Atklāti sakot grūti šo albumu definēt kā metāla ierakstu, lai arī tas skaitās Folk metal, vismaz pusi no dziesmām var nosaukt tikai pa folk rock, bet arī ne tā pati smagākā mūzika var būt patiesa un kvalitatīva.
Skyclad dzimtene ir Lielbritānija un varbūt arī tāpēc tiem, kas visur ieraugot stilistisko definējumu folk metal, cer dzirdēt folk/ black skaņas, nāksies vilties. Britu mūzikas uztvere vienmēr ir bijusi atšķirīga no pārējās pasaules.
Arī britu folks atšķiras no citām tautām, un šim albumam perfekti piestāv kāda īru kroga noskaņa, ko visprecīzāk raksturo dziesma “Anotherdrinkingsong”. Tomēr tik traka alkohola pielūgšana kā Tankard mūzikā šeit nav vērojama.
Neraugoties uz to, ka piecās dziesmās Skyclad skaņu palīdzējis radīt Royal filharmoniskais orķestris, šeit nav iespējams atrast tādu spēku un enerģiju, kā Therion vai Haggard mūzikā. Šis, pie alus kausa klausāmais albums ir daudz vieglāk un jautrāk uztverams.
Skyclad mūzikā var vērot visai daudz līdzības ar In Extremo, bet drīzāk šie vācieši ir ietekmējušies no britiem. Izvērtējot tīri mūziku pašu par sevi, grūti atrast ko negatīvu vai primitīvu. Orķestris spēlē tieši tur kur vajag, varbūt vietām pārāk klusi, bet noskaņa tiek radīta perfekti. Interesantas ir arī dziesmas, kur parādās akustiskā ģitāra.
Kā lābākos darbus var atzīt “Do They Mean Us”, kas nenoliedzami ir smagākais un nopietnākais gabals un “Hybrid Blues”, kas sākas pavisam mierīgi (balss un akustiskā ģitāra), bet noslēgumā pievienojas orķestris un viss kļūst daudz nopietnāk.
Labs albums, pats labākais ko paklausīties, kad kaimiņu nervi ir galīgi sabeigti no Death un Black frontes un paliek viņu nedaudz žēl.
Vērtējums 7 no 10
Bleakness.