secinajums tekstam ir kautkadi mistiski ierobezhojumi viena posta kas gan oficiali nav piemineti.

pielauju domu ka vainigs antisemitisms jo tapec ka sads teksts tiek likts tad uzreiz paradas ierobezhojumi

eksperimentejam talak

tad nu ir radusies doma parbaudit cik viena page var
komentus salikt. rams man ir 1.5 gigi pietiks.
tatad piedalieties ari juus tatad copejam :)

Pārdzīvotais boļševiku gads katru latvieti visnepārprotamākā kārtā iepazīstināja ar žīdisma būtību. Jo nu žīdi domāja savu valstību atnākušu un uzreiz kā nevajadzīgas nosvieda visas maskas. Un mēs ieraudzījām simtstūkstošu Latvijas žīdu un arī daudzo desmittūkstošu no Krievijas klātpienākušo žīdu sejās cilvēces izdzimuma visatbaidošākās īpašības: negausību, netīrību, melību, parazītismu, postīšanas un asinskāri. Uzlicis kāju saistītās latviešu tautas kaklam, žīds sāka to „šechterēt” pēc visiem rabīnu likumiem. Nebija vairs mūsu tautas locekļa, kas nesaprastu antisemitisma jeb pretžīdu kustības pamatotību. Katrs nesamaitāts latvietis un katra latviete jau agrāk instinktīvi juta, ka no žīdiem jānorobežojas, jo to prasa asiņu balss. Bet no tik daudzām pusēm tika mācīts pretējais. Visi kreisie virzieni, kādi vien pārstaigājuši mūsu zemi, mācīja ka visi cilvēki – un starp tiem arī žīdi – esot līdzvērtīgi. Tā sauktajos dēmokratiskajos laikos pati žīdu prese gādāja par to, lai specifiski žīdiskās, negātīvās īpašības tiktu noklusētas. Arī mūsu autoritārais režīms nacionālos un rasiskos jautājumos apstājās pusceļā un nepielaida žīdisma izslēgšanu, jo palika spēkā sodu likuma pants, kas aizliedza „kūdīt vienu iedzīvotāju daļu pret otru”. Katras iekārtas īpatnības žīdi mācēja izlietot savā labā.

Kā jau teicu, par savu atmaskošanu žīdi paši parūpējās boļševiku laikā. Pat aklais varēja rokām taustīt, ka žīdiem, kas tagad pēkšņi uzstājās kā lielinieku varas vīri, nerūp nekāda sociāla taisnība, bet vienīgi latviešu izmantošana. Vispirms viņi sagrāba savās rokās visas noteicošās un iedesīgās vietas. Partijas un iestāžu vadībā, saimnieciskā un mākslas dzīvē – visur priekšgalā ieperinājās žīdi, kas paši sev maksāja lielas algas, strādāja maz un slikti un visur vilka iekšā savus tautas brāļus. Vājāk atalgotās vietās un pie fiziska darba žīdi negāja. Tāpēc tika mākslīgi palielināti uzņēmumi un iestādes, kur viņu čumēja tik daudz, ka latvieši nemaz vairs nevarēja savā starpā sarunāties tā, ka nenoklausītos kāds žīds. Antisemitisms izplatījās gluži spontāni, bet tā kā vārdu „žīds” nedrīkstēja mutē ņemt, tad viņus sāka „šifrētā” valodā saukt par „grieķiem”, „melnkrieviem” u.c. Saprotams, ka katram krita acīs „grieķu” īpatnējā kopāturēšanās: žīdi visur gāja uz vienu roku, komūnisti kopā ar bijušiem „buržujiem”. T ā t i k a a t š i f r ē t s, k a k o m ū n i s m s n a v v i s s o c i ā l a, b e t g a n ž ī d u n a c i o n ā l a k u s t ī b a.

Maskavas „gudrajie” cītīgi sāka rūpēties, lai žīdu asociālo dabu vismaz oficiālajā propagandā tušētu. Dekadas lugas sarakstītājiem personās bija jāparedz arī žīds Levins, kas itkā darbojoties kopā ar latviešu revolūcionāriem un iekliedzot kādu lozungu mikrofonā. Saprotams, ka tam neviens nenoticētu, jo žīds ir bailīgs un liek ap stūri visur, kur draud briesmas. Latviešu klasiķa Blaumaņa humoru par jutekliskajiem Joski un Zāru „Skrodeŗdienās” vairs nedrīkstēja pielaist. Nezin kādā veidā, bet ja ticēt lielinieku teātŗa kritiķiem, tad režisoram esot izdevies šinī otrā dekadai gatavojamā lugā žīdeļus iztaisīt par „naivu mīlētāju pāri”.

Naivums nu gan ir tā īpašība, kuŗas žīdiem trūkst pilnīgi. Sadisms, perversitāte, atriebības kāre – jā, tā cita lieta. Kroni savam valdīšanas gadam žīdi uzlika ar latviešu patriotu zvērisko nomocīšanu cietumos un čekas kambaŗos īsi priekš aizbēgšanas. Tā ka par žīdu kā zemākā negātīvisma iemiesojumu vairs nevienam nav šaubu.

