Okupācijas deklarācija jāatceļ?

I. Apine raksta: "Latvijas krieviem tīri psiholoģisku motīvu dēļ būs ļoti grūti pieņemt Latvijas historiogrāfijas koncepciju par Latvijas okupāciju. Okupācijas fakta atzīšana viņiem vienlaicīgi nozīmē okupanta statusa piedēvēšanu sev. To spilgti parādīja krievu preses vētrainā reakcija uz trešās pēc kārtas deklarācijas pieņemšanu Saeimā par PSRS okupācijas nosodīšanu 2005. gada maijā.

Visa krievu prese (un tāda bija arī krievu iedzīvotāju uztvere) uzņēma šo dokumentu kā atriebības un naida deklarāciju, kas vērsta pret krieviem Latvijā, kam var draudēt repatriācija. Latvijas politiķi neprata pierādīt, ka dokuments neattiecas uz Latvijas iedzīvotājiem. Politiķi neprot komunicēt ar cittautiešu pārstāvjiem un neparedz viņu reakciju. 2007. gadā deklarācija tika atcelta (izcēlums mans. – I. M.), tomēr šī svarīgā politiskā attieksme paliks krievu apziņā un atmiņā."

Cik gan patiesības ir I. Apines rakstītajā? Tiešām, 1996. gada augustā Saeima pieņēma deklarāciju par Latvijas okupāciju. Tā gan nekļuva starptautiski plaši pazīstama, taču tajā Saeima apliecināja, ka Latvija vienmēr "neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni".

Pēc deviņiem gadiem – 2005. gada maijā – Saeima pieņēma vēl vienu deklarāciju – "Par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma politikas nosodījumu". Tajā nosodīts padomju režīms un Saeima aicinājusi Krieviju atzīt okupāciju un tās nodarītos zaudējumus Latvijai. Taču ne viena, ne otra deklarācija nav atcelta. Ja tas notiktu, tas būtu skandāls Latvijas politikā.

Dāvinās zinātniekiem un krievu biedrībām

Izdevuma zinātniskais redaktors vēstures zinātņu doktors L. Dribins pēc ieskatīšanās grāmatā atzina: "Jā, notikusi kļūdīšanās…" Un godīgi atzīst: kļūdu viņš neesot pamanījis. "Bet šajā gadījumā autorei vajadzētu atzīt kļūdu," saka L. Dribins.

Kļūdu, pēc paša teiktā, neesot pamanījis arī grāmatas recenzents – vēstures zinātņu doktors un Daugavpils universitātes mācībspēks Aleksandrs Ivanovs. "Vai jūs domājat, ka šim faktam būs rezonanse? Jā, laikam būs…" visbeidzot piekrīt A. Ivanovs. Pēc paša teiktā, viņš vairāk strādājis ar teksta daļām par vēsturi, bet šī kļūda vairāk saistīta ar mūsdienu politisko situāciju. "Nav īsta attaisnojuma tam, ka šāda kļūda netika pamanīta," saka A. Ivanovs un iesaka to "publiski neakcentēt"…

Šā izdevuma projekta koordinatore Vallija Rone stāsta: grāmata izdota 500 eksemplāru tirāžā. Daļa jau atdāvināta grāmatas prezentācijas laikā, un paredzēts, ka daļa tirāžas tiks nodota grāmatas autoru rīcībā. Atlikušās grāmatas, pēc V. Rones teiktā, nonākušas integrācijas sekretariātā. Tās esot paredzēts dāvināt mazākumtautību un jo sevišķi – krievu biedrībām. Pēc integrācijas sekretariāta preses sekretāres Zanes Lielķikutes teiktā, sekretariāts grāmatas dāvināšot arī studentiem, doktorantiem, augstskolu pasniedzējiem, pētniekiem un citiem interesentiem.

