Lūgums nošārēt.. - Neptūns (?).
+3
Reiz klausījos YT Līvu 1988. gada Z-Studijas koncertu, ieintriģēja komentārs -
"Mēs paliekam vecāki,bet šis Līvu video,man ļauj vienmēr atgriezties atmiņās.Atceros 84 gada vasarā,Ogrē ,pirmo reizi ieklausīju Virgu.Bija tāds džekiņš ,kļošenēs ,super spēlēja un nenormāli sita takti ar kāju.Likās smieklīgi,bet tas ko viņš sniedza ,bija to vērts.Tāpēc, jau viss nogulsnējies atmiņās.Varbūt es kļūdos ,bet šķiet ,ka toreiz viņš startēja zem Neptūna.Varbūt kāds to koncertu atceras!Un bija tāds forš instrumentāls gabals."
Varbūt kāds no vecajiem vilkiem zin, vai tas bija Neptūns? Un ja tā, varbūt kāds var nošārēt kādus audio? Paldies.
"Mēs paliekam vecāki,bet šis Līvu video,man ļauj vienmēr atgriezties atmiņās.Atceros 84 gada vasarā,Ogrē ,pirmo reizi ieklausīju Virgu.Bija tāds džekiņš ,kļošenēs ,super spēlēja un nenormāli sita takti ar kāju.Likās smieklīgi,bet tas ko viņš sniedza ,bija to vērts.Tāpēc, jau viss nogulsnējies atmiņās.Varbūt es kļūdos ,bet šķiet ,ka toreiz viņš startēja zem Neptūna.Varbūt kāds to koncertu atceras!Un bija tāds forš instrumentāls gabals."
Varbūt kāds no vecajiem vilkiem zin, vai tas bija Neptūns? Un ja tā, varbūt kāds var nošārēt kādus audio? Paldies.
Komentāri sakārtoti pēc to ievadīšanas datuma
+3
Saskaņā ar www.draugiem.lv/music/10056533/biog... , Virga tiešām kādu brīdi ir spēlējis Neptūnā (par Brīzi es zināju, un dažas umpā dziesmiņas pat ir pieejamas) - tas bija pirms tam, kad parādījās Ivo, Tomass un pārējais sākotnējais hārdrocīgais sastāvs...
Bet vai ir kāds audio pieejams ar Virgu, to gan nezinu. 1985. gada beigās viņš jau bija Līvos. Pirms tam viņš no 1980-84 spelēja Grobiņas Corpus kopā ar vēlākiem Līvu, Credo un citiem vietējiem džekiem.
Bet vai ir kāds audio pieejams ar Virgu, to gan nezinu. 1985. gada beigās viņš jau bija Līvos. Pirms tam viņš no 1980-84 spelēja Grobiņas Corpus kopā ar vēlākiem Līvu, Credo un citiem vietējiem džekiem.
+4
Vienā izdevumā, kuru šeit neminēšu (lai mani neizņirgtu) iet interviju sērija ar Virgu. Šoreiz atmiņās dalās arī šamā bērnības draugs Račs.
«Notikumi, kurus atceros, bija šādi,» stāsta Guntars. «Septiņdesmito gadu vidū bija uzcelta Sarkanā metalurga Kultūras pils, kuras paspārnē Juris Pavītols, pieaicinot palīgos Ēriku Ķiģeli, ar Kultūras pils direktores Ausmas Grodumas svētību nodibināja grupu Līvi. Tolaik bija tā - lai varētu kādā grupā muzicēt, tajā kultūras namā bija par kaut ko jāstrādā. Tādas štata vietas - muzikants - nebija. Bija pulciņu vadītāji, un visi kultūras nama paspārnē paņemtās grupas mūziķi kļuva par pulciņu vadītājiem, un viņu pienākumos ietilpa reizi vai divas reizes nedēļā spēlēt skolēniem dejas. Līvu mūziķi Pavītols un Ķiģelis, lai izvairītos no pasākuma, kas saucās dejas, nodibināja ansambli Vabolītes, kurā sāka spēlēt pavisam jauniņie Ainārs Virga, Dainis Virga un mans šī brīža kolēģis Andris Alviķis. Vabolītes vadīja Modris Sterns. Ainārs mācījās 9. klasē, spēlēja ģitāru, un es uz viņu skatījos kā uz rokstāru. Vabolītes, kas mums nozīmēja gandrīz to pašu, ko The Beatles, spēlēja dejas. Es gāju uz dejām kā vienkāršs dejotājs, Ainārs -kā mūziķis. Man arī gribējās spēlēt, un mēs ar Andri Alviķi nodibinājām savu pirmo grupu Liepājas trio.
Līdz brīdim, kad arī es iestājos mūzikas skolā, mēs ar Aināru bijām tikai draugi. Pirmā kopīgā grupa, kur mēs abi tā īsti satikāmies, ir Neptūns. To vadīja šobrīd slavenais diriģents Jēkabs Ozoliņš. Gan manā, gan Aināra dzīvē viņš ir nospēlējis lielu lomu. Neptānā tolaik bija pūtēju grupa, tas bija orķestris ar labu materiālo bāzi, jo darbojās bagātā zvejnieku kolhoza Boļševiks paspārnē. Ainārs tika uzaicināts uz Neptūnu par ģitāristu, un viņam šķita, ka tās lietas jādara citādāk. Ainārs sāka vākt pie sevis puikas, ar kuriem kopā bija uzspēlējis kāzās un ballītēs. Arī es tādā veidā muzicēju, un, spēlējot kāzās, biju paguvis izbraukāt visu Kurzemi. Spēlējām arī Liepājas restorānos un tajos laikos par to labi nopelnījām. Vienā vakarā - kādus divdesmit rubļus. Manai mammai alga bija simt divdesmit rubļi mēnesī, un es to nopelnīju, sešus vakarus uzspēlējot restorānā. Mēs uzskatījām, ka tas ir vienkārši lieliski. Mums bija pašiem sava nauda, nevajadzēja ņemt no vecākiem. Tā naudiņa gan arī diezgan ātri aizgāja.
Un tad Ainārs arī mani paņēma uz Neptūnu. Domāju, ka pārāk agri es tur nokļuvu, bungu spēlēšanu īsti labi vēl neapguvis. Man šķiet, ka Ainārs neuzskatīja mani par īpaši labu bundzinieku, es arī tāds nebiju, bet viņam bija svarīgāk, lai Neptūnā ir jauni cilvēki. Viņš pārņēma Neptūna vadības grožus, dabūja iekšā par bas-ģitāristu Uldi Šokoleju. Viņam manā un Aināra dzīvē bija diezgan liela loma. Uldis - viņš diemžēl jau ir miris - bija mūsu trešais puika, ar kuru kopā gadus trīs ļoti intensīvi bojājām veselību, katru otro dienu savā mazajā sastāvā atzīmējot mēģinājumus. Neptūnā bija orķestris, kuru mēs pacietām, bet gribējām riktīgu rokgrupu, un tos sānsoļus visu laiku taisījām savā mazajā sastāvā, kas mums bija Neptūnā, kad spēlējām bez orķestra. Mūs aicināja spēlēt ballēs, skolu izlaidumos, un tad rāvām vaļā to, ko gribējām.
Interesanta situācija Neptūnā izveidojās, kad atnāca Jānis Lūsēns. Vadītājs it kā bija Lūsēns, bet liela noteikšana bija arī Virgam. Jēkabs Ozoliņš un Lūsēns ar savu repertuāru bija citādāki, mūsu grupējums spēlēja pavisam citu mūziku, un rezultātā tai it kā divvaldībai bija diezgan īss mūžs.»
UZDĀVINĀJA MEITENĒM DZIESMU
«Neptūna mēs ar Aināru sākām kopā rakstīt pirmos gabalus,» atceras Guntars. «Pirmā dziesma, ko abi sacerējām, bija kādā Vecgada vakarā. Aizgājām ciemos pie Aivara Brīzes, mūsu Neptūna solista, un viņa sievas Santas, kas arī jau ir mūžībā. Viņiem tolaik tikko bija piedzimis dēliņš, viņu mazajā dzīvoklītī ratiņos gulēja Kristaps. Ainārs bija ar savu topošo sievu Līgu Pošku, kas arī dziedāja Neptūnā, es biju viens - bez draudzenes. Nekādu dāvanu mums nebija, bijām aizgājuši pie Brīzes paēst, parunāt un iedegt eglīti. Ainārs vienā brīdī teica: «Ko mēs te tā sēdēsim? Uzdāvināsim savām meitenēm dziesmu!» Aināram bija līdzi ģitāra, izgājām kāpņu telpā, kur bija ļoti šauri, tur stāvēja rati un vēl kādas mantas. Diezgan neērtos apstākļos minūtēs desmit sacerējām dziesmu Eglīte smaržo un mirdz, actiņās prieks, satraukta sirds... Uzmetu uz lapas vārdus, Ainārs sacerēja mūziku, Aivars bija galvenais dziedātājs. Izmēģinājām, gājām iekšā un nodziedājām.
[..]
CELS UZ LĪVIEM
«Neptūnā galvenā mūsu trijotne bija Ainārs Virga, Aivars Brīze un es, kas turējās kopā kā draugi,» atceras Guntars Račs. «Dažreiz mums pievienojās arī Uldis Šokolejs. Kopā braucām spēlēt, kopā dažādas lietas darījām. Kad Aivars atnāca uz Neptūnu, mēs iesmējām par viņa dziedāšanas manieri: «Nu, kas tas par mīksto! Riktīgi džeki tā nedzied!»»
«Brīze bija audzis bērnunamā, internātskolā apguvis trombona spēli un kādu brīdi dziedājis Salacgrīvas grupā Barometrs. Viņam bija diezgan laba balss, un bērnībā Aivars, ar to priecēdams lauku tantiņas, pelnīja konfekšu tiesu. Viņš bija atklīdis uz Liepāju, kur dziedāja restorānā Jūra. Un atkal pusmūža kundzes bija sajūsmā par jaunā brašuļa vīrišķīgo tembru, iznesīgajām manierēm un aizkustinošo smaidu. No restorāna viņu uz savu Neptūnu atsauca Jānis Lūsēns. Te Aivars pūta trombonu un dziedāja,» tā 1997. gadā sērijā Latviešu roka klasika izdevumā Līvi raksta Klāss Vāvere un Signe Neimane.
«Ainārs diezgan nežēlīgi lauza Brīzi, kamēr pielauza viņam to krekšķi, zemo balsi. Patiesībā Ainārs padarīja Brīzi par vīrišķīgu dziedātāju,» stāsta Guntars Račs. «Ainārs uzrakstīja Brīzēm pāris dziesmu, kurās izpausties, bet tad 1984. gadā no Līviem aizgāja Igo, un viņa vietu piedāvāja Brīzēm. Kad viņš aizgāja, mēs ar Aināru to uztvērām kā zināmu nodevību pret mums. Ainārs to īpaši pārdzīvoja, jo viņš Brīzi no vienkārša estrādes dziedātāja, kas saldi lipīgā balstiņā dziedāja kaut kādus saldsērīgus šlāgerīšus, iztaisīja par riktīgu rokdziedātāju. Atceros dienu, kad Aivars mums pateica: «Bet padomājiet - man piedāvā dziedāt Līvos!...» un aizgāja pie Ķiģeļa. Redzu atmiņās tādu bildi -jūrmalā aiz Pūt, vējiņiem, kur tirgoja izlejamo alu, mēs ar Aināru sēdējām un slīcinājām bēdas, ka Aivars mūs ir pametis. Pasaules gals ir klāt. Esam palikuši bez dziedātāja.
Neilgi pēc Aivara pāriešanas uz Līviem autoavārijā bojā aizgāja Ēriks Ķiģelis, un Brīze uz Līviem izsauca Virgu, ar ko Līvi izvilka savu laimīgo lozi. Neptūnā no mūsu brālības paliku viens, par dziedātāju paņēma Zigfrīdu Muktupāvelu, par ģitāristu - Tomasu Kleinu, kļuvām it kā konkurējošais sastāvs Līviem. Kad aizgāja Lūsēns un Zigfrīds, uz Neptūnu paņēma Ivo Fominu. Beigās Neptūns pārveidojās par hārdroka grupu, bet Līvi Aināra vadībā kļuva par tiem mūziķiem, kuri palikuši kā Līvu simbols.»
VIENS ĶIEĢELIS NEGRIB MŪRI IET
«Bija viens mēģinājums, kad Līvi gribēja Aināru paņemt savā sastāvā jau tajā laikā, kad bija vēl Ķiģelis un Igo bija solists,» atceras Guntars. Klā-sa Vāveres un Signes Neimanes izdevumā Līvi atrodu rindas par to laiku: «Ainārs Virga bija divdesmit gadus vecs, izteikti virtuozs ģitārists, kuram pirmos akordus kādreiz ierādīja Ēriks pats. Savulaik, Ķiģelim aizejot no grupas Corpus, Virga pārņēma tā vadību, piedevām rakstīja dziesmas un kopš neatminamiem laikiem pinās ar Fominu, Sternu un Krieviņu. Reiz pārmaiņas pēc Līvi pat bija nospēlējuši vienu koncertizbraukumu ar diviem ģitāristiem un bundziniekiem, līdzi ņemot arī Virgu un Guntaru Raču, bet Ēriks saprata, ka situācija var kļūt nelabojama. Patiesi, kādēļ lai Virga viņu nenomainītu?»
«Es atceros to koncertu,» saka Guntars. «Mēs ar Līviem, kur Ainārs bija otrs ģitārists blakus Ķiģelim un mēs ar Vilni Krieviņu - ar dubultu bungu komplektu, uzstājāmies Valmieras cietumā. Mums bija mēģinājumi, un vienīgo koncertu nospēlējām cietumā. Ēriks uzreiz sajuta, ka Ainārs viņu konkurē ārā. Līvu vadītājs bija Ķiģelis, bet mūziķi klausīja, ko saka Ainārs. Vilnis Krieviņš, Tālis Pusbarnieks, Modris Sterns, kas spēlēja Līvos, bija ar mieru, ka mēs arī ejam pie viņiem, bet Ērikam tas nepatika, un mēs ar Aināru palikām Neptūnā. Paralēli Neptūnam Ainārs ar Vilni Krieviņu un Eduardu Glotovu spēlēja grupā Corpus, un tas bija varens sastāvs. Corpus arī bija dibinājis Ķiģelis. Kad Krieviņš aizgāja uz Līviem, biju sace-rējies, ka es varētu spēlēt pie Aināra grupā Corpus, bet viņš par bundzinieku paņēma Guntaru Breču. Biju ļoti labos draugos ar Aināru un sirds dziļumos nesapratu, kāpēc es nespēlēju pie viņa grupā Corpus. Protams, apzinājos, ka nebiju tik stiprs kā Brečs. Viņš bija mazliet vecāks, jau ilgāku laiku spēlējis bungas, un tomēr tas man biški kremta.
Interesanti, ka mūzikas skolā mēs ar Breču abi mācījāmies pie pasniedzēja Skuteļska. Divi Guntari - Brečs un Račs. Brečs spēlēja grupā Corpus, pēc tam viņu paņēma uz Credo. Es braucu uz Corpus mēģinājumiem un koncertiem, biju tāds kā līdzjutējs ekskluzīvā situācijā, kas varēja kopā ar muzikantiem dzīvoties pa aizkulisēm. Viņi sacerēja dziesmas, kuras tajos laikos neviena tarifikācijas komisija nebūtu apstiprinājusi, bet viņi tās dziedāja. Viņiem bija dziesma ar slavenā skaņu režisora Andra Grīnberga vārdiem: «Viens ķieģelis negrib mūrī iet...» Es biju muzikantu draugs un cerēju, ka Brečs kādu dienu neatbrauks uz koncertu un es tikšu pie bungām. Bet Brečs, laikam juzdams pakausī manu elpu, turējās, un nekad nekas viņam nenotika.»
=========
Atradu, ka man ir viena dziesma ar Brīzi Neptūnā. Popsīgs gabals, bet kaut kāda ģitāre tur beigās skan. Varbūt pat Virgas, kas zina, es neesmu šai lietā kopenhāgens.
failiem.lv/u/8jjqjj28#_...
«Notikumi, kurus atceros, bija šādi,» stāsta Guntars. «Septiņdesmito gadu vidū bija uzcelta Sarkanā metalurga Kultūras pils, kuras paspārnē Juris Pavītols, pieaicinot palīgos Ēriku Ķiģeli, ar Kultūras pils direktores Ausmas Grodumas svētību nodibināja grupu Līvi. Tolaik bija tā - lai varētu kādā grupā muzicēt, tajā kultūras namā bija par kaut ko jāstrādā. Tādas štata vietas - muzikants - nebija. Bija pulciņu vadītāji, un visi kultūras nama paspārnē paņemtās grupas mūziķi kļuva par pulciņu vadītājiem, un viņu pienākumos ietilpa reizi vai divas reizes nedēļā spēlēt skolēniem dejas. Līvu mūziķi Pavītols un Ķiģelis, lai izvairītos no pasākuma, kas saucās dejas, nodibināja ansambli Vabolītes, kurā sāka spēlēt pavisam jauniņie Ainārs Virga, Dainis Virga un mans šī brīža kolēģis Andris Alviķis. Vabolītes vadīja Modris Sterns. Ainārs mācījās 9. klasē, spēlēja ģitāru, un es uz viņu skatījos kā uz rokstāru. Vabolītes, kas mums nozīmēja gandrīz to pašu, ko The Beatles, spēlēja dejas. Es gāju uz dejām kā vienkāršs dejotājs, Ainārs -kā mūziķis. Man arī gribējās spēlēt, un mēs ar Andri Alviķi nodibinājām savu pirmo grupu Liepājas trio.
Līdz brīdim, kad arī es iestājos mūzikas skolā, mēs ar Aināru bijām tikai draugi. Pirmā kopīgā grupa, kur mēs abi tā īsti satikāmies, ir Neptūns. To vadīja šobrīd slavenais diriģents Jēkabs Ozoliņš. Gan manā, gan Aināra dzīvē viņš ir nospēlējis lielu lomu. Neptānā tolaik bija pūtēju grupa, tas bija orķestris ar labu materiālo bāzi, jo darbojās bagātā zvejnieku kolhoza Boļševiks paspārnē. Ainārs tika uzaicināts uz Neptūnu par ģitāristu, un viņam šķita, ka tās lietas jādara citādāk. Ainārs sāka vākt pie sevis puikas, ar kuriem kopā bija uzspēlējis kāzās un ballītēs. Arī es tādā veidā muzicēju, un, spēlējot kāzās, biju paguvis izbraukāt visu Kurzemi. Spēlējām arī Liepājas restorānos un tajos laikos par to labi nopelnījām. Vienā vakarā - kādus divdesmit rubļus. Manai mammai alga bija simt divdesmit rubļi mēnesī, un es to nopelnīju, sešus vakarus uzspēlējot restorānā. Mēs uzskatījām, ka tas ir vienkārši lieliski. Mums bija pašiem sava nauda, nevajadzēja ņemt no vecākiem. Tā naudiņa gan arī diezgan ātri aizgāja.
