Man mīļākie bija trīs suņu brāļi - Džeris, Džoris un Džaris. Viņi visi bija lieliski futbolisti, īpaši Džaris. Un vēl viņiem bija rokgrupa "Supersuņi", kur klāt piespēlēja viņu māsa, kuce, kurai es vārdu neatceros. Un vēl arī trusis Trusiks.

peni

Man arī bija liels lācis, tikai brūns. Kad viņu gāza gar zemi, viņs rūca. Es nolēmu izpētīt kas par rūcēju slēpjas lāča vēderā un veicu nelielu sekciju. Pēc tam lācis vairs nerūca un vecāki mantiņas man vairs nepirka.

shuupulzirdzins ar kuru biju iemanijies arii paarvietoties uz prieksu.bia arii laacis.bet vispaar viswauiaraak man patika viasaadi smalki mehaanismi taadi kaa skjiltawas .utt nekad nepatika ar mashiinaam speeleeties bet ja bia taadas sarezgiitas tad araa jaukt gan bia prieks:)

Bļa, man arī bija viens brūns lācis. Padomju laikā tikai divas versijas bija-veca sūdmelnais un svaiga sūbrūnais. Tā nu es ar viņu spēlējos bet bļins, to caurumu šuvuma vietās dirsā es toč neuztaisīju. Stulbums... neko neatceros no tā vakara bet... bet tā bija :D

patikas, jaukt lauka vecus aparatus. radzinjus telefonus, bet salikt pec tam kopa gan nepatika :D

oj jaa hehe, taisijaam ar vienu kadru noklausiishanaas ieriici lai dzirdeetu ko brachka tur blakus izstabaa ar taam baabaam dara... divas telefona klausules un garsh vads hehe

es vienreiz no veciem mopedu motoriem grbeju uztaisit masinu, bet nesanaca :D

man laikam bij tas svaig sūdbrūnais lācis.. liekas ka katram pa laacim i bijis ..

njaa manam laacim siikais braalis uztaisija smadzenju operaaciju, man bija taada kaudze rotaljlietu, ka es biezhi nodarbojos ar vinju izkraameeshanu no kastes un tad jau pienaaca laiks guleet un vajadzeeja kraameet visu atpakalj

no praktiskajaam rotaljlietaam man bija klavieres un shujmashiina - nez man vaidzeeja par shuveeju vai muzikanti izaugt?

es patiesiibaa ar rotaljlietaam nespeeleejos - nu nepatika man savaa nodabaa palikt - taapeec es labpraat gaaju uz beernudaarzu, tracinaaju mammu un vasaraa regulaari dauziijos pa pagalmu

a es no skjuuniitim domaatajiem deeljiem sanagloju karuseli. tikai vinsh negriezaas. un man bija zaagis ar oranzu rokturi, ar to es apstraadaaju deeljus, lai tie buutu pareizaa garumaa. eeveles nebija, tas mani ljoti apbeedinaaja.

velosipēds, jē - neko mīļāku par šo neatceros, izņemot grāmatas par indijāņiem, tikai reiz pa divām vasarām man 3 gabalus nozaga (sliktie puikas), tāpēc vecāki man vairs jaunu nepirka un nācās agri kļūt pieaugušam

Man bija ātrās palīdzības mašīna.

Ja es būtu piedzimis par meiteni, man vispār nebūtu bijis, ar ko spēlēties...

nu tas nekas, ka būtu meitene, rakstītu recenzijas popmūzikai, kas vainas?:D

eh, ja jau par lāču tēmu, tad man arī vēl joprojām uz kumodes dzeltens lācis stāv, kuru dabūju no sava onkuļa (R.I.P), kurš man viņu manos svētkos uzdāvināja šņabī izmērcētu, jo brauca pālī pie manis, un acīmredzot dārgā dzira bija izlijusi uz mana lāča!briesmīgi!:(

ritens bija taads saliekamais. tad veel taads zaljsh tanks. patika rakties pa smilshu un grants chupaam, kraaju akmenjus...

Man bija lelle. Kļūdas pēc, bet izvērtās tīri neko, jo visi skuķi bija kā dulli uz to lelli, khem. Bet vispār, labākās rotaļlietas, kādas jebkad ir bijušas, ir vecie labie zaldātiņi. Stundām varēja viņus ganīt un kārtot, taisīt kaujas skatus. Uh!

man vēljoprojām pie vecvecākiem mētājas tāds noplucis oranžs(tagad jau bāli dzeltenīgs) mērkaķis, daudz cietis, oi kur daudz, nez cik reizes sakošļāju viņa plastmasas ģīmi un vectēvs pēc tam ar lodāmuru un plastmasas salmiņu kausēja to ģīmi kopā
un vēl viņam pār visu muguru iet briesmīga šuve, kur ik pa brīdim tika stūķēta iekšā vate, lai galva nekarājas uz pleca
nu skats viņam pašlaik ir padrausmīgs ;)

es arii kraaju akmenjus :D bet kad to kljuva paaraak daudz, tad pieveersos kam citam.. peetiju deeles un gliemežus..

Es gan nekādus akmeņus gliemežus un tārpus nesmu ne krājis ne pētijis.... krāju kinderoliņu mantiņas... bļe man bija visas lauviņas sakrātas... un man bija visādas mašīnas, kā arī krāju Burago tos modelīšus... āā un mazās mašīnītes... jopcik man pār ielai bija smilškaste.. biju krutākais visā ielā...

phe, šķiet man arī ir tāds pats mērkaķis kā Quorthon, vinam vēl tāda gara aste, ar kuras palīdzību mērkaķis pārvērtās par īstu vīrieti, un tad neviens neko nesaprata, kāpēc mazās meitenes tā dara:)

un tad man patika kakjeenus meerceet lielajaa uudensmucaa. un man bija savs zapinjsh bez motora un durviim, stundaam tur seedeeju, piipoju salminjus.

Man arī bija tāds pelēks lācis, bet viņš bija vests no amerikas, tātad ārzemnieks! Arī zils saliekamais ritenis man bija un patika kāpelēt pa kokiem!

Man bija sunis ādas jakā, sauca šo Rīgas Bandīts. Kurts džeks bija, vēl ir kkur

Man ljoti patika visaadi abinieki un raapulji, un laimiigaa kaartaa laukos pie maajas bija graavis, no kura smeela uudeni un duunjas daarza liesanai. Tajaa dziivoja taa pavairaak varzhu. Taa nu veerosanas procesaa nemanot kaa, mana sesgadiigaa persona bija iesuukta liidz paduseem duunjaas, katra kustiiba tik dziljaak biidiija...tak ar praatu un piipeesanu atklaaju pareizo pieeju...un peec kaadas pusstundas tomeer izstuumos krastaa...Labi, ka mana vecaamamma iipashi daudz netika skatiijusies jaukos kiniishus par purva briesmonjiem...tomeer iespaidu uz vinju man atstaat izdevaas, taa ja, mazie veciishi.

skaidriibai...speeleejos ar vardeem...un kurkuljiem. a kas?

nekas, manis pēc.

Laukos siena šķūnī spēlēju paslēpes...metu kūleņus ar tur...tīri laba vieta bija priekš ārdīšanās.

a man nebija laacha un ko man tagad dariit?
man par to bija superiigs kluchu komlekts un smilshu kuuku forminja maariites formaa.
veel es vaacu gliemezus-tos plakanos kas upees ,tikai mammai peec tam pa manu istabu vajadzeeja staigaat mekleejot sausaliigaas smakas avotu...

man bija sinepju sūdbrūnais lācis, tagad ir vēl dzīvs, bet baigi nodilis.