Pagājis jau krietns laiks kopš augusta sākuma, kad Vācijas pilsētiņā Wackenā notika pasaules lielākais metāla festivāls, taču atmiņas vēl ļoti dzīvas un laužas ārā.

Tātad mākoņainā otrdienas rītā, vēl īsti neatgājis no Trincstokas labumiem, devos uz autobusu, kas vedīs mani uz laimīgo zemi (lasi- Wackenu). Ceļa sākums bija paredzēts interesants- autobuss tūlīt pēc izbraukšanas no Rīgas apstājās un kaut ko pārdesmit minūtes gaidīja. Iepirkušies Bauskas veikalā, braucām lēnā gaitā tālāk, un, nobraukuši savas sešas stundas, iebraucām Kauņā, kur uzņēmām lietuviešu braucējus. Jāsaka, ka lietuviešu kolēģi bija apguvuši arī citas brāļu tautas specifisko leksiku un citus jaukus paradumus, kas latviešu braucēju vidū izsauca diezgan viennozīmīgu negatīvu reakciju.

Vēl pāris stundas pabraukājušies pa Lietuvas celiņiem, beidzot sasniedzām autobusu, kas izrādījās, ir nedaudz mazāks nekā iepriekšējais. Vēlāk arī noskaidrojām, ka kondicionieris šim autobusam ir tikai simbolisks. Nebija ne astoņas stundas pagājušas, kad sasniedzām Polijas robežu, ko šķērsojām bez problēmām, pēc kuras sākās jaukās un skaistās Polijas valsts šķērsošana. Tā kā šoferiem bija jāapstājas, piecos no rīta tika veikta apstāšanās nelielā Polijas miestā, kur, pēc liecinieku nostāstiem, valdīja neizturama smaka. Kad es pamodos, smaka bija pazudusi. Par laimi, netālu no apstāšanās vietas atradās ezeriņš, kurā arī nopeldējāmies. Risinot dažādas sarunas saules nokaitētajā miestiņā, vadījām laiku līdz diviem dienā, kad izbraucām no šī smerdeļciema, tiesa, pirms tam vēl nocērtot vietējo koku karoga kātam. Sekoja brauciens tālāk nežēlīgi karstajā autobusā, kas nezin kāpēc bija izdomājis nebraukt pa autobāņiem, tā vietā piedāvājot ekskursiju „Apceļo Ziemeļvācijas laukus”. Apskatot Vācijas lauku ainavas ar neiztrūkstošo mēslu smaku, šķērsojām arī vienu kanālu, braucot ar vienu riteni pa tilta trotuāru. Wackenā ieradāmies divos naktī, kur mūs sagaidīja tikpat bļaustīgu lietuviešu bars. Atraduši „lidotāju” teltis, iekārtojāmies turpat un runājamies, kā kuram gājis. Lai labāk atrastu teltis un izceltu sevi citu pūlī, uzslējām karogu. Drīz atnāca arī DeathAngel, kurš Hamburgā ieradās jau pirmdien. Drīz izrādījās, ka DeathAngel un Signe ir palikuši bez biļetēm, kas kaut kur pazudušas. Nu ko, festivāls iesākās jautri. Nogrozījuši galvas par iespējām atrast biļetes, devāmies mainīt biļetes pret aprocēm. Te jāsaka, ka man bija divu dienu biļete, jo nevēlējos maksāt par 20 EUR par Motorhead. Gāju viens no pēdējiem un dabūjis aproci, tikai apskatījos, ka man ir iedota trīs dienu aproce. Diemžēl Kristai, kas gāja aiz manis, tā nepaveicās. Izrādās, ka divu dienu biļetēm aproces dod tikai sākot no ceturtdienas pusnakts, kamēr pārējo laiku jāstaigā ar biļeti. Pastaigājis pa veikaliem un pasēdējis ar pārējiem, gāju gulēt.