Vaicāju, kā integrācijas ministrs O. Kastēns vērtē šo izdevumu un vai patiesi to gatavojas izplatīt, nenorādot uz tajā esošajiem apmelojumiem un sagrozījumiem? Lūk, kāda integrācijas ministra O. Kastēna atbilde tika piesūtīta no sekretariāta: "Ja atskatāmies vēsturē, tad PSRS Augstākās padomes līmenī jau netieši tika atzīts okupācijas fakts, kad tika nosodīts Molotova–Ribentropa pakts. Pētnieku Ilgas Apines un Vladislava Volkova veiktajā pētījumā "Latvijas krievu identitāte: vēsturisks un socioloģisks apcerējums" ir ietverts tikai viens no daudzajiem viedokļiem, kas valda sabiedrībā. (..) Tiem cilvēkiem, kuriem ir cits viedoklis par pašreizējo Latvijas historiogrāfijas koncepciju un tās saturu, mēs nostāju vienā dienā neizmainīsim. Manuprāt, valsts attīstībai daudz nozīmīgāki ir nevis notikumi, kas risinājās pirms aptuveni 70 gadiem, bet gan centieni meklēt risinājumus, lai veidotu uz vienotām vērtībām balstītu sabiedrību."

Ina Druviete, kas bijusi viena no iniciatorēm 2005. gada deklarācijas pieņemšanai, uzsver: tolaik vienlaikus ritēja darbs arī pie līdzīgas rezolūcijas pieņemšanas Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā: "Veidojot abus dokumentus, vadījāmies no pārliecības, ka, nenosodot komunistiskā totalitārisma ideoloģiju un okupācijas režīma noziegumus pret cilvēci, nevaram nodrošināt mieru un stabilitāti ne Eiropā, ne Baltijā."

Lasot melus par deklarācijas "atcelšanu", I. Druvieti pārņēmis sašutums arī par šo rindu iespējamo zemtekstu. "Tomēr nosodījums emocionālā līmenī vien nedos nekādus rezultātus, jo tiks piesaukta akadēmiskā brīvība un zinātnieka neatkarība, apgalvots, ka atspoguļots tikai noteiktas sabiedrības daļas viedoklis... Tāpēc, atsaucoties uz Zinātniskās darbības likuma 7.2. pantu "Zinātnieks atbild par savu zinātnisko pētījumu rezultātu objektivitāti un par saviem secinājumiem, kas izdarīti, pamatojoties uz šiem rezultātiem", gribētu, pirmkārt, uzzināt, kas un kad 2007. gadā it kā atcēlis šo deklarāciju? Saeimas pieņemto deklarāciju varētu atcelt tikai pati Saeima, bet tāda iespēja pat nav izskatīta. Vai tiešām par deklarācijas faktisko atcelšanu I. Apine varētu atzīt Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu?" ar neizpratni saka I. Druviete.

Pati I. Apine, lūgta komentēt deklarācijas "atcelšanu", teica: "Piekrītu, ka nav juridiski īsti pareizi teikt, ka Saeima atcēlusi 2005. gadā pieņemto deklarāciju. Nav īsti korekti. Bet tā taču sanāca, ka, lemjot par robežlīgumu, Saeima to atlika malā. Jā, Saeima šo deklarāciju vēl nav atcēlusi. Jā, Latvijas okupācija ir fakts. Bet 2005. gadā pieņemtā deklarācija Latvijā saasināja etniskās attiecības. Tā bija naidīga cittautiešiem un tajā bija apslēpta deportācijas ideja."

"Protams, mūsu sabiedrībāir cilvēki, kurus par okupācijas faktu nevar pārliecināt ne skaitļi par desmitiem tūkstošu nomocīto un izsūtīto, ne Baigā gada fotogrāfijas, ne Sibīrijas bērnu atmiņas. Vairākums tomēr grib uzzināt patiesību, kaut smagu, un to izvērtēt. Vai tiešām mums dažu cilvēku garīgā komforta dēļ būtu jāatsakās no savas tautas vēstures, kas šīs klusēšanas dēļ joprojām ir ne tikai pagātne?" vaicā I. Druviete.

Integrācijas sekretariāts šīs grāmatas izdošanai kopumā atvēlējis 9300 latus, un, grozi, kā gribi, valsts par viena grāmatas eksemplāra izdošanu tērējusi 18,6 latus.

bļa ei dirst ar saviem TVNETIEM!!!

bobij, kādu vēl sūdu spaini tu šeit izgāzīsi?

Džeki - ķeksītis!! Jo ātrāk beigsiet komentēt VIŅA tēmas, jo ātrāk viņam apniks.