Bet nu rodas citi jautājumi: kā to izskaidrot? Kur šie necilvēcīgo īpašību izvirumi cēlušies? Kas žīdā ir mūsdienīgs un kas jau tūkstošiem gadu vecs? Vai žīda rīcība izskaidrojama tikai ar katra atsevišķu iniciātīvu, jeb tā jau iepriekš paredzēta un vadīta? Uz visu to nevar tik vienkārši atbildēt. Ievērojot šīs tautas sevišķo noslēgtību, par viņas dzīvi un idejām plašākās aprindās vēl vienmēr valda neziņa.

Žīdu rakstnieks H e i n e pats ir teicis: „Kas redz žīda bārdu, tas domā, ka redz žīdu. Īstenībā žīds ir staigājošs noslēpums”.

Šā apcerējuma nolūks – pakavēties pie dažām ziņām par žīdiem, par kuŗām visiem jābūt skaidrībā tagad, kad Eiropu ceļ uz jauna gara pamatiem. Sevišķi mūs interesē žīdu darbības polītiskā puse, kas izpaudusies pēdējos gadu desmitos Austrumeiropā, un kam noteikts sakars ar mērķiem, pēc kuŗiem visa žīdu tauta dzenas jau gadu tūkstošus.

Pēc ārējā izskata žīds ir mums, āriešiem, nepatīkams radījums: neproporcionālu seju, nemierīgām, glūnīgām acīm, lielu, līku degunu, zemu pieri, biezām, gaļīgām lūpām. Arī viņa ķermeni nevar atzīt par skaistu, jo tā biežāk sastopamie defekti ir: slīpi, šauri pleci, liels vēders, līkas kājas un plakana pēda. Tā žīda ārējā veidolā parādās S ī r i j a s t a u t u k o n g l o m e r ā t a mazvērtīgās īpašības, uz kuŗām sevišķi raksturīgi norādījis Alfrēd’s Rozenberg’s savā „20. gadusimteņa mītā”. Tumšie mati un acis un tumšā sejas krāsa norāda uz žīdu dienvidniecisko izcelšanos. Līdz ar arabiem viņi pieder s e m i t u rasei, taču žīda izskatā nav nekā no lepnā tuksneša dēla araba dižciltības. Te izskaidrojums acīm redzot tas, ka cilvēka dvēseliskās īpašības veido viņa ārieni, un žīdu fizionomijā atspoguļojas viņa zemiskās tieksmes. Arī daudzu gadusimteņu neveselīgā dzīve pilsētās un nodošanās miesas kārībām padarījušas žīdu tādu, kāds viņš ir.

Pēc savas dabas žīds ir lielākais m a t e r i ā l i s t s. Viņš atzīst tikai tos labumus, ko var apēst vai citiem jutekļiem baudīt. Morāliska gandarijuma, piemēram, par izpildītu pienākumu, par saglabātu godu, žīds nepazīst. Fantazijas, izņemot veikalu kombināciju, viņam nav. Žīds netic aizkapa dzīvei un dvēseles nemirstībai, tādēļ augstākais ko žīds var vēlēties, ir ilgs mūžs. Aiz to žīdi tik rūpīgi kopj savus sirmgalvjus un bērēs saskrien kopā un apspriežas, kā kādā nelaimes gadījumā. Visa žīda laime ir šīs pasaules; tādēļ arī mūžīgs viņa pretinieks Kristus, kurš sludināja, ka „mana valstība nav no šīs pasaules”. Tādēļ arī Staļins melo, ka viņa kolchoznieki un strādnieki baudot „laimīgu” dzīvi. Tas mūsu ausīs skan salkani, bet žīdi un boļševiki nepazīst citu laimi kā ēšanu un dzeršanu. Materiālisms ir žīdu izgudrojums.

Žīdu „valsts” ir pēdējā pasaulē vēl uzglabājusies t e o k r a t i j a, tas ir sabiedrība ar dievību priekšgalā. Žīdu satversme ietērpta ticības formā, viņu likumi ierakstīti garīgās grāmatās un lielrabīni ir žīdu ministri. Tā kā žīdi dzīvo dažādās valstīs un pat pāriet dažādās citās tautībās, tad reliģija ir tā, kas viņus satur kopā. Tā dod viņiem arī „dzīvesdziņu”. Visiem zināms, cik liels svars ticībai pie žīdiem. Pat žīdu komūnisti neaiztiek rabīnus un nezaimo žīdu ticību, kā viņi to dara ar visām citām konfesijām. Minskas rabīni 1930. gada 25. februārī izlaida „Uzsaukumu visas pasaules ticīgajiem žīdiem”, kuŗā starp citu teikts:

