Atradu kompī,uzsita nostaļģiju.
+4
Jaunie ķīmiķi
Šis man ieskrēja galvā, mācoties ķīmijas kontroldarbam...
Viņi visi mācījās 9.klasē. Šis bija tikai otrais gads, kurā viņi mācījās ķīmiju. Šis zēnu bariņš arī nebija no tiem uzcītīgākajiem – stundās gandrīz neko neklausījās, tikai kaut ko pa brīdim ieskricelēja kladē, lai būtu attaisnojums.
(turpmākais teksts 1. personā, tjipa stāsta viens no tā bariņa)
Vienam no maniem draugiem pēc kādas ķīmijas ienāca prātā doma šo to no uzzinātā pārbaudīt praksē – tīrās intereses pēc. Es neviļus atcerējos par oksidēšanos – vielu reakcijas ar skābekli, vienvārdsakot – degšana. Nopirkām Latgalītē pamatīgu sēra kluci, gribējām iegūt sēra oksīdu SO2 – nezinu kāpēc, bet gribējām.
Aizgājām uz kāda dzīvokļu rajona iekšpagalmu un sākām darboties. Viens no mums pieteicās pielaist sēram uguni. Ķīmijas stundās nebijām dzirdējuši, ka šī reakcija tādos apjomos notiek ar sprādzienu. Mēs gaidījām mierīgu sēra oksidāciju. Kad atskanēja sprādziens, mēs visi bijām pārsteigti, bet visvairāk droši vien Reinis, kuram tika norauta puse sejas. Zinātnes vārdā katram jānes savs upuris.
Lai diena nebūtu veltīgi izniekota, nolēmām likt lietā arī mūsu turpat Latgalītē nopirkto kasti ar magnija skaidiņām. Atvērām to, bet, ņemot vērā neseno atgadījumu, nolēmām būt piesardzīgi. Nolikām kasti piecu metru attālumā un metām tajā ar sērkociņiem vai kādiem citiem aizdedzinātiem priekšmetiem. Tomēr labu laiku neviens nespēja trāpīt. Andrim beidzot tas apnika un viņš devās klāt kastei lai aizdedzinātu to no tuvuma. Diemžēl man tieši tajā mirklī beidzot iznāca iemest aizdedzinātu beigtu peli kastītē. Arī magnijs straujāk, nekā mēs bijām gaidījuši, uzsprāga, noraudams Andrim kreiso roku un abas kājas līdz ceļiem. Tā kā Jānim vienīgajam nepietika saulesbriļļu, viņš magnija spožās, zilās gaismas dēļ palika akls.
Nolēmām, ka šodienai pietiks un devāmies mājup. Andri un Reini atstājām turpat guļam, bet, kamēr mēs vēl runājām, Jānis, vadoties pēc balsīm, spēja turēt mums līdz. Kad apnika runāt un mēs apklusām, par Jāni atcerējāmies tikai tad, kad atskanēja kaucošu riepu troksnis un tuvāk stāvošie cilvēki tika apslacīti asinīm. Žēl Jāņa, vispār lāga zellis bija.
Nonācis mājās, nolēmu praksē izmēģināt sāļu elektrolīzi – tjipa ieliek sāls šķīdumā divus metāla stienīšus un laiž cauri strāvu, lai atdalītu jonus. Ātrumā no virtuves piederumiem uzkonstruēju šādu ierīci, paņēmu Latgalītē nopirkto CuCl2 burciņu un mazliet izšķīdināju. Nu bija pienācis laiks eksperimentam. Tā kā man nebija bateriju, nolēmu pieslēgt kontaktam virtuves rozetē.
Mēnesi nogulēju slimnīcā, tikai vakar izlaida. Tagad būs man mācība nebāzt daiktu ūdenī, kuram cauri tiek laista 220 V strāva. Par draugiem visu šo laiku uzzināju no avīzēm un TV. Viņi joprojām nodarbojās ar novērojumu veikšanu.
