Visa pasaule pārpildīta sāpju un naivuma, uz katra stūra kāda cenzūra, greizsirdīgi skatieni un piečakarētas sirdis, tāda šī reālā pasaulīte, kuru es laikam neizprotu...
Es vēlos iziet ārā un mazliet izlikt jūtas, bet kur lai es dodos, viss pilns ar atmiņām, vienalga kādām, visur ir kāds, kas aizrāda, bet man brīžiem gribas bēgt, bet tik kur? Es bēgšu un klaiņošu, skriešu un klejošu, kā padilis zīmējums uz sienas, kura jau sen pamests, es klaiņoju, tik šoreiz mana dzīve kā liels grafīti. Visi lauzās kā milži, lai tiktu uz priekšu, bet kam tad būs rezervētā vieta beigās? Tādiem, kā es? Man ir apnicis sen bieži dzirdētais fakts: „dzīvē no tevis nesanāks nekas”, man apnicis klausīties šādas rindas, jo savu dzīvi lemju pati! Man vienalga kur attapšos rīt-vai mājās vai kādā pus sabrukušā ēkā, man vienalga kāda būs rītdiena es cenšos dzīvot šodienai! Tik bieži ņēmu talkā krītu un uz sienas uzrakstu pāris vārdus, kas sastāv no pāris burtiem, bet vārdi šie man čakarē dzīvi, kad esmu draugu pulkā drīz vien attopos viena... Ir tik daudz nesaprotamu lietu, bet lielākā ir viena- dzīve, dzīve, dzīve... Dažreiz, jau arī liekas, kas viss ir labi, tā kā tam jābūt, bet dažreiz kā uz adatām, kas tā vien prasa kam iedzelt, dažreiz gribu, kādam atklāties, bet man nav tāda daba, labāk klusēju savas sāpes... Kā pa bundžu! gadās kāds ērkšķis, gadās arī kāda zvaigzne.
Man reizi apnicis kliegt un bēgt, labāk iešu iekarošu pasauli, jāatceras līdzi paņemt, kādu mazu daļiņu manas nerātnās meitenes dzīves, to es noteikti neaizmirsīšu, jo mani neviens tāpat jau neizlabos... Es vienmēr būšu tā meitene, kuru neviens nevar savaldīt, kas dara ko pati grib, bet vienmēr palikšu tāda, kura mīl kādu, bet laikam šis muļķības tāpēc arī daru... varu teikt visiem: NEAIZLIEDZIET NEKKO, VIENALGA TAS TIKS PĀRKĀPTS, VĒSTURĒ IERAKSTA TIKAI TOS, KAS PĀRKĀPJ LIKUMUS...!
P.S.-Ja, kas tad vari man pievienoties es meklēju laimīgo zemi,
bet ja atrodi pirms manis, padod man ziņu arī....
Meitux, kas raksta pats savus likumus-Lauchix