Un tad Ainārs arī mani paņēma uz Neptūnu. Domāju, ka pārāk agri es tur nokļuvu, bungu spēlēšanu īsti labi vēl neapguvis. Man šķiet, ka Ainārs neuzskatīja mani par īpaši labu bundzinieku, es arī tāds nebiju, bet viņam bija svarīgāk, lai Neptūnā ir jauni cilvēki. Viņš pārņēma Neptūna vadības grožus, dabūja iekšā par bas-ģitāristu Uldi Šokoleju. Viņam manā un Aināra dzīvē bija diezgan liela loma. Uldis - viņš diemžēl jau ir miris - bija mūsu trešais puika, ar kuru kopā gadus trīs ļoti intensīvi bojājām veselību, katru otro dienu savā mazajā sastāvā atzīmējot mēģinājumus. Neptūnā bija orķestris, kuru mēs pacietām, bet gribējām riktīgu rokgrupu, un tos sānsoļus visu laiku taisījām savā mazajā sastāvā, kas mums bija Neptūnā, kad spēlējām bez orķestra. Mūs aicināja spēlēt ballēs, skolu izlaidumos, un tad rāvām vaļā to, ko gribējām.
Interesanta situācija Neptūnā izveidojās, kad atnāca Jānis Lūsēns. Vadītājs it kā bija Lūsēns, bet liela noteikšana bija arī Virgam. Jēkabs Ozoliņš un Lūsēns ar savu repertuāru bija citādāki, mūsu grupējums spēlēja pavisam citu mūziku, un rezultātā tai it kā divvaldībai bija diezgan īss mūžs.»
UZDĀVINĀJA MEITENĒM DZIESMU
«Neptūna mēs ar Aināru sākām kopā rakstīt pirmos gabalus,» atceras Guntars. «Pirmā dziesma, ko abi sacerējām, bija kādā Vecgada vakarā. Aizgājām ciemos pie Aivara Brīzes, mūsu Neptūna solista, un viņa sievas Santas, kas arī jau ir mūžībā. Viņiem tolaik tikko bija piedzimis dēliņš, viņu mazajā dzīvoklītī ratiņos gulēja Kristaps. Ainārs bija ar savu topošo sievu Līgu Pošku, kas arī dziedāja Neptūnā, es biju viens - bez draudzenes. Nekādu dāvanu mums nebija, bijām aizgājuši pie Brīzes paēst, parunāt un iedegt eglīti. Ainārs vienā brīdī teica: «Ko mēs te tā sēdēsim? Uzdāvināsim savām meitenēm dziesmu!» Aināram bija līdzi ģitāra, izgājām kāpņu telpā, kur bija ļoti šauri, tur stāvēja rati un vēl kādas mantas. Diezgan neērtos apstākļos minūtēs desmit sacerējām dziesmu Eglīte smaržo un mirdz, actiņās prieks, satraukta sirds... Uzmetu uz lapas vārdus, Ainārs sacerēja mūziku, Aivars bija galvenais dziedātājs. Izmēģinājām, gājām iekšā un nodziedājām.
[..]
CELS UZ LĪVIEM
«Neptūnā galvenā mūsu trijotne bija Ainārs Virga, Aivars Brīze un es, kas turējās kopā kā draugi,» atceras Guntars Račs. «Dažreiz mums pievienojās arī Uldis Šokolejs. Kopā braucām spēlēt, kopā dažādas lietas darījām. Kad Aivars atnāca uz Neptūnu, mēs iesmējām par viņa dziedāšanas manieri: «Nu, kas tas par mīksto! Riktīgi džeki tā nedzied!»»
«Brīze bija audzis bērnunamā, internātskolā apguvis trombona spēli un kādu brīdi dziedājis Salacgrīvas grupā Barometrs. Viņam bija diezgan laba balss, un bērnībā Aivars, ar to priecēdams lauku tantiņas, pelnīja konfekšu tiesu. Viņš bija atklīdis uz Liepāju, kur dziedāja restorānā Jūra. Un atkal pusmūža kundzes bija sajūsmā par jaunā brašuļa vīrišķīgo tembru, iznesīgajām manierēm un aizkustinošo smaidu. No restorāna viņu uz savu Neptūnu atsauca Jānis Lūsēns. Te Aivars pūta trombonu un dziedāja,» tā 1997. gadā sērijā Latviešu roka klasika izdevumā Līvi raksta Klāss Vāvere un Signe Neimane.
«Ainārs diezgan nežēlīgi lauza Brīzi, kamēr pielauza viņam to krekšķi, zemo balsi. Patiesībā Ainārs padarīja Brīzi par vīrišķīgu dziedātāju,» stāsta Guntars Račs. «Ainārs uzrakstīja Brīzēm pāris dziesmu, kurās izpausties, bet tad 1984. gadā no Līviem aizgāja Igo, un viņa vietu piedāvāja Brīzēm. Kad viņš aizgāja, mēs ar Aināru to uztvērām kā zināmu nodevību pret mums. Ainārs to īpaši pārdzīvoja, jo viņš Brīzi no vienkārša estrādes dziedātāja, kas saldi lipīgā balstiņā dziedāja kaut kādus saldsērīgus šlāgerīšus, iztaisīja par riktīgu rokdziedātāju. Atceros dienu, kad Aivars mums pateica: «Bet padomājiet - man piedāvā dziedāt Līvos!...» un aizgāja pie Ķiģeļa. Redzu atmiņās tādu bildi -jūrmalā aiz Pūt, vējiņiem, kur tirgoja izlejamo alu, mēs ar Aināru sēdējām un slīcinājām bēdas, ka Aivars mūs ir pametis. Pasaules gals ir klāt. Esam palikuši bez dziedātāja.
Neilgi pēc Aivara pāriešanas uz Līviem autoavārijā bojā aizgāja Ēriks Ķiģelis, un Brīze uz Līviem izsauca Virgu, ar ko Līvi izvilka savu laimīgo lozi. Neptūnā no mūsu brālības paliku viens, par dziedātāju paņēma Zigfrīdu Muktupāvelu, par ģitāristu - Tomasu Kleinu, kļuvām it kā konkurējošais sastāvs Līviem. Kad aizgāja Lūsēns un Zigfrīds, uz Neptūnu paņēma Ivo Fominu. Beigās Neptūns pārveidojās par hārdroka grupu, bet Līvi Aināra vadībā kļuva par tiem mūziķiem, kuri palikuši kā Līvu simbols.»
VIENS ĶIEĢELIS NEGRIB MŪRI IET
«Bija viens mēģinājums, kad Līvi gribēja Aināru paņemt savā sastāvā jau tajā laikā, kad bija vēl Ķiģelis un Igo bija solists,» atceras Guntars. Klā-sa Vāveres un Signes Neimanes izdevumā Līvi atrodu rindas par to laiku: «Ainārs Virga bija divdesmit gadus vecs, izteikti virtuozs ģitārists, kuram pirmos akordus kādreiz ierādīja Ēriks pats. Savulaik, Ķiģelim aizejot no grupas Corpus, Virga pārņēma tā vadību, piedevām rakstīja dziesmas un kopš neatminamiem laikiem pinās ar Fominu, Sternu un Krieviņu. Reiz pārmaiņas pēc Līvi pat bija nospēlējuši vienu koncertizbraukumu ar diviem ģitāristiem un bundziniekiem, līdzi ņemot arī Virgu un Guntaru Raču, bet Ēriks saprata, ka situācija var kļūt nelabojama. Patiesi, kādēļ lai Virga viņu nenomainītu?»
«Es atceros to koncertu,» saka Guntars. «Mēs ar Līviem, kur Ainārs bija otrs ģitārists blakus Ķiģelim un mēs ar Vilni Krieviņu - ar dubultu bungu komplektu, uzstājāmies Valmieras cietumā. Mums bija mēģinājumi, un vienīgo koncertu nospēlējām cietumā. Ēriks uzreiz sajuta, ka Ainārs viņu konkurē ārā. Līvu vadītājs bija Ķiģelis, bet mūziķi klausīja, ko saka Ainārs. Vilnis Krieviņš, Tālis Pusbarnieks, Modris Sterns, kas spēlēja Līvos, bija ar mieru, ka mēs arī ejam pie viņiem, bet Ērikam tas nepatika, un mēs ar Aināru palikām Neptūnā. Paralēli Neptūnam Ainārs ar Vilni Krieviņu un Eduardu Glotovu spēlēja grupā Corpus, un tas bija varens sastāvs. Corpus arī bija dibinājis Ķiģelis. Kad Krieviņš aizgāja uz Līviem, biju sace-rējies, ka es varētu spēlēt pie Aināra grupā Corpus, bet viņš par bundzinieku paņēma Guntaru Breču. Biju ļoti labos draugos ar Aināru un sirds dziļumos nesapratu, kāpēc es nespēlēju pie viņa grupā Corpus. Protams, apzinājos, ka nebiju tik stiprs kā Brečs. Viņš bija mazliet vecāks, jau ilgāku laiku spēlējis bungas, un tomēr tas man biški kremta.
Interesanti, ka mūzikas skolā mēs ar Breču abi mācījāmies pie pasniedzēja Skuteļska. Divi Guntari - Brečs un Račs. Brečs spēlēja grupā Corpus, pēc tam viņu paņēma uz Credo. Es braucu uz Corpus mēģinājumiem un koncertiem, biju tāds kā līdzjutējs ekskluzīvā situācijā, kas varēja kopā ar muzikantiem dzīvoties pa aizkulisēm. Viņi sacerēja dziesmas, kuras tajos laikos neviena tarifikācijas komisija nebūtu apstiprinājusi, bet viņi tās dziedāja. Viņiem bija dziesma ar slavenā skaņu režisora Andra Grīnberga vārdiem: «Viens ķieģelis negrib mūrī iet...» Es biju muzikantu draugs un cerēju, ka Brečs kādu dienu neatbrauks uz koncertu un es tikšu pie bungām. Bet Brečs, laikam juzdams pakausī manu elpu, turējās, un nekad nekas viņam nenotika.»
=========
Atradu, ka man ir viena dziesma ar Brīzi Neptūnā. Popsīgs gabals, bet kaut kāda ģitāre tur beigās skan. Varbūt pat Virgas, kas zina, es neesmu šai lietā kopenhāgens.
failiem.lv/u/8jjqjj28#_...
+3
Savulaik bija mājaslapa www.home.lv/raymond/home.html. Tur bija nopublicēti raksti par LV rokmūzikas vēsturi. Kā tur stāv rakstīts par info avotu:
Izmantoti materiāli no '80. un '90. gadu žurnāliem "Liesma" un "Zvaigzne", kā arī no laikrakstiem "Padomju Jaunatne" (vēlāk "Latvijas Jaunatne") un "Rīgas Balss".
Nu re, tur par Neptūnu stāv rakstīts tā:
Liepājas roka augstskola - no katriem trim pēdējo paaudžu šīspuses muzikantiem vismaz divi gājuši cauri arī "Neptūnam". Ilgus gadus pastāvējis kā zvejnieku kolhoza "Boļševiks" estrādes orķestris, nerimstošā kapteiņa Jēkaba Ozoliņa (tagad Liepājas simfoniskā orķestra diriģents) vadībā tas savā svara kategorijā regulāri plūcis laurus.
Astoņdesmitajos gados, arī vispārliecinātākajiem Liepājas taurētājiem, "Neptūna" veterāniem un tradīciju uzturētājiem sākot pagurt, tas pamazām nonāk jaunāku un radikālāku personu un tendenču varā. Jūtams pagrieziens pa kreisi sākas 1982. gadā astoņpadsmitgadīgā ģitārista Ainara Virgas vadībā. Bungas tobrīd sit Guntars Račs, basu spēlē Uldis Šokolejs, starp daudzajiem solistiem ir arī Līga Poškus un Viktors Smetanko. Šie gados jaunie un trauksmainie censoņi plecu pie pleca ar dažiem vissīkstākajiem un izturīgākajiem vecās ģenerācijas neptūniem veido diezgan amizantu un aizkustinošu vienību, kuras repertuārs svārstās no tulkotiem un netulkotiem Sanremo - Siksnas tipa šlāgeriem līdz new wave un hard rock idejām Virgas kompozīcijās. Šī perioda "Neptūns" praktiski pazīstams tikai Kurzemes pusē un tālākiem sirojumiem nobriest nepagūst, jo 1983. gadā tā vadību pārņem jau slavenais Jānis Lūsēns.
Turpmāk "Neptūns" atskaņo gandrīz tikai Lūsēna mūziku, mainās arī sastāvs - basu spēlē Ivars Piļka, dzied Maija Lūsēna, kā arī kāds sparīgs jaunulis vārdā Aivars Brīze, jūtami sarūk mantojumā saņemtais pūtēju pulciņš. Pirmā uzstāšanās plašas publikas priekšā - 1984. gada Liepājas skatē rāda visai eklektisku ( no izjustas lirikas līdz pompozam ārtrokam un bravurīgam rokenrolam) un savu gaitu vēl meklējošu "Neptūnu", kurš galvenokārt žilbina ar Virgas virtuozo ģitārspēli (kopā ar Armandu Alksni - skates labākais ģitārists) un aizrautīgo priekšnesuma manieri. Turpmāk grupas repertuārs stabilizējas, pamazām sveroties uz Lūsēna pašreizējo interešu un izpausmju pusi. Šis sastāvs ieraksta mazo skaņu plati, kurā vienu no četrām dziesmām - "Par smilgām" - iedzied Igo; tā izrādās "Neptūna" ilgā mūža vienīgā paliekošā liecība.
1985. gadā, Brīzem pārejot uz "Līviem", tiek sameklēts līdz tam nepazīstams dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels, pēc laika, Brīzes pēdās aizejot arī Virgam, - ģitārists Tomass Kleins. Šī sastāva lielākais veikums ir līdzdalība J. Jevtušenko poēmas "Māte un neitronbumba" iesudējumā Liepājas teātrī. 1986. gadā "Neptūns", jau labi pazīstams un augstu vērtēts, "Boļševiku" un Liepāju pamet, lai kļūtu par vēl labāk pazīstamo grupu "Zodiaks".
Taču "Neptūnu" iznīdēt nav tik vienkārši - tā vecais gars un tradīcijas gan ir mirušas, taču vārds un karogs joprojām dzīvs. Nu zem tā sapulcējas vairāki vienaudži, kuru vidējais vecums ir zem 20 gadiem: agrākais Lūsēna algādzis Kleins, dziedātājs Ivo Fomins (Igo jaunākais brālis), basists Normunds Henkūzens, bundzinieks Ainars Karps un taustiņinstrumentālists Zigmunds Latuškēvičs.
Ir uzšķirta trešā lappuse "Neptūna" astoņdesmito gadu biogrāfijā. Tā izrādās no dzelzs - jaunās grupas pirmais hītiņš saucas "Vīrs no dzelzs", arī pārējām dziesmām piemīt skaidri izteikts metālisks skanējums, taču ne bez nākotnē daudzsološa smalkuma un muzikalitātes. Diemžēl, grupai tikko parādoties republikas arēnā, armijā tiek iesaukts tās līderis Kleins. Viņa vietā tiek izmēģināti vairāki ģitāristi, beigās paliekot pie Jāņa Tabūna un Ingus Šplīta. Toties grupai vairs nav taustiņu - vēl sāpīgāk - nav arī izteikta idejiskā līdera, kāds sākumā bija Kleins. Formāli gan tāds skaitās Henkūzens, meiteņu pielūdzēju acīs tāds ir Fomins, tomēr virzošas personības trūkums ir vairāk nekā izteikts. Pārliecība ir nepārprotama - heavy metal, taču tās realizācija visbiežāk nepārsniedz tīneidžeriskas enerģijas izpausmes, kas gan nodrošina stabilu atbalstu vienaudžu auditotijā.
1988. gada vasarā "Neptūns" spēlē Polijā, pēc gada, atšķeļoties Fominam, tas beidz savas šīszemes gaitas. Kleins tagad darbojas "Līvos", Karps nodibinājis stilistisku "Neptūna" pretpolu - saulgrupu "KWO", Ivo Fomins dzied krievu grupā "Mistika", bet pārējie pēc ilgāka klusuma perioda nupat atkal mēģina iepūst dzīvību vecajās "Neptūna" miesās.
Pēdējais sastāvs: Ainars Karps - bungas, Ingus Šplīts - ģitāra, Ivo Fomins - balss, Jānis Tabūns - ģitāra, Normunds Henkūzens - bass.
Virga tur iraid minēts.
Raimonda lapas vairs nava, bet kādā apskaidrības mirklī man izdevās visu lapu novilkt un entuziastiem informācija var būt noderīga. Ja vajag, uzmetiet šeit savu vēlmi, ja ieskatīšos, iedošu arķivu vispārīgam labumam (uz meilu labāk nerakstiet, to retāk izmantoju).
Par audio - kaut ko ielikšu. Neliels bardaks, varbūt kaut kas arī Neptūnam nav piederīgs, bet gan noderēs.
failiem.lv/u/dhh95ha3...
Izmantoti materiāli no '80. un '90. gadu žurnāliem "Liesma" un "Zvaigzne", kā arī no laikrakstiem "Padomju Jaunatne" (vēlāk "Latvijas Jaunatne") un "Rīgas Balss".
Nu re, tur par Neptūnu stāv rakstīts tā:
Liepājas roka augstskola - no katriem trim pēdējo paaudžu šīspuses muzikantiem vismaz divi gājuši cauri arī "Neptūnam". Ilgus gadus pastāvējis kā zvejnieku kolhoza "Boļševiks" estrādes orķestris, nerimstošā kapteiņa Jēkaba Ozoliņa (tagad Liepājas simfoniskā orķestra diriģents) vadībā tas savā svara kategorijā regulāri plūcis laurus.
Astoņdesmitajos gados, arī vispārliecinātākajiem Liepājas taurētājiem, "Neptūna" veterāniem un tradīciju uzturētājiem sākot pagurt, tas pamazām nonāk jaunāku un radikālāku personu un tendenču varā. Jūtams pagrieziens pa kreisi sākas 1982. gadā astoņpadsmitgadīgā ģitārista Ainara Virgas vadībā. Bungas tobrīd sit Guntars Račs, basu spēlē Uldis Šokolejs, starp daudzajiem solistiem ir arī Līga Poškus un Viktors Smetanko. Šie gados jaunie un trauksmainie censoņi plecu pie pleca ar dažiem vissīkstākajiem un izturīgākajiem vecās ģenerācijas neptūniem veido diezgan amizantu un aizkustinošu vienību, kuras repertuārs svārstās no tulkotiem un netulkotiem Sanremo - Siksnas tipa šlāgeriem līdz new wave un hard rock idejām Virgas kompozīcijās. Šī perioda "Neptūns" praktiski pazīstams tikai Kurzemes pusē un tālākiem sirojumiem nobriest nepagūst, jo 1983. gadā tā vadību pārņem jau slavenais Jānis Lūsēns.
Turpmāk "Neptūns" atskaņo gandrīz tikai Lūsēna mūziku, mainās arī sastāvs - basu spēlē Ivars Piļka, dzied Maija Lūsēna, kā arī kāds sparīgs jaunulis vārdā Aivars Brīze, jūtami sarūk mantojumā saņemtais pūtēju pulciņš. Pirmā uzstāšanās plašas publikas priekšā - 1984. gada Liepājas skatē rāda visai eklektisku ( no izjustas lirikas līdz pompozam ārtrokam un bravurīgam rokenrolam) un savu gaitu vēl meklējošu "Neptūnu", kurš galvenokārt žilbina ar Virgas virtuozo ģitārspēli (kopā ar Armandu Alksni - skates labākais ģitārists) un aizrautīgo priekšnesuma manieri. Turpmāk grupas repertuārs stabilizējas, pamazām sveroties uz Lūsēna pašreizējo interešu un izpausmju pusi. Šis sastāvs ieraksta mazo skaņu plati, kurā vienu no četrām dziesmām - "Par smilgām" - iedzied Igo; tā izrādās "Neptūna" ilgā mūža vienīgā paliekošā liecība.
