Izbraucām no Rīgas mēs piektdienas pēcpusdienā, un kādus nepilnus 1000 km garais ceļš līdz Spodekam pagāja samērā jautri, kā jau tas parasti mēdz būt :) Savstarpēja iepazīšanās starp tiem, kas līdz tam nebija pazīstami, dažu festā sagaidāmo grupu daiļrades ieklausīšana, dažādu dzērienu tukšošana un tamlīdzīgas izklaides īsināja ceļu, kas visumā pagāja bez starpgadījumiem. Tiesa gan, uz Lietuvas robežas no autobusa uz pārrunām tika pasaukts jaunietis, kas savu tēlu bija papildinājis ar kaķa acīm, t.i., ar tāda paskata lēcām acīmredzot, bet robežsargi laikam gribēja pārliecināties, ka tas nav kādu līdz šim nepazīstamu narkotiku efekts :))) Varbūt arī viņos kādas aizdomas izraisīja fakts, ka, kaut arī visi noliedza kādas deklarējamas bagāžas (t.i. liela šmigas daudzuma) klātesamību, muitniekam atverot busiņa aizmugurējās durvis, no turienes ar līksmu džinkstoņu izvēlās kāda tukša pudele :) Bet nekādu citu problēmu nebija, tā ka drīz vien varējām netraucēti turpināt ceļu.

Sestdienas rītā ierdāmies pie Spodek halles, kas sēdēja kā milzu lidojošais šķīvis starp dzelzbetona daudzstāvu mājām un pulcināja lielus daudzumus garmatainu un ādās tērptu jauniešu (starp citu, bija arī ne tik jauni apmeklētāji, vismaz ārēji). Turpat grozījās arī daži poļu metaļori, kas sūdzējās par pārāk intensīvu gatavošanos uz Morbid Angel iepriekšējās dienās, un vai šajā sakarā kāds nevarētu izlīdzēt ar pāris grošiem biļetei :) Vismaz viens no aktīvākajiem naudas streļītājiem arī laikam bija guvis panākumus, jo pēcāk bija samanāms starp mataino pūļiem halles iekšpusē.

Iekļūstot pa durvīm iekšā (pie kam šoreiz tika lietotas vairākas ieejas, salīdzinot ar pagājušo gadu, kad, pēc nostāstiem, esot bijusi dramatiska spiešanās), tika veikta ļoti rūpīga pārmeklēšana un katram apmeklētājam uzdāvināts festivāla plakāts un CD, kā arī uzlīme - plakāta samazināta versija. Jāpiezīmē, ka hallē alkohols tirgots netika, kas īstenībā bija tīri labi, jo citādi varbūt būtu pagrūti izturēt līdz vakaram - arī bez visa tā pamatīgie priekšnesumi un mazgulētā nakts neērtās pozās uz vakarpusi sevi lika krietni manīt, kā rezultātā šis un tas drusku tika arī nogulēts. Toties laikam nekad tik daudz naudas nebiju nodzēris...limonādēs un noēdis hamburgeros (kas līdzās hotdogiem bija praktiski vienīgā siltā barība).

Uz galvenās skatuves kā pirmie uzstājās poļu death pārstāvji Trauma. Kaut arī ne visai rūpīgi sanāca šos ievērtēt, tomēr jāatzīst, ka uzstāšanos uz galvenās skatuves viņi pelnījuši bija - kārtīgi grieza, un, ja pagaidām tā īsti pie poļu death pašas elites varbūt nav pieskaitāmi, tad nebūtu nekāds brīnums, ja viņiem izdotos tajā ielauzties.