„Mēs, rabīni, deklarējam, ka padomju Krievijā mums nav vajadzīga aizsardzība. PSRS ir vienīgā valdība, kuŗa cīnās pret antisemitismu... Līdz ar to mēs deklarējam visai pasaulei, ka padomju valdība ir vienīgā valdība, kuŗa ir spērusi soļus, lai pirms revolūcijas apspiestajai un beztiesīgajai žīdu tautai dotu iespēju labāk ierīkot savu dzīvi. Krievijā žīdiem ir neaprobežoti brīva iestāšanās skolā, valsts dienestā u.t.t. kurpretim vēl daudzās citās valstīs pastāv šie netaisnie ierobežojumi... Mēs turam par savu pienākumu katēgoriski deklarēt, ka vispār nevienam rabīnam PSRS nekad nav piespriests nāves sods, un nekad neviens vienīgs rabīns nav nošauts visā padomju valdības laikā PSRS. Tāpat arī nevienam rabīnam nav draudējuši un nedraud nekādi citi smagi sodi.” – Parakstījuši: Minskas pilsētas rabīns Menachems Gluskins, rabīns Ovsejs L. Cimbolists, rabīns Hercs Masels, rabīns Gabriēls Gabriēlovs, rabīns Ošers Keršteins, rabīns Mendels Zarcho.

Tā ir liela priekšrocība žīdiem, ja ievēro, ka padomju valdības laikā un teritorijā līdz 1930. g., pēc oficiāliem datiem nonāvēti 31 bīskaps, 1600 priesteŗu un 7000 mūku un mūķeņu, bet cietumos ieslodzīti 48 bīskapi, 3700 priesteŗu un 8000 mūku un mūķeņu.

Kādi tad ir žīdu ticības galvenie principi? Žīdi, kā zināms, lepojas, ka viņi jau sirmā senatnē turējušies pie v i e n d i e v ī b a s un ka to pēc tam no viņiem pārņēmuši kristīgie. Tas it kā liecinot par žīdu augsto kultūru un pārāko reliģijas izpratni, salīdzinot ar citām senatnes tautām. Šī teze tomēr stipri apšaubāma, jo Vecajā derībā žīdu dievs nosaukts dažādos vārdos: visvairāk kā Jāve, tad arī kā Šaddai, bet 1. Mozus grāmatā tas minēts daudzskaitlī kā Elohim: „Iesākumā dievi radīja debesi un zemi”. 1.Moz. 17., 1.-2. teikts: „Kad Ābrams bija 99 gadus vecs, viņam parādījās Jāve un teica: „Es esmu El Šaddai, staigā manā priekšā un esi paklausīgs, tad es taisīšu savienību starp mani un tevi un darīšu tevi ļoti lielu”. Šaddai tulkojumā nozīmē „Postītājs”. Jaunajā derībā nekur nav minēts ne Jāve, ne El Šaddai, bet Jēzus, pie krusta mirdams, piesauc aramiešu valodā Augsto Dievu (Debesu Tēvu) El Elionu. Tāpēc daži autori slēdz, ka senā ...

tad nu ir radusies doma parbaudit cik viena page var
komentus salikt. rams man ir 1.5 gigi pietiks.
tatad piedalieties ari juus tatad copejam :)

Pārdzīvotais boļševiku gads katru latvieti visnepārprotamākā kārtā iepazīstināja ar žīdisma būtību. Jo nu žīdi domāja savu valstību atnākušu un uzreiz kā nevajadzīgas nosvieda visas maskas. Un mēs ieraudzījām simtstūkstošu Latvijas žīdu un arī daudzo desmittūkstošu no Krievijas klātpienākušo žīdu sejās cilvēces izdzimuma visatbaidošākās īpašības: negausību, netīrību, melību, parazītismu, postīšanas un asinskāri. Uzlicis kāju saistītās latviešu tautas kaklam, žīds sāka to „šechterēt” pēc visiem rabīnu likumiem. Nebija vairs mūsu tautas locekļa, kas nesaprastu antisemitisma jeb pretžīdu kustības pamatotību. Katrs nesamaitāts latvietis un katra latviete jau agrāk instinktīvi juta, ka no žīdiem jānorobežojas, jo to prasa asiņu balss. Bet no tik daudzām pusēm tika mācīts pretējais. Visi kreisie virzieni, kādi vien pārstaigājuši mūsu zemi, mācīja ka visi cilvēki – un starp tiem arī žīdi – esot līdzvērtīgi. Tā sauktajos dēmokratiskajos laikos pati žīdu prese gādāja par to, lai specifiski žīdiskās, negātīvās īpašības tiktu noklusētas. Arī mūsu autoritārais režīms nacionālos un rasiskos jautājumos apstājās pusceļā un nepielaida žīdisma izslēgšanu, jo palika spēkā sodu likuma pants, kas aizliedza „kūdīt vienu iedzīvotāju daļu pret otru”. Katras iekārtas īpatnības žīdi mācēja izlietot savā labā.