Nākamajā dienā atkal sapulcējāmies. Nolēmām baložiem iebarot nātriju. Na reaģēs ar sālsskābi (HCl) baloža kuņģi, un izdalīsies ūdeņradis H2, kas piepūtīs viņus un viņi uzsprāgs. Sabāzām Na maizē un izmētājām baložiem. Šie to ļoti ātri apēda, laikam garšoja, tikai efekta nekāda. Varbūt kļuva mazliet tramīgāki, bet ne to mēs bijām cerējuši sagaidīt. Sabāzām lielākas devas maizē un vēlreiz izmētājām, lai ēd un sprāgst. Arī šo porciju putni naski aprija, un tagad jau kļuva tādi agresīvi. Negaidīti visi kā sarunātā uzbrukumā metās mums virsū, lai noknābātu līdz nāvei. Man paveicās, un es aizmuku, bet Oļģertam izknāba labo aci un, kamēr viņš sāpēs vārtījās pa zemi, apēda labās rokas trīs pirkstus. Tad viņam viss tāpāt jau bija vienalga. Kārlis vairs nekad nespēs radīt pats savus bērnus – putns bija trāpīgs.
Nesapratu, kāpēc nātrijs nebija iedarbojies, un nolēmu izmēģināts pats uz sevi. Paņēmu Na gabaliņu un ieliku mutē. Diemžēl biju aizmirsis, ka Na ļoti aktīvi reaģē ar ūdeni, šajā gadījumā manām siekalām...
Atkal mēnesi nogulēju slimnīcā. Nu jau veselu gadu spēju izdvest tikai dažas neartikulētas skaņas, bet ārsti dod cerību, ka pēc kādiem trim mēnešiem sākšu izrunāt patskaņus.
No mirušā Moralpain krājumiem.
Šis man ieskrēja galvā, mācoties ķīmijas kontroldarbam...
Viņi visi mācījās 9.klasē. Šis bija tikai otrais gads, kurā viņi mācījās ķīmiju. Šis zēnu bariņš arī nebija no tiem uzcītīgākajiem – stundās gandrīz neko neklausījās, tikai kaut ko pa brīdim ieskricelēja kladē, lai būtu attaisnojums.
(turpmākais teksts 1. personā, tjipa stāsta viens no tā bariņa)
Vienam no maniem draugiem pēc kādas ķīmijas ienāca prātā doma šo to no uzzinātā pārbaudīt praksē – tīrās intereses pēc. Es neviļus atcerējos par oksidēšanos – vielu reakcijas ar skābekli, vienvārdsakot – degšana. Nopirkām Latgalītē pamatīgu sēra kluci, gribējām iegūt sēra oksīdu SO2 – nezinu kāpēc, bet gribējām.
Aizgājām uz kāda dzīvokļu rajona iekšpagalmu un sākām darboties. Viens no mums pieteicās pielaist sēram uguni. Ķīmijas stundās nebijām dzirdējuši, ka šī reakcija tādos apjomos notiek ar sprādzienu. Mēs gaidījām mierīgu sēra oksidāciju. Kad atskanēja sprādziens, mēs visi bijām pārsteigti, bet visvairāk droši vien Reinis, kuram tika norauta puse sejas. Zinātnes vārdā katram jānes savs upuris.
Lai diena nebūtu veltīgi izniekota, nolēmām likt lietā arī mūsu turpat Latgalītē nopirkto kasti ar magnija skaidiņām. Atvērām to, bet, ņemot vērā neseno atgadījumu, nolēmām būt piesardzīgi. Nolikām kasti piecu metru attālumā un metām tajā ar sērkociņiem vai kādiem citiem aizdedzinātiem priekšmetiem. Tomēr labu laiku neviens nespēja trāpīt. Andrim beidzot tas apnika un viņš devās klāt kastei lai aizdedzinātu to no tuvuma. Diemžēl man tieši tajā mirklī beidzot iznāca iemest aizdedzinātu beigtu peli kastītē. Arī magnijs straujāk, nekā mēs bijām gaidījuši, uzsprāga, noraudams Andrim kreiso roku un abas kājas līdz ceļiem. Tā kā Jānim vienīgajam nepietika saulesbriļļu, viņš magnija spožās, zilās gaismas dēļ palika akls.
Nolēmām, ka šodienai pietiks un devāmies mājup. Andri un Reini atstājām turpat guļam, bet, kamēr mēs vēl runājām, Jānis, vadoties pēc balsīm, spēja turēt mums līdz. Kad apnika runāt un mēs apklusām, par Jāni atcerējāmies tikai tad, kad atskanēja kaucošu riepu troksnis un tuvāk stāvošie cilvēki tika apslacīti asinīm. Žēl Jāņa, vispār lāga zellis bija.
