitenes, nē :)! Bet tas ir milzīgs kompliments, paldies tev! Manuprāt, tas ir labākais, kas var notikt ar klausītāju, ja mūzika var aizkustināt vai izraisīt spēcīgas emocijas. Tas ir tas, kam mūzikā ir jābūt, vismaz mūzikā, kāda man patīk. Tai nav jābūt, lai mani izklaidētu, tai ir galu gala jāliek iejusties man tajā brīdi, brīdī, kas ir svarīgs autoram un man. Manuprāt, mūzikai ir jābūt personīgai un patiesai, citādāk tai nav jēgas. Tai ir jāaizkustina tevi, jārunā ar tevi, jāliek tev raudāt, jāliek tev domāt, aizmirst tev to, ko tu vēlies aizmirst. Tai ir jābūt ar jēgu, tai kaut ko ir jānozīmē. Tagad, atgriežoties pie asarām tavās acīs :). Jā, es uzskatu, ka tas ir cieši saistīts ar mākslinieka spēju realizēt savu ideju, tādejādi tai ir saistība ar viņa progresu. Es patiesam esmu pagodināts un pateicīgs to dzirdēt, jo es zinu, ko tas nozīmē. Man arī mūzika izraisa šādas emocijas!
I: Juodas, lūdzu, pastāsti man par dziesmu vārdiem. Tie izklausās ļoti personīgi un pēc tādiem, kurus iedvesmojuši stāsti, kas ir mums apkārt ikdienas realitātē. Es izlasīju visus albuma dziesmu vārdus un lasot gandrīz visā, ko lasīju es spēju iztēloties pati sevi. No kurienes tas viss nāk? Pieredzes? Grāmatām? Kaimiņiem?
J: Jā, lielākoties, tas viss ir ļoti personīgi. Šķiet, tas ir mans izpausmes veids un veids kā tikt gala ar savām problēmām. Ka sacīt, ar maniem mazajiem, pūkainajiem dēmoniem :). Man tam ir jābūt sajaukumam – mūzikai jāsaskan ar vārdiem un dziesmu vārdiem kaut ko ir jānozīmē. Citādāk es zaudēju pusi no prieka un aizrautības. Plika mūzika man nenozīme tik daudz kā tas, ka tā iet kopā ar to verbālo ideju, ko zem tās kāds mēģina paust. Ar dziesmu vārdiem nav tik viegli paskaidrot kā līdz tam ir nonākts. Reizēm, tas ir kāds notikums tavā dzīvē, kas kaut ko maina, reizēm tā ir frāze, ko dzirdi, kas aizķeras un iekustina iztēli, vai tā var būt filma, ko skaties, vai grāmata, ko lasi u.t.t. Priekš manis vislabākie dziesmu vārdi ir tie, kas atstāj vietu klausītāja interpretācijai. Pat ja man tie nozīmē vienu, tie iespējams tev nozīmē kaut ko pavisam citu un aizskar dažas tavas atmiņas vai notikumus, kurus esi pieredzējusi un tādejādi tie ietekmē tevi atšķirīga veidā. Tādejādi, jā, visas tevis pieminētās lietas var pārtapt dziesmu vārdos. Tas ir visas, izņemot varbūt kaimiņus :). Ja vien tu, protams, nedoma Austrālijas TV seriālu :). Kādam, es pieņemu, Kailija varētu būt visai iedvesmojoša…
I: Es šodien rūpīgāk paskatījos uz albuma vāciņu un pārlasot un apskatot bildes, man radās daži jautājumi par izmantotajiem simboliem.
Pirmkārt, roze (kā es pieņemu), kas pamatā ir ļoti skaists simbols. Otrkārt – sievietes. Par viņām ir dziesmu vārdi (skumjās, dievinātās, nekrietnās) un skaists sievietes ķermeņa apveids. Treškārt – taurenis. Tad saplēsta glāze. Un visvairāk man nedeva mieru – kas ir tā savādā būtne uz CD vāciņa. Kas tas ir?
J: Uz šo jautājumu man ir nedaudz grūti atbildēt, lai gan tas ir ļoti labs jautājums un liek padomāt par dažām lietām. Vāciņu veidoja mūsu laba draudzene Natālija Šau (Natalie Shau), kura šobrīd, man šķiet, ir diezgan slavena attiecīgo mākslinieku aprindās, un ārpus priekšējā un aizmugurējā vāciņa pamatdomas, mēs īsti neapspriedām kāda veida tēlus viņa izmantos fonā, atstājot to viņas ziņā.
Man bija pamatdoma par priekšējā vāka bildi, tas ir, kāda sakropļota būtne, kas izkliedz izmisumu uz tevi.
Laikā, kad viņa veidoja vāka bildi, es domāju, ka viņa bija dzirdējusi lielāko daļu materiāla, kas ietverts albumā, viņa arī zināja kādas es lielākoties iztēlojos albuma vāciņa krāsas un tekstūras, un kad es redzēju pirmos uzmetumus, es biju ļoti apmierināts ar to kā tas viss izskatījās. Es pat nezinu, vai tas bija Natālijas nodoms, bet var pateikt, ka visiem tevis minētajiem simboliem ir kaut kas kopīgs – pārveidošanās vai kontrasts: manuprāt tas ir tas kāda ir pati dzīve. Tā nekad nav tikai melna vai balta un tā vienmēr mainās, tādejādi es pieņemu, ka tas ir mans viedoklis par to visu.
Kas attiecas uz sievietēm, protams, dažu dziesmu vārdi nāk no manas personīgās pieredzes. Vienmēr jau šur un tur ir melnie plankumi, ja ir attiecības ar kādu un es pieņemu, ka labākais veids, kā tikt ar to visu galā bija izlikt savu dvēseli uz papīra. Daži no šo dziesmu vārdiem ir gandrīz 10 gadus veci, tādejādi tie neatspoguļo manu pašreizējo pašsajūtu, tie ir noteikta brīža atspoguļojums. Kas attiecas uz citām „sievietēm”, tās ne vienmēr ir domātas sievietes kā tādas. Viņas ir simboli, gluži tādi paši kā jau minēji jautājot par vāciņa noformējumu. Tā, kas ir minēta dziesmā „The Girl” iespējams ir tā ar kuru ir visvieglāk identificēties, jo katram dzīvē ir noteikti brīži, kuros viņi jūtās ne savā vietā vai arī kad viņus nosoda kāds vai kādi par to ka viņi ir tādi kādi viņi ir vai arī par to ka viņi ir savādāki nekā visi pārējie. Tur parādās arī materiālistiskais un psiholoģiskais „mačo” sindroms dažās dziesmas vārdu rindiņas, par to, ka reizēm pret sievietēm attiecībās izturas nevienlīdzīgi. Varbūt ir savādi to dzirdēt no vīrieša, bet es daudz ko šajā ziņā esmu iemācījies no savas sievas Laimas (viņa ir arī Shadowdances taustiņinstrumentāliste Laidy Amial) un daudzējādā ziņā viņa man ir atvērusi acis. Dažos aspektos dažu cilvēku attiecībās šis un tas ir iestrēdzis viduslaikos, attiecība uz to kā cilvēki viens pret otru izturas, un tā ir mūsdienīgā apspiešana mūsu sabiedrībā. Vēl man drošvien jāpiemin vēl viena, ...
Komentāri sakārtoti pēc to ievadīšanas datuma
0
J: Uz šo jautājumu man ir nedaudz grūti atbildēt, lai gan tas ir ļoti labs jautājums un liek padomāt par dažām lietām. Vāciņu veidoja mūsu laba draudzene Natālija Šau (Natalie Shau), kura šobrīd, man šķiet, ir diezgan slavena attiecīgo mākslinieku aprindās, un ārpus priekšējā un aizmugurējā vāciņa pamatdomas, mēs īsti neapspriedām kāda veida tēlus viņa izmantos fonā, atstājot to viņas ziņā.
