Braucēji no Latvijas šogad bija saorganizējušies vairāk nekā iepriekšējos gados, šai reizē busā bija piepildītas 29 pasažieru vietas. Pats brauciens pagāja bez sevišķiem sarežģījumiem un atzīmēšanas vērtiem starpgadījumiem, kā turpceļā, tā arī atpakaļ. Izbraukuši piektdienas pēcpusdienā, ieradāmies Katowicē pie Spodek halles sestdienas rītā mazliet pēc deviņiem (vietējais laiks). Mums jau priekšā bija arī mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši, diezgan kuplā skaitā – šiem bija savākušies divi autobusi. Sadabūjām iepriekš rezervētās biļetes, un tad viena daļa devās uz koncertu, kas jau bija sācies, vismaz uz mazās skatuves toč gāja jau pilnā sparā, kamēr citi gāja atrast kādu vietu, kur iekost. Pats biju starp tiem, kas gāja konci skatīt (un uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle – par to vēlāk). Iekļuvām iekšā un pēc jaku atstāšanas garderobē devāmies lūkot main stage, kur tobrīd jau spēlēja pirmā grupa – poļu gothic metal pārstāvji Darzamat. Tā kā neesmu sevišķā sajūsmā par lielāko daļu no beauty & beast tipa gotiķiem, pie kuriem arī šie pieskaitāmi, gaidīju pamatīgu viduvējību, bet patiesībā nemaz tik slikti nebija. Darzamat katrā ziņā bija mazāk klišejiski par citiem līdzīgiem ansambļiem, kā arī izklausījās drusku smagāki. Melnmatainajai vokālistei ir visai patīkams zems balss tembrs, kas arī šo grupu mazliet atšķir no citiem līdzgaitniekiem; izskats ar nebija zemē metams, tā ka kopumā bija tīri baudāms.

Pēc Darzamat (dārzā mati? dārzā māte? drāz māti?) tika iekosts pirmais hamburgera tipa veidojums un izstrēbta pirmā nedabiskas krāsas limonāde. Kā rādījās, baumas par to, ka šogad alus arī tomēr būšot dabūjams, tomēr bijušas nepatiesas, jo kaut kā nekur nemanīja to nedz tirgojam, nedz dzeram. Pēc brītiņa uz galvenās skatuves vajadzēja kāpt poļu death metal zvaigžņu izlasei Dies Irae, kas sastāv galvenokārt no Vader pārstāvjiem, piepalīdzot Decapitated live ģitāristam. Muļķīgā kārtā domājām, ka, stāvot ārpusē (halles gaiteņos), netālu no ieejas uz galveno skatuvi, noteikti dzirdēsim, kad šie sāks spēlēt. Pieņēmums izrādījās aplams... Kad iegāju zālē, Dies Irae jau grieza pilnā sparā, un tā nu dzirdēju tikai kādas 4 dziesmas (kas gan limitētā spēles laika dēļ vienalga bija vairāk nekā puse). Tomēr arī tas bija pietiekami, lai saprastu šīs grupas spēku un savā personīgajā festivāla topā ierindotu to augstu jo augstu. Gandrīz nepārtraukta ātra double bass rīboņa, par kuru rūpējās Doc aizvietotājs Daray, neatstājot novārtā arī pārējās bungu komplekta sastāvdaļas, meistarīga ģitārspēle gan Mauser, gan Jacek Hiro (kam tika lielākā daļa no solo) izpildījumā, atbalstīta ar ne mazāk meistarīgām basa partijām un pārliecinošu vokālu no Novy puses – priekšnesums faktiski bija ideāls. Žēl gan, ka organizatori šos bija iestūķējuši pašā sākumā un piešķīruši tikai pusstundu uzstāšanās laika – kārtējo reizi var atkal tikai pabrīnīties par šādu izvēli. Dies Irae tad arī bija tas iemesls, kāpēc es priecājos, ka negāju citiem līdzi ēst, jo ēdāji šo šovu nokavēja.