Nonācis mājās, nolēmu praksē izmēģināt sāļu elektrolīzi – tjipa ieliek sāls šķīdumā divus metāla stienīšus un laiž cauri strāvu, lai atdalītu jonus. Ātrumā no virtuves piederumiem uzkonstruēju šādu ierīci, paņēmu Latgalītē nopirkto CuCl2 burciņu un mazliet izšķīdināju. Nu bija pienācis laiks eksperimentam. Tā kā man nebija bateriju, nolēmu pieslēgt kontaktam virtuves rozetē.
Mēnesi nogulēju slimnīcā, tikai vakar izlaida. Tagad būs man mācība nebāzt daiktu ūdenī, kuram cauri tiek laista 220 V strāva. Par draugiem visu šo laiku uzzināju no avīzēm un TV. Viņi joprojām nodarbojās ar novērojumu veikšanu.
Nākamajā dienā atkal sapulcējāmies. Nolēmām baložiem iebarot nātriju. Na reaģēs ar sālsskābi (HCl) baloža kuņģi, un izdalīsies ūdeņradis H2, kas piepūtīs viņus un viņi uzsprāgs. Sabāzām Na maizē un izmētājām baložiem. Šie to ļoti ātri apēda, laikam garšoja, tikai efekta nekāda. Varbūt kļuva mazliet tramīgāki, bet ne to mēs bijām cerējuši sagaidīt. Sabāzām lielākas devas maizē un vēlreiz izmētājām, lai ēd un sprāgst. Arī šo porciju putni naski aprija, un tagad jau kļuva tādi agresīvi. Negaidīti visi kā sarunātā uzbrukumā metās mums virsū, lai noknābātu līdz nāvei. Man paveicās, un es aizmuku, bet Oļģertam izknāba labo aci un, kamēr viņš sāpēs vārtījās pa zemi, apēda labās rokas trīs pirkstus. Tad viņam viss tāpāt jau bija vienalga. Kārlis vairs nekad nespēs radīt pats savus bērnus – putns bija trāpīgs.
Nesapratu, kāpēc nātrijs nebija iedarbojies, un nolēmu izmēģināts pats uz sevi. Paņēmu Na gabaliņu un ieliku mutē. Diemžēl biju aizmirsis, ka Na ļoti aktīvi reaģē ar ūdeni, šajā gadījumā manām siekalām...
Atkal mēnesi nogulēju slimnīcā. Nu jau veselu gadu spēju izdvest tikai dažas neartikulētas skaņas, bet ārsti dod cerību, ka pēc kādiem trim mēnešiem sākšu izrunāt patskaņus.
No mirušā Moralpain krājumiem.
Komentāri sakārtoti pēc to ievadīšanas datuma
0
uzrakstīts jau dramatiski, bet ja tā padomā.. 'razkladuška' jau pa vasaru alumīnija skaidiņās aizgāja:) visādas lietas jau varēja notikt.
0
akdies, akdies ku' laps! :))))
bļin, moralpeina arhīvi ir riktīga zelta bedre!
bļin, moralpeina arhīvi ir riktīga zelta bedre!
+2
Šis nu tok nav no labākajiem, kas bi atrodams MP...
0
tur jau dažādām gaumēm! ;)
0
Ķipa izskatīju kas tur bi,kas ne,bet liekas ka daudzmaz viss,izņemot dienas jautājumus.
0
Jirži Izpražeņecs-Speismens
-Džef, es tā vēlos, lai tu paliktu šeit pie manis.
-Piedod, Džein, bet planētai CX 7864 es esmu daudz vairāk vajadzīgs. Es esmu karavīrs. Īsts karavīrs dara to, kas viņam jādara! Ja nepieciešams, tad karavīram jāatdod sava dzīvība par to, lai tu un mazais Rikijs šeit varētu dzīvot drošībā - teica Džefs, lūkojoties zvaigžņotajā karogā, kas plīvoja mastā.
- Ak, Džef! - Džeina notrausa asaru un piespieda Rikiju ciešāk. Džefs pievienojās pārējiem karavīriem un devās portālā, kas teleportēja viņus uz planētu CX 7864...
Valdis aizvēra grāmatu un paberzēja savas apsārtušās acis. Nolicis grāmatu uz apputējušas vecu "Sensāciju" kaudzītes, Valdis izvilka no kabatas saburzītu Post-It lapiņu, uz kuras bija ar zīmuli uzrakstīts mobilais telefons. No rīta vazājoties pa DOSKA.LV viņš bija uzdūries kādam sludinājumam, kurā bija teikts, ka zinātnieku grupa realizē cilvēku vēlmi ceļot telpā un laikā, kā arī uzrādīts jau minētais tālrunis.