Man bija pamatdoma par priekšējā vāka bildi, tas ir, kāda sakropļota būtne, kas izkliedz izmisumu uz tevi.
Laikā, kad viņa veidoja vāka bildi, es domāju, ka viņa bija dzirdējusi lielāko daļu materiāla, kas ietverts albumā, viņa arī zināja kādas es lielākoties iztēlojos albuma vāciņa krāsas un tekstūras, un kad es redzēju pirmos uzmetumus, es biju ļoti apmierināts ar to kā tas viss izskatījās. Es pat nezinu, vai tas bija Natālijas nodoms, bet var pateikt, ka visiem tevis minētajiem simboliem ir kaut kas kopīgs – pārveidošanās vai kontrasts: manuprāt tas ir tas kāda ir pati dzīve. Tā nekad nav tikai melna vai balta un tā vienmēr mainās, tādejādi es pieņemu, ka tas ir mans viedoklis par to visu.
Kas attiecas uz sievietēm, protams, dažu dziesmu vārdi nāk no manas personīgās pieredzes. Vienmēr jau šur un tur ir melnie plankumi, ja ir attiecības ar kādu un es pieņemu, ka labākais veids, kā tikt ar to visu galā bija izlikt savu dvēseli uz papīra. Daži no šo dziesmu vārdiem ir gandrīz 10 gadus veci, tādejādi tie neatspoguļo manu pašreizējo pašsajūtu, tie ir noteikta brīža atspoguļojums. Kas attiecas uz citām „sievietēm”, tās ne vienmēr ir domātas sievietes kā tādas. Viņas ir simboli, gluži tādi paši kā jau minēji jautājot par vāciņa noformējumu. Tā, kas ir minēta dziesmā „The Girl” iespējams ir tā ar kuru ir visvieglāk identificēties, jo katram dzīvē ir noteikti brīži, kuros viņi jūtās ne savā vietā vai arī kad viņus nosoda kāds vai kādi par to ka viņi ir tādi kādi viņi ir vai arī par to ka viņi ir savādāki nekā visi pārējie. Tur parādās arī materiālistiskais un psiholoģiskais „mačo” sindroms dažās dziesmas vārdu rindiņas, par to, ka reizēm pret sievietēm attiecībās izturas nevienlīdzīgi. Varbūt ir savādi to dzirdēt no vīrieša, bet es daudz ko šajā ziņā esmu iemācījies no savas sievas Laimas (viņa ir arī Shadowdances taustiņinstrumentāliste Laidy Amial) un daudzējādā ziņā viņa man ir atvērusi acis. Dažos aspektos dažu cilvēku attiecībās šis un tas ir iestrēdzis viduslaikos, attiecība uz to kā cilvēki viens pret otru izturas, un tā ir mūsdienīgā apspiešana mūsu sabiedrībā. Vēl man drošvien jāpiemin vēl viena, kas minēta dziesmā „Shy”. Šī mazā zebiekste, par ko es runāju, patiesībā ir manis paša nedrošība, kautrīgums. Es zinu tā varētu likties visdabiskākā lieta pasaulē un katrs iespējams varētu teikt, ka kautrība līdz zināmai pakāpei (kā arī citi līdzīgi stāvokļi un rakstura īpašības, tas ir kāpēc mums ir horoskopi, kas der visiem :)), bet es nekad nevaru tikt gala ar savu kautrību, kas reizēm mani vienkārši beidz nost. Man šķiet, ka cilvēki ar to parasti tiek galā un manēja iespējams ir sarežģītāka nekā citiem. Ir nedaudz savādi to izskaidrot, es nekādā ziņā neesmu pieticīgs, bet daža ziņā es esmu pārāk bikls, nepašpārliecināts un pārāk nedrošs, ko es ienīstu sevī (tāpat kā vēl miljons citu lietu). Iespējams, ka pie vainas ir kaut kāds jūtīgums, bet reizēm es galīgi neesmu jūtīgs, es varu būt nejauks vai neizlēmīgs, tādejādi es neesmu īsti pārliecināts, kas man vainas, varbūt bērnībā es tiku nomests vai arī kaut kas cits :). Tas ir stulbi un man iespējams nevajadzēja pat pieminēt visu šo, bet tu jautāji un te nu tas ir :).Varbūt ir laiks padomāt par psihoterapeita apmeklēšanu?
I: Es gribētu zināt cik daudz laika un darba tika ielikts, lai radītu tik perfektu albumu. Tas ir pietiekami garš un oriģināls, lai rastos iespaids ka tā radīšanas procesā ir ieguldītas daudz pūles un radošās enerģijas. Vai arī es kļūdos?
J: Vēlreiz, paldies par taviem laipnajiem vārdiem! Pats ierakstīšanas process nebija pārāk ilgs (nu, vismaz lielākajai daļai mūsu grupas dalībnieku), bet milzums daudz laika un pacietības paņēma atkārtota ierakstīšana, papildināšana, graizīšana, rediģēšana, labošana, skaņu nogludināšana u.t.t. Es studijā mēģināju ierakstīt dzīvās bungas izmantojot midi-triggerus un īstus bungu šķīvjus, lai tās izklausītos dabīgāk un saskaņotāk, bet tas neizdevās dēļ kaut kādām kļūmēm sistēmā un atstāja mūs ar kaudzi neizmantojama bungu materiāla, tādejādi man nācās atrast midi bungas, kuras es uz ātro varētu iznomāt un ierakstīt mājās (esmu drošs, ka pēc šīm trim ellīgajām dienām ar grīdas drebēšanu un velnišķīgu troksni mūsu kaimiņi būtu mani nogalinājuši, ja vien nebūtu pietiekami civilizēti :)). Tā arī es izdarīju un skaidri saprotamu iemeslu dēļ (mēģinot ietaupīt naudu un izvairotie naidoties ar kaimiņiem) es to izdarīju trīs dienas. Bet pēc tam es pavadīju aptuveni mēnesi labojot savas kļūdas un mainot dažas vietas manuāli, kas bija patiesi nogurdinoši. Man nācās aptuveni uz 6 mēnešiem pamest savu darbu (ko es par laimi varēju darīt, jo esmu pašnodarbināts tulks) un pabeigt ierakstu. Tādejādi, jā, varētu teikt, ka šis ieraksts ir celts uz asinīm, sviedriem un asarām :). Tajā laikā mums bija piedāvāts līgums ar Itāļu leiblu, tāpēc es izšķīros par tik drastiskam metodēm (pamest darbu un pabeigt ierakstu cik ātri vien iespējams), bet ar laiku tas viss sagāja grīstē (runā par kontrastiem dzīvē), leibla boss slēdza leiblu un pameta mūs ar puspabeigtu ierakstu un milzīgu vilšanos. Tad es un Laima pārcēlāmies uz Londonu, pabeidzām ierakstu tur un (beidzot!) paši to izdevām.
...
Man bija pamatdoma par priekšējā vāka bildi, tas ir, kāda sakropļota būtne, kas izkliedz izmisumu uz tevi.
Laikā, kad viņa veidoja vāka bildi, es domāju, ka viņa bija dzirdējusi lielāko daļu materiāla, kas ietverts albumā, viņa arī zināja kādas es lielākoties iztēlojos albuma vāciņa krāsas un tekstūras, un kad es redzēju pirmos uzmetumus, es biju ļoti apmierināts ar to kā tas viss izskatījās. Es pat nezinu, vai tas bija Natālijas nodoms, bet var pateikt, ka visiem tevis minētajiem simboliem ir kaut kas kopīgs – pārveidošanās vai kontrasts: manuprāt tas ir tas kāda ir pati dzīve. Tā nekad nav tikai melna vai balta un tā vienmēr mainās, tādejādi es pieņemu, ka tas ir mans viedoklis par to visu.