1985. gadā, Brīzem pārejot uz "Līviem", tiek sameklēts līdz tam nepazīstams dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels, pēc laika, Brīzes pēdās aizejot arī Virgam, - ģitārists Tomass Kleins. Šī sastāva lielākais veikums ir līdzdalība J. Jevtušenko poēmas "Māte un neitronbumba" iesudējumā Liepājas teātrī. 1986. gadā "Neptūns", jau labi pazīstams un augstu vērtēts, "Boļševiku" un Liepāju pamet, lai kļūtu par vēl labāk pazīstamo grupu "Zodiaks".
Taču "Neptūnu" iznīdēt nav tik vienkārši - tā vecais gars un tradīcijas gan ir mirušas, taču vārds un karogs joprojām dzīvs. Nu zem tā sapulcējas vairāki vienaudži, kuru vidējais vecums ir zem 20 gadiem: agrākais Lūsēna algādzis Kleins, dziedātājs Ivo Fomins (Igo jaunākais brālis), basists Normunds Henkūzens, bundzinieks Ainars Karps un taustiņinstrumentālists Zigmunds Latuškēvičs.
Ir uzšķirta trešā lappuse "Neptūna" astoņdesmito gadu biogrāfijā. Tā izrādās no dzelzs - jaunās grupas pirmais hītiņš saucas "Vīrs no dzelzs", arī pārējām dziesmām piemīt skaidri izteikts metālisks skanējums, taču ne bez nākotnē daudzsološa smalkuma un muzikalitātes. Diemžēl, grupai tikko parādoties republikas arēnā, armijā tiek iesaukts tās līderis Kleins. Viņa vietā tiek izmēģināti vairāki ģitāristi, beigās paliekot pie Jāņa Tabūna un Ingus Šplīta. Toties grupai vairs nav taustiņu - vēl sāpīgāk - nav arī izteikta idejiskā līdera, kāds sākumā bija Kleins. Formāli gan tāds skaitās Henkūzens, meiteņu pielūdzēju acīs tāds ir Fomins, tomēr virzošas personības trūkums ir vairāk nekā izteikts. Pārliecība ir nepārprotama - heavy metal, taču tās realizācija visbiežāk nepārsniedz tīneidžeriskas enerģijas izpausmes, kas gan nodrošina stabilu atbalstu vienaudžu auditotijā.
1988. gada vasarā "Neptūns" spēlē Polijā, pēc gada, atšķeļoties Fominam, tas beidz savas šīszemes gaitas. Kleins tagad darbojas "Līvos", Karps nodibinājis stilistisku "Neptūna" pretpolu - saulgrupu "KWO", Ivo Fomins dzied krievu grupā "Mistika", bet pārējie pēc ilgāka klusuma perioda nupat atkal mēģina iepūst dzīvību vecajās "Neptūna" miesās.
Pēdējais sastāvs: Ainars Karps - bungas, Ingus Šplīts - ģitāra, Ivo Fomins - balss, Jānis Tabūns - ģitāra, Normunds Henkūzens - bass.
Virga tur iraid minēts.
Raimonda lapas vairs nava, bet kādā apskaidrības mirklī man izdevās visu lapu novilkt un entuziastiem informācija var būt noderīga. Ja vajag, uzmetiet šeit savu vēlmi, ja ieskatīšos, iedošu arķivu vispārīgam labumam (uz meilu labāk nerakstiet, to retāk izmantoju).
Par audio - kaut ko ielikšu. Neliels bardaks, varbūt kaut kas arī Neptūnam nav piederīgs, bet gan noderēs.
failiem.lv/u/dhh95ha3...
0
no Corpus kaut kādi ieraksti ir saglabājušies?
+1
+2
Jā, liela daļa šī teksta bija Klāsa Vāvers LV mūzikas vēstures sērijā, ko sākotnēji laida žurnālā Liesma.
Paldies arī par failiem. Tagad tur jāatšķeļ, kuri man jau bija (no tevis :)) un kuri no jauna pienākuši klāt.
Par teikumu "pārējie pēc ilgāka klusuma perioda nupat atkal mēģina iepūst dzīvību vecajās "Neptūna" miesās." paturpinu:
Iepūta gan. Tas sastāvs bija Ainars Karps - bungas, Ingus Šplīts - ģitāra, Māris Vītols - balss, Normunds Henkūzens - bass, Zigmunds Latuškēvics - taustiņi.
Spēlēja viņi ne vairs tīņu hevīroķi, bet tādu Deep Purplisku muzonu (plus vēl Šplīts ārēji drusku atgādināja Blekmoru, vismaz frizūra ;)) No tā sastāva "hīts" bija Piemineklis, bet citi gabali gan nebija tik popsīgi. Man vēl daži citi ir.
www.youtube.com/watch?v=EKduMLk0o1c...
Vītolam (manam skolasbiedram ;)) bija gana varena balss, un atnāca viņš no Liepājas Metalurga blices Krīze (tā tur nomainīja Līvus), kas spēlēja itin pieklājīgu hārdroku un principā Vītola aiziešanas dēļ drīz pajuka. Daži džeki vēlāk parādījās grupās Cucumber un Whiskey Band ar Groģi, Mucenieku u.c. liepājniekiem un brauca spēlēt pat uz Dāniju.
Pēc Neptūna perioda Vītols parādījās, šķiet, 1990. gada Jūrmalas jauno izpildītāju konkursā un vēlāk redzēju, ka viņš ar Šplītu bija nodibinājuši šlāgeransambli La-la-lā. Tikai tā toreiz varēja pelnīt naudu ar muzonu. Pirms gadiem 10 vai mazāk parādījās hārdroķīgs Riga Rock (!), ar Vītolu un Guntaru Mucenieku, bet es atradu tikai vienu ierakstītu dziesmu "Melnais zirgs".
Tie, kas noklausījās, noteikti uzķēra, ka lielais Neptūna (vēl ar Fomu) hīts Vīrs no dzelzs īstenībā ir Thin Lizzy "Sun Goes Down" un Brīdis ir "Rock You Like a Hurricane". Toreiz mēs to kaut kā neņēmām galvā - tā darīja gana daudzi. Minētās grupas Mistika (Fomins plus trīs Liepājas krieviņi no restorānu aprites, ieskatot vietējo Malmstīnu ;)) zināmākais gabals bija Ziema, patiesībā Kingdom Come's "What Love Can Do".