Nākamie bija poļi Esqarial, kuriem vokālista lomu šī festivāla ietvaros bija uzņēmies kāds Gregor Kupczyk. Diemžēl no Esqarial feat. G. Kupczyk redzēju un dzirdēju tikai pāris pēdējās minūtes, un tās pašas pateicoties tam, ka pan Kupczyk vokāls bija vislīdzīgākais B. Dickinsona sirēnai, kādu nācies dzirdēt :)

Pēc Esqarial uz lielās skatuves kāpa viena grupām, ko pirms tam biju sev nosolījies garām nepalaist - jaunās poļu brutal death zvaigznes Decapitated. "Jaunie" šoreiz vairāk tiešām attiecināms uz vecumu, jo kaut arī grupa pastāv jau kādus 7-8 gadus un izlaiduši 3 full-length albumus, neskaitot demo ierakstus, grupas dibināšanas laikā džekiem bija ap 14 gadiem, no kā izriet, ka tagad ir kādi pāris gadiņi virs 20. Un tiešām, "bezgalvainie" vilties nelika ne sekundi - viņu spēlētais muzons, kas sevī apvieno visas labākās death metal tradīcijas un arīdzan šādus tādus pašu izgudrotus uzlabojumus, ātri vien lika griezties vai pusei no zālē esošo cilvēku ērkuļiem. Ja cilvēki spēj tādu līmeni sasniegt jau tik agrā jaunībā, tad, ja vien kaut kas nenoies greizi, Vader'am drīz vien nāksies just pakausī Decapitated elpu. Profesionāli pārvaldīti instrumenti, pamatīgs growl, interesanta dziesmu struktūra - tie cita starpā ir galvenie trumpji, kam pateicoties, šie jaunieši jau kādu laiciņu tiek visnotaļ cienīti ne tikai Polijas spēcīgajā death scēnā. Interesanti bija vērot, kā vokālists, kas, pēc visa spriežot, no savas pačkas ir šķīries diezgan nesen, neapzināti izdarīja visus garu matu īpašniekiem ierastos žestus un kustības - rūcot atmeta neesošos matus no sejas, grābstījās ar roku gar pakausi, it kā savākdams tos pašus neesošos matus, utt.

Pēc pārliecinošā Decapitated snieguma iesūcām kārtējo limonādes devu un gājām raudzīt, kā tad brutal death spēlē Dienvidamerikā - nākamie uzstājās Krisiun no Brazīlijas. Cik nu bija gadījies Krisiun ierakstos dzirdēt, gatavojos uz kārtīgu vētru, bet ko šie... šie savā pieticīgajā trīs vīru sastāvā sarīkoja tādu elli, ka vārdos grūti aprakstīt! Jau līdz ar pirmajām sekundēm zālē mati plīvoja vien, vaigi drebēja līdzi bočkas ritmiem, kas dārdēja kā labi noregulēts dīzeļdzinējs, tikai n-tās reizes skaļāk, droši vien miroņi visos zārkos griezās kā ventilatori un dievbijīgākie Polijas katoļi ķēra pāc saviem validola krājumiem :) Pēc formulas "atmetam visu lieko un visu vajadzīgo paātrinām divas reizes" gluži neticamā ātrumā spēlētais brutal death Krisiun izpildījumā patiesi bija skull-crushing-blood-spilling-absolute-devastation, brīžiem pat sāku baiļoties, vai mans kakls šādu headbanging izturēs un vai galva neaizlidos pa pieskari kaut kur orbītā :) Dziesmu starplaikos viņu runas vīrs laikam robus savā angļu sarunvalodā aizlāpīja ar dažādām "fuck" variācijām, jo vismaz trešdaļu no visa teiktā sastādīja šis necenzētais vārdiņš :) Pārdzīvojums neaizmirstams, un domājams, sāpošā spranda vēl labu laiku ļaus tam tādam palikt...

Apdulluši no Krisiun radītā trieciena, atkal pastrēbām limonādi un pavērojām apkārtējo tautu, jo nākamā grupa galvenajā skatuvē bija Epica, kas, dzirdot to no zāles ārpuses, ne pēc kā īpaši jēdzīga neizklausījās - kaut kāds gothic metal ar sieviešu vokālu a la Nightwish. Vēlāk gan piegāju tuvāk paskatīties un paklausīties, bet nekas īpaši labāks tur neskanēja. Nezinu, ko vērta būtu šī grupa bez skaistās vokālistes ar tikpat labu balsi...