Kā jau teicu, par savu atmaskošanu žīdi paši parūpējās boļševiku laikā. Pat aklais varēja rokām taustīt, ka žīdiem, kas tagad pēkšņi uzstājās kā lielinieku varas vīri, nerūp nekāda sociāla taisnība, bet vienīgi latviešu izmantošana. Vispirms viņi sagrāba savās rokās visas noteicošās un iedesīgās vietas. Partijas un iestāžu vadībā, saimnieciskā un mākslas dzīvē – visur priekšgalā ieperinājās žīdi, kas paši sev maksāja lielas algas, strādāja maz un slikti un visur vilka iekšā savus tautas brāļus. Vājāk atalgotās vietās un pie fiziska darba žīdi negāja. Tāpēc tika mākslīgi palielināti uzņēmumi un iestādes, kur viņu čumēja tik daudz, ka latvieši nemaz vairs nevarēja savā starpā sarunāties tā, ka nenoklausītos kāds žīds. Antisemitisms izplatījās gluži spontāni, bet tā kā vārdu „žīds” nedrīkstēja mutē ņemt, tad viņus sāka „šifrētā” valodā saukt par „grieķiem”, „melnkrieviem” u.c. Saprotams, ka katram krita acīs „grieķu” īpatnējā kopāturēšanās: žīdi visur gāja uz vienu roku, komūnisti kopā ar bijušiem „buržujiem”. T ā t i k a a t š i f r ē t s, k a k o m ū n i s m s n a v v i s s o c i ā l a, b e t g a n ž ī d u n a c i o n ā l a k u s t ī b a.

Maskavas „gudrajie” cītīgi sāka rūpēties, lai žīdu asociālo dabu vismaz oficiālajā propagandā tušētu. Dekadas lugas sarakstītājiem personās bija jāparedz arī žīds Levins, kas itkā darbojoties kopā ar latviešu revolūcionāriem un iekliedzot kādu lozungu mikrofonā. Saprotams, ka tam neviens nenoticētu, jo žīds ir bailīgs un liek ap stūri visur, kur draud briesmas. Latviešu klasiķa Blaumaņa humoru par jutekliskajiem Joski un Zāru „Skrodeŗdienās” vairs nedrīkstēja pielaist. Nezin kādā veidā, bet ja ticēt lielinieku teātŗa kritiķiem, tad režisoram esot izdevies šinī otrā dekadai gatavojamā lugā žīdeļus iztaisīt par „naivu mīlētāju pāri”.

Naivums nu gan ir tā īpašība, kuŗas žīdiem trūkst pilnīgi. Sadisms, perversitāte, atriebības kāre – jā, tā cita lieta. Kroni savam valdīšanas gadam žīdi uzlika ar latviešu patriotu zvērisko nomocīšanu cietumos un čekas kambaŗos īsi priekš aizbēgšanas. Tā ka par žīdu kā zemākā negātīvisma iemiesojumu vairs nevienam nav šaubu.

Bet nu rodas citi jautājumi: kā to izskaidrot? Kur šie necilvēcīgo īpašību izvirumi cēlušies? Kas žīdā ir mūsdienīgs un kas jau tūkstošiem gadu vecs? Vai žīda rīcība izskaidrojama tikai ar katra atsevišķu iniciātīvu, jeb tā jau iepriekš paredzēta un vadīta? Uz visu to nevar tik vienkārši atbildēt. Ievērojot šīs tautas sevišķo noslēgtību, par viņas dzīvi un idejām plašākās aprindās vēl vienmēr valda neziņa.

Žīdu rakstnieks H e i n e pats ir teicis: „Kas redz žīda bārdu, tas domā, ka redz žīdu. Īstenībā žīds ir staigājošs noslēpums”.

Šā apcerējuma nolūks – pakavēties pie dažām ziņām par žīdiem, par kuŗām visiem jābūt skaidrībā tagad, kad Eiropu ceļ uz jauna gara pamatiem. Sevišķi mūs interesē žīdu darbības polītiskā puse, kas izpaudusies pēdējos gadu desmitos Austrumeiropā, un kam noteikts sakars ar mērķiem, pēc kuŗiem visa žīdu tauta dzenas jau gadu tūkstošus.

Pēc ārējā izskata žīds ir mums, āriešiem, nepatīkams radījums: neproporcionālu seju, nemierīgām, glūnīgām acīm, lielu, līku degunu, zemu pieri, biezām, gaļīgām lūpām. Arī viņa ķermeni nevar atzīt par skaistu, jo tā biežāk sastopamie defekti ir: slīpi, šauri pleci, liels vēders, līkas kājas un plakana pēda. Tā žīda ārējā veidolā parādās S ī r i j a s t a u t u k o n g l o m e r ā t a mazvērtīgās īpašības, uz kuŗām sevišķi raksturīgi norādījis Alfrēd’s Rozenberg’s savā „20. gadusimteņa mītā”. Tumšie mati un acis un tumšā sejas krāsa norāda uz žīdu dienvidniecisko izcelšanos. Līdz ar arabiem viņi pieder s e m i t u rasei, taču žīda izskatā nav nekā no lepnā tuksneša dēla araba dižciltības. Te izskaidrojums acīm redzot tas, ka cilvēka dvēseliskās īpašības veido viņa ārieni, un žīdu fizionomijā atspoguļojas viņa zemiskās tieksmes. Arī daudzu gadusimteņu neveselīgā dzīve pilsētās un nodošanās miesas kārībām padarījušas žīdu tādu, kāds viņš ir.