Kas attiecas uz sievietēm, protams, dažu dziesmu vārdi nāk no manas personīgās pieredzes. Vienmēr jau šur un tur ir melnie plankumi, ja ir attiecības ar kādu un es pieņemu, ka labākais veids, kā tikt ar to visu galā bija izlikt savu dvēseli uz papīra. Daži no šo dziesmu vārdiem ir gandrīz 10 gadus veci, tādejādi tie neatspoguļo manu pašreizējo pašsajūtu, tie ir noteikta brīža atspoguļojums. Kas attiecas uz citām „sievietēm”, tās ne vienmēr ir domātas sievietes kā tādas. Viņas ir simboli, gluži tādi paši kā jau minēji jautājot par vāciņa noformējumu. Tā, kas ir minēta dziesmā „The Girl” iespējams ir tā ar kuru ir visvieglāk identificēties, jo katram dzīvē ir noteikti brīži, kuros viņi jūtās ne savā vietā vai arī kad viņus nosoda kāds vai kādi par to ka viņi ir tādi kādi viņi ir vai arī par to ka viņi ir savādāki nekā visi pārējie. Tur parādās arī materiālistiskais un psiholoģiskais „mačo” sindroms dažās dziesmas vārdu rindiņas, par to, ka reizēm pret sievietēm attiecībās izturas nevienlīdzīgi. Varbūt ir savādi to dzirdēt no vīrieša, bet es daudz ko šajā ziņā esmu iemācījies no savas sievas Laimas (viņa ir arī Shadowdances taustiņinstrumentāliste Laidy Amial) un daudzējādā ziņā viņa man ir atvērusi acis. Dažos aspektos dažu cilvēku attiecībās šis un tas ir iestrēdzis viduslaikos, attiecība uz to kā cilvēki viens pret otru izturas, un tā ir mūsdienīgā apspiešana mūsu sabiedrībā. Vēl man drošvien jāpiemin vēl viena, kas minēta dziesmā „Shy”. Šī mazā zebiekste, par ko es runāju, patiesībā ir manis paša nedrošība, kautrīgums. Es zinu tā varētu likties visdabiskākā lieta pasaulē un katrs iespējams varētu teikt, ka kautrība līdz zināmai pakāpei (kā arī citi līdzīgi stāvokļi un rakstura īpašības, tas ir kāpēc mums ir horoskopi, kas der visiem :)), bet es nekad nevaru tikt gala ar savu kautrību, kas reizēm mani vienkārši beidz nost. Man šķiet, ka cilvēki ar to parasti tiek galā un manēja iespējams ir sarežģītāka nekā citiem. Ir nedaudz savādi to izskaidrot, es nekādā ziņā neesmu pieticīgs, bet daža ziņā es esmu pārāk bikls, nepašpārliecināts un pārāk nedrošs, ko es ienīstu sevī (tāpat kā vēl miljons citu lietu). Iespējams, ka pie vainas ir kaut kāds jūtīgums, bet reizēm es galīgi neesmu jūtīgs, es varu būt nejauks vai neizlēmīgs, tādejādi es neesmu īsti pārliecināts, kas man vainas, varbūt bērnībā es tiku nomests vai arī kaut kas cits :). Tas ir stulbi un man iespējams nevajadzēja pat pieminēt visu šo, bet tu jautāji un te nu tas ir :).Varbūt ir laiks padomāt par psihoterapeita apmeklēšanu?
I: Es gribētu zināt cik daudz laika un darba tika ielikts, lai radītu tik perfektu albumu. Tas ir pietiekami garš un oriģināls, lai rastos iespaids ka tā radīšanas procesā ir ieguldītas daudz pūles un radošās enerģijas. Vai arī es kļūdos?
J: Vēlreiz, paldies par taviem laipnajiem vārdiem! Pats ierakstīšanas process nebija pārāk ilgs (nu, vismaz lielākajai daļai mūsu grupas dalībnieku), bet milzums daudz laika un pacietības paņēma atkārtota ierakstīšana, papildināšana, graizīšana, rediģēšana, labošana, skaņu nogludināšana u.t.t. Es studijā mēģināju ierakstīt dzīvās bungas izmantojot midi-triggerus un īstus bungu šķīvjus, lai tās izklausītos dabīgāk un saskaņotāk, bet tas neizdevās dēļ kaut kādām kļūmēm sistēmā un atstāja mūs ar kaudzi neizmantojama bungu materiāla, tādejādi man nācās atrast midi bungas, kuras es uz ātro varētu iznomāt un ierakstīt mājās (esmu drošs, ka pēc šīm trim ellīgajām dienām ar grīdas drebēšanu un velnišķīgu troksni mūsu kaimiņi būtu mani nogalinājuši, ja vien nebūtu pietiekami civilizēti :)). Tā arī es izdarīju un skaidri saprotamu iemeslu dēļ (mēģinot ietaupīt naudu un izvairotie naidoties ar kaimiņiem) es to izdarīju trīs dienas. Bet pēc tam es pavadīju aptuveni mēnesi labojot savas kļūdas un mainot dažas vietas manuāli, kas bija patiesi nogurdinoši. Man nācās aptuveni uz 6 mēnešiem pamest savu darbu (ko es par laimi varēju darīt, jo esmu pašnodarbināts tulks) un pabeigt ierakstu. Tādejādi, jā, varētu teikt, ka šis ieraksts ir celts uz asinīm, sviedriem un asarām :). Tajā laikā mums bija piedāvāts līgums ar Itāļu leiblu, tāpēc es izšķīros par tik drastiskam metodēm (pamest darbu un pabeigt ierakstu cik ātri vien iespējams), bet ar laiku tas viss sagāja grīstē (runā par kontrastiem dzīvē), leibla boss slēdza leiblu un pameta mūs ar puspabeigtu ierakstu un milzīgu vilšanos. Tad es un Laima pārcēlāmies uz Londonu, pabeidzām ierakstu tur un (beidzot!) paši to izdevām.
...
0
I: Man ir īpašs jautājums grupas taustiņinstrumentālistei Lady Amial. Kad es pirmo reizi dzirdēju „Misery Loves My Company” es nevarēju saprast: kā grupa var būt tik radoša un neskeptiski noskaņota par taustiņu partijām mūzikā? Izmantotie efekti un pasāžas iederas vienkārši perfekti, lai gan tās ievērojami atšķiras no vairuma radniecīgu grupu. Tur arī ir kaut kas no 70’tiem, 80’tiem, ko taustiņi pievieno mūzikai. Lūdzu, pastāsti par darbu pie šī albuma. Un pastāsti, ka tas nākas, ka esi vienīgā sieviete grupā?