Nākamie uzstājās norvēģu vikingi Enslaved. Šī bija patīkama pārmaiņa pēc iepriekšējiem Epica's trelļiem, jo Enslaved spēlēja gan savus vecākos sacerējumus, gan arī visai atšķirīgos, bet man daudz tīkamākos jaunākos gabalus. Te jau prasījās pēc ilgāka uzstāšanās laika, jo šiem atvēlētās 45 minūtes likās pamaz. Sākumā, kamēr šie uzspēlēja pāris vecos viking black gabalus, biju piesēdis tribīnēs, bet kad sākās dziesmas no pāris jaunākajiem albumiem, ātri vien aiztecēju un izspraucos tuvāk skatuvei, jo šī mūzika, kas sevī apvieno to labāko no death, atmospheric un viking black neļāva rāmi sēdēt un pa gabalu slinki vērties skatuves virzienā. Uzstāšanos Enslaved beidza ar kādu laikam stingri pavecu dziesmu, kas ar savu vienmuļību jau sāka kļūt interesanta, un, kad uz beigām atvērās pa īstam, tā likās kā atmošanās no sapņa.

Kamēr kā nākošie uz galvenās skatuves savas nez par kādiem nopelniem piešķirtās 80 minūtes spēlēja Michael Schenker Group, kuras līderis ir Scorpions dalībnieka brālis (tā bija visgarākā uzstāšanās visā festā, kaut arī pie galveniem hedlaineriem šie pieskatīti netika), drusku vairāk bija laiks ievērtēt mazo skatuvi, kur uzstājās vietējās grupas. Tāpēc nekā ko pateikt par MSG man nav, noklausījos tikai vienu dziesmu, nu normāls heavy ar akcentu uz ģitārspēles meistarību, bet vairāk arī nekā tāda sevišķa. Bet pa to laiku uz mazās skatuves redzēju drusku no Shadows Land, kas, gluži tāpat kā lielākā daļa no grupām, kas spēlēja šajā skatuvē, priecēja klausītāju ausis ar labu death metal. Pēc "ēnu zemes" uz mazās skatuves kāpa Devilyn, kas bija vienīgā man zināmā grupa no šeit (t.i. uz "mala scena") spēlējušajām. Acīmredzot ne velti tas tā, jo Devilyn uzstāšanās laikā pūlis te sasniedza laikam lielākos apmērus šī festa laikā, iespējams, pat pārsniedzot Michael Schenker cienītāju skaitu. Ja pēc Devilyn redzēšanas un dzirdēšanas Varšavā es izteicos, ka šie ir pajauni džeki, tad tagad tomēr nāksies ņemt savus vārdud atpakaļ - labākā apgaismojumā ieraudzīju, ka nemaz tik jauni nav gan, bet katrā ziņā pietiekami nopietni vīri, lai spēlētu ļoti labu brutal death. Iespaidu par sevi viņi ne sabojāja, ne arī sevišķi uzlaboja - nodragāja tikpat pamatīgi, kā iepriekšējā reizē.

