 |
 |
 |
 |
Nu tā, kādu laiciņu atpakaļ iznākušais 10 – tais Paradise Lost albums nonāca manās rokās uzreiz, kad parādījās Latvijā, bet nu vajadzēja ilgāku laiku, lai ko normāli uzrakstