Vienas no jaukākajām atmiņām man saistītas ar kāda iestādījuma apmeklējumu, kurā pulcējas viedākie no viedajiem, lai risinātu visuma problēmas, kur no svara ir katra spējas un kur viltu/ draudus jūt i katrā neuzmanīgā skatienā, neveiklā kustībā. Jautāsi, ko ta šis te plātās, dirsējs jobanijs, kādi tev skili? Kas tādu šmurguli, kā tevi laidīs šai mītos un leģendu tīmekļos tītajā vietā. Bet nekā nebij, viss notika apmēram tā. Viendien piekāpa Pasi. Tā nu mēs sēžam virtuvē, es saleju graņonkās tēju ar rumu. Pēcāk piekāpj Atte, Toni paķer līdz savu čību Aņku, nu un mēs tik runājam, runājam .., vopšem tēja beidzas, a mēs tik runājam, runājam .., un, kas ta skatās tādās reizēs pulkstenī, un vispār labāk to čību Aņku nemaz nebūtu ņēmuši līdz, sāka ar šī ne pa tēmai jaukties sarunā, tad vēl ņem un sāk dauzīties pa radiatoriem, bet nu man pohuj, a šī nerimstas un tik mauc no visas sirds, sāk - bērni mājās nebaroti un tādā garā. Un te, zvans durvīs. Nu, es pieceļos un eju vērt vaļā, tipa domāju pauts Kalle, kā vienmēr kavējas. A tur viens tēvainis mani hops, kā satver un nelaiž vaļā, es jau šim dodu pretī, bet, ko tādam padarīsi, četras rokas, trīs kājas un šis ar asu mēli kā nolaiza, tā mani spēki pamet. Nu, pēcāk  pamodos istabā, durvis ciet, logiem priekšā restes. Un ta man tapa skaidrs, ka tā kuce Aņka nav vienkārša mauķele, bet gan Terminators 8, kas ir atnācis pēc manis un te vairs nav darīšana ar vecās paaudzes mašīnām – Stalone apgreidots ne pa jokam - tvirti īpaši zemas temperatūras izturīgi 4. izmēra buferi, Philips HRen mitruma regulētājs, automātiski apsildāmā peža veidota, izmantojot labumus ņemtus no pieprasītākajām Holandes bordeļmājām, un tad vēl jaunākais matiņu sacēlājs, iebūvēts īstajā vietā, ar gaumi, un kas par ādas aizvietotāju, no īsta neatšķirsi !! Bet pohuj par Aņku, un tas tēvainis tač faktiski izglāba mani no tās mašīnas. 

Bet nu laiks parunāties par pašu Ajattara pēdējo veikumu Apare (nosaukums gan oriģinālā rakstās biš savādāk, bet nu ar savām superīgajām zināšanās word mācībā te nespīdēšu, tāpēc paliek tā kā ir) pie kura izdošanas vainojami vīri melnā, kas slēpjas Spinefarm tumšajos gaiteņos, kā arī pati grupa, kas, manuprāt, līdz šim diezgan veiksmīgi darbojās mūzikas lauciņā, kur rakt un vēlreiz rakt. Ir prāti, kas to visu dēvē par Dark metal, nu, jateic tīri asociatīvi sava daļa darknuma, jā, tur ir, bet vai ar to dārk saprast, kā tumsas vai ar, kā - huj viņ zin, kas tas ir, un pats tu tāds esi, un ej tu mellenēs. „Odnim slovom” - tomnije dela. Un es ir viens liels tumsoņa [je’hu:] šaj sakarā. Šoreiz gan dikti pašķidrs materiāls večiem iznācis. Un nezin, kas tādam iznākumam vairāk pie vainas – katastrofāls ideju trūkums vai pēc principa – ei, nu kaut kas tak ir jāizdod, bērni ēst prasa, vecenei jaunas čības jānopērk – kā rezultātā zēni diezgan bezgaumīgi atražo paši sevi. Vismaz man šis materiāls tāds papliekans – vien bišķu virs 30 min kopējā skanējuma (citi albumi ar neizcēlās ar supergarām kompozīcijām, bet še kaut kā tas lec acīs) - un agrāk izdotais, kas ar šamo Itse (2001), Kuolema (2003) un Tyhjyys (2004), nu dikti jauks manai ausij bij, šoreiz vien tādu pablāvu atblāzmu un veco/ labo Ajattara met. Albums atslodzei. Uzliec un miedziņš neliek sevi ilgi gaidīt. Noteikti šis nav tas albums ar kuru būtu vērts ķerties pie grupas cītīgākas daiļrades izzināšanas. Labs ir, pietiek dirst, jāpasaka ar kaut kas pozitīvs. Pasi balss savu smagnējību nav nozaudējusi. Vietām šur tur pavīd ar pa kādam tīri klausāmam gabalam, pēc principa, kas gribēs, tas i šādā subproduktā atradīs sev ko ēdamu/ interesantu. Savukārt tiem, kam tīk, baudīt visus labumus, skaidri saliktus šķīvī un pārlietus ar sātīgu mērci, šoreiz neļauties sfenkteriskām vaļībām, neba šīs izdarības kādam var maksāt to sāpīgo krišanu, par kuru minēju teksta sākumā.  Un vēl – kas ir kopīgs mazājām šmulēm ar Ajattara izdoto albumu Apare? Ļaušu jums pašiem izdomāt beigas šim stāstam/ recenzijai (cik nu to vispār var saukt par recenziju), vien iesakot – uzmetam aci albuma vāciņam. Kuram melnos toņos krāsotas lūpas ?

Mūsu pusē viedie mēdz teikt – kas veiksmīgi nokāpis no poda, tam dvēsele lidinās kaut kur starp mākoņiem un dziļu nebūtību. Bet no otra istabas gala atkal bļauj Aņka – nu cik var dzert ?! Jau otro nedēļu nēsi darbā rādījies .. MAITA tāds, atkal esi nodirsis gar poda malu, SMERDELI nu tu man vienreiz dabūsi (tie labie vārdi man tēmēti, no manas mīļās sieviņas) !!

P.S.
1) visi personvārdi, notikumi ir izdomāti/ izslimoti vai ar kaut kur nošpikoti.
2) ja kāds saskata kādu līdzību ar sevi vai sev tuviem cilvēkiem lasi - P.S.1.h.s.
3) par slimiem veselā sabiedrībā nesmejas.
4) par veciem perdeļiem gan var smieties – jo visi kadreiz tur nokļūsim (par tādiem kļūsim).
5) manu mīļo jauko saulstariņ, es tevi ļoti, ļoti mīlu ..
6) paldies Dievam, ka mana māte neredz, ko es te rakstu.

Korķis