Un tad jau bija klāt laiks pamazām gatavoties uz lielāko spērienu šajā dienā - drīzumā uz lielās skatuves vajadzēja kāpt leģendārajiem Morbid Angel. Pēc ilgākas un rūpīgas skaņošanās beidzot arī visu gaidītie stāri četru vīru sastāvā parādījās uz skatuves un gaidītākais brīdis bija klāt. Nezinu, kas bija tas otrs ģitārists, acīmredzot tūrei pieaicināts session musician, bet kāda gan starpība, savu darāmo viņš veica godam. Pēc vienas nospēlētas dziesmas Steve Tucker uzrunāja publiku, cita starpā izsakot apmēram tādu frāzi kā "forget about everything for the next 45 minutes. This is a Morbid Angel concert, so fuck everyone else!" Ja arī sākumā kaut kā smadzenes nespēja pierast pie domas, ka tie patiesi ir viņi, tad ilgi nebija jāgaida, kad līdz ar "Where the Slime Live" gāja elle vaļā. Jāsaka, ka uzstāšanās tiešām bija augstākajā līmenī un visas šiem atvēlētās 50 minūtes pasvilpa gar maņu orgāniem kā pāris acumirkļi (un te nu noteikti metu ķieģeli organizatoru dārziņā - nafig kaut kādi Michael Schenker Group var saņemt 80 minūtes, kamēr Morbid Angel tikai 50? Kāpēc galvenie headlineri ir Soulfly, nevis MA, kas ilgu laiku bija vispār vienīgā grupa, par kuras dalību festivālā bija zināms? Kāpēc citu, pasaulslavenu grupu starpā par headlineriem skaitās arī TSA, kas ir, kaut arī jau veca, tomēr ārpus Polijas reti kam zināma HMR vetrānu grupa - varēja labāk ļaut MA ilgāk paspēlēt).

Labi, <citējam Steve Tucker - sk. iepriekš>, droši vien arī pusotra stunda būtu pagājusi tikpat ātri, jo te nu tiešām viss bija kā nākas - skaņa perfekta, līdz sīkumiem saklausāms katrs instruments, gaismotāji arī slinkumu nelāpīja, un Morbid Angel spēlēja pēc labākās sirdsapziņas, neaizmirstot komunicēt arī ar publiku. Pete Sandoval dārdināja bungas tā, ka brīžiem likās - tūlīt Spodek lidojošais šķīvis pacelsies gaisā; Steve Tucker rūca, ka ausis vīta nost, un Trey Azagthoth rāva tādus ģitāras solo, ka sirdi kā šuplādi rāva laukā, kamēr šamējā pirksti skraidīja pa stīgām kā mundri zirnekļi :) Neizpalika arī "God of Emptiness", kaut arī to smuko dziedājumu zemā aizkapa balsī <Bow to me faithfully, bow to me splendidly> šis vokālists mums nepiedāvāja...

Tā nu Morbid Angel uzstāšanās pagāja vienā rāvienā, atstājot krietnu mazuma piegaršu, patīkamas atmiņas un aurojošus, pēc turpinājuma izsalkušus fanu pūļus zālē...

Pēc pauzes, kurā izdevās kaut cik sakārtot domas un iespaidus, turpinājumu piedāvāja zviedru slavenie doom/gothic pārstāvji Tiamat. Ļoti priecēja, ka neatstāja novārtā dziesmas no vecākiem albumiem, spēlēja gan tās, gan jaunās. Kaut arī te viss bija vislabākajā kārtībā, ar kaunu jātzīstas, ka apmēram pusi no Tiamat seta nogulēju :( - redzēju tikai sākuma daļu un beigas, tāpēc par šo uzstāšanos garos teikumos neizplūdīšu. Var tikai atzīmēt, ka pēdējās dziesmas laikā no backsteidža degunu pabāza arī Fernando Ribeiro no Moonspell un beigās vienojās kopīgā dziesmā ar Tiamat uz skatuves :)

Tiamat dziesmām sekoja kārtējā pauze, pēc kuras uz skatuves parādījās poļu TSA. Kā jau minēju, šī grupa laikam ir vietējo stāru statusā, bet manis pēc tur tikpat labi varēja spēlēt Opus Pro - mūzika apmēram tāda pati. Drusku paklausījos pie skatuves, tad pārvācos uz tribīnēm un drīz vien sāku žāvāties, un šoreiz bez dižiem sirdsapziņas pārmetumiem arī ļāvos miegam, lai tā nedaudz uzkrātu enerģiju vēl palikušajām blicēm.

