Albums sākas ar trīs ar pusi minūtes garu instrumentālu overtūru, kurā varam saklausīt atsevišķus fragmentus no dziesmām, kas mūs vēlāk sagaida albumā. Šis ievads ir izdevies visnotaļ interesants un gribas dzirdēt, kas tam sekos. Tālāk seko pusminūti garš otrais ievads - dziesma, šķiet ar akustisko ģitāru ierakstīts gabals, kurā operas galvenais varonis Džesijs (tas tips uz diska vāka) sarunājas ar dievu par dzīves jēgu (gluži kā Gētes "Faustā"). Kad šis beidzas, pilnīgi nesagatavoti tiekam iesviesti trešajā dziesmā - Wishing Well, un te nu sāk skanēt īstais W.A.S.P. Lieliski skan Blekija balss, agresīvi tiek dauzītas bungas un, protams, - W.A.S.P. kroņa numurs daudzu gadu garumā - perfekta ģitārspēle. Nākamā dziesma ir Sister Sadie (And The Black Habits) - varētu pat teikt, ka otra labākā albuma dziesma ar vislipīgāko piedziedājumu, ar vienu no labākajiem ģitāras solo, kas gan izklausās tāds nedaudz aprauts. Vienubrīd pat uzskatīju šo par labāko dziesmu albumā. Nākamais gabals nosaukts šīs diloģijas pirmās daļas vārdā - par The Rise. Šeit Džesijs atklāj savas spējas pakļaut cilvēkus un pasludina sevi par mesiju un dievu. Ja sekojam līdzi sižetam, tad gan šķiet, ka šai dziesmai vajadzētu atrasties kaut kur tuvāk albuma beigām, bet, acīmredzot, kādu nezināmu iemeslu dēļ viņa atrodas, tur kur atrodas. Muzikāli gan šī dziesma nav nekas sevišķs, bet notikumiem, kas norisinās tās tekstos ir visnotaļ liela nozīme darba tālākajā attīstībā. Nākamā atkal ir īsā dziesma ar akustisko ģitāru - Džesija jautājumi dievam par dzīves jēgu - šoreiz to sauc Why Am I Nothing. Šis ir tāds klusais pārdomu brīdis albumā, kas lieliski ievada nākamo dziesmu - neapstrīdami albuma labāko dziesmu - dziesmu Asylum #9. Šis ir hīts! Pēc gadiem desmit, piecpadsmit tā, ļoti iespējams, jau būs kļuvusi par heavy metal klasiku. Man grūti šo aprakstīt - tas ir jādzird! Nākamā dziesma The Red Room of the Rising Sun ir albuma lielākais eksperiments. Tā ļoti atšķiras no pārējām. Operas varonis ap šo brīdi ir smagā narkotisko vielu ietekmē, šis gabals atspoguļo viņa sajūtas šajā brīdī. Izklausās diezgan psihodēliska. Vai ir laba, spriediet paši. Personīgi man jau klasiskais W.A.S.P. vairāk iet pie dūšas, bet ir arī tādi cilvēki, kuriem šī ir albuma mīļākā dziesma. Nākamā ir lēnā balāde What I'll Never Find. Tajā Džesija labākais draugs viņa rokās mirst no narkotiku pārdozēšanas. Muzikāli varam izcelt iespaidīgo vairāk nekā trīs minūtes garo ģitāras solo, kura attīstībai lieliski varam izsekot. Pēc tam atkal nāk īsais gabaliņš. Dzīves jēgu nomaina slāpes pēc mīlestības. Vispār albuma otra puse tāda drausmīgi liriska padevusies. Nākamā dziesma - X.T.C. Riders ir klasiski W.A.S.P.-iska. Tēma šeit atkal narkotikas un izjūtas atrodoties to ietekmē. Seko pēdējais īsais gabaliņš ar nosaukumu Me & The Devil, kurā Blekijs astoņas reizes izdveš šo frāzi. Pirmspēdējo dziesmu ar laimīgo numuru 13 sauc The Running Man. Atkal klasiski W.A.S.P.-iska un diezgan līdzīga jau iepriekš minētajai. Un noslēdzas šis meistardarbs ar lieliskiem ģitāru solo pārpildīto romantisko balādi The Raging Storm. Savādāka no pārējām, bet tik pat laba. Esam galā.

Jāpiebilst, ka, ierakstot šo albumu, Blekijam Loulesam ir jau vairāk nekā piecdesmit gadu, bet viņa unikālā balss vēl joprojām ir tikpat perfekta kāda tā bija gadus divdesmit atpakaļ. Nav zināms, cik ilgi tas tā vēl būs (jāatceras, ka Ozija balss "izslēdzās" tieši ap šo laiku), tāpēc jācer, ka W.A.S.P. vēl pagūs ierakstīt kaut ko līdzīgu pirms došanās pelnītā atpūtā. Sapni par viņu redzēšanu dzīvajā gan pirms pāris nedēļām izsapņoju, kad savas Eiropas tūres ietveros, grupa apmeklēja Igauniju, taču vismaz viņu nākamos ierakstus gaidu ar nepacietību.

BUY OR DIE!!!!!!

Vērtējums:

9/10

Kudars.