Pēc savas dabas žīds ir lielākais m a t e r i ā l i s t s. Viņš atzīst tikai tos labumus, ko var apēst vai citiem jutekļiem baudīt. Morāliska gandarijuma, piemēram, par izpildītu pienākumu, par saglabātu godu, žīds nepazīst. Fantazijas, izņemot veikalu kombināciju, viņam nav. Žīds netic aizkapa dzīvei un dvēseles nemirstībai, tādēļ augstākais ko žīds var vēlēties, ir ilgs mūžs. Aiz to žīdi tik rūpīgi kopj savus sirmgalvjus un bērēs saskrien kopā un apspriežas, kā kādā nelaimes gadījumā. Visa žīda laime ir šīs pasaules; tādēļ arī mūžīgs viņa pretinieks Kristus, kurš sludināja, ka „mana valstība nav no šīs pasaules”. Tādēļ arī Staļins melo, ka viņa kolchoznieki un strādnieki baudot „laimīgu” dzīvi. Tas mūsu ausīs skan salkani, bet žīdi un boļševiki nepazīst citu laimi kā ēšanu un dzeršanu. Materiālisms ir žīdu izgudrojums.

Žīdu „valsts” ir pēdējā pasaulē vēl uzglabājusies t e o k r a t i j a, tas ir sabiedrība ar dievību priekšgalā. Žīdu satversme ietērpta ticības formā, viņu likumi ierakstīti garīgās grāmatās un lielrabīni ir žīdu ministri. Tā kā žīdi dzīvo dažādās valstīs un pat pāriet dažādās citās tautībās, tad reliģija ir tā, kas viņus satur kopā. Tā dod viņiem arī „dzīvesdziņu”. Visiem zināms, cik liels svars ticībai pie žīdiem. Pat žīdu komūnisti neaiztiek rabīnus un nezaimo žīdu ticību, kā viņi to dara ar visām citām konfesijām. Minskas rabīni 1930. gada 25. februārī izlaida „Uzsaukumu visas pasaules ticīgajiem žīdiem”, kuŗā starp citu teikts:

„Mēs, rabīni, deklarējam, ka padomju Krievijā mums nav vajadzīga aizsardzība. PSRS ir vienīgā valdība, kuŗa cīnās pret antisemitismu... Līdz ar to mēs deklarējam visai pasaulei, ka padomju valdība ir vienīgā valdība, kuŗa ir spērusi soļus, lai pirms revolūcijas apspiestajai un beztiesīgajai žīdu tautai dotu iespēju labāk ierīkot savu dzīvi. Krievijā žīdiem ir neaprobežoti brīva iestāšanās skolā, valsts dienestā u.t.t. kurpretim vēl daudzās citās valstīs pastāv šie netaisnie ierobežojumi... Mēs turam par savu pienākumu katēgoriski deklarēt, ka vispār nevienam rabīnam PSRS nekad nav piespriests nāves sods, un nekad neviens vienīgs rabīns nav nošauts visā padomju valdības laikā PSRS. Tāpat arī nevienam rabīnam nav draudējuši un nedraud nekādi citi smagi sodi.” – Parakstījuši: Minskas pilsētas rabīns Menachems Gluskins, rabīns Ovsejs L. Cimbolists, rabīns Hercs Masels, rabīns Gabriēls Gabriēlovs, rabīns Ošers Keršteins, rabīns Mendels Zarcho.

Tā ir liela priekšrocība žīdiem, ja ievēro, ka padomju valdības laikā un teritorijā līdz 1930. g., pēc oficiāliem datiem nonāvēti 31 bīskaps, 1600 priesteŗu un 7000 mūku un mūķeņu, bet cietumos ieslodzīti 48 bīskapi, 3700 priesteŗu un 8000 mūku un mūķeņu.

Kādi tad ir žīdu ticības galvenie principi? Žīdi, kā zināms, lepojas, ka viņi jau sirmā senatnē turējušies pie v i e n d i e v ī b a s un ka to pēc tam no viņiem pārņēmuši kristīgie. Tas it kā liecinot par žīdu augsto kultūru un pārāko reliģijas izpratni, salīdzinot ar citām senatnes tautām. Šī teze tomēr stipri apšaubāma, jo Vecajā derībā žīdu dievs nosaukts dažādos vārdos: visvairāk kā Jāve, tad arī kā Šaddai, bet 1. Mozus grāmatā tas minēts daudzskaitlī kā Elohim: „Iesākumā dievi radīja debesi un zemi”. 1.Moz. 17., 1.-2. teikts: „Kad Ābrams bija 99 gadus vecs, viņam parādījās Jāve un teica: „Es esmu El Šaddai, staigā manā priekšā un esi paklausīgs, tad es taisīšu savienību starp mani un tevi un darīšu tevi ļoti lielu”. Šaddai tulkojumā nozīmē „Postītājs”. Jaunajā derībā nekur nav minēts ne Jāve, ne El Šaddai, bet Jēzus, pie krusta mirdams, piesauc aramiešu valodā Augsto Dievu (Debesu Tēvu) El Elionu. Tāpēc daži autori slēdz, ka senā ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmūdā esot minēti pavisam 603.550 pienākumi, kas jāievēto katram žīdam.