Valdis par šādām lietām interesējās jau sen, pat pirms bija iznākusi filma "Stargate", kuras virsraksts rotāja apdilušo T-kreklu Valda mugurā. Visas sienas Valda istabā bija nokarinātas ar dažādiem izgriezumiem no "Sensācijām", izdrukām no interneta, paviršām, ar zīmuli zīmētām skicēm un dažiem filmu posteriem. Visiem šiem haotiski sakarinātajiem papīra gabaliem bija vienojošs motīvs - laika mašīnas, ceļojumi telpā, portāli, zvaigžņu vārti un viss kas ar to saistīts.
Uz galda mētājās vairākas videokasetes, daļa vāciņos daļa izņemta no vāciņiem. "Atpakaļ nākotnē", "Muša", "Laika mašīna", "STARGATE", vēstīja uzraksti.
***
-Aļļo!- atbildēja samiegojusies balss telefona austiņā. Šim "aļļo" bija tāda jautājoša noskaņa, ka
Valdis uzreiz nolēma atbildēt uz diviem jautājumiem, pie tam atbildēja viņš tā it tiktu uzdoti šādi jautājumi - "Ti kto, bļeģ? Kakova hera tjebe nado?"
-Ja pročital v doske, čto vi .... eto ... orgaņizujeķe... eķi puķešestvija v prostranstve i vremeņi - Lauzītā valodā Valdis stomijās.
-Ā, jā, ceļojumi - pēc neilgas pauzītes nomurmināja balss - Nu jā ir mums ceļojumi laikā un telpā. Pieci lati maksā. jāmaksā uz priekšu.
Valdis sarosījās. Latviešu valodas izdzirdēšana viņu uzmundrināja. Viņš dega nepecietībā.
- A kad varētu?... es gribētu - Valdis burzīja savā sasvīdušajā plaukstā Post-It lapiņu ar telefona numuru.
-...hmm..ē... nez - runātājs vilcinājās - es varu tikai pēc pusstundas.
-Jau. pēc pusstundas!? - Valdis bija pārsteigts. Sirds sitās kā negudra.
-ēe... nu..pēc stundas labāk.
-Labi, bet kur man jāierodas?
Balss no telefona lēnām nodiktēja adresi kaut kur Purvciema lielajos dzīvojamos masīvos.
***
Valdis ar lapiņu rokās ilgi klaiņoja starp deviņstāvu namiem, līdz beidzot atradi īsto māju, kurai ar brūnu krāsu bija uzvilkts uz viena no sāniem liels mājas numurs. Kāpņu telpai, kurā atradās norādītā adrese, bija izgāztas ārdurvis. Tās bija novietotas blakus tukšajai durvju ailei. Ieejot kāpņu telpā, nāsīs iecirtās pamatīgs, dzīvniecisks urīna smārds.
Lifts nedarbojās, tā priekšā bija stieplē iekārta metāla plāksnīte ar uzrakstu "ļift ņerabotajet".
Valdis devās augšā pa kāpnēm. Līdz nonāca līdz īstajam dzīvoklim. Valdis nospieda sakusušu zvana pogu, atskanēja vienkāršs elektriskais zvans.
Durvis atvēra izspūris, neskuvies džeks, kuram mugurā bija parasta maika bez rociņām, kājās kokvilnas treniņbikses un pēdas ieautas gumijas jēzenēs.
- Vai šeit var ceļot laikā? - jautāja Valdis, pamazām apjaušot, ka laikam tomēr būs piezvanījis pie nepareizajām durvīm.
Tomēr Valdim par milzīgu atvieglojumu vīrietis pamāja, kaut ko pie sevis nomurmulēja un aicināja viņu ienākt.
Ejot cauri koridoram, Valdis mēģināja izprašņāt par ceļojumu.
- Klau, a tas ir ta ka portāls?.. Es daudz esmu lasījis... tur.. kā tas izskatās?
Vīrietis apstājās, pagriezās un paskatījās uz Valdi ar neko neizsakošu skatienu. Tad nokremšļojās un pajautāja - Naudu paņēmi, ja? Pieci lati. Jāsamaksā vispirms.
Valdis pamāja.
