Pie Festivāla norises vietas – kāda diezgan paveca stadiona Katovices piepilsētā Čorzovā – ieradāmies apmēram stundu vai divas pirms pasākuma sākuma, kuru laikā beidzot arī kārtīgi tika nobaudīts vietējais poļu aliņš, kura lietošanu brauciena laikā visiem saprotamu iemeslu dēļ centāmies ierobežot. Pēc pamatīgas drošības pārbaudes (iešana pa taisnu līniju ar paceltām rokām, pārmeklēšana ar rokām un detektoriem) pie ieejas festivāla teritorijā sākām arī tās izpēti, kurā noskaidrojās vairākas šokējošas lietas – alu un alkoholiskos dzērienus nepārdod vispār, glāze ūdens (0,4l) maksā gandrīz latu, 1,5l ūdens pudele gandrīz trīs latus (par to, ka neattaisītas ūdens pudeles iekšā nest drīkst, uzzinājām tikai tad, kad neviena mūsējā ārā vairs nebija). Un tas viss apmēram 30° - 40°C mežonīgā karstumā un svelmējošā saulē. Arī pašā skatītāju zālē valdīja kaut kāds debīls publikas sadalījums „pa kastām” – mēs ar savām lētajām biļetēm nemaz līdz skatuvei netiekam pielaisti – priekšā sētiņa un aiz tās tikai tie, kuri iegādājušies dārgākas biļetes. Žēl arī par to, ka stadionā nedrīkstēja ienest fotoaparātus.

Par pašu koncertu: pirmā grupa – perspektīvie powermetālisti DragonForce no Anglijas (cik nu no Anglijas – jamo vokāls no Dienvidāfrikas, viens ģitārists no Honkongas, otrs no Jaunzēlandes, tautiņnieks – ukrainis, bet angļu tautības pārstāvji ir tikai basists un buņģieris) spēlēja tiešām labi un interesanti, bet festivāla organizatori viņu priekšnesumam bija devuši tikai pusstundu laika, tā kā tāda knapa atrādīšanās publikai vien sanāca.

Nākamo grupu – Frontside – neredzēju, jo slāpes un karstums ņēma virsroku pār vēlmi viņus skatīties, ņemot arī vērā, ka polis, kuram prasīju, kas tā par grupu, atbildēja, ka tā esot viena no sūdīgākajām vietējām blicēm, un lai labāk uz viņiem nemaz neejot. Šīs uzstāšanās laikā aiz stadiona tribīnēm tika atrasts arī krāns, pa kuru tecēja bezmaksas ūdens, kas deva iespēju vismaz uz brīdi atvēsināties. Šis brīdis emociju ziņā bija līdzvērtīgs brīdim, kad vēlāk vakarā uz skatuves parādījās paši Iron Maiden. Jūs nevarat iedomāties, ko cilvēks šādā situācijā būtu gatavs darīt nieka ūdens glāzes dēļ. Netīšām tika satikti arī divi latviešu izcelsmes cilvēki, kas par busa organizēšanu uz festivālu neko nebija dzirdējuši un uz to devās pašu spēkiem – ar sabiedrisko transportu un gulēšanu viesnīcā, kas viņiem izmaksāja krietni dārgāk nekā braucējiem organizētajā autobusā un prasīja arī daudz ilgāku laiku.

Pēc tam 40 minūtes skatītāju rindas priecēt tika atļauts vācu speed/power grupai Primal Fear, kas, neskatoties uz atsevišķām ķibelēm ar skaņu, izrādījās viena no labākajām visā festivālā. Īpaši jāuzteic vokāla un ģitāru meistarība.

Behemoth bija vienīgā grupa festivālā, kurus biju redzējis jau iepriekš, un, salīdzinot ar Rīgas koncertu pirms diviem mēnešiem, šis man likās vārgāks. Iespējams, tāpēc, ka par sevi lika manīt divas negulētās naktis, iespējams, arī tāpēc, ka Rīgā Behemoth bija vakara naglas un ilgi gaidīts priekšnesums, bet šeit tikai neliels pļerkšķis pirms lielās zvaigžņu plejādes.

Pēc tam vesela stunda Kreator rīcībā. Ar šo grupu diez vai te kāds ir jāiepazīstina. Redzot, ka nākamajiem jāspēlē viņiem, nolēmu pieiet paklausīties drusku tuvāk, aizspraucos caur nosvīdušo poļu ordām līdz vietai, kur daudzmaz normāli iespējams redzēt uz skatuves notiekošo, bet skaņa tur bija vienkārši drausmīga. Atkal sajutos kā kaut kādā Depo. Vēl arī likās, ka skaņu vīrs nogriezis šos pavisam klusu. Nebiju gaidījis piedzīvot šitādu lažu šāda mēroga festivālā. Paskatījos kādas divdesmit minūtes, varbūt pusstundu, līdz nolēmu, ka nav vērts – aizgāju uz otru stadiona malu un nolikos zālītē atgulties. Atlikušo priekšnesumu dzirdēju tikai pa ausu galam.

Kad karstums kļuva nepanesams, un organizatori acīmredzot bez atļaujas atgriezto bezmaksas ūdens krānu bija aizklapējuši, vienīgais veldzējums, neskaitot vienu izlietni tualetē, uz kuru rindā jāstāv bija vesela stunda, bija ūdens lielgabali, kas kā jau katrā kārtīgā vasaras festivālā cītīgi laistīja ūdeni uz apkārtstāvošajiem ļaudīm. Ja godīgi, tad arī publika vairāk uzgavilēja lielgabalam, kas viņus aplējis ar vēsu ūdeni, nekā grupām, kas plosījās uz skatuves. Stāvot zem vienas no šīm „dušām” biju spiests vērot arī somu ansambļa Nightwish priekšnesumu, kas nokavējuši piecpadsmit minūtes, uznāca uz skatuves pamatīga Intro pavadībā, kas, manuprāt, beigās arī izrādījās labākais moments viņu priekšnesumā. Neko daudz šeit neiedziļināšos, tik pateikšu, ka neizprotu, kāpēc viņiem bija jādod pusotra stunda laika.

Un tad, pēc stundu gara saundčeka un gatavošanās, uz skatuves, skanot, ja atmiņa neviļ, Murders In The Rue Morgue ritmiem, kāpa paši VIŅI. Fantastisks šovs, lielisks priekšnesums, ideāls fanu atbalsts – viss, ko vien var vēlēties. Redzēt Iron Maiden dzīvajā – mans bērnības sapnis... Par dziesmu izvēli gan es neesmu tik iepriecināts. Redziet, Iron Maiden nesen izdeva DVD ar nosaukumu The Early Days un par godu šim notikumam tad arī notiek Eddie Rips Up Europe Summer 05 tūre, kurā grupa ir apņēmusies nospēlēt pilnīgi visas dziesmas no saviem pirmajiem četriem albumiem – Iron Maiden, Killers, The Number of the Beast un Piece of Mind. Protams, ja tu redzi Maiden dzīvajā kādu astoto reizi, tad saprotams, ka tev gribas dzirdēt kaut ko retāku, bet tā kā līdz tam nebija sanācis viņus redzēt, man personīgi būtu paticis dzirdēt šo to arī no citiem grupas veikumiem. Citējot Brūsu, tajā vakarā Iron Maiden izpildīja tādas dziesmas, ko nebija dzīvajā spēlējuši kādus divdesmit gadus, un, iespējams, nekad arī vairs nespēlēs, piemēram, Phantom Of The Opera, tā kā – nebraucēji, spriediet paši! Jums vēl ir iespēja revanšēties – nākošgad Brūss apsolīja jaunu albumu, tūri un pēc šāda koncerta viņi vienkārši nevar izlaist Poliju.

Kudars.