Tā kā jaunas tēmas šeit mēdzu radīt apmēram reizi pusgadā, lūdzu, nesodiet pārāk bargi - nedaudz iekakāšu še šodien.

Jā, mīļie, acis jūs neviļ - tēmas nosaukumā rēgojas tas paats blondais kroplītis ar ģitāru, kuram vārdu devis "lielais un šausmīgais" (lasi - novazātais un smieklīgais) Marilyn Manson.
Jā, arī man kādu laiku atpakaļ likās dīvaini tas, ka šis vārds pēdējā laikā sācis kļūt itin pamanāms visai solīdos mūzikai veltītos preses izdevumos, un vienīgais iemesls, aiz kam varētu rasties vēlme ko no šā makslenieka garadarbiem nokalausīties, bij mans neapmierinātais ego, kurš prasīt prasījās par kādu paņirgāties - sak, cik gan zemu mēs esam krituši, ja iekš visādiem Classic Rock'iem un Guitar World'iem lasām par visādiem Tomiem DeLoundžiem (progresīvā roka supergrupas Blink 182 līderis) un Džoņiem Piektajiem. Lai gan, ieraugot Fender katalogā John 5 vārdā nosauktu telekasteru, pārņēma tāds kā neliels apmulsums - kā nu tā, Kurta Kobeina JagStang's izplējis līdz ar pēdējām grandža atbalsīm, bet J5 Tele nekaunīgi gozējas blakus tādu mākslinieku, kā Eric Johnson un Jeff Beck vārdos nosauktiem instrumentiem... Taču, kad padzirdēju, ka tas pats E. Džonsons figurē pēdējā J5 albuma dziesmu nosaukumos aiz vārdiņa "featuring", kur turpat samanāms arī pats maestro Satrini... Vienīgais veids, kā izdzēst pēdējās ilūzijas par mūsdienu korumpēto rokmūzikas pasauli un izzudušajām augšminēto ģitārleģendu cieņas paliekām bij šī albuma noklausīšanās.
Un - jau pēc pirmās dziesmas prsījās, lai kāds man iekniebj. Jo šitas taču ir - mīļie mani! Pirmklasīgs hipertehnisks šredings, savienots ar chicken-picking country stilā, vietām svingu un pat delta-blūzu; neticami dinamisks, megaoriģināls un un ideāli viegli, priekš virtuozu skolas, baudāms materiāls. Visa albuma garumā J5, kā tāds Muhameds Ali, lidinās kā tauriņš un dzeļ kā bite, nedodot klausītājam iziet no nokdauna. Un, ja tas jūs joprojām nomoka, - no Marilyn Manson te manāma smaciņa tikai vietām, un šīs dekadentiskās pieskaņas veco šausmu filmu saundtreku garā [J5 raksta arī mūziku filmām] drīzāk nevis sabojā baudu no albuma noklausīšanās, raisot asociācijas ar to balagānu, bet drīzāk liek pasmīnēt par to, īsto vērtību gaismā.
Jā, un kā kronis visam - vienkārši satriecošs kavers, iespējams, viens no labākajiem, ko būsit dzirdējuši, Guns N' Roses gabalam "Welcome To The Jungle".
Un, ja kāds bez manis vēl ticis mucā audzēts un pa spundi barots, tad var vēl piebilst, ka šis te brīnumbērns savulaik ir skaitījies arī Ozija, David Lee Roth u.c. visai slavenos sastāvos.
Viss.
Varbūt arī pamuļķīgi, bet esmu robiņu iecirtis; nu, vismaz, varbūt kāds WrongTale atnāks un pastāstīs par saviem iespaidiem no citiem šā mākslenieka garadarbiem.