Vīriets pagriezās un kaut ko nomurmināja. īsti sadzirdēt neizdevās, bet laikam viņš apstiprināja Valda priekšnojautu, ka tas ir portāls.
Valdis tika ievests pašā tālākajā istabā. Citās dzīvokļa istabās nebija mēbeļu. Tapetes bija daļēji noplēstas no sienām. Istabā, kurā ieveda Valdi, pie neliela ar tukšām tējas glāzēm nokrauta žurnālgaldiņa sēdēja kāds plikpaurains vīrietis ādas jakā.
- A kur ir portāls? - Valdis jautāja pēc tam, kad bija pavēries visapkārt.
Vīrietis, kas bija Valdi ievedis dzīvoklī pēc neilgas minstināšanās norādīja uz sienu, kur šķiet kādreiz bija stāvējis skapis, jo tapetes šajā vietā bija tumšākas un košākas nekā visur citur.
Plikpauris piebīdīja pie sienas krēslu un norādījas, lai Valdis apsēžas ar seju pret sienu.
-Ja Koļan a on vot Aldis, jesļi čto- runāja plikpauris - tak ti hočeš prokaķitsa?
Valdis pamāja.
Koļa pamāja Aldim. Izspūrušais Aldis braucīja savu zilgano, rugājiem apaugušo zodu līdz beidzot sadūšojās un paprasīja no Valda naudu. Valdis samaksāja. Tad Koļans pajautāja vai Valdim nav asu priekšmetu, jo, lūk, viņš ir noraizējies par to, lai ceļojuma laikā Valdis nesavainojas. it kā nav bīstami, bet visādi gadās.
Valdis pilnā nopietnībā māja ar galvu. Tad arī Valdis nenoturējās neuzdevis vairākus jautājumus. Samaksājis viņš jau jutās drošāk un uzskatīja, ka tagad varētu vēl šo to noskaidrot.
- A tas ir vienvirziena portāls vai divvirzienu?
- Pa ka što v odnom napravļeņije- atbildēja Koļans apvaldot smieklus.
-Mēs pie tā vēl strādājam- teica Aldis.
-A kur es nonākšu? Vai tas būs tepat uz zemes? - Nerimās Valdis.
-Nū, tepat netālu - pilnā nopietnībā novilka Aldis.
-Za pjaķ lat v mars popasķ zahoķel - irgojās Koļans skatoties uz Aldi. Aldis neuzkrītoši pavīpsnāja.
-A kā tas strādā? - visbeidzot Valdis uzdeva pašu drosmīgāko jautājumu.
-Na benziņe! - teica Koļans un sāka rēkt.
Valdis nedaudz vīlies nedroši palūkojās uz Aldi.
Aldis Valdi nomierināja - Koļans joko. Portāla darbības principi ir noslēpums. Saproti, mēs nedrīkstam pieļaut, ka par portāla uzbūvi var uzzināt kāds, kas to varētu izmantot nekrietniem mērķiem.
Valdis nu bija pilnībā drošs un teica, ka ir gatavs. Aldis lika pagriezties pret sienu un koncentrēties uz vienu konkrētu punktu.
Kādu laiku nekas nenotika. Tad Valdis sajuta tādu kā grūdienu pakausī un viņš kā palēninātā filmā tuvojās sienai. Ieskatoties likās, ka tapešu raksts ir sācis atdzīvoties un kustēties. Tālumā skanēja klusas balsis.
"On išo ņevirubilsa, jebaņi išo raz!"
****
Valdis pamodās dzirdot putnu balsis un vēja šalkoņu. Viņa nāsis sajuta patīkamu skuju un sūnu smaržu. Ar pūlēm mēģinādams saprast, kur atrodas, Valdis pietrausās kājās. Viņam bija grūti nostāvēt, viņš grīļojās tā it kā būtu piedzēries. Galva arī sāpēja un dūca.
Pāris metrus atstatu viņš ieraudzīja savu maciņu atvērtu mētājamies sūnās. Jakas arī mugurā nebija. Tad viņš attapās, ka jakas kabatā palicis arī mobilais.
Valdis atradās mežā. Ieklausījies un pavēries visapkārt viņš nolēma doties tajā virzienā, kurā viņam likās dzirdama vilcienu dunoņa. Pēc pusstundas Valdis sasniedza sliedes un vēl pēc desmit minūtēm, ejot gar sliedēm, Valdis sasniedza staciju. Uzraksts vēstīja - BABĪTE.