Ceturtdienas rītā pamodos no skaļas sarunas starp kaut kādu no mūsējiem un ārzemnieku, kurš izklausījās galīgā lupatā. Ejot apgaitā, nokonstatēju, ka brīvās dušas ārpusē ir pazudušas, bet tā vietā nācis neliels ūdenskrāns pie katra lielākā tualešu sablīvējuma, kas veidoja garas rindas un kur ūdens beidzās jau rīta pusē. Rīts sākās ar priecīgu ziņu- DeathAngel bija atradis savas biļetes! Sakarā ar lielo laika apjomu pieņēmām DeathAngel piedāvājumu un aizbraucām uz netālo Itzehoe pilsētiņu, kas izrādījās klusa, neliela pilsētiņa ar savu provinces tirdziņu, tantiņām, kas kaut kur slāja un metālistiem, kas pie dzelzceļa stacijas gaidīja autobusu uz Wackenu. Iepirkušies vietējā supermārketā (Wackenas veikalos cenas aug no dienas), devāmies atpakaļ, un uzreiz uz peldbaseinu. Pēc atvēsinošas peldes un vakariņpusdienām tika nolemts tuvāk inspicēt vietējo Tirdziņu. Pārsvarā jau nekas īpašs nebija, izņemot vienu stendu, kur no ķēdēm, zobratiem, svecēm un citām motora detaļām bija izveidoti roboti, pūķi un citi mošķi. Izskatījās iespaidīgi, lai gan cena arī bija laba. Bija pieejami arī WOA 2004 T-krekli, kas gan pazuda jau ceturtdienas vidū, ka pat nepaspēju nopirkt, un es nebiju tāds vienīgais. 

Pa to laiku no tālienes sāka skanēt festivāla pirmā grupa Zodiac Mindwarp, par kuru neko nezinu, un neklausījos pat, ko šie spēlē. Kā nākamie spēlēja vieni no headlineriem Motorhead, kurus es vēroju aiz žoga, solidarizējoties ar Kristu, kurai nepaveicās dabūt trešo dienu pa velti. Skaņa bija diezgan laba, un no savas puses varu teikt, ka nogrieza labi, tikai žēl, ka tik maz. Ceturtdienas pēdējā grupa bija tipiskais vācu industrijas produkts Bohse Onkelz, kuru fani lielā vairumā tusēja pa festivāla teritoriju. Spēlēja viņi tādā pašā stilā kā Linga, tikai, protams, vācu valodā. Ar vienu ausi klausoties, aizklīdu līdz Jim Beam skatuvei, kur spēlēja Wackenas ugunsdzēsēju orķestris. Veci onkas un tantes laida vaļā vācu dzērājdziesmas ka nemetās un izskatījās ļoti apmierināti- šādu skatu Latvijā nevaru iedomāties. Arī publika leca un dziedāja līdzi. Nedaudz pablandījušies, gājām uz telšu vietām, kur priekšā bija visa latviešu kompānija- divarpus stundas skatīties Booze Onkelz laikam nav īsti interesanti. Runājot par viskautko un vienkārši sēžot arī pienāca laiks rāpties teltī un gaidīt īstos notikumus.

