Jeb sešas mūzikas tendences abu gadu sadures punktā. Pačaloju par Latvijas mūzikas tendencēm – kā reiz notikumu virpulī. Tendencēm, kas reizēm lien kā īlens no maisa, reizēm pazūd ar garo un sīko pasākumu virtenes.

Sešas lietas patreiz pamanītas...
1. Cilvēkiem nav pārgājusi vēlēšanās muzicēt. Smagas, pussmagas, pavisam vieglas mūzikas bandas (grupas) uzdarbojas. Tas notiek vienā līmenī jau ilgāku laiku. Pēdējos trīs gados esošā recesija gan pieplacinājusi lietas no finansiālās puses. Bet jaunības trakumā – tomēr impulsīvi ņemam rokās "pagales" (ģitāras) un zēvelējam. Pēc tam – jau Liktenis parādīs...

2. Jā, Liktenis parāda. Parāda: ar vienu dziesmu dažādu apstākļu sakritībā varam bez īpašas piepūles būt popularitātes priekšgalā (teiktais nekādā veidā neattiecas uz elitārajiem mūzikas stilu pārstāvjiem- takmetālistiem, pankiem, atonālā džeza veiciejiem, progroka varoņiem...). Bet- lai kādu ilgāku periodu cierētu atzinības olimpa virsējos lāņos -> tad ir smagi jāstrādā ne tikai mūzikas radīšanas jomā, bet arī ērkšķainajā un aizkadra menedžerēšanas jomā. Tam ne tuvu ne katrs mūzikas pratējs ir gatavs. Sekas redzam šodien, tāpat kā arī senākos laikos. Mūzikas bandas rodas, bet arī tikpat ātrā tempā pazūd nebūtībā. Un parīt par tādām neviens vairs neko neatceras.

3. Kaut ko arīdzan palēnam apjēdzam... Kad nu mūzikas bizness Latvijā ir ļoti šaurs. Kad klubi ar alternatīvas mūzikas padevi ir patukši. Kad nu tikai uz vienas rokas pirkstiem saskatāmiem popmūzikas māksliniekiem iespējams gadā pārdot albumus, lai finansiāli galus savilktu "pa nullēm". Visos pārējos gadījumos viss risinās pa mīnusiem. Izeja – ir pašu eksports uz ārzemēm. Mūzika tomēr ir ražošana, lai arī kā mēs caur skaņu mākslu vēlētos sprēgāt garīgajās un netveramajās sfērās.

4. Ir viena lieta- ko mēs nekādīgi negribam saprast. Jeb to uzspēlēto anglomāniju. Dziesmas angliski, pašu bandas nosaukums angliski. Tamdēļ, ka "tā tam jābūt, un TUR tā ir...". Nez kurš Sātans uzrakstījis "ka tā tieši jābūt". Nav- devis mums neviens šādu rīkojumu. Mēs paši izvēlamies būt pār-angliskojušies. "Ārzemēs neviens nesapratīs"? Kam vajadzēs, tas sapratīs arī bez šiem "the" uzspēlējumiem. Ārzmēs mūs negaida- aiz pavisam cita iemesla. Lielajos mūzikas tirgos bez protekcijas iekšā netiekam. Bez blatiem- saprotamajā valodā runājot. Tamdēļ- turpinam (ar nelieliem izņēmumiem) vārīties savā sulā. Šajā gadījumā: pavisam pelnīti. Gribam būt angliskoti provinciāli. Šā tendence ir daudzu gadu garumā, un arī 2012. Jaungada rītā nekas nemainās.

5. Arī pieradums – zinām: daudzas dziesmas 2012. gadā parādīsies. Turpināsies TV t.s. mūzikas šovi. Pa retam 2-3-6 prominentu iebraucēju koncerti. Būs albuma atvēršanas. Būs preses konferences. Būs vasarās daži vietējie festivāli. Viss būs... apmēram 2011. gada līmenī. Līmenī, kas pieskaņots vietējai recesijai. Stagnācija- laikam tā to saucas. Bet Notikumu pieskaņas.

6. Stagnācija – arī skatītāju pusē. Mūsu mūzikas patērētāji... īpaši nemainīsies. Uz koncertiem savu miesu stutēs lēni, rezervēti. Maksimumā vien pirms paša aizskara aizvēršanas brīža. Ja arī ar savu ģīmi pagodināsim kāda mākslinieka uznākšanas, tad ... neatkarīgi no šā mākslinieka mūzikas kvalitātes un veiktspējas... būs "melni un nolējoši" komentāri dažās pierastās sociālās www vietnēs. Lielākoties gan uz koncertiem neiesim, pa mājās pie sava vientuļā datora sūksim bezmaksas notis caur torentiem (un apzākāsim tos, kas vēl cieņā tur autortiesību lietas). Un visi dzersim alu, pirmdienas rītos paģirainām galvām vilksimies uz nemīlēto darbu. Mūzika pēc tam.

2012. gads- ir stagnācijas turpinājums. Pārmaiņas nav gaidāmas. Bet varbūt kļūdos?