LADY AMIAL: Paldies tev par taviem laipnajiem vārdiem! Tas ir vispatīkamākais kompliments, kad saka, ka tavas taustiņu partijas kaut kāda veida atšķiras no citu grupu taustiņiem. Man patīk mūzikā atšķirīgu stilu sintēze, man patīk, kad instruments ir ārpus stila robežām un nedaudz ārpus konteksta. Tas padara mūziku daudzslāņainu. Man tas patīk citās grupās, tādejādi, iespējams ir dabīgi, ka es tāpat domāju par mūziku. Es priecājos, ja man kaut nedaudz ir izdevies to sasniegt. Darbs ar šo albumu bija ievilcies un manas domas par dažām taustiņu partijām un skaņām pāris reižu mainījās. Mana muzikālā gaume mainās visu laiku, tādejādi, šķiet, arī tas iespaido. Pāris gadus atpakaļ es biju vairāk progresīvā stilā un tagad es esmu arī vairāk par orķestrālu pieeju, tādejādi man patiešām patika strādāt pie partijām „Shy” un „Perhaps Someday” nobeigumos. Es piepūlējos, lai dažās dziesmās sasniegtu skaņu, kas bija man galvā. Vienkāršs piemērs – zemākas klavieru skaņas „Blossom” un „Autumn Haze” nobeigumā (tā kas iet zem solo partijas) bija pārāk „vieglas” vai „priecīgas” pēc pāris pirmajiem mēģinājumiem un nebija gana labas :). Tā ideja bija, lai rastos iespaids, ka tā it kā nedaudz „velkas” attiecībā uz pārējiem instrumentiem un dziesmas laika līniju, ka tu it kā cīnies, lai noturētu ritmu – šī nedaudz aritmiskā spēle rada „smaguma” iespaidu, ko es vēlējos sasniegt. Tādejādi man pāris reizes nācās mainīt ritmiskās partijas, lai iegūtu šo iespaidu. Attiecība uz melodiju, mans, iespējams, mīļākais treks šajā albumā ir „Perhaps Someday”. Nobeiguma orķestrālā partija ir pamatīgs juceklis :). Tur ir vismaz 6 savstarpēji krustojošās stīgu partijas un daudz bekvokālu. Tad tas bija Juodas uzdevums sakārtot šo jucekli miksēšanas laikā, lai visi šie atšķirīgās taustiņu partijas un vokāli saskanētu gala miksā, tajā pašā laikā neaizmirstot par ģitārām un basu. Tas bija pamatīgs darbs samiksēt visus trekus, patiesībā – mēs reizēm pārcenšamies ar dažām no mūsu partijām un radām nelielu jucekli, daudzus no tiem saliekot pa virsu citu citam, kas lielākoties liek tavam instrumentam „noslīkt” kompozīcijas gala miksā. Un arī dīvainie eksperimentālie treki kā „Chasing Shadows” ir īsta jautrība, kad izmēģini vistrakākās lietas un skaties, kur tās tevi aizved :).
Kas attiecas uz būšanu vienīgajai sievietei grupā, nu, tas ir jautri. Mums sokas ļoti labi. Visi džeki patiešām ir ļoti atšķirīgas personības – muzikālajā gaumē un arī personīgajā dzīvē. Tādejādi, tas kļūst vēl interesantāk un patīkamāk. It īpaši, kad mēģini organizēt visu, piemēram, atgriešanos no festivāla vai uzstāšanās, tā ka es parasti esmu visvairāk skaidrā esošais šoferis – kas, iespējams, nepārsteidz :). Tu atrodi vienu džeku, iedabon viņu mašīnā, ej meklēt nākamo un tad pirmais noslēpumaini pazūd (atrod atpakaļceļu uz pasākuma norises vietu)… Tas ir kā vienlaicīgi ar rokām ķert 4 zivis :). Man patiešām ļoti pietrūkst puišu un uzstāšanās…
I: Juodas, es biju pārsteigta atklājot, ka tu esi gan vokālists, gan bundzinieks. Kā tu savieno šīs divas lietas? Tev ir lielisks vokāls, ļoti melanholisks un skaidrs. Vai tu esi dziedājis visu laiku?
J: Es patiešām esmu (t.i. bundzinieks un vokālists vienlaicīgi) un tas nav tik grūti kā izklausās, ja reiz piešaujas. Man daudz grūtāk ir sakombinēt dziedāšanu un ģitāras spēlēšanu, lai gan tieši tā dara visur pasaulē. Protams, fiziski tas reizēm var būt nogurdinoši un abi izpildījumi cieš, bet tā ir situācija ar kuru man ir jārēķinās, tā kā es nevēlos citu bundzinieku un pavisam noteikti nevēlos citu dziedātāju :). Jebkurā gadījumā, būtu īsta problēma atrast uzticamu bundzinieku vai ģitāristu Lietuvā, jo tā ir tik maza un dažu iemeslu dēļ mūziķi ir vairāk norūpējušies par to cik viņi nopelnīs par uzstāšanos, nevis par lietu ideoloģisko pusi, tādejādi tu esi iestrēdzis ar to kas tev ir un jātiek uz priekšu neskatoties uz neko. Vēlreiz paldies par tavu komplimentu! Tu vienkārši nebeidz tos bārstīt! Nē, es neesmu dziedājis visu laiku un es pats vēlētos, lai es varētu dziedāt vairāk, jo es neesmu labs dziedātājs un tas prasa daudz pūļu, lai panāktu rezultātu, kas vismaz attāli mani apmierina, lai panāktu dziesmas pamatdomu. Tāpēc es patiešām gribētu, lai es varētu praktizēties vairāk (vai vispār!), bet es arī vēlos, lai tā nebūtu reliģija un lai tā nebūtu augstprātība, bet mēs zinām atbildi uz to, vai ne?
LADY AMIAL: Paldies tev par taviem laipnajiem vārdiem! Tas ir vispatīkamākais kompliments, kad saka, ka tavas taustiņu partijas kaut kāda veida atšķiras no citu grupu taustiņiem. Man patīk mūzikā atšķirīgu stilu sintēze, man patīk, kad instruments ir ārpus stila robežām un nedaudz ārpus konteksta. Tas padara mūziku daudzslāņainu. Man tas patīk citās grupās, tādejādi, iespējams ir dabīgi, ka es tāpat domāju par mūziku. Es priecājos, ja man kaut nedaudz ir izdevies to sasniegt. Darbs ar šo albumu bija ievilcies un manas domas par dažām taustiņu partijām un skaņām pāris reižu mainījās. Mana muzikālā gaume mainās visu laiku, tādejādi, šķiet, arī tas iespaido. Pāris gadus atpakaļ es biju vairāk progresīvā stilā un tagad es esmu arī vairāk par orķestrālu pieeju, tādejādi man patiešām patika strādāt pie partijām „Shy” un „Perhaps Someday” nobeigumos. Es piepūlējos, lai dažās dziesmās sasniegtu skaņu, kas bija man galvā. Vienkāršs piemērs – zemākas klavieru skaņas „Blossom” un „Autumn Haze” nobeigumā (tā kas iet zem solo partijas) bija pārāk „vieglas” vai „priecīgas” pēc pāris pirmajiem mēģinājumiem un nebija gana labas :). Tā ideja bija, lai rastos iespaids, ka tā it kā nedaudz „velkas” attiecībā uz pārējiem instrumentiem un dziesmas laika līniju, ka tu it kā cīnies, lai noturētu ritmu – šī nedaudz aritmiskā spēle rada „smaguma” iespaidu, ko es vēlējos sasniegt. Tādejādi man pāris reizes nācās mainīt ritmiskās partijas, lai iegūtu šo iespaidu. Attiecība uz melodiju, mans, iespējams, mīļākais treks šajā albumā ir „Perhaps Someday”. Nobeiguma orķestrālā partija ir pamatīgs juceklis :). Tur ir vismaz 6 savstarpēji krustojošās stīgu partijas un daudz bekvokālu. Tad tas bija Juodas uzdevums sakārtot šo jucekli miksēšanas laikā, lai visi šie atšķirīgās taustiņu partijas un vokāli saskanētu gala miksā, tajā pašā laikā neaizmirstot par ģitārām un basu. Tas bija pamatīgs darbs samiksēt visus trekus, patiesībā – mēs reizēm pārcenšamies ar dažām no mūsu partijām un radām nelielu jucekli, daudzus no tiem saliekot pa virsu citu citam, kas lielākoties liek tavam instrumentam „noslīkt” kompozīcijas gala miksā. Un arī dīvainie eksperimentālie treki kā „Chasing Shadows” ir īsta jautrība, kad izmēģini vistrakākās lietas un skaties, kur tās tevi aizved :).