Piektdienas rīts, tāpat kā pārējie, atnāca silts un karstu dienu sološs. Tā arī bija. Pirmā grupa, kas ievadīja ceturtdienu, bija holandiešu doomdeatheri Ophranage. Dienas sākums bija ļoti labs- meitene, tērpta garā melnā kleitā, skaisti dziedāja, un puisis jauki rūca. Jauks „beuty and the beast” ar šim žanram raksturīgajiem atribūtiem. Uzreiz pēc Ophranage uz true metal stage sāka rosīties Paragon, kas uzreiz parādīja savus elkus- pilnīga Manowar kopija, tikai vājāks. Nākamie black stage iemītnieki bija doomenieki Cathedral, kas man negāja pie sirds un vilka uz miegu- pārāk mierīgi rīta cēlienam. Lai izturētu ceturtdienu, tika nolemts iegūt svaiguma devu un doties uz peldbaseinu. Tā kā baseina ūdens bija jauks, uzturēšanās tur ieilga un nokavēju Arch Enemy sākumu, tāpēc varbūt nespēju iejusties un pa īstam novērtēt šīs grupas sniegumu. Dziedātāja dziedāja labi, skraidīja pa skatuvi un mētāja matus, taču tā kā man pēdējie albumi, kas tika spēlēti, nav šīs grupas labāko veikumu sarakstā, nespēju tos pa īstam novērtēt. Pēc Arch Enemy nāca vācieši Brainstorm, kas nav Prāta Vētra, kā daži iedomājas (un Prāta Vētra vispār tulkojas kā Mindstorm). Visu koncertu nedzirdēju, taču ko dzirdēju, izklausījās labi- kārtīgs vācu power. Pa to laiku uz melnās skatuves jau rosījās vīri spraužot cūku galvas, jo bija gaidāmi norvēģu blackeri Mayhem. Lai gan citi bija stāvā sajūsmā par viņu uzstāšanos, man labāk patika viņu pirms pāris gadiem redzētais koncerts Tallinā. Vai nu solista ne-true frizūra un iesauļotā maiciņa, vai nu skaņa neradīja to iespaidu. Varbūt arī lieta bija apstāklī, ka vienīgais viņu albums, kas man patīk ir „De Mysteriis Dom Satanas”, no kura tika spēlēts pārāk maz kompozīciju. Šovs jau bija gan- cūku galvas drīz vien tika aizdedzinātas, Maniac grieza sev rokas un mētāja cūku galvas- vienu no tām publikā. Uzstāšanās beigas skatījos no lielāka attāluma un nezkāpēc likās labāk, varbūt skaņa bija labāka, kas bija problēma daudziem māksliniekiem. Nedaudz paklausījies Grave Digger (nelikās nekas īpašs), pablandījos pa festival site un gāju uz teltīm. Teltīs skatoties bukletu pēkšņi pamanīju, ka uz W.E.T. skatuves jau sākuši uzstāties amerikāņu gaļenieki Misery Index un skrēju turp. Par mūziku pateikšu tikai to, ka trīs no četriem grupas dalībniekiem ir spēlējuši Dying Fetus un pēc pirmā albuma izlaišanas grupa noslēgusi kontraktu ar Nuclear Blast. Koncerts pagāja vienā headbangā, un izlīduši no slapjās skatuves, kopā ar Kristu priecīgi nokonstatējām, ka beidzot ir normāli izkratīta paka, par ko jau bijām sākuši šaubīties. Tālāk sekoja ilgā Amon Amarth gaidīšana. Lai īsinātu laiku, aizgājām uz Vācijas blici Destruction, kas nekāda laika īsināšana nesanāca- vācieši sagrāva visu, ko vien var sagraut, paraujot visus lielā headbangā un nospēlējot vienu no labākajiem priekšnesumiem Wackenā 2004. Ja sākumā vienkārši stāvējām, tad vēlāk galva pati sāka kratīties un mati paši purināties. Pašās beigās uz skatuves uznāca nepieteiktie speciālie viesi - Abbath no Immortal, Peter Tagtgren no Hypocrisy un Sabina Classen no Holy Moses. No sākuma gan es īsti nesapratu, kas notiek, jo redzamība nebija tā labākā un brīnījos par to, kāpēc pēkšņi grupas dalībnieku ir kļuvis tik daudz, un tikai uz beigām sapratu, kas noticis. Pēc tam veselas divas stundas vācu publiku izklaidēja vācu blondīne Doro, kura esot apvienojusies ar savu seno grupu Warlock.

Metājot jociņus par to, cik diez Doro varētu būt gadu un vai viņa maz atceras un grib redzēt, kas spēlējis kopā ar viņu, gaidījām zviedru melodiskos desiniekus/blackiniekus Amon Amarth. Vai nu mani bija pievārējis miegs, vai arī viņu mierīgā uzstāšanās (man īpaši nepatīk, ja visu koncertu neko citu nedara, kā stāv vienā vietā un krata galvu), bet šī uzstāšanās vairāk uzdzina miegu nekā mundrumu. Kaut kā noklausījis šīs grupas sniegumu, gāju gulēt.