Pēc Dies Irae uz galvenās skatuves uzstājās krievu grupa ANJ jeb AHЖ. Ja to vispār par uzstāšanos var saukt – tāds sūds sen nebija redzēts, nav saprotams, ko viņi te vispār darīja. Garlaicīgas dziesmas, dažas krieviski, vairums angliski ar stipru krievu akcentu, un vispār pamatīgs amatierisms, tik vien bija kā ādas mēteļi savilkti mugurā. Mūzika acīmredzot bija domāts kaut kas tā kā uz hārdroka pusi ar gotisku ievirzi, taču nekā kaut puslīdz jēdzīga tur nebija, tad jau Dzels Vilks vai Fēlikss Ķiģelis šādu uzstāšanos drīzāk ir pelnījuši. Šķiet, aiz šīs grupas stāv vērā ņemams finansiāls spēks, jo ja viņiem tika ļauts spēlēt uz galvenās skatuves nopietnā festivālā, turklāt katram tika pie ieejas iesmērēts informatīvs buklets par šo venērisko apsmieklu, kurā tas izdaudzināts kā teju vai krutākā Krievijas rokgrupa, citu izskaidrojumu nevaru atrast. Turklāt šiem bija pat neliela uguņošana uz skatuves pēdējās kompozīcijas “Павер ту дестрой” :) laikā. Ņemot vērā, kāda līmeņa grupas spēlēja uz mazās skatuves, kas ierīkota diezgan neizdevīgā vietā gaiteņa galā, ANJ būtu jāpaveic brīnumi, lai būtu cienīgi spēlēt pat Spodek halles tuvākā apkārtnē.

Pārcietuši šo apvainojumu Metalmanias apmeklētājiem, mazliet pavērojām mazo skatuvi, kur ņēmās kāda itin laba vietējā thrash/death grupa – pēc tam izsecināju, ka tā varēja būt Mess Age. Pārāk ilgi šos pētīt nebija laika, jo uz lielās skatuves jau dzīrās spēlēt bārdainais milzis Johan Hegg kopā ar visu pārējo Amon Amarth kolektīvu. Un noblieza varen pārliecinoši, kā jau bija gaidāms. Spēlēja galvenokārt dziesmas no diviem pēdējiem albumiem, plus “The Last With Pagan Blood” no “Avenger” un “Masters of War” no “The Crusher”; varbūt vēl kāda piemirsusies. Priekšnesums pagāja diezgan ātri un tika piebeigts ar “Death in Fire”.

Nākamie uz galvenās skatuves rāpās zviedru ex-doomeri Katatonia; šos kaut kā īpaši rūpīgi neievērtēju, sākumā drusku paskatījos kārtējo blici uz mazā steidža, kas mauca grindcore un laikam saucās Pyorrhoea, bet kaut kā neiecepīja, tāpēc aizvilkos papētīt Katatonia. Nebija slikti, klausīties varēja, tika nospēlētas arī pāris no vecajām dziesmām, ar vienu no tādām koncerts arī tika pabeigts; neesmu lielākais šīs grupas fans, tālab nosaukumu ar lāgā neatceros, varu tik pateikt, ka tā no tās Katatonia priekšnesuma daļas, ko dzirdēju, arī bija vislabākā.

Sekojošos māksliniekus – Dark Funeral – izlaidu intereses trūkuma dēļ. Tobrīd mani daudz vairāk bija ieinteresējusi informācija, ko izlasīju uz kāda staba: tur bija rakstīts, ka tomēr ir iespējams tikt pie alus :) Izejot no Spodek halles pa durvīm Nr.3, tika dota aproce, kuru uzrādot, pa tām pašām durvīm varēja tikt atpakaļ; tādējādi varēja aiziet pāris soļus līdz krodziņam “Pod Spodku” (vai kaut kā tā), kas atradās tai pašā ēkā, tik ar atsevišķu ieeju. Tā nu tur arī kopā ar dažiem latvju domubiedriem arī nosēdēju visu funerāļu uzstāšanās laiku, un atgriezos hallē uz nākamo zviedru grupu, kas bija The Haunted.