Kas attiecas uz būšanu vienīgajai sievietei grupā, nu, tas ir jautri. Mums sokas ļoti labi. Visi džeki patiešām ir ļoti atšķirīgas personības – muzikālajā gaumē un arī personīgajā dzīvē. Tādejādi, tas kļūst vēl interesantāk un patīkamāk. It īpaši, kad mēģini organizēt visu, piemēram, atgriešanos no festivāla vai uzstāšanās, tā ka es parasti esmu visvairāk skaidrā esošais šoferis – kas, iespējams, nepārsteidz :). Tu atrodi vienu džeku, iedabon viņu mašīnā, ej meklēt nākamo un tad pirmais noslēpumaini pazūd (atrod atpakaļceļu uz pasākuma norises vietu)… Tas ir kā vienlaicīgi ar rokām ķert 4 zivis :). Man patiešām ļoti pietrūkst puišu un uzstāšanās…
I: Juodas, es biju pārsteigta atklājot, ka tu esi gan vokālists, gan bundzinieks. Kā tu savieno šīs divas lietas? Tev ir lielisks vokāls, ļoti melanholisks un skaidrs. Vai tu esi dziedājis visu laiku?
J: Es patiešām esmu (t.i. bundzinieks un vokālists vienlaicīgi) un tas nav tik grūti kā izklausās, ja reiz piešaujas. Man daudz grūtāk ir sakombinēt dziedāšanu un ģitāras spēlēšanu, lai gan tieši tā dara visur pasaulē. Protams, fiziski tas reizēm var būt nogurdinoši un abi izpildījumi cieš, bet tā ir situācija ar kuru man ir jārēķinās, tā kā es nevēlos citu bundzinieku un pavisam noteikti nevēlos citu dziedātāju :). Jebkurā gadījumā, būtu īsta problēma atrast uzticamu bundzinieku vai ģitāristu Lietuvā, jo tā ir tik maza un dažu iemeslu dēļ mūziķi ir vairāk norūpējušies par to cik viņi nopelnīs par uzstāšanos, nevis par lietu ideoloģisko pusi, tādejādi tu esi iestrēdzis ar to kas tev ir un jātiek uz priekšu neskatoties uz neko. Vēlreiz paldies par tavu komplimentu! Tu vienkārši nebeidz tos bārstīt! Nē, es neesmu dziedājis visu laiku un es pats vēlētos, lai es varētu dziedāt vairāk, jo es neesmu labs dziedātājs un tas prasa daudz pūļu, lai panāktu rezultātu, kas vismaz attāli mani apmierina, lai panāktu dziesmas pamatdomu. Tāpēc es patiešām gribētu, lai es varētu praktizēties vairāk (vai vispār!), bet es arī vēlos, lai tā nebūtu reliģija un lai tā nebūtu augstprātība, bet mēs zinām atbildi uz to, vai ne?
0
I: Tagad jūs varētu paskaidrot par mistiku, kas slēpjas aiz jūsu mūzikas. Lieta tāda, ka kad es klausos Shadowdances, es varu atrast vietas, kuras līdzinās Katatonia, Tiamat un Antimatter, BET, kaut kas liels plūst jūsu mūzikā, ko ir neiespējami aprakstīt. Kas ir tie lieliskie komponisti un skaņu meistari, kas slēpjas aiz šīm brīnišķīgajām harmonijām, solo un melodijām? Kas nāk pirmais – mūzika vai dziesmu vārdi? Vai arī tie tiek radīti atsevišķi?
J: Tas ir interesanti, jo pēc tam, kad izdevām „The River of Lost”, kāds mūs salīdzināja ar Katatonia, lai gan tajā laikā mums pat nebija jausmas par to, kas viņi ir un kā viņi izklausās. Tad mēs tikām ieintriģēti, paklausījāmies viņus un viņi mums ļoti iepatikās, tā kā tagad patiešam varētu teikt, ka starp mums un viņiem ir kaut kas līdzīgs, jo viņi kļuva par vieniem no mūsu daudzajām muzikālajām iedvesmām līdzās Anathema, Jeff Buckley, Martin Grech, Vast, The Tea Party, Dead Can Dance, Tool, Ours, Type O Negative un daudzi citi mākslinieki plus vēl dažu filmu sountreki un citas lietas. Tā „lielā lieta”, kas, iespējams, plūst cauri mūsu mūzikai, varbū ir amatierisms, jo, manuprāt, tur pārak daudz kas iet vienlaicīgi :). Bet man tam ir perfekts attaisnojums, patiesība, pāris, pirmkārt, starp šo albumu un „The River of Lost” bija liels pārtraukums un, tā kā CD garums ir ierobežots, tu pakāpeniski pievieno dziesmām kaut ko jaunu un tas obligāti nenozīmē, ka tai daļai tur patiešām vispār ir jābūt, tu vienkārši izdari to (nu, tas patiesība parasti esmu es, kas tā dara un es esmu tas, kuru pie tā jāvaino). Labi, tā protams ir spēlēšanās ar vārdiem, bet tur noteikti ir arī liela daļa patiesības, tas parāda, ka man vēl daudz ir jāmācās šajā ziņā un tas ir otrs punkts – tas ir par pieredzi, spēju analizēt un apstāties pareizajā punktā, nepārbāžot dziesmu. Kā vienmēr, tu mācies (cerams!) no savām kļūdām. Ja tu domā nevis mūziku, bet kopējo atmosfēru, tad es atkal jūtos glaimots un tas parāda, ka mēs esam sasnieguši kaut ko, ko es pats dievinu savu mīļāko mākslinieku mūzikā – ideju vienotību un pabeigtību un spēju nogādāt tās līdz klausītājam, dabūt klausītājus iedziļināties un iesaistītus viņu darbā. Lielākoties pamatā Shadowdances mūziku rakstu es. Pagātnē bija daži izņēmumi, kā akustiskos rifus „Blossom” sākumā sarakstīja mūsu bijušais basists Tadas, kurs tos bija iecerējis ka basģitāras partiju, bet es tos adaptēju tā, kā jūs to dzirdat albumā. Man iepatikās šis akords kolīdz dzirdēju kā Tadas to spēlē, tāpēc es to izmantoju un no tā iznāca vesela dziesma un tā tas lielākoties notiek. Ja kaut kas der, tas tiek iekļauts dziesmā. Nepastāv kādi noteikumi. Galvenais nosacījums ir dziesmas noskaņa. Giedrius ir sarakstījis pāris lieliskus ģitāru pamattēmas, Raima ierakstījis lielu daļu ritma ģitāru partijas, Aidas nāca klajā ar ļoti interesantām basa partijām (viņš patiesībā ir ģitārists, tāpēc varbūt basģitāra albumā skan diezgan netradicionāli, un Laima, kā parasti, ir paveikusi kaut ko satriecošu. Albumā dažas partijas no visiem instrumentiem esmu iespēlējis arī es pats, ieskaitot ritma ģitāras, solo ģitāras, basu un sintezatoru. Kad es liku to visu kopā un jutu ka kaut ko vajag mainīt vai pārkārtot, es vienkārši to izdarīju, parādīju Laimai, un ja viņai tas likās OK, mēs pie tā palikām. Liudela (tagad vairs neeksistējošas leģendāras Lietuvas grupas Dissection bijušais basists, gruas divi demo albumi nesan tika remāsterēti un pārizdoti Ledo Takas Records digitpak CD formātā – es silti iesaku šo ierakstu, ja esi ieinteresēta technical death metal!) arī iespēlēja basu pāris dziesmās. Viena no tām albumā ir „The Girl”. Man patiešam patīk tas, ko viņš ir paveicis šajā dziesmā, šajā trekā bass ir apbrīnojams. Kas attiecas uz visu sacerēsanas procesu kopumā, ir grūti precīzi aprakstīt kā tas notiek, jo katru reizi tas var notikt ar atšķirīgu pieeju. Reizēm tas ir akords vai noteikta partija, kas aizsāk dziesmas sarakstīšanas procesu (kā iepriekš pieminētā „Blossom”, reizēm tā ir vadošā vokāla melodija vai dziesmas vārdi. Bet es teiktu, ka lielākoties tas sākas ar ģitāru. Es strinkšķinu kaut ko, patiešām jebko, un dungoju līdzi, un ja kaut kas aizķeras, es to ierakstu datorā un noklausos nākamajā dienā vai kādu citu reizi. Šādējādi ir vieglāk izšķirt vai tas kaut kam der. Reizēm, kad ir īstais noskaņojums un jūtos ļoti iedvesmots, tādās reizēs var iznākt vesela dziesma. Tas ir veids kādā radās un tika ierakstīta „When She Closed Her Eyes”, tieši tā, uz vietas manā datorā. Un es neesmu to pēc tam mainījis vai pārierakstījis, jo tā šķita patiesa un vairums reižu, kad tu mēģini salabot to kas nav salauzts, tu mazākais sajauc to. Tāpat reizēm notiek ar dažām vokālajām partijām, kas tika ierakstītas tikai kā aptuvena norāde un bija paredzēts tās pārierakstīt vēlāk, bet man vienkārši neizdevās labāks piegājiens un pārveidot tos labāk kā iedvesmas brīdī, tāpēc man nācās atstāt oriģinālās versijas, lai gan pēc tam man nācās saskarties ar vairākām problēmām, kā daudzie blakustrokšņi, nelielas novirzes no melodijas u.t.t. bet tie vienkārši likās patiesāki, tāpēc man vajadzēja tos atstāt un attīrīt tik labi cik vien varēju. Viens piemērs, kas iešaujas prātā, ir „Just Like Before”. Es gluži vienkārši nevarēju atkārtot abus dziesmas pantus, lai gan tie tika ierakstīti pirmajā piegājienā, es turēju rokās mikrofonu un man nerūpēja, kā tie ievērtīsies, man vienkārši vajadzēja tos ierakstīt, lai pēcāk atcerētos melodiju, un šis piegājiena arī bija tas, ko nācās paturēt, neatkarīgi no tā cik pārproducēti tie izklausās. Ar to, man šķiet, es būšu atbildējis uz tavu jautājumu.