****
Aldis ar T-Market lielo plastmasas maisiņu rokās skrēja zemē pa kāpnēm. Lifts vēl joprojām nebija salabots. Otrajā stāvā viņa sirds pamira. Pa kāpnēm pretī augšup kāpa tas tips, kuru viņš nesen ar Koļanu bija vedis cauri portālam un blakus vēl viens.
-Sveiks, Aldi! - teica Valdis - Mēs tieši pie tevis.
Aldim sirds sitās kā pneimatiskais āmurs. Ne skaņa nenāca pār viņa lūpām.
-Tas ir Pēteris. Viņš arī grib iziet cauri portālam. Un vispār es arī vēlreiz gribētu.
Alda sirds pārstāja sisties un viņu pārņēma viegla lidojuma sajūta.
- A nauda jums ir līdzi?
- Jā ir!
- Labi, nāciet līdzi! - Aldis veda viņus abus augšā.- Zini. projekts ir pavisam slepens. Vispār pēc idejas tev nevienam nevajag par to stāstīt.
-Ar Pēteri viss ir kārtībā. Viņš ir savējais - Valdis sazvērnieciski piemiedza Aldim ar aci - Ā un starp citu, man pazuda jaka. tā nepalika kaut kur pie jums, vai ... es nezinu..
-Jaka? ..hmm... nē, šķiet neesmu manījis - Aldis saņēma ciešāk t-Market maisiņu - teleportējoties tā gadās. Citreiz kāda kurpe pazūd.Citreiz vēl nezin kas.
Valdis pamāja. Visa trijotne klusējot turpināja kāpt augšā.
...
-Džef, es tā vēlos, lai tu paliktu šeit pie manis.
-Piedod, Džein, bet planētai CX 7864 es esmu daudz vairāk vajadzīgs. Es esmu karavīrs. Īsts karavīrs dara to, kas viņam jādara! Ja nepieciešams, tad karavīram jāatdod sava dzīvība par to, lai tu un mazais Rikijs šeit varētu dzīvot drošībā - teica Džefs, lūkojoties zvaigžņotajā karogā, kas plīvoja mastā.
- Ak, Džef! - Džeina notrausa asaru un piespieda Rikiju ciešāk. Džefs pievienojās pārējiem karavīriem un devās portālā, kas teleportēja viņus uz planētu CX 7864...
Valdis aizvēra grāmatu un paberzēja savas apsārtušās acis. Nolicis grāmatu uz apputējušas vecu "Sensāciju" kaudzītes, Valdis izvilka no kabatas saburzītu Post-It lapiņu, uz kuras bija ar zīmuli uzrakstīts mobilais telefons. No rīta vazājoties pa DOSKA.LV viņš bija uzdūries kādam sludinājumam, kurā bija teikts, ka zinātnieku grupa realizē cilvēku vēlmi ceļot telpā un laikā, kā arī uzrādīts jau minētais tālrunis.
Valdis par šādām lietām interesējās jau sen, pat pirms bija iznākusi filma "Stargate", kuras virsraksts rotāja apdilušo T-kreklu Valda mugurā. Visas sienas Valda istabā bija nokarinātas ar dažādiem izgriezumiem no "Sensācijām", izdrukām no interneta, paviršām, ar zīmuli zīmētām skicēm un dažiem filmu posteriem. Visiem šiem haotiski sakarinātajiem papīra gabaliem bija vienojošs motīvs - laika mašīnas, ceļojumi telpā, portāli, zvaigžņu vārti un viss kas ar to saistīts.
Uz galda mētājās vairākas videokasetes, daļa vāciņos daļa izņemta no vāciņiem. "Atpakaļ nākotnē", "Muša", "Laika mašīna", "STARGATE", vēstīja uzraksti.
***
-Aļļo!- atbildēja samiegojusies balss telefona austiņā. Šim "aļļo" bija tāda jautājoša noskaņa, ka
Valdis uzreiz nolēma atbildēt uz diviem jautājumiem, pie tam atbildēja viņš tā it tiktu uzdoti šādi jautājumi - "Ti kto, bļeģ? Kakova hera tjebe nado?"
-Ja pročital v doske, čto vi .... eto ... orgaņizujeķe... eķi puķešestvija v prostranstve i vremeņi - Lauzītā valodā Valdis stomijās.