The Haunted bija viena no grupām, kas bija mani interesējošo nosacītā sarakstā; cik bija sanācis dzirdēt, šī grupa, kas radās no At the Gates drupām ap abiem ģitāristiem Björleriem, itin labi turpina kopt ATG tradīcijas. Koncerts bija visai iespaidīgs, kaut arī viņu daiļradi pārzinu samērā švaki, pamatā dzirdēts tikai viens albums, tomēr Gēteborgas skolas ietekme samanāma pavisam skaidri. Dziesmas, kas izklausījās, ka varētu būt no jaunā albuma, bija mazliet vienkāršākas un melodiskākas, nekā citas, kas ir vairāk ATG garā ieturētas. Tomēr vislielāko uzmanību izpelnījās vokālists Peter Dolving, kurš izskatījās totāli jucis. Viņa rīcībā bija atstāta brīva visa skatuves centrālā daļa, pa kuru tad viņš arī skraidīja, lēkāja, meta kūleņus, raustījās un kliedza visai neprātīgā balsī :) Acīmredzami viņš ir vairāk tendēts uz hardcore pusi – attiecīgi arī izraisīja dažādus viedokļus. Bija ļaudis, kas tieši visas tā dēļ par viņu bija sajūsmā, un bija arī pretējās domās esošie. Es teiktu, ka interesanti paskatīties jau bija, tomēr, kaut arī tie bļāvieni nudien bija iespaidīgi, uz beigām drusku tā kā piegriezās un sāka šķist, ka vokāls ar mūziku īsti nelīmējas kopā.

Tālāk zviedru plejādi (uz main stage sanāca 5 zviedru grupas pēc kārtas) noslēdza Pain – Hypocrisy līdera Peter Tagtgren blakus projekts, kas nodarbojas ar elektroniski industriālas smagās popmūzikas spēlēšanu – nezinu, vai to var ierindot kādā metāla plauktiņā. Biju pārliecināts, ka būs interesanti, bet nemaz tik interesanti nebija vis. Tā atslodzei paklausīties varēja, it kā nekādas vainas, tomēr nekas sevišķs. Izcēlās uz kopējā fona ar vissliktāko skaņu galvenajā skatuvē un divām meičām uz skatuves, kam plecā uzkārta attiecīgi ģitāra un basģitāra – vai viņas tos instrumentus patiesi arī spēlēja, īsti pārliecināts neesmu. Bet var jau būt, ka spēlēja arī (tas nebūt nenozīmē, ka apšaubu sieviešu spējas spēlēt ģitāru!). Pats Peter T. bija tērpies mazliet saburzītā baltā kreklā ar šlipsi un diezgan atraktīvi ņēmās pa skatuvi. Pašu sākumu nokavēju, tā ka laikam palaidu garām “virsskaņas kuņu” (“Supersonic Bitch”), bet nu vēl dažas dziesmas, izrādās, biju agrāk dzirdējis (“Just Hate Me”, “Same Old Song”), un uzstāšanās beidzās ar labi zināmo “Shut Your Mouth”.

Nākamā banda galvenajā skatuvē bija Arcturus, ar kuru man iepriekš īpaši iepazīties nebija sanācis. Grūti spriest, kā viņi izklausījās savos pirmssākumos, tomēr pašreizējais stils, ko varētu saukt par teatrālu avangarda metālu, izklausījās interesants. Ne gluži tāds, kur varētu baisi ārdīties vai headbangot, drīzāk tāds, kur ieklausīties un izbaudīt īpatnējos risinājumus. Uzstāšanās laikā ievēroju, ka šiem laikam ir visai labs bundzinieks, kuru, kā parasti, lāgā saskatīt nevarēja, tikai varēja dzirdēt sarežģītas bungu partijas. Tikai nupat, šo te rakstot, atklāju, ka tas bijis neviens cits kā slavenais Hellhammer... Kopumā Arcturus gāja pie dūšas, katrā ziņā kas atšķirīgāks un mazāk tradicionāls.

Toties poļu heavy metal veterānus Turbo gan izlaidu, aizstājot ar trīs svētīgiem alus kausiņiem :) Tos tukšojot, sanāca pamācīties arī poļu lamuvārdus un attiecīgi palīdzēt polim apgūt mūsējos; ne jau konflikta ceļā, bet galdabiedru nerātnas zinātkāres sakarā. Poļu pans, apguvis vairākus latviešu valodas vārdus uz P burta, tad nu slējās kājās un priecīgs uzrunāja publiku ar tiem, tomēr sevišķi daudz latviski pratēju acīmredzot tobrīd telpā neatradās :)