I: „You don’t think this is real, but this is so real”. Es gribētu, lai tu pakomentē šīs rindas. Tās atkārtojas albumā un es nevaru atturēties pajautāt kāpēc?
J: Pirmkārt un lielākoties, katru reizi tā ir daļa no tai atbilstošās dziesmas vārdiem. Kad es rakstīju „Shy”, es izmantoju šo rindu, jo, saistībā ar dziesmas vārdiem, tas nozīmē, ka pat ja tu nevēlies, lai kaut kas ir patiesība vai īstenība (t.i. tava nedrošība) vai vēlies, lai tā nebūtu vai varbūt tu domā, ka tu, iespējams, kaut ko iedomājies un pārliekus pārspīlē un, neskatoties uz to cik ļoti tu mēģini to ignorēt, tas izlec no pieliekamā un iekož tev…nu, kaklā, protams :). Tu drīz saproti, ka tāda ir īstenība un lietas ir tādas, kādas tās ir un tu tur neko nevari mainīt.
Un tad vēl „Autumn Haze”, kurai ir cita tēma, kas ir par kāda vilšanos negodīgās attiecībās, par kādu, kas ir iestrēdzis otras puses neizpratnes un aizbildnieciskuma / paštaisnuma labirintā un meklē izeju no šīs degradējošās situācijas. Šajā gadījumā, lai gan situācija ir atšķirīga, šai frāzei varētu būt līdzīga nozīme, kā, ka tu vēlies, lai kaut kas nebūtu īstenība, bet neskatoties uz to cik ļoti tu mēģini to ignorēt, tas turpina ar tevi notikt. Lai gan šajā gadījumā, uz to var raudzīties vēl no citas perspektīvas. Piemēram, kāds var domāt, ka tie ir tikai vārdi un ka tie var nebūt patiesi vai ka tiem vispār nav nozīmes, vai arī tie ir pārspīlēti, bet kādam tie nozīmē visu dzīvi, patiesībā, tie ir tieši par viņu dzīvi. Šajā gadījumā, šī frāze var tikt izmantota kā visa albuma pamatideja. Lai arī kas klausītos albumu, visi šie vārdi var šķis bezjēdzīgi, bet tie ir mana dzīve vai ir ņemti manas dzīves kontekstā, vai no mana skatījuma uz lietām. Tā būtu mana interpretācija. Lai arī, runājot par visu radošo procesu un tā galarezultātu, man tās ir divas atšķirīgas lietas, un gala rezultātā, es varētu pat arī vairs nebūt pārliecināts, ko es domāju, kad rakstīju dziesmas vārdus, jo man tas lielākoties ir iedvesmas brīdis, tādejādi beigās es pats kļūstu par klausītāju un varu interpretēt savu darbu citādāk, nekā tas sākotnēji bija domāts.
...
J: Tas ir interesanti, jo pēc tam, kad izdevām „The River of Lost”, kāds mūs salīdzināja ar Katatonia, lai gan tajā laikā mums pat nebija jausmas par to, kas viņi ir un kā viņi izklausās. Tad mēs tikām ieintriģēti, paklausījāmies viņus un viņi mums ļoti iepatikās, tā kā tagad patiešam varētu teikt, ka starp mums un viņiem ir kaut kas līdzīgs, jo viņi kļuva par vieniem no mūsu daudzajām muzikālajām iedvesmām līdzās Anathema, Jeff Buckley, Martin Grech, Vast, The Tea Party, Dead Can Dance, Tool, Ours, Type O Negative un daudzi citi mākslinieki plus vēl dažu filmu sountreki un citas lietas. Tā „lielā lieta”, kas, iespējams, plūst cauri mūsu mūzikai, varbū ir amatierisms, jo, manuprāt, tur pārak daudz kas iet vienlaicīgi :). Bet man tam ir perfekts attaisnojums, patiesība, pāris, pirmkārt, starp šo albumu un „The River of Lost” bija liels pārtraukums un, tā kā CD garums ir ierobežots, tu pakāpeniski pievieno dziesmām kaut ko jaunu un tas obligāti nenozīmē, ka tai daļai tur patiešām vispār ir jābūt, tu vienkārši izdari to (nu, tas patiesība parasti esmu es, kas tā dara un es esmu tas, kuru pie tā jāvaino). Labi, tā protams ir spēlēšanās ar vārdiem, bet tur noteikti ir arī liela daļa patiesības, tas parāda, ka man vēl daudz ir jāmācās šajā ziņā un tas ir otrs punkts – tas ir par pieredzi, spēju analizēt un apstāties pareizajā punktā, nepārbāžot dziesmu. Kā vienmēr, tu mācies (cerams!) no savām kļūdām. Ja tu domā nevis mūziku, bet kopējo atmosfēru, tad es atkal jūtos glaimots un tas parāda, ka mēs esam sasnieguši kaut ko, ko es pats dievinu savu mīļāko mākslinieku mūzikā – ideju vienotību un pabeigtību un spēju nogādāt tās līdz klausītājam, dabūt klausītājus iedziļināties un iesaistītus viņu darbā. Lielākoties pamatā Shadowdances mūziku rakstu es. Pagātnē bija daži izņēmumi, kā akustiskos rifus „Blossom” sākumā sarakstīja mūsu bijušais basists Tadas, kurs tos bija iecerējis ka basģitāras partiju, bet es tos adaptēju tā, kā jūs to dzirdat albumā. Man iepatikās šis akords kolīdz dzirdēju kā Tadas to spēlē, tāpēc es to izmantoju un no tā iznāca vesela dziesma un tā tas lielākoties notiek. Ja kaut kas der, tas tiek iekļauts dziesmā. Nepastāv kādi noteikumi. Galvenais nosacījums ir dziesmas noskaņa. Giedrius ir sarakstījis pāris lieliskus ģitāru pamattēmas, Raima ierakstījis lielu daļu ritma ģitāru partijas, Aidas nāca klajā ar ļoti interesantām basa partijām (viņš patiesībā ir ģitārists, tāpēc varbūt basģitāra albumā skan diezgan netradicionāli, un Laima, kā parasti, ir paveikusi kaut ko satriecošu. Albumā dažas partijas no visiem instrumentiem esmu iespēlējis arī es pats, ieskaitot ritma ģitāras, solo ģitāras, basu un sintezatoru. Kad es liku to visu kopā un jutu ka kaut ko vajag mainīt vai pārkārtot, es vienkārši to izdarīju, parādīju Laimai, un ja viņai tas likās OK, mēs pie tā palikām. Liudela (tagad vairs neeksistējošas leģendāras Lietuvas grupas Dissection bijušais basists, gruas divi demo albumi nesan tika remāsterēti un pārizdoti Ledo Takas Records digitpak CD formātā – es silti iesaku šo ierakstu, ja esi ieinteresēta technical death metal!) arī iespēlēja basu pāris dziesmās. Viena no tām albumā ir „The Girl”. Man patiešam patīk tas, ko viņš ir paveicis šajā dziesmā, šajā trekā bass ir apbrīnojams. Kas attiecas