Tas viss ir ārkārt interesanti un pamācoši. Gandrīz tikai aizraujoši kā latīņu valodas gramatika :)
Paldies arī par failiem. Tagad tur jāatšķeļ, kuri man jau bija (no tevis :)) un kuri no jauna pienākuši klāt.
Par teikumu "pārējie pēc ilgāka klusuma perioda nupat atkal mēģina iepūst dzīvību vecajās "Neptūna" miesās." paturpinu:
Iepūta gan. Tas sastāvs bija Ainars Karps - bungas, Ingus Šplīts - ģitāra, Māris Vītols - balss, Normunds Henkūzens - bass, Zigmunds Latuškēvics - taustiņi.
Spēlēja viņi ne vairs tīņu hevīroķi, bet tādu Deep Purplisku muzonu (plus vēl Šplīts ārēji drusku atgādināja Blekmoru, vismaz frizūra ;)) No tā sastāva "hīts" bija Piemineklis, bet citi gabali gan nebija tik popsīgi. Man vēl daži citi ir.
www.youtube.com/watch?v=EKduMLk0o1c...
Vītolam (manam skolasbiedram ;)) bija gana varena balss, un atnāca viņš no Liepājas Metalurga blices Krīze (tā tur nomainīja Līvus), kas spēlēja itin pieklājīgu hārdroku un principā Vītola aiziešanas dēļ drīz pajuka. Daži džeki vēlāk parādījās grupās Cucumber un Whiskey Band ar Groģi, Mucenieku u.c. liepājniekiem un brauca spēlēt pat uz Dāniju.
Pēc Neptūna perioda Vītols parādījās, šķiet, 1990. gada Jūrmalas jauno izpildītāju konkursā un vēlāk redzēju, ka viņš ar Šplītu bija nodibinājuši šlāgeransambli La-la-lā. Tikai tā toreiz varēja pelnīt naudu ar muzonu. Pirms gadiem 10 vai mazāk parādījās hārdroķīgs Riga Rock (!), ar Vītolu un Guntaru Mucenieku, bet es atradu tikai vienu ierakstītu dziesmu "Melnais zirgs".
Tie, kas noklausījās, noteikti uzķēra, ka lielais Neptūna (vēl ar Fomu) hīts Vīrs no dzelzs īstenībā ir Thin Lizzy "Sun Goes Down" un Brīdis ir "Rock You Like a Hurricane". Toreiz mēs to kaut kā neņēmām galvā - tā darīja gana daudzi. Minētās grupas Mistika (Fomins plus trīs Liepājas krieviņi no restorānu aprites, ieskatot vietējo Malmstīnu ;)) zināmākais gabals bija Ziema, patiesībā Kingdom Come's "What Love Can Do".
Tas viss ir ārkārt interesanti un pamācoši. Gandrīz tikai aizraujoši kā latīņu valodas gramatika :)
0
Nu tas vien jau parāda, cik šī nedaudzā mūzika tolaik likās būtiska, ja vēl tagad kāds atceras sastāvus tādām grupām, kas katra varbūt tikai 4 dziesmas ierakstīja (un tās pašas oficiāli neizdeva)! Vai tagad kāds spētu nosaukt kaut pusi no tiem, kas spēlējuši iekš Sanctimony pēdējo 10 gadu laikā? Vai pēc 25 gadiem kādu interesēs, kas tie bija par čuvakiem Kapakmenī?
0
Kurā gadā tad tas neptūna pēdējais reanimācijas mēģinājums notika? Man sanāk ka ap 96. jābūt
+2
Akurāt, ja nu kādam Krīzi vajag, tad šekureku var atrast mazliet pameklējot:
www.draugiem.lv/music/10056092/musi...
Par tiem dziesmu oriģināliem jāatzīst, ka par WrongTale minētajiem faktiem nezināju. Thin Lizzy nekad tā īsti neesmu klausījies, bet par Skorpioņiem neaizdomājos.
Toties savulaik DC atradu kāda entuziasta ražojumu, skat šite:
failiem.lv/u/br5byysw...
Lai nu vai kā, Neptūna versijā skan daudz jēdzīgāk, nekā tajā līdz nežēlīgam apnikumam drillētajā " Carry on my wayward son"...
www.draugiem.lv/music/10056092/musi...
Par tiem dziesmu oriģināliem jāatzīst, ka par WrongTale minētajiem faktiem nezināju. Thin Lizzy nekad tā īsti neesmu klausījies, bet par Skorpioņiem neaizdomājos.
Toties savulaik DC atradu kāda entuziasta ražojumu, skat šite:
failiem.lv/u/br5byysw...
Lai nu vai kā, Neptūna versijā skan daudz jēdzīgāk, nekā tajā līdz nežēlīgam apnikumam drillētajā " Carry on my wayward son"...
0
Riga Rock tas "Melnais zirgs" arī bija vienīgais ieraksts, kas tika publicēts. Kā jau F.Ķiģeļa projektiem mēdz būt raksturīgs, nebija pārāk ilgdzīvojošs.
+2
Tātad, Neptūna pēdējais sastāvs parādījās ap 1989./1990. gadu - tam vajadzētu būt droši, jo es atceros vēl gājis uz viņu koncertu (pirms aiziešanas uz Rīgu), kas notika Boļševika/Kursas kultūras namā, kurā Neptūns vienmēr bijis "pierakstīts". Bet noturējās viņi neilgi. Labi ja 2 gadus. Es tad Liepājā parādījos maz, nezinu, kad tieši viņi pārtrauca darboties.
Interesanti vēl, ka "Vīrs no dzelzs" parādījās Fomas Labāko dziesmu izlasē, bet kā autors bija uzrādīts "Phil Lynnot, arr. Tomass Kleins." Toties mans CD vāks sludina, ka "The Sun Goes Down" ir sarakstījis arī Darren Wharton, TL taustiņnieks. Oriģināls te:
www.youtube.com/watch?v=M5jDrqB83Ls...
Par Kansasu nez kāpēc nebiju piefiksējis, lai gan rifs ir pilnīgi acīmredzams.
Interesanti vēl, ka "Vīrs no dzelzs" parādījās Fomas Labāko dziesmu izlasē, bet kā autors bija uzrādīts "Phil Lynnot, arr. Tomass Kleins." Toties mans CD vāks sludina, ka "The Sun Goes Down" ir sarakstījis arī Darren Wharton, TL taustiņnieks. Oriģināls te:
www.youtube.com/watch?v=M5jDrqB83Ls...
Par Kansasu nez kāpēc nebiju piefiksējis, lai gan rifs ir pilnīgi acīmredzams.
0
A tā Krīze gan labs latviešu hārdroks !
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai
reģistrējies!