Tā īsinot laiku, drīz pienāca sengaidītais brīdis – 20.05 pēc vietējā laika, kad galveno skatuvi vajadzēja šturmēt vieniem no grindcore pionieriem Napalm Death. Tomēr ap to brīdi uzstāšanās grafiks bija mazliet nobīdījies, tā ka nācās vēl drusku uzgaidīt, līdz uz skatuves it kā nez no kurienes uzradās daži omulīgi onkas un jau ar pirmajām skaņām visiem lika saprast, kas ir kārtīgs grindcore! Skaidrs, ka laiks nestāv uz vietas, un arī Napalm Death večus tas netaupa – gan vokālistam Mark “Barney” Greenway, gan basistam Shane Embury ir pieklājīgi vēderiņi, un otrajam arī papliks galvvidus, kam gar malām gan slejas čirkaina pačka – skats diezgan amizants. Toties mūzikā pozīcijas zaudētas netiek, ātrums, smagums un neapturama agresija gāzās pār skatītājiem kā milzu lavīna. Netika aizmirsti arī agrīnie darbi, faktiski viss setlists sastāvēja no niknajiem gabaliem, neaizmirstot arī Scum. Likās, ka nupat tik sākuši močīt, šie jau paziņoja par pēdējo dziesmu “Nazi Punks Fuck Off!”, tomēr izrādījās, ka tiešām pagājušas jau aptuveni 45 minūtes, kā arī pēc programmas bija paredzēts... Tiesa gan, dziesmas paspēja daudzas nospēlēt :) Vienu vārdu sakot, ko gaidīju, to tiešām arī sagaidīju, cepuri nost veterānu priekšā. Neviens necenzēts vārds sarunā ar publiku arī nebija dzirdams, Mr. Greenway bija ļoti pieklājīgs, atšķirībā no tā, ko varētu no graindiniekiem sagaidīt.

Pēc lielā pēriena vēl bija jāgatavojas noskatīties 2 grupas, no kurām vispirms uz skatuves kāpa čellu spīdzinātāji no Somijas - Apocalyptica. Bija jau mazliet nogurums iestājies, tāpēc ieņēmām vietas tribīnēs, lai mierīgi no malas pavērotu un paklausītos. Ko lai saka, spēlēja solīdi, bet man kaut kā uznāca miegs... Iemigu gan laikam jau diezgan pie beigām, “Nothing Else Matters” kavera laikā; vispār nospēlēja vēl vairākus kaverus no Metallicas (atceros “Master of Puppets”, “Fight Fire With Fire”, “Harvester of Sorrow”), šo to no pašu dziesmām iz albumu “Cult” un “Reflections” repertuāra, kā arī pāris gabalus no jaunā albuma “Apocalyptica”, no kuriem viens izcēlās ar iespaidīgu ātrumu, nosaukums gan izkritis no prāta (“Bittersweet” varbūt?). Bungas tika piespēlētas it visām dziesmām, arī tām, kurās tās agrāk nebija paredzētas, tomēr kaut kas īsti nebija, laikam nebija īsti veiksmīgi noskaņojušies, jo bungas brīžiem pārmāca čellus. Bet tā kopumā pieņemami.

Nu un pēc tam tad nu bija klāt arī laiks, kad savu šovu sāka tie paši daudz zākātie Cradle of Filth. Un nebija nemaz tik traki, dzīvajā tīri normāli izklausījās. Nav tiesa, ka Dani tikai ierakstos tur baigi zīmējas ar vokālu, arī koncertā spiedzieni bija visai efektīgi. Grozies kā gribi, jāatzīst, ka vokāla diapazons iespaidīgs. Pats muzons izklausījās tāds kā primitīvāks, nekā man likās tajās nedaudzās reizēs, kad drusku sanāca šos padzirdēt, bet vairāk ar kačku, varbūt arī tāpēc, ka atkal bungas drusku pārmāca ģitāru skaņu. Savukārt šovs bija tīri interesants, kaut arī brīžiem jau nu varen smieklīgs. Smieklīgi bija visādi plastmasas monstri, kas saraustītām kustībām pārvietojās pa skatuvi, gluži kā septiņdesmito gadu filmās par dinozauriem :) Tipa cilvēkam mugurā uzsēdināts kaut kāds tāds ērms ar sarkanām lampiņām acu vietā (tur vairāki dažādi, man šķiet, pavīdēja), kura ekstremitātes šis tad ar puļķiem kustina, pats pārvietojoties uz savām kājām. Nu tādi sākumskolas jociņi. Toties daudz efektīgāk izskatījās kādas meičas priekšnesumi, kas, trūcīgi tērpta, izpildīja dažādus vingrojumus karājoties virvē un vēlāk auduma lentās. Kā jau headlineriem pienākas, spēlēja diezgan ilgi, un īsti apnikt pat nepaspēja, tā ka varu teikt, ka nebija ne vainas arī šiem.

Līdz ar to festivāls arī bija noslēdzies; vēl jāpiemin, ka sanāca ievērtēt vēl dažas poļu grupas uz mazās skatuves bez jau iepriekš pieminētajām. Quo Vadis spēlēja kaut ko thrash-veidīgu, Slayer kavers arī bija; izcēlās ar vokālista grimasēm un taustiņnieka galvas kratīšanu – brīnums, kā viņš to pret klavieri ne reizi neatsita, jo brīžiem bangošanas amplitūda sniedzās arī zem sinteztora :) Hedfirst laikam bija drusku manīts arī pagājšgad, šogad paskatījos pāris dziesmas – nu tā nekas, vēl viena death/thrash grupa itin labā līmenī. Vēl redzēju arī grupu, kas laikam bija Supreme Lord (sakarā ar grafika izmaiņām un pilnīgu informācijas trūkumu mazajā skatuvē 100% drošs neesmu), un kapāja diezgan pārliecinošu brutal death. Tā kā mazā skatuve ar sevišķi labu apskaņojumu neizcēlās, tad apstāklis, ka šīs grupas sastāvā bija tikai 3 cilvēki (klasiskā formula bungas+ģitāra+bass/vokāls), šiem nāca tikai par labu un priekšnesums bija daudz labāk uztverams, nekā citām šeit muzicējošām grupām. Vēl bija dažas grupas, no kurām redzēju pa nepilnai dziesmai – Hell-Born, ko laikam būtu bijis vērts paskatīties vairāk, bet šos ieraudzīju tikai, kad beidzās kāds no šoviem uz lielās skatuves, un tūdaļ beidza arī Hell-Born; vēl bija pāris black grupas, viena no tām bija ar vairāk tā kā simfonisku novirzienu, bet par to nosaukumiem man nav nekādas skaidrības.

Vispār, salīdzinājumā ar pērno gadu, bija gan šis tas pozitīvs, gan arī otrādi. Galvenais negatīvais aspekts – ja iepriekšējā gadā grupu uzstāšanās saraksti ar visiem laikiem, vismaz par main stage bija izvietoti gandrīz ik uz stūra, un bija apskatāma arī secība uz mazās skatuves, tad šogad par mazo skatuvi nebija vispār nekādas informācijas, un par lielo tikai jau uz pēcpusdienu izdevās vienā vietā atrast piestiprinātu sarakstu. Skaņa, kopumā ņemta, arī bija mazliet švakāka, īpaši tas attiecināms uz mazo skatuvi; uz lielās vairumam grupu viss bija kārtībā. Pie pozitīvām pārmaiņām jāmin ekrāns blakus galvenajai skatuvei, kā arī kamera garā kātā. Un vēl viens jaunums, ko vērtēju pozitīvi – ja kādam bija vēlme remdēt slāpes ar alu vai ko stiprāku, tad varēja izkļūt no halles un paiet pāris soļu līdz halles apakšā esošajam krodziņam (kurš faktiski visu laiku bija pārpildīts). Nevarētu teikt, ka šis jauninājums būtu novedis pie pārdzērušos ļaužu pūļiem – sevišķi daudz apdullušo nemanīja. Turpat arī bija iespējams dabūt kādu drusku nopietnāku pārtiku nekā hamburgeri. Drēbju, ierakstu u.tml. tirdziņš gan bija pašvaks salīdzinot ar pagājušo gadu – nekāda lielā izvēle nebija. Grupu secība un uzstāšanās laiks uz galvenās skatuves gan bija tikpat dīvaini kā pērn.

Visā visumā ļoti labs pasākums, no kura visvairāk man gāja pie dūšas Napalm Death, Dies Irae, Amon Amarth, The Haunted utt.

Intars.