uz visu sacerēsanas procesu kopumā, ir grūti precīzi aprakstīt kā tas notiek, jo katru reizi tas var notikt ar atšķirīgu pieeju. Reizēm tas ir akords vai noteikta partija, kas aizsāk dziesmas sarakstīšanas procesu (kā iepriekš pieminētā „Blossom”, reizēm tā ir vadošā vokāla melodija vai dziesmas vārdi. Bet es teiktu, ka lielākoties tas sākas ar ģitāru. Es strinkšķinu kaut ko, patiešām jebko, un dungoju līdzi, un ja kaut kas aizķeras, es to ierakstu datorā un noklausos nākamajā dienā vai kādu citu reizi. Šādējādi ir vieglāk izšķirt vai tas kaut kam der. Reizēm, kad ir īstais noskaņojums un jūtos ļoti iedvesmots, tādās reizēs var iznākt vesela dziesma. Tas ir veids kādā radās un tika ierakstīta „When She Closed Her Eyes”, tieši tā, uz vietas manā datorā. Un es neesmu to pēc tam mainījis vai pārierakstījis, jo tā šķita patiesa un vairums reižu, kad tu mēģini salabot to kas nav salauzts, tu mazākais sajauc to. Tāpat reizēm notiek ar dažām vokālajām partijām, kas tika ierakstītas tikai kā aptuvena norāde un bija paredzēts tās pārierakstīt vēlāk, bet man vienkārši neizdevās labāks piegājiens un pārveidot tos labāk kā iedvesmas brīdī, tāpēc man nācās atstāt oriģinālās versijas, lai gan pēc tam man nācās saskarties ar vairākām problēmām, kā daudzie blakustrokšņi, nelielas novirzes no melodijas u.t.t. bet tie vienkārši likās patiesāki, tāpēc man vajadzēja tos atstāt un attīrīt tik labi cik vien varēju. Viens piemērs, kas iešaujas prātā, ir „Just Like Before”. Es gluži vienkārši nevarēju atkārtot abus dziesmas pantus, lai gan tie tika ierakstīti pirmajā piegājienā, es turēju rokās mikrofonu un man nerūpēja, kā tie ievērtīsies, man vienkārši vajadzēja tos ierakstīt, lai pēcāk atcerētos melodiju, un šis piegājiena arī bija tas, ko nācās paturēt, neatkarīgi no tā cik pārproducēti tie izklausās. Ar to, man šķiet, es būšu atbildējis uz tavu jautājumu.
I: „You don’t think this is real, but this is so real”. Es gribētu, lai tu pakomentē šīs rindas. Tās atkārtojas albumā un es nevaru atturēties pajautāt kāpēc?
J: Pirmkārt un lielākoties, katru reizi tā ir daļa no tai atbilstošās dziesmas vārdiem. Kad es rakstīju „Shy”, es izmantoju šo rindu, jo, saistībā ar dziesmas vārdiem, tas nozīmē, ka pat ja tu nevēlies, lai kaut kas ir patiesība vai īstenība (t.i. tava nedrošība) vai vēlies, lai tā nebūtu vai varbūt tu domā, ka tu, iespējams, kaut ko iedomājies un pārliekus pārspīlē un, neskatoties uz to cik ļoti tu mēģini to ignorēt, tas izlec no pieliekamā un iekož tev…nu, kaklā, protams :). Tu drīz saproti, ka tāda ir īstenība un lietas ir tādas, kādas tās ir un tu tur neko nevari mainīt.
Un tad vēl „Autumn Haze”, kurai ir cita tēma, kas ir par kāda vilšanos negodīgās attiecībās, par kādu, kas ir iestrēdzis otras puses neizpratnes un aizbildnieciskuma / paštaisnuma labirintā un meklē izeju no šīs degradējošās situācijas. Šajā gadījumā, lai gan situācija ir atšķirīga, šai frāzei varētu būt līdzīga nozīme, kā, ka tu vēlies, lai kaut kas nebūtu īstenība, bet neskatoties uz to cik ļoti tu mēģini to ignorēt, tas turpina ar tevi notikt. Lai gan šajā gadījumā, uz to var raudzīties vēl no citas perspektīvas. Piemēram, kāds var domāt, ka tie ir tikai vārdi un ka tie var nebūt patiesi vai ka tiem vispār nav nozīmes, vai arī tie ir pārspīlēti, bet kādam tie nozīmē visu dzīvi, patiesībā, tie ir tieši par viņu dzīvi. Šajā gadījumā, šī frāze var tikt izmantota kā visa albuma pamatideja. Lai arī kas klausītos albumu, visi šie vārdi var šķis bezjēdzīgi, bet tie ir mana dzīve vai ir ņemti manas dzīves kontekstā, vai no mana skatījuma uz lietām. Tā būtu mana interpretācija. Lai arī, runājot par visu radošo procesu un tā galarezultātu, man tās ir divas atšķirīgas lietas, un gala rezultātā, es varētu pat arī vairs nebūt pārliecināts, ko es domāju, kad rakstīju dziesmas vārdus, jo man tas lielākoties ir iedvesmas brīdis, tādejādi beigās es pats kļūstu par klausītāju un varu interpretēt savu darbu citādāk, nekā tas sākotnēji bija domāts.
...
0
I: Mani māc ziņkārība, vai ir kādi plāni jaunam albumam nākotnē? Ar ko jūs šobrīd nodarbojaties?
J: Pagaidām man ir milzums daudz ideju, kā vienmēr, ierakstītas manā datorā un gaida, lai tiktu izmantotas vai izmestas. Dažas no tām, cerams, kādu dienu pārvērtīsies dziesmās. Man šķiet, ka es viegli varētu ierakstīt vismaz divus albumus ar to, kas man pašlaik ir. Vai tie būtu, kam derīgi vai nē, tas ir cits jautājums. Bet es domāju, ka man ir diezgan daudz vērtīgas idejas. Man ir doma ierakstīt ļoti lēnu un atmosfērisku albumu, jo man ir daudz veca materiāla, ko es ļoti gribētu ierakstīt, bet pagaidām es kaut kā nevaru pie tā pieķerties. Viss, ko es zinu, ir tas, ka es nevēlos, lai nākamais albums izklausās pēc metāla, kā divi iepriekšējie. Kas attiecas uz manu pašreizējo nodarbošanos, es biju tulks, nu man vajadzētu teikt, ka es joprojām esmu, tikai bez jebkā, ko tulkot. Tas ir diezgan savādi, bet krīze šķiet ietekmē pat tulkotājus, tādejādi pasūtījumiem kļūstot mazāk un mazāk, esmu izlēmis sākt studēt par skaņu inženieri. Kā teicienā, „kad vienas durvis aizveras, citas atveras”, tādejādi, cerams, ka no šī visa iznāks kaut kas labs, jo es skaņā un tās ierakstīšanā jau esmu vairākus gadus un tagad tas ir lauciņš, kas mani patiešam aizrauj un iespēja to studēt ir viens no maniem mazajiem brīnumiem, kas īstenojies. Tik tālu esmu cerību pilns. Skatīsimies, ko nākotne nesīs.
