Pīters Stīles (Peter Steele), Džošs Silvers (Josh Silver), Kenijs Hiki (Kenny Hickey) un Džonijs Kelijs (Johnny Kelly) – četrotne no Bruklinas (Ņujorkas štats), ko vieno 0 rēzus negatīvā asins grupa jeb – Type O Negative! Marta vidū laiduši klajā savu septīto studijas albumu „Dead Again”, viņi dodas vairākus mēnešus ilgā ASV un Eiropas tūrē, citu mūzikas mīļotāju lielpilsētu vidū iekļaujot koncertu arī Rīgā 11. jūnijā.

Grupas pirmsākumi meklējami jau 1980. gadu sākumā, kad tagadējais Type O Negative līderis Pīters Stīls, vēl tīneidžeris būdams, kopā ar domubiedru Džošu Silveru nodibināja grupu Fallout. Pēc tās izjukšanas viņi nodibināja katrs savu muzikālo apvienību, tomēr 1989. gadā atkal satikās, lai kopā ar Keniju Hiki un Solu Abruskato nodibinātu „Sub-Zero”, ko pēc ilgiem strīdiem nācās pārdēvēt tagadējā nosaukumā, jo sākotnējais, kā izrādās, jau piederēja citai grupai. Jau pirmais Type O Negative demoieraksts piesaistīja lielākās Amerikas roka un metāla mūzikas studijas „Roadrunner Records” uzmanību, ar kuru tika noslēgts līgums par piecu albumu izdošanu. Pirmais no tiem – „Slow Deep and Hard” (1991), lai arī nav uzskatāms par pašu veiksmīgāko debiju, jau spilgti iezīmē grupas jaunrades vadlīnijas – gothic, doom un hardcore elementi, papildināti ar teicamām ģitāras un sitamo instrumentu starpspēlēm. Dziesmas lielākoties garas un visai sarežģītas. Īpašu uzmanību vienmēr piesaistījuši grupas līdera – basģitārista un vokālista – Stīla radītie teksti. Viņa iepriekšējā apvienība Carnivore citu mūziķu starpā izcēlās ar īpaši politiskiem dziesmu vārdiem, kuru centrā bija rasu un reliģijas problēmas. Savukārt pirmā TON albuma tekstos dominē nelaimīgas mīlestības, atriebes un pašnāvības tēma, kas, tiesa, reizumis pasniegta ar visai pamatīgu tumšas ironijas piedevu.

Par grupas savdabīgo humora izjūtu labi liecina jau tās otrais albums, kam teorētiski bija jābūt Braitonbīčas koncertierakstam, bet patiesībā mūziķi vienkārši pārrakstīja un dažādiem efektiem papildināja iepriekšējo albumu, nomainot atsevišķu dziesmu nosaukumus, imitējot nebūt ne glaimojošu publikas reakciju un līdera atbildes viltus klausītājiem tādā pašā garā: „Yeah, fuck you, too!” Albuma noformējums nosaukumam „The Origin of Feces” (1992) visnotaļ atbilstošs – Stīva pēcpuse tuvplānā ar uzrakstu: „Factory sealed for your protection.” Tiesa, lai albumu potenciālie klausītāji varētu daudzmaz pieejami iegādāties, to pēc pāris gadiem nācās pārizdot pieklājīgākā paskatā.

Pasaules slavu grupa ieguva ar otro studijas albumu „Bloody Kisses” (1993), kas tika pārdots vairākos miljonos kopiju viscaur uz Zemeslodes un Savienotajās Valstīs ieguva platīna diska statusu. Ne tik lielus, bet tomēr panākumus guva arī nākamais albums „October Rust” (1996), kas ASV ieguva zelta disku, kā arī pacēlās līdz 42. vietai Billboard Top 200 albumu sarakstā.
Ja šajos albumos vērojama tieksme pēc vairāk vai mazāk pozitīva noskaņojuma un muzikalitātes, tad nākamais albums „World Coming Down” (1999) atkal spiež pie zemes – tik daudz depresijas un pašagresijas TON mūzikā nav bijis kopš pirmā albuma, ja vispār ir bijis. Lielākoties šādas pārmaiņas grupas muzikālajās izpausmēs saistītas ar Stīla privātās dzīves traģēdiju, īsā laika posmā zaudējot vairākus ļoti tuvus cilvēkus. Tomēr tas netraucē albumam nonākt Billboard Top 200 39. vietā. Pirmspēdējā studijas albumā „Life Is Killing Me” (2003) Type O Negative atkal atkāpjas no dūmiski smagā un piezemētā skanējuma, ļaujot vaļu melodijai un melnajam humoram, kam iepriekšējā visnotaļ dramatiskajā ierakstā vietas nebija.