 |
 |
 |
 |
Tā, nu tad sākšu. Uz koncertu, sastresojies par to, ka nokavēšu, ierados apmēram pusotru stundu pēc paredzētā sākuma un, beidzot ieradies, atviegloti nopriecājos, ka nekas vēl nav pat sācies. Publikas sākumā likās diezgan daudz, iespējams, tāpēc, ka uz pārējiem koncertiem Salamandrā ierados tīri savlaicīgi un biju jau pieradis ierasties gandrīz tukšā zālē un gaidīt, kamēr tā piepildās. Pēc tam, kad dzirdēju pirmās divas grupas(ja nekļūdos, tad 15 Minutes of Fame un Eli Chi Dead), pat nožēloju, ka neatnācu vēl kādu stundu vēlāk, jo viņu mūzikā nespēju saskatīt(sadzirdēt) neko tādu, kas mani vai vispār kādu pie tās spētu piesaistīt. Mērķauditorija šim grupām - nezināma vai pat neesoša, vismaz Latvijas līmenī.
Nākošie spēlēja Disease - Simfoniskais metāls, ja nekļūdos, no Daugavpils. Spēlēja ļoti labi, viena no pasākuma labākajām grupām. Mūzika tiešām interesanta, ļoti piemērota galvas kratīšanai, ko nekautrējoties izmantoja dažas 12-13 gadus vecas uubergotiskās meitenītes savā bariņā, un arī diezgan daudz advancētu metālgalvu skatuves priekšā. Vizuāli abi ģitāristi man ļoti atgādināja nesen redzētos Vader. Iepriekš dzīvajā Disease nebiju redzējis, un uz nākošo viņu koncertu Rīgā noteikti iešu.
Pēc tam uz diezgan ilgu laiku pametu zāli, lai pasēdētu lejā un atpūstos no Disease. Atgriezos tieši uz Sanktpēterburgas gothic/love metal grupas Tearfall uzstāšanos. Cik saprotu, biju nokavējis Preternatural un, iespējams, arī vēl kaut ko. Tieši Tearfall, lielākoties, bija tā grupa, kuras dēļ es nācu uz koncertu, un viņi vilties nelika. Lieliski! Satriecoši! Perfekti! Tiešām, neatceros, kad kādas grupas uzstāšanās būtu atstājusi uz mani tādu iespaidu, trūkst vārdu, lai izstāstītu tās emocijas. Tas ir jādzird! Iepriekš biju dzirdējis tikai pāris viņu mp3 gabalus un nebiju gaidījis tik ideālu uzstāšanos! 100%-īga atdeve no grupas, lai arī viņus skatījās tikai kādi 20-30 cilvēki. Dažiem gabaliem, cik nopratu, šī uzstāšanās pat bija pirmatskaņojums. Vienīgais, par ko biju vīlies, bija bassģitāra, kas, manuprāt, skanēja nedaudz par klusu. Pirms koncerta neuzskatīju sevi par lielu gotiskās mūzikas cienītāju(vienīgi My Dying Bride ļoti patika), tagad esmu nolēmis iebraukt dziļāk šajā lauciņā.
Nākamie spēlēja Lietuvas kibergoti Xess. Ļoti spēcīga bungmašīnas skaņa, interesants skatuves tēls, ļoti labs vokāls - otra labāka vakara grupa(nedzirdētos Preternatural neskaitot). Uzstāšanās sākumā gan ģitāristi izklausījās diezgan pabāli, bet uz beigām saņēmās un noblieza kārtīgi. Spēcīga gan elektronikā, gan metālā. Klausītāju skaits jau tuvojās rekordam - apmēram trīsdesmit pieciem purniem. Tiešām kauns par šādu attieksmi pret grupām, jo lielākā daļa no tām tiešām bija labas. Laikam šeit bija organizatoru kļūda, liekot noprast, ka koncerts ir domāts vairāk priekš gotiem un elektroniskajiem industriāļiem, nevis trūmetālistiem, lai gan arī pēdējiem šeit būtu bijis tīri interesanti.
Nākamie spēlēja Mano Juodoji Sesuo - divi lietuvieši puiši, no kuriem vienam pat bija ģitāra! [no publikas puses atskan apbrīnas pilnas balsis: "Ģitāra? Nevar būt! Tiešām"?] Priekšnesuma laikā pie ģitāras bija ticis arī otrs mūziķis, bet līdz beigām viņš to noturēt nespēja. Priekš manis grupas Mano Juodoji Sesuo mūzika tomēr bija pārāk elektriska un sintētiska. Neesmu elektronikas cienītājs un, manuprāt, nekā sevišķa tur arī nebija - uz grupu skatījās kādi 5-10 cilvēki. Atzīšos, ka šo un arī nākošo grupu spēju noklausīties tikai ar piespiešanos. Piepildījās manas bažas, ka nakti tikai ar gotisko mūziku izturēt lielākajai daļai nabūs iespējams, jo tā ir ja ne gluži garlaicīga, bet pilnīgi noteikti izraisa vismaz miegainību. Pirms Mano Juodoji Sesuo vai Forgotten Sunrise vajadzēja ielikt kādu vieglu powerīti, kas pamodinātu nogurušo publiku, piemēram, Distant Light, jo visi jau mierīgi snauda stūros un vienīgā vieta, kur nebija pilnīgi neviena cilvēka, bija pie skatuves.
Kā pēdējie spēlēja Forgotten Sunrise no Igaunijas, ko laikam vajadzēja uzskatīt par pasākuma hedlaineriem. Nesaprotu, kāpēc. Pārtraukumā starp Mano Juodoji Sesuo un Forgotten Sunrise diezgan nesekmīgi centos cīnīties ar miegu un, ja vienam no Forgotten Sunrise ģitāristiem, iespēlējoties un pārbaudot instrumentus, nebūtu gadījusies viena no tām lažām, kad caur tumbām pilnā skaļumā kādu sekundi skan čerksoša skaņa, it kā kāds ar nagiem brauktu pa skolas tāfeli, tad es, ļoti iespējams, nebūtu pamodies uz Forgotten Sunrise, bet gan tikai kādos septiņos no rīta pilnīgi tukšā klubā un šobrīd justos daudzmaz izgulējies. Bet... viņš nolažoja. Uztraucos augšā no miega un uzreiz traucos skatīties priekšnesumu. Tukšo zāli bija piepildījuši dūmi un uz skatuves griezās ugunsdzēsēju sirēna. Viss tieši tā, it kā publikai būtu fanātiski kliedzot jāgaida kādas pasaules slavenas grupas uzstāšanos. Bet kaut kā tomēr pietrūka, laikam jau publikas. Kādu laiku skanēja jau minētā sirēna, līdz, metāla karaļu cienīgā pompozitātē uz skatuves kāpa Forgotten Sunrise un sāka tukšajai un dūmu pilnajai zālei spēlēt kaut ko neaizmirstami garlaicīgu. Tehniski jau it kā nekādas vainas, bet garlaicīgi un nogurdinoši. Nekādu emociju. Publika - 15-20 cilvēki - tie, kuri izturēja līdz beigām. Ar lielām mokām sagaidīju beigas un ar lielu prieku uzreiz pametu klubu.
Nobeigumā gribu pateikt lielu paldies FILTH'am ar koleģēm par drosmi veidot šādu pasākumu, un lai arī krietnos mīnusos, tas tomēr bija ļoti labs un Tearfall dēļ vien bija vērts iet. Tiem, kas neatnāca - paši vainīgi. Paldies!
kudars