I: Pastāstiet par uzstāšanas reizēm dzīvajā. Vai tādas ir ieplānotas? Ja ir tad, kur?
J: Diemžēl jāsaka, ka esam pārstājuši eksistēt kā dzīvais grupas sastāvs, kopš es un Laima pārcēlāmies uz Londonu, un pagaidām mums nav plāna tapt par tādu. Situācija šeit ļoti atšķiras no situācijas Lietuvā, tu nevari noīrēt mēģinājumu telpu uz pāris mēnešiem (ja vien neesi miljonārs), ir jāmaksā par katru stundu, kuru pavadi mēģinot un ar mums tas vienkārši tik ātri neietu. No otras puse, es pat neesmu pārliecināts vai tas nav tikai aizbildinājums. Man ir pieriebusies briesmīgā skaņas kvalitāte koncertos Lietuvā, vilšanās pēc katras reizes, tad nu pagaidām mēs ar Laimu esam mājas projekta grupa un mēs, cerams, izdosim kaut ko pāris gadu laikā.
Mums ir bijuši pāris ielūgumi spēlēt Lietuvā un joprojām, neskatoties uz visu to, ko nupat teicu, es izjūtu patīkamu satraukumu domājot par to un atceroties dažus jaukus brīžus no dzīvās uzstāšanās reizēm, kā piemēram akustiskais koncerts Moulin Ruge bāra Viļņā. Tā kā, kas zin… Ja mums būs pietiekami daudz laika mēģinājumiem un būs pareizais laiks, varbūt tas joprojām kādreiz būs iespējams.
I: Liels paldies, ka atradāt laiku atbildēt uz jautājumiem!!! Nepārtrauciet šo ceļojumu cauri Shadowdances mūzikai. Tas ir brīnišķīgs!!!
J: Liels paldies, tev, Ivita, par taviem dziļajiem un interesantajiem jautājumiem! Mums ļoti patika uz tiem atbildēt! Joprojām, paldies par laipnajiem vārdiem un tavu interesi! Paldies, Edyte un P3LICAN puiši, mēs patiešam augsti vērtējam jūsu palīdzību un atbalstu! Paldies visiem, kas šo izlasīs. Mēs novēlam jums visu labāko visa ko darāt, tai skaita mūzikā, ko klausāties, tā kā laba mūzika ir kļuvusi par tādu retumu mūsdienās. Nebeidziet meklēt un jūs atradīsiet! Vai arī nē :)! Veiksmi!
BEIGAS.
Interviju veidoja Ivita, tulkoja P3LICAN (www.myspace.com/p3licanmo... ).
J: Pagaidām man ir milzums daudz ideju, kā vienmēr, ierakstītas manā datorā un gaida, lai tiktu izmantotas vai izmestas. Dažas no tām, cerams, kādu dienu pārvērtīsies dziesmās. Man šķiet, ka es viegli varētu ierakstīt vismaz divus albumus ar to, kas man pašlaik ir. Vai tie būtu, kam derīgi vai nē, tas ir cits jautājums. Bet es domāju, ka man ir diezgan daudz vērtīgas idejas. Man ir doma ierakstīt ļoti lēnu un atmosfērisku albumu, jo man ir daudz veca materiāla, ko es ļoti gribētu ierakstīt, bet pagaidām es kaut kā nevaru pie tā pieķerties. Viss, ko es zinu, ir tas, ka es nevēlos, lai nākamais albums izklausās pēc metāla, kā divi iepriekšējie. Kas attiecas uz manu pašreizējo nodarbošanos, es biju tulks, nu man vajadzētu teikt, ka es joprojām esmu, tikai bez jebkā, ko tulkot. Tas ir diezgan savādi, bet krīze šķiet ietekmē pat tulkotājus, tādejādi pasūtījumiem kļūstot mazāk un mazāk, esmu izlēmis sākt studēt par skaņu inženieri. Kā teicienā, „kad vienas durvis aizveras, citas atveras”, tādejādi, cerams, ka no šī visa iznāks kaut kas labs, jo es skaņā un tās ierakstīšanā jau esmu vairākus gadus un tagad tas ir lauciņš, kas mani patiešam aizrauj un iespēja to studēt ir viens no maniem mazajiem brīnumiem, kas īstenojies. Tik tālu esmu cerību pilns. Skatīsimies, ko nākotne nesīs.
I: Pastāstiet par uzstāšanas reizēm dzīvajā. Vai tādas ir ieplānotas? Ja ir tad, kur?
J: Diemžēl jāsaka, ka esam pārstājuši eksistēt kā dzīvais grupas sastāvs, kopš es un Laima pārcēlāmies uz Londonu, un pagaidām mums nav plāna tapt par tādu. Situācija šeit ļoti atšķiras no situācijas Lietuvā, tu nevari noīrēt mēģinājumu telpu uz pāris mēnešiem (ja vien neesi miljonārs), ir jāmaksā par katru stundu, kuru pavadi mēģinot un ar mums tas vienkārši tik ātri neietu. No otras puse, es pat neesmu pārliecināts vai tas nav tikai aizbildinājums. Man ir pieriebusies briesmīgā skaņas kvalitāte koncertos Lietuvā, vilšanās pēc katras reizes, tad nu pagaidām mēs ar Laimu esam mājas projekta grupa un mēs, cerams, izdosim kaut ko pāris gadu laikā.
Mums ir bijuši pāris ielūgumi spēlēt Lietuvā un joprojām, neskatoties uz visu to, ko nupat teicu, es izjūtu patīkamu satraukumu domājot par to un atceroties dažus jaukus brīžus no dzīvās uzstāšanās reizēm, kā piemēram akustiskais koncerts Moulin Ruge bāra Viļņā. Tā kā, kas zin… Ja mums būs pietiekami daudz laika mēģinājumiem un būs pareizais laiks, varbūt tas joprojām kādreiz būs iespējams.
I: Liels paldies, ka atradāt laiku atbildēt uz jautājumiem!!! Nepārtrauciet šo ceļojumu cauri Shadowdances mūzikai. Tas ir brīnišķīgs!!!
J: Liels paldies, tev, Ivita, par taviem dziļajiem un interesantajiem jautājumiem! Mums ļoti patika uz tiem atbildēt! Joprojām, paldies par laipnajiem vārdiem un tavu interesi! Paldies, Edyte un P3LICAN puiši, mēs patiešam augsti vērtējam jūsu palīdzību un atbalstu! Paldies visiem, kas šo izlasīs. Mēs novēlam jums visu labāko visa ko darāt, tai skaita mūzikā, ko klausāties, tā kā laba mūzika ir kļuvusi par tādu retumu mūsdienās. Nebeidziet meklēt un jūs atradīsiet! Vai arī nē :)! Veiksmi!
BEIGAS.
Interviju veidoja Ivita, tulkoja P3LICAN (www.myspace.com/p3licanmo... ).
+1
psc, man likās, ka es šodien nomiršu lasot
0
psc , šito kāds arī izlasīja ?
+1
Tulkotājs :). Jā, ir pagara (brībināju!), jo notika rakstiski. Orģinalteksts bija kādas 8 lapaspuses.
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai
reģistrējies!