Bay Area thrash veterāni Exodus pēc savas augšāmcelšanās ir sasparojušies nepajokam: pērn, izdevuši atkalapvienošanās/atgriešanās albumu “Tempo of the Damned”, šie devās tūrēs, un pagājis knapi pusotrs gads, kad ir tapis jau atkal jauns albums. Starplaikā vēl diezgan ievērojami ir pamainījies sastāvs; pirmais no grupas tika izmests vokālists Steve “Zetro” Souza, kura vietu nu aizpilda Rob Dukes, kas agrāk nevienā sevišķi slavenā grupā nav bļāvis; pēc tam Exodus šķīrās no ilggadējā bundzinieka Tom Hunting, kas bija viens no grupas dibinātājiem, vietā liekot Paul Bostaph, kas iepriekš ir paspējis bundžas parībināt Forbidden, Testament un Slayer rindās, un visbeidzot, ģitārists Rick Hunolt arī pametis grupu, tālab kā otrs stīgu dricelātājs tika pieņemts Lee Altus, zināms no Heathen.
Saprotams, ka satāva maiņa atstāj iespaidu arī uz pašu mūziku. Pirmās, protams, ausīs duras izmaiņas vokālā; Zetro ņerkstīgo ķērcienu vietā nu ir stājies tipisks bļāvējs, bet nevarētu teikt, ka viņš ir sliktāks vai labāks, vienkārši citāds. Skan kopumā labi, izmisīgi un nikni bļāvieni; uz albuma beigu pusi varbūt sāk mazliet apnikt tā brēkšana, tomēr ar iepriekšējo jau bija tas pats. Otrais, ko pamanām, ir pārmaiņas bungu departamentā. Te gan var viennozīmīgi runāt par izmaiņām uz labo pusi – negribas jau veco buņģieri baigi nolikt, bet Bostaph ir krietni labāks. Bungu partijas kļuvušas gan ātrākas, gan daudzveidīgākas, līdz ar to interesantākas. Ģitāristu nomaiņu gan sevišķi nevar manīt – šeit izpildījuma ziņā viss gan bija kārtībā agrāk, gan ir arī tagad.
Pārejot pie pašām dziesmām, jāsaka, ka vispār albums ir līdzīgs iepriekšējam; ģitāru tonis ir mazliet tā kā raupjāks, bet dziesmas ieturētas tādā pašā garā. Tomēr šajā albumā ir mazāk tā saucamo filleru – garlaicīgu dziesmu, kas vienīgi pastiepj garumā albuma kopējo laiku. Ir, ir viens otrs tāds, kā tipiskākais “Altered Boy” – nu bļin, septiņarpus minūtes di-di-di-di-solo-di-di-di-di ir tā kā drusku par daudz, ja nesošais rifs jau ir apnicis pēc minūtes. Kā jau ierasts, vājākās dziesmas ir albuma vidusdaļā; pirmās trīs ir labu labās, otrajā “Deathamphetamine” pat parādās tādi rifi, kādi no Exodus nebija manīti jau 20 gadu; tālāk jau pēc parastās receptes viss tiek drusku atšķaidīts. Labums gan ir tāds, ka trīs garlaicīgākās dziesmas neseko pēc kārtas, bet ir pa vidam iemests arī kas jestrāks. Beigas jau atkal labas, agresija šķīst pa visām malām, un tituldziesmā ir pat astoņdesmitajiem raksturīgais korī iebļautais piedziedājums, kurpretī iepriekšējā, “44 Magnum Opus” brīžiem drusku atgādina Slayer viņu ziedu laikos. Ģitāru darbs ir ļoti solīds, labi rifi sastopami biežāk nekā iepriekšējā albumā, proti, samērā daudz; tie groove-veidīgie neiztrūkst arī šajā, bet to īpatsvars nav tik liels un nereti tie arī diezgan labi iederas savā vietā. Solo ir ļoti labi savirpināti, kā jau vienmēr. Basa skaņa visu laiku skaidri laužas cauri, un, kaut arī sevišķus brīnumus nerāda, tomēr labi līmējas iekšā kopbildē.
Izceļamas dziesmas: “Raze”, “Deathamphetamine”, “44 Magnum Opus”; izlaižamās – “Shudder to Think”, “Altered Boy”. Šādu dziesmu dēļ kopējais iespaids par albumu krītas, un savu artavu pieliek arī vokāls, kas varēja būt drusku daudzveidīgāks, kaut arī enerģijas trūkumu pārmest nevar. Kopumā “Shovel Headed Kill Machine” man šķiet mazliet labāks par iepriekšējo Exodus albumu, tomēr par varen superīgu saukt arī kaut kā mēle nelokās, jau minēto iemeslu dēļ.
Vērtējums – 8/10
Intars