Sestdienas rīts sākās ar kafijas tasi, kuru dzerot, satikām latviešus, kas devās uz baseinu. Brīdi padomājuši devāmies līdzi, kur ieguvām mitruma devu, kas palīdzēja cīņā ar Wackenas sauli. Sakarā ar baseina baudīšanu man gāja garām bruņinieki Bal Sagoth, kurus es īpaši negribēju noskatīties, un kuri citiem esot sagādājuši vilšanos, tāpēc pirmā grupa ko ievērtēju, bija bay area thrasheri DeathAngel, kas man kļuva par vienu no lielākajiem atklājumiem festivālā. Nezinu, vai klausītos viņus ierakstos, taču koncertā viņi bija lieliski- solists skraidīja apkārt savu garo (pāri dupsim) paku kratīdams un dziedādams, pie tam labi dziedādams. Arī pārējie grupas dalībnieki nestāvēja kā mietu norijuši, bet izmantoja lielās skatuves priekšrocības. Noklausījušies Japānas imigrantu priekšnesumu, vērāmies atkal uz melnās skatuves pusi, kur gatavojās spēlēt Deicide aizvietotāji, zviedru desinieki Unleashed. Nu nebija šie puiši Deicide vietas cienīgi- pārāk vienmuļi un neinteresanti, lai fanotu, taču tai pašā laikā pietiekami labi, lai neaizmigtu vai neietu prom no skatuves. Varbūt atkal bija vainīga skaņa, kas iegāza daudzus šajā festivālā? Atkal atkārtojās tas pats efekts, ka atejot tālāk no skatuves, uzstāšanās liekas labāka.

Pēc Unleashed aizgāju sākt kārtot nost telti, kā rezultātā neredzēju Antrax, kas pēc citu stāstiem esot tīri labi nostartējuši, tāpēc nācās vien gatavoties Rīgu jau apciemojušajiem Cannibal Corpse. Kā jau Intars listē izteicās- meistarību nenodzersi. Kanibālu līķi pārlēja visus ar asiņu, gaļas un saplosītu ķermeņu vilni, lai gan pašā sakumā bija problēmas ar skaņu. Pēc pirmās dziesmas pūlis sāka skandēt „Hammer Smashed Face”, un es nodomāju, ar ko gan šī dziesma ir tik īpaša, līdz solists pastāstīja, ka šo, tāpat kā dziesmas no pirmajiem trīs albumiem, ir aizliegts spēlēt Vācijā, bet „Fucked with the knife”, „Gallery of Suicide” un „The Wretched Spawn”, kā arī daudzas citas dziesmas skanēja gan.

Nedaudz pastaigājies, gāju ieņemt vietu pie skatuves, lai tuvāk redzētu Hypocrisy. Saticis Deathperado un Gati, kuri, tāpat kā piektdien, visu dienu tusējās pirmajā rindā un apgādājot viņus ar ūdeni, nostājāmies otrajā rindā. Cilvēki pamazām sāka nākt klāt, līdz koncerts varēja sākties. Koncerts tiešām bija tikpat labs, kā biju gaidījis, un tika spēlētas dziesmas no gandrīz visiem albumiem. Pīters arī ārdījās kā zvērs un apgalvoja, ka šis koncerts esot tāpat kā sekss ar 2000 sievietēm vienlaikus. Par šāda apjoma gangbangu nezinu, taču koncerts pagāja vienā elpas vilcienā, un izskanot Born Dead Buried Alive no Arrival, uzstāšanās beidzās.

Beidzot kārtot telti, ar vienu ausi klausījos Helloween, un skanot pēdējām dziesmām devos melnās skatuves virzienā, lai noklausītos somu melodiskos blackerus Children of Bodom. Pie skatuves bija pilns ar mazām meitenēm un zēniem kuplā skaitā, un koncerts varēja sākties. Jāsaka, ka tik traku koncertu vēl nebiju redzējis- vienlaikus pa pūli peldēja pieci un vairāk cilvēki un apsargi pūlējās vaiga sviedros, viņus savācot. Kaut kur netālu arī grūstījās moshpits. Pats grupas vokālists gan uzvedās nevis kā mazu meitenīšu varonis, bet gan nodzēries vecis- katrā otrā vārda galā bija fuck un pūlim lika divreiz nosaukt taustiņnieku par dirsas caurumu. Runājot par mūziku nospēlēja viņi ļoti labi- kā skanēja albumā, tā arī dzīvajā, nebija tā, ka ģitāru māk spēlēt tikai studijā.