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

„Pēc toras likuma ir atļauts aizdot akumam uz augļiem; rabīni atļāvuši tikai tik daudz (ņemt augļus), cik vajadzīgs iztikšanai... Tagad ir atļauts katrā veidā” (Jora dea 159,1).

„Ja akumam ir prasība pret žīdu, un tur ir kāds žīds, kas var nodot liecību par labu akumam pret žīdu, un bez viņa cita liecinieka nav, un akums prasa sev viņa liecību, un ir tāda vieta, kur ir akumu likums, ka uz viena liecinieka apliecinājumu var prasīt naudu, tad viņam ir aizliegts nodot liecību; un ja viņš ir nodevis liecību, tad vajag izstumt viņu no draudzes” (Chošen-hamišpat 28,3).

„Ja par kādu ir konstatēts, ka viņš trīs reiz nodevis akumam žīdu vai viņa naudu, tad jāmeklē līdzekļi un ceļi aizraidīt viņu no pasaules” (Chošen-hamišpat 380,15).

„Ja žīds ir apzadzis akumu, un viņam ir jāzvēr citu žīdu klātbūtnē, un viņi zina, ka viņš nepatiesi zvērētu, tad viņiem vajaga piespiest viņu izlīgt ar akumu un nepatiesi nezvērēt, pat ja viņš būtu spiests zvērēt, jo vārds taptu apgānīts ar viņa zvērestu. Bet ja viņš top piespiests (zvērēt), un nav lietā vārda apgānīšana, tad viņam savā sirdī zvērests jāizskaidro par nenotikušu, kā tas augstāk sacīts” (Jore dea 239,1, Haga). Vārds „Haga” nozīmē „pielikumu” pie attiecīgajām nodaļām ar likumu izskaidrojumiem.

Beidzot, derīgi ir pārtulkot daļu no žīdu lūgšanas „K o l n ī d r ē” – „Visi solījumi”, kuŗu žīdu draudze svinīgi nolasa un nodzied salīdzināšanas svētkos (jom kipur) ikkuŗā sinagogā. Kāds žīdu komponists ir šai lūgšanai sacerējis mūziku un arī mēs to klausījāmies vienā no pirmām Rīgā uzvestām skaņu filmām ar „nēģeŗa” (īstenībā Amerikas žīda) Ala Džolsona piedalīšanos:

„Visus solījumus, atsacījumus, lādējumus, atņēmumus, pārmācījumus un svētsolījumus ar katru vārdu, arī visus zvērestus, ko mēs būsim solījuši, zvērējuši, lādējuši un atteikuši – no šīs salīdzināšanas dienas līdz salīdzināšanas dienai –, kuŗa atnāks mūsu labā, ar šo nožēlojam visus kopā; tie visi lai ir atlaisti, nederīgi, nesaistīgi, atcelti un izdeldēti, bez saistības un patstāvības. Mūsu solījumi lai nav solījumi; ko mēs atsacījuši, lai nav atsacījumi, un ko mēs zvēram, lai nav zvēresti” (Visi latviskie tulkojumi pēc pazīstamā skolas grāmatu autora J. Dāvja ievērojamā sacerējuma: „Cianas kareivji”).

Tā tad, Kolnīdrē bez kāda grēka atbrīvo žīdus no gojiem dotiem solījumiem un zvērestiem.

Bet varbūt talmuds un šulchan-aruchs bija žīdu polītiski-tikumiskās mācības grāmatas tikai t u m š a j o s v i d u s l a i k o s, varbūt viņiem mūsu dienās piekrīt vienīgi vēsturiska nozīme? – Tā nav. Kā jau esam aizrādījuši, talmuds ž ī d u s k o l ā līdz ar rakstu zīmēm un reizes rēķinu. Ka šīs mācības dziļi iesakņojušās žīdu tautas psīcholoģijā, par to šī tauta pati katru dienu liecina ar saviem darbiem. Varbūt tomēr vismaz žīdu inteliģence, viņu mācītākie ļaudis, atsacīsies no talmuda mežonīgajiem, visai cilvēcei naidīgajiem principiem? – Nebūt nē.