Atmostoties līdz ar pēdējiem TSA akordiem, aizkātoju līdz mazajam steidžam, kur nupat sāka spēlēt Spinal Cord, kas arī noslēdza priekšnesumus uz mazās skatuves. Un izdarīja to kā nākas, kārtējie brutal death spēlmaņi no poļu zemes acīmredzot vērā ņemamajām šī žanra pārstāvju rezervēm. Savu nepilno pusstundiņu nograizīja tā ka maz nelikās, un man pat patika labāk nekā Devilyn (ar lielās skatuves spēlmaņiem grūti salīdzināt, jo praktiski grūti salīdzināms bija arī šo abu skatuvju tehniskais aprīkojums).

Spinal Cord izklīdināja miega atliekas, un pēc nelielas ieturēšanās varēja taisīties uz Moonspell. Laicīgi aizgājām ieņemt vietas tuvāk skatuvei, kaut arī Estragons piezīmēja, ka tā varbūt nav tā labākā doma, ņemot vērā poļu sevišķo lēkātprieku. Kad nu beidzot visi nepieciešamie priekšdarbi bija veikti, tumsas aizsegā savas vietas ieņēma portugāļu gothic metal leģendas pilnā sastāvā, un iededzoties pirmām gaismām un izskanot pirmajām skaņām no viņu jaunāko albumu atklājošās dziesmas "In and Above Men", sākās tieši tas, par ko pirms tam Estragons ieminējās - pūlis sāka tik nevaldāmi lēkāt, ka aizpludināja mūs katru uz savu pusi krietni tālu pāris sekunžu laikā. Nospļāvies par tuvāk pie skatuves būšanu, izgrūstījos līdz drusku rāmākām rindām, kur jau varēja baudīt mūziku, nepiedomājot par to, kā noturēties kājās. Un ko baudīt te patiešām bija ko - Moonspell aplaimoja sajūsmināto publiku gan ar dažām dziesmām no jaunākā albuma, gan arī tādiem veciem hitiem kā "Alma Mater", "Mephisto", "Opium" u.c. Arī par šovu tika domāts, kas varētu būt izskaidrojams ar to, ka Moonspell šeit filmēja materiālu topošajam DVD. Taču arī bez visa tā viņi uzstājās ar tādu atdevi, ka pūlis dziedāja līdz un kazas žestus gaisā vicināja arī bez īpaša uzaicinājuma. Nemaz nelikās, ka būtu tik daudz laika pagājis, kad Fernando paziņoja par pēdējo dziesmu, kas, visiem par lielu prieku, bija "Fullmoon Madness". Tuvojoties dziesmas beigām, publika varēja novērot vēl kādu skatu, kas arī droši vien tika sarīkots filmēšanas vajadzībām - vokālists paņēma vēl vienu bungu vālīšu pāri un, publikai muguru uzgriezis, ņēmās palīdzēt bundziniekam šķīvjus daudzīt. Kad dziesma bija cauri, visas bungu vālītes, tāpat arī piesvīdušie krekli tika salidināti publikā, un ar to arī praktiski Moonspell uzstāšanās bija beigusies.

Nogurums jau sāka ņemt virsroku, bet vēl priekšā bija palikuši festa nominālie headlineri - bijušā Sepulturas līdera Maxa Cavaleras lēkātājmetāla grupa Soulfly. Skaidrs bija, ka neesot sevišķam šīs grupas cienītājam, pūlī noteikti nav ko meklēt, ja jau pūlis lēkā kā dulls pat pie daudz mierīgākas un mazāk "lecīgas" mūzikas, tālab iekārtojāmies tribīnēs. Kad nu beidzot Soulfly atklāja savu uzstāšanos ar tituldziesmu no jaunā albuma "Prophecy", tad arī kļuva redzams, ka nojauta ir bijusi pareiza - ja pie citām grupām lēkāja publika iepretī skatuves centram kādu 10-15 m zonā no žoga, tad tagad augšā-lejā kustējās viss bars ganrdīz līdz pašām pēdējām rindām :) Kaut arī diezgan nācās cīnīties ar miegu, tomēr Soulfly uzstāšanās bija tīri tā neko, Max Cavalera savas vokālās dotības nav zaudējis ne par matu, tika nospēlētas arī dažas Sepulturas dziesmas, piemēram, "Roots Bloody Roots", un skanēja jau labi. Lēkāšanas paraugdemonstrējumus sniedza arī grupas ģitārists, kurš, nepārtraucot sava instrumenta spēli, brīžiem virpuļoja pa skatuvi kā balerīna :)