-Ā, jā, ceļojumi - pēc neilgas pauzītes nomurmināja balss - Nu jā ir mums ceļojumi laikā un telpā. Pieci lati maksā. jāmaksā uz priekšu.
Valdis sarosījās. Latviešu valodas izdzirdēšana viņu uzmundrināja. Viņš dega nepecietībā.
- A kad varētu?... es gribētu - Valdis burzīja savā sasvīdušajā plaukstā Post-It lapiņu ar telefona numuru.
-...hmm..ē... nez - runātājs vilcinājās - es varu tikai pēc pusstundas.
-Jau. pēc pusstundas!? - Valdis bija pārsteigts. Sirds sitās kā negudra.
-ēe... nu..pēc stundas labāk.
-Labi, bet kur man jāierodas?
Balss no telefona lēnām nodiktēja adresi kaut kur Purvciema lielajos dzīvojamos masīvos.
***
Valdis ar lapiņu rokās ilgi klaiņoja starp deviņstāvu namiem, līdz beidzot atradi īsto māju, kurai ar brūnu krāsu bija uzvilkts uz viena no sāniem liels mājas numurs. Kāpņu telpai, kurā atradās norādītā adrese, bija izgāztas ārdurvis. Tās bija novietotas blakus tukšajai durvju ailei. Ieejot kāpņu telpā, nāsīs iecirtās pamatīgs, dzīvniecisks urīna smārds.
Lifts nedarbojās, tā priekšā bija stieplē iekārta metāla plāksnīte ar uzrakstu "ļift ņerabotajet".
Valdis devās augšā pa kāpnēm. Līdz nonāca līdz īstajam dzīvoklim. Valdis nospieda sakusušu zvana pogu, atskanēja vienkāršs elektriskais zvans.
Durvis atvēra izspūris, neskuvies džeks, kuram mugurā bija parasta maika bez rociņām, kājās kokvilnas treniņbikses un pēdas ieautas gumijas jēzenēs.
- Vai šeit var ceļot laikā? - jautāja Valdis, pamazām apjaušot, ka laikam tomēr būs piezvanījis pie nepareizajām durvīm.
Tomēr Valdim par milzīgu atvieglojumu vīrietis pamāja, kaut ko pie sevis nomurmulēja un aicināja viņu ienākt.
Ejot cauri koridoram, Valdis mēģināja izprašņāt par ceļojumu.
- Klau, a tas ir ta ka portāls?.. Es daudz esmu lasījis... tur.. kā tas izskatās?
Vīrietis apstājās, pagriezās un paskatījās uz Valdi ar neko neizsakošu skatienu. Tad nokremšļojās un pajautāja - Naudu paņēmi, ja? Pieci lati. Jāsamaksā vispirms.
Valdis pamāja.
Vīriets pagriezās un kaut ko nomurmināja. īsti sadzirdēt neizdevās, bet laikam viņš apstiprināja Valda priekšnojautu, ka tas ir portāls.
Valdis tika ievests pašā tālākajā istabā. Citās dzīvokļa istabās nebija mēbeļu. Tapetes bija daļēji noplēstas no sienām. Istabā, kurā ieveda Valdi, pie neliela ar tukšām tējas glāzēm nokrauta žurnālgaldiņa sēdēja kāds plikpaurains vīrietis ādas jakā.
- A kur ir portāls? - Valdis jautāja pēc tam, kad bija pavēries visapkārt.
Vīrietis, kas bija Valdi ievedis dzīvoklī pēc neilgas minstināšanās norādīja uz sienu, kur šķiet kādreiz bija stāvējis skapis, jo tapetes šajā vietā bija tumšākas un košākas nekā visur citur.
Plikpauris piebīdīja pie sienas krēslu un norādījas, lai Valdis apsēžas ar seju pret sienu.
-Ja Koļan a on vot Aldis, jesļi čto- runāja plikpauris - tak ti hočeš prokaķitsa?
Valdis pamāja.
Koļa pamāja Aldim. Izspūrušais Aldis braucīja savu zilgano, rugājiem apaugušo zodu līdz beidzot sadūšojās un paprasīja no Valda naudu. Valdis samaksāja. Tad Koļans pajautāja vai Valdim nav asu priekšmetu, jo, lūk, viņš ir noraizējies par to, lai ceļojuma laikā Valdis nesavainojas. it kā nav bīstami, bet visādi gadās.