Vēl 1935. gada 8. oktobrī („salīdzināšanas svētku” dienā) vadošie žīdu rabīni izlaida vēstījumu, kas tika nolasīts visu zemju sinagogās, un kuŗā, starp citu, teikts:

„N e s a l a u ž a m ā u z t i c ī b ā m ē s c i e š i t u r a m i e s p i e d i e v i š ķ ā m p a t i e s ī b ā m, k u ŗ a s m u m s a t s t ā t a s t o r a s u n t a l m u d a r a k s t i s k ā u n m u t i s k ā m ā c ī b ā”.

Vēstījums sastādīts un parakstīts Parīzē, kur tanī laikā atradās žīdu vispasaules savienības „Alliances Israelite Universelle” un viņu lielākās brīvmūrnieku ložas „Grand Orient de France” sēdeklis. To parakstījuši visu Eiropas valstu lielrabīni un „gudrākie žīdi”: Izraēls Levi no Parīzes, M. Ērenpreiss no Stokholmas, S. Federbušs no Helsinkiem, D. Feuchtvangs no Vīnes, S. Hercs no Londonas, J. Litmans no Cīriches, J. Nemirovers no Bukarestas, M. Šors no Varšavas u.t.t. Tanī pat dienā uzsaukums tapa iespiests arī Parīzē izdotā žīdu emigrantu laikrakstā „Pariser Tageblatt”, kuŗu vadīja bijušais lielā Berlīnes laikraksta „Vossische Zeitung” šefredaktors (žīds) Georgs Bernhards.

Svarīgi atzīmēt, ka rabīnu ...

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Talmuds tulkojumā nozīmē „mācība” un sastāv no divām daļām: „mišnas” (atkārtošana) un „gemaras” (papildināšana). Mišna ir toras (Mozus likumu) izskaidrojumu sakopojums un gemara savukārt mišnas izskaidrojumu krājums. Talmuda galveno nodaļu nosaukumi:

1. „Šabbat” (svētdiena). Tajā daudz vielas veltīts dzimumu kopdzīvei un seksuālām lietām.
2. „Pessachim” (Lieldienas). Tajā žīdiem, starp citu, ieteikts „goju” (nežīdu) vedamos kaŗos iet nevis kaŗapulku priekšgalā, bet gan pakaļgalā, lai būtu vieglāk aizmukt. Kā redzams, arī jaunlaiku kaŗos viņi pieturējās pie šīs metodes.
3. „Jebamot” (svaiņlaulība) satur uzbrukumus Jēzum Kristum.
4. „Ketubbot” (laulības līgums) stāsta, cik lieli vīna ķekari augs pasaulē, pār kuŗu valdīs žīdi.
5. „Kiddušin” (pielaulāšana) pierāda, ka visi nežīdi esot izdeldējami.
6. „Sota” (laulības pārkāpšanas aizdomas) pa lielākai daļai satur kristiešu gānīšanu.
7. „Baba batra” (pēdējie vārti) runā par sievieti kā vīrieša iekāres apmierināšanas priekšmetu.
8. „Abora sara” (svešo elkdievība) nosauc kristiešus par elka kalpiem. Starp citu tanī atrodams šāds norādījums: „Vecmātei žīdietei ne tikai atļauts, bet taisni uzlikts par pienākumu palīdzēt žīdu sievai, un tai atļauts darīt pat tādus darbus, kas citos apstākļos apgānītu sabatu. Turpretim, tai nav brīv palīdzēt kristiešu sievai pat tad, kad to var izdarīt bez sabata apgānīšanas, jo kristīgo sieviete uzskatāma kā dzīvnieks, bet ne kā cilvēks” (Aboda sara 26-a).

Š u l c h a n – a r u c h s parādījās 16. gadusimtenī kā talmuda turpinājums un sistēmatizējums, un tā autori arī ir mācīti rabīni. Saturu raksturo šulchan-arucha 4 grāmatu virsraksti:

1. „Orach-chajim” (dzīves ceļš).
2. „Jore dea” (gudrības mācība).
3. „Chošen-hamišpat” (tiesību vairogs).
4. „Eben haeser” (laulības likums).

Kā talmuds nežīdus sauc par „gojiem”, tā šulchan-aruchs par „akumiem”. Galvenā šo sacerējumu mācība ir tā, ka bauslības prasības par tikumīgu dzīvi, savstarpēju izpalīdzēšanos u.t.t. nav piemērojamas ž ī d i e m v i ņ u a t t i e c ī b ā s p r e t n e ž ī d i e m, skaidri pasakot: „kas sacīts par tuvāko, tas neattiecas uz nežīdu” (Chošen-hamišpat 132,2.).