Un līdz ar to kādu ceturksni pirms diviem naktī pēc vietējā laika arī tika pielikts punkts šī gada Metalmania festivālam, tīri operatīvi sapulcējāmies busiņā un uzsākām atpakaļceļu, kurš saprotamu iemeslu dēļ bija krietni rāmāks nekā uz turieni.

Vēl daži secinājumi.

Ņemot vērā, ka šis fests notiek vienu dienu uz divām skatuvēm, grupu skaits (25) ir visai normāls; it kā jau spēlēšanas ilgums galvenajā skatuvē lielākiem stāriem ir puslīdz pieņemams, kaut mazās skatuves spēlmaņiem un klausītājiem jāiztiek ar 25 min. katrai grupai. Sevišķi skaļus vārdus starp mazās skatuves grupām gan neatrast, tās visas ir mazāk vai vairāk pazīstamas vietējās grupas, bet lielākā daļa no tām nepaliek kaunā arī ar stāriem salīdzinot. Rēķinot, ka Spodek halles ietilpība ir 8000 cilvēku, šogad varēja būt ap 5-6 tūkstošiem apmeklētāju; bet ej nu sazini, ja tie 8000 skaitās tribīņu ietilpība, tad varēja būt arī vairāk, jo uz galvenām grupām bija aizpildīta lielākā daļa no stāvvietām atvēlētās platības, kā arī lielākā daļa no tribīnēm, kas bija derīgas koncerta vērošanai (aptuveni puse no visām tribīnēm, jo halle ir apaļas formas).

Tāpat domāju, ka alkohola, tai skaitā alus netirgošana hallē (un par ārā tikšanu uz atgriešanos nevar būt ne runas, ja vien negribas iegādāties jaunu biļeti) ir kaut arī nepierasts un daudziem grūti sagremojams apstāklis, tomēr labi vien, ka tā - lielāka cerība vairāk mūzikas pabaudīt, mazāk nekārtību utt. Daži gan laikam ar dažādu viltību palīdzību bija pamanījušies kaut ko ienest iekšā, bet tādu acīmredzot bija dikti maz.

Visu apkopojot nākas secināt, ka tas laikam ir finansiāli vislētākais no mūsu zemītes ne pārāk tālu notiekošais tāds pamatīgāks fests, kas spēj iepriecināt ar spēcīgu grupu sastāvu. Biļetes cena bija 110 zloti, kas ir apmēram 16 Ls, turklāt katram pienācās CD ar dziesmām no festa grupām (visas gan tur nav pārstāvētas, galvenais uzsvars ir uz poļu grupu popularizēšanu); padzērienu un uzkodu cenas iekšā itin pieņemamas - puslitrs poļu limonādes vai minerālūdens 2 zl (ap 30 sant.), hamburgeri un hotdogi pa 4 zl; festa T-krekls 30 zl, long-sleeve 50 zl; vēl no merča tur ir dabonami visādi drēbju gabali, diski, audio un video kasetes u.c.; nav jau gluži tā, ka viss, ko var vēlēties, bet šo to atrast var. Principā, ja nerēķina ēdienu un dzērienu, kā arī tādu neobligātu pirkumu kā kreklu izmaksas, šogad izdevumi (ceļš+biļete) sastādīja ap 38 Ls, pierēķinot pārtiku varēja iekļauties 50 Ls robežās.

Intars

Bildes:
by thetrve
by BigUgga