Valdis pilnā nopietnībā māja ar galvu. Tad arī Valdis nenoturējās neuzdevis vairākus jautājumus. Samaksājis viņš jau jutās drošāk un uzskatīja, ka tagad varētu vēl šo to noskaidrot.
- A tas ir vienvirziena portāls vai divvirzienu?
- Pa ka što v odnom napravļeņije- atbildēja Koļans apvaldot smieklus.
-Mēs pie tā vēl strādājam- teica Aldis.
-A kur es nonākšu? Vai tas būs tepat uz zemes? - Nerimās Valdis.
-Nū, tepat netālu - pilnā nopietnībā novilka Aldis.
-Za pjaķ lat v mars popasķ zahoķel - irgojās Koļans skatoties uz Aldi. Aldis neuzkrītoši pavīpsnāja.
-A kā tas strādā? - visbeidzot Valdis uzdeva pašu drosmīgāko jautājumu.
-Na benziņe! - teica Koļans un sāka rēkt.
Valdis nedaudz vīlies nedroši palūkojās uz Aldi.
Aldis Valdi nomierināja - Koļans joko. Portāla darbības principi ir noslēpums. Saproti, mēs nedrīkstam pieļaut, ka par portāla uzbūvi var uzzināt kāds, kas to varētu izmantot nekrietniem mērķiem.
Valdis nu bija pilnībā drošs un teica, ka ir gatavs. Aldis lika pagriezties pret sienu un koncentrēties uz vienu konkrētu punktu.
Kādu laiku nekas nenotika. Tad Valdis sajuta tādu kā grūdienu pakausī un viņš kā palēninātā filmā tuvojās sienai. Ieskatoties likās, ka tapešu raksts ir sācis atdzīvoties un kustēties. Tālumā skanēja klusas balsis.
"On išo ņevirubilsa, jebaņi išo raz!"
****
Valdis pamodās dzirdot putnu balsis un vēja šalkoņu. Viņa nāsis sajuta patīkamu skuju un sūnu smaržu. Ar pūlēm mēģinādams saprast, kur atrodas, Valdis pietrausās kājās. Viņam bija grūti nostāvēt, viņš grīļojās tā it kā būtu piedzēries. Galva arī sāpēja un dūca.
Pāris metrus atstatu viņš ieraudzīja savu maciņu atvērtu mētājamies sūnās. Jakas arī mugurā nebija. Tad viņš attapās, ka jakas kabatā palicis arī mobilais.
Valdis atradās mežā. Ieklausījies un pavēries visapkārt viņš nolēma doties tajā virzienā, kurā viņam likās dzirdama vilcienu dunoņa. Pēc pusstundas Valdis sasniedza sliedes un vēl pēc desmit minūtēm, ejot gar sliedēm, Valdis sasniedza staciju. Uzraksts vēstīja - BABĪTE.
****
Aldis ar T-Market lielo plastmasas maisiņu rokās skrēja zemē pa kāpnēm. Lifts vēl joprojām nebija salabots. Otrajā stāvā viņa sirds pamira. Pa kāpnēm pretī augšup kāpa tas tips, kuru viņš nesen ar Koļanu bija vedis cauri portālam un blakus vēl viens.
-Sveiks, Aldi! - teica Valdis - Mēs tieši pie tevis.
Aldim sirds sitās kā pneimatiskais āmurs. Ne skaņa nenāca pār viņa lūpām.
-Tas ir Pēteris. Viņš arī grib iziet cauri portālam. Un vispār es arī vēlreiz gribētu.
Alda sirds pārstāja sisties un viņu pārņēma viegla lidojuma sajūta.
- A nauda jums ir līdzi?
- Jā ir!
- Labi, nāciet līdzi! - Aldis veda viņus abus augšā.- Zini. projekts ir pavisam slepens. Vispār pēc idejas tev nevienam nevajag par to stāstīt.
-Ar Pēteri viss ir kārtībā. Viņš ir savējais - Valdis sazvērnieciski piemiedza Aldim ar aci - Ā un starp citu, man pazuda jaka. tā nepalika kaut kur pie jums, vai ... es nezinu..
-Jaka? ..hmm... nē, šķiet neesmu manījis - Aldis saņēma ciešāk t-Market maisiņu - teleportējoties tā gadās. Citreiz kāda kurpe pazūd.Citreiz vēl nezin kas.
Valdis pamāja. Visa trijotne klusējot turpināja kāpt augšā.
...
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji tapēc ielogojies vai
reģistrējies!