Ilgu laiku žīdi turēja talmuda un šulchan-arucha tekstus stingrā noslēpumā un talmuds pat piedraud ar nāvi tam, kas šos tekstus atklās nežīdam. Vēlāk, sevišķi sākot ar 17. un 18. g.s., mācīti valodnieki tomēr izstudēja šos žīdu rakstus un tos pārtulkoja. Eiropā sacēlās liels sašutums, un laicīgie un garīgie valdnieki sāka talmudus iznīcināt un žīdus izsūtīt. Tad žīdi apgalvoja, ka tulkojumi neesot pareizi. Vēl līdz pat pēdējam laikam par to notikuši strīdi tiesā. Vācijā pirms nacionālsociālisma nākšanas pie varas tiesā tomēr nepārprotami noslaidrots, ka teksti, kas ieteic un pavēl nemorālisko rīcību pret nežīdiem, ir īsti un neapstrīdami. Tie iedalīti pēc nodaļām, kas citējamas gluži kā bībele. Starp citu, to pareizību jau ik dienas pierāda ar savu rīcību arī paši žīdi, kuŗiem talmuda skolās stingri iekaltas rabīnu gudrības.

Citēsim dažas vietas no šulchan-arucha:

„Ir atļauts piekrāpt akumu, piemēram, ja viņš kļūdās parāda aprēķinā; bet tikai ar noteikumu, ka tas netiktu pamanīts, lai neapgānītu vārdu. Daži teic, ka ir aizliegts viņu piekrāpt; tas ir atļauts, kad viņš pats ir kļūdījies” (Chošen-hamišpat, 348,2, Haga. Šis teksts smalki raksturo žīdisko viltību un dialektiku: krāpšana nav krāpšana, ja apkrāptais pats kļūdās, bet jācenšas krāpt tā, lai neapgānītu žīda „labo slavu!”).

„Žīds, kas parādā akumam, nav spiests samaksāt parādu viņa mantiniekiem, ja akums nomirst un neviens akums par to nezin” (Chošen-hamišpat, 283,1, Haga).

„Akuma pazaudēto lietu drīkst paturēt, jo ir sacīts: „Tava b r ā ļ a pazaudēto (tev būs atdot)”; ja kāds atdod atpakaļ, tas pastrādā lielu grēku tāpēc, ka viņš stiprina grēcinieku varu (vairo viņu mantu). Bet ja viņš atdod atpakaļ, lai slavētu vārdu, lielītu žīdus un atzītu, ka viņi ir godīgi ļaudis, tad tas ir teicami” (Chošen-hamišpat, 266,1).

„Akuma īpašums ir kā bezsaimnieka manta un ir peļņa katram, kas pirmais nāk” (Chošen-hamišpat 156,5, Haga).

„Ja kāds taisīja veikalu ar akumu, un otrs žīds pienāca un palīdzēja akumu piekrāpt mērā, svarā un skaitlī, tad viņi dalās peļņā, vienalga, vai tas palīdzēja viņam par maksu vai brīvprātīgi” (Chošen-hamišpat, 183,7, Haga).

Bobij, kur tu pazaudēji smadzenes? :D :D :D :D

tas nav forsi bobij varenais savej

Labāk paņem diktofonu, ierunā šo dzeju un iedod linku uz mp3 un taisi sacensības, kurš vairāk sekundes varēs klausīties tavā monotonajā balsī.
Vinnētājs varēs iet uz tikšanos ar tevi.

Bobij, kā tev ar prātiem???? tu nu gan izliecies tiešām stulbs! Tīri prieks, ka vēl neesmu ar tevi pazīstams! Un tava laime, protams...

Nu zini, kaut es būtu žīds un tev varētu uzrīdīt Simona Vīzentāla centru :D

pisdirstsuka.

Es piemēram jūtu līdz Uggam uz kura servera atrodas šitais saits un līdz ar to, ir baigi debīli, ka viens šitāds pimpis atrodās, kas tautas provocēšanas nolūkos piedirš tik daudz vietas uz servera tikai ar savu jobnutismu. Baigi paekspermentējies ne?

par šito jau nu gan varēj viņu izmest.

būtu vismaz miers mājā

VAI TIESSAAM SSEIT NAV ADMINISTRAATORA, KAS SSO IDITO VAR LIKVIDEET NO SSEJIENES VAI VARBUT SSO IDITOTISMU IR RADIJIS SSIS ADMINISTRAATORS = BIGUGAGA = BIGLOX

Nē; tomēr, tas cilvēks nav no labām mājām, kas kāpj uz poda abām kājām. Tam smagā nāvē jānomirst, ja neprot cilvecīgi dirst...

vnk pipec ...

nu BigUgga atvainojos par mass flood flooda sadalja.
cionas gudro protokolus panemu nejaushi. gribejas jau tiesasnas ka keekji nemt bet man pa rokai bija tikai pdf formata :/

Protokolus jeb to sagrozītas versijas?

Auuuuuuuuu, kur pazudis admins- kas jādara, lai viņu piesauktu?

jaapieluudz bigiju,pusnaktii krampjini sazhnjaugtiem pirxtiem un dezinot bobija lelli pilnmeenessii gaaardzot shaushaliigus lastus...

heresy tev varbut ir originali ka tu tik droshi te vari atlauties izrunaties.
kamer nav originali tikmer. izskatas ka tikai izradi kartejo reizi simpatijas pret zhidinjiem :)

tu tak vienreiz teici ka vinjiem ir jaukas mazas acheles un deguntinji.

neka personiga. :)