Un johaidī, kas tas ir par vellu! Lai arī 21. gadsimta pirmā desmitgade rādās mazliet auglīgāka zeme, kurā thrash metal stādiem dīgt, nekā pagājušā gadsimta 90-tie gadi, tomēr ar sevišķi daudziem spārdekļiem arī lepoties nevar. Jau pieminētais “The Antichrist” bija viens no tādiem, un tagad Antikrista līgai ir piepulcējies arī Ļaunuma Izgudrotājs, lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret... pret ko tad īsti? Pret pusjēliem ģitāru dīdītājiem, half-thrash un tamlīdzīgiem surogātiem, kādu rodas jo dienas, jo vairāk. Mhm, “Inventor of Evil” ir kārtīgs “thrash metal with balls”, kas tur godā sulīgi spridzeklīgus, asus rifus, uzmundrinošu enerģiju un agresiju, ģitāras solo, kas nav pārāk klišejiski, nedz arī pārmērīgi gari, un neuzspēlēti aizkaitinātu vokālu, kā arī tradicionālo bungu tucināšanu ar veselīgu double bass devu. Skaņa ir saglabāta šai grupai raksturīgā, asā un ne pārmēru sabiezinātā, ar skaidri saklausāmo tā paša Schmier’a kurbulēto basu, bet kvalitātes ziņā atbilst mūsdienu standartiem, kas varbūt var nepatikt kādam nostaļģiskam oldskūlistam. Ja ne šī ieraksta kvalitāte, mierīgi varētu domāt, ka tas tapis 80-tajos gados, tik pilns ar monstrāliem rifiem tas ir.

Muzikālā ziņā visiem pieminētajiem tradicionālajiem ieročiem brīžam pievienotas arī mazliet modīgākas vēsmas, kas kopiespaidu it nemaz nebojā. Vokāls ir sava uzdevuma augstumos, nikni ķērcošie kliedzieni sprāgst ārā ar tādu intensitāti, ka logu rūtis plaisā; nereti piedziedājumos izmantota jau pazīstamā back vokālu piešprice, kur ieskanas arī pa growlam. Un ne tas vien: dziesmā “The Alliance of Hellhoundz” Schmieram palīgā aliansi veidot nāk veseli deviņi(!!!) viesmākslinieki no gandrīz visus metāla stilus pārstāvošām grupām - Biff Byford (Saxon), Doro, Shagrath (Dimmu Borgir), Speed (Soilwork), Paul Di Anno (ex-Iron Maiden/Killers), Messiah (Candlemass), Mark Osegueda (Death Angel), Peavy (Rage), Peter Tågtgren (Hypocrisy/Pain)... Tā neko alianse, ne? Turklāt katrs no šiem dziesmā iedzied tekstu, kas raksturīgs paša daiļradē (piemēram, Biffs iedzied par “denim and leather”, Marks uzziņģē par “killing as one” utt.).

Sākas viss ar “Soul Collector”, kam pirmā daļa ir kā ievads, viens kačīgs rifs apmēram minūtes garumā morāli sagatavo turpinājumam, kas mazliet atgādina “Scar Spangled Banner” no Exodus pērnā gada albuma. Tālāk temps būtiski nekrītas ne uz brīdi, izņemot “The Calm Before the Storm”, kam ir akustisks sākums ar pa pusei tīru vokālu, līdz, vētras mākoņiem savelkoties un tāliem zibens atspulgiem atplaiksnoties (kas ir īpatnēji izpausti – akustiskā ģitāra pa virsu smagam rifam), ar sasodīti spēcīgu rifu ieslēdzas klasiska thrash negaiss. Un sekojošā sestā dziesma, “The Chosen Ones” vispār ir smagās rifu artilērijas uguns. Vispār rifi te ir tik ņammīgi, ka nav nevienas dziesmas, kurai varētu šajā ziņā kaut ko pārmest. Totāls thrash, ko absolūti nav iespējams paklausīties mierīgi sēžot, gribot negribot dažādas ķermeņa daļas sāk tirināties līdzi, un ap albuma vidusdaļu tieksmi izpildīt visdažādākās metālistu dejas var apvaldīt tikai fenomenāls gribasspēks un koncentrēšanās spēja. Albums nesirgst ar izplatīto kaiti, kad dažas labās dziesmas ir sabāztas sākumā un vidus ir pašvaks, nu ja paveicas, tad vēl beigās kas parādās – pat otrādi, tā kā intensitāte neaprimst ne mirkli, tad, jo tuvāk beigām, jo lielāku ietekmi šis akumulētais spēriens atstāj uz klausītāju.

Ko lai te vēl daudz saka – agresīvā vācu thrash saldēdiens. Jau tagad var prognozēt, ka šis būs viens no šī gada labākajiem metal albumiem. BANG YOUR FUCKING HEAD OR DIE!

Vērtējums 9/10

Intars