Beidzoties Bodomas bērniem, devāmies uz izeju, kamēr savu garo uzstāšanos uzsāka veterāni Saxon. Pavadījis laiciņu sēžot pie telts, vācoties nost, pārbaudot vai viss paņemts līdzi, pienāca arī laiks skatīt Satyricon pēdējo šovu. Tā kā neesmu nekāds black fans, īpašas emocijas uzstāšanās manī neizraisīja. Arī uzvedās viņi pārāk statiski, visu laiku stāvēdami un kratīdami galvas. Noskatījies pusi no šova, devos pie Latvijas karoga gaidīt pārējos. Sagaidījuši pārējos, gājām tur, kur vajadzēja apstāties autobusam, kas vēl nebija atbraucis un piebrauca pēc kāda laiciņa.

Autobusā atpakaļceļš noritēja mierīgi, tikai apstājāmies neilgi pēc Vācijas-Polijas robežas, lai šoferi varētu atpūsties. Ārā valdīja nežēlīga svelme, tāpēc tika uzsākti kaut kādas ūdenstilpnes meklējumi. Pēc konsultācijas ar šoferiem tuvākā ūdenstilpne izrādījās četru kilometru attālumā, ceļš uz kurieni tika mērots ļoti ilgā un nogurdinošā pārgājienā, kas tomēr atmaksājās, jo beidzot atradām lielisku ezeru. Tālumā rēgojās pārpildītas pludmales, kamēr mēs atradām jauku vietiņu, kur neviens mūs netraucēja un varējām jauki izpeldēties, padzert līdzpaņemtos dzērienus un citādi jauki atpūsties. Atpakaļceļš uz apstāšanās vietu jau ritēja daudz ātrāk un jautrāk. Atnākot tika nosecināts, ka nepieciešams labi paēst un pasūtīta lielākā pieejamā porcija- cūkas kāja. Porcija gan izrādījās par mums spēcīgāka un ar pilniem vēderiem sēdāmies autobusā. Pārējais atpakaļceļš pagāja bez redzamiem notikumiem, un pirmdienas pēcpusdienā ieradāmies Rīgā.

Lai gan muzikālajā ziņā šīgada fesitvāls nelikās tik labs kā pagājušogad, taču noteikti bija vērts aizbraukt. Secināju, ka lai sekmīgi uzstātos nepieciešams ne tikai labi nospēlēt, bet arī labs kontakts ar publiku un atraktivitāte. Tikai visi šie trīs komponenti veido tādu uzstāšanos, kas ilgi paliek atmiņā.

Protams, visu ne tuvu neesmu uzrakstījis un nedomāju, ka šitādu palagu kāds spēs izlasīt, bet tos, kas izlasījuši- apsveicu! :)

Viestards

Ievietots: 2004. gada 31. augustā, plkst. 04:03
Komentāri
dead1
, 2004. gada 31. augustā, plkst. 08:45
0
 
true-metalisti iz bildeem :)
Death Angel
, 2004. gada 1. septembrī, plkst. 15:59
0
 
Jaa oficiaalais merchandisings shogad iesakoja. Krekli visi normaalie tika aatri izkkerti vai arii bija tikai XXL izmeera.
Pagaajshgad nopirku sakariigu long-sleeve ar visaam grupaam, wacken-open-air dvieli, bet shogad tikai parasto T-shirt.
Arii shogad piedaavaatie dvielli bija abshaubaamas kvalitaates ar nekvalitatiivi bildeetu fotku atteelos.
Starp citu, Viestards, kur Tavs shogada Tops?
viestards
, 2004. gada 1. septembrī, plkst. 23:19
0
 
Death Angel: kaut kad listee iemetu, apmeeram saadi:
Hypocrisy;
Misery Index;
DestructionCannibal Corpse;
Death Angel;
Children of Bodom;
Armaggeddons
, 2004. gada 2. septembrī, plkst. 22:48
0
 
Jā tas pats visu cieņu Mayhem! Ko var darīt ka pie pults sēž pauti, kas uz brīdi neieklausās skaņā. Pat jokaini, ka tādā festivālā slikta skaņa. Maniakam vajadzēja balistu,ar ko mest cūkas galvu skaņu operātōru virzienā, bļe!
galja
, 2004. gada 20. septembrī, plkst. 18:11
0
 
jauki palasiit :)
iists trilleris e
ehh, vaicas cilveekiem .
Janchux
, 2004. gada 21. septembrī, plkst. 21:47
0
 
Forshi palasiit, kaa citiem gaajis!!!
Galja, kur tad Vera?
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji, tapēc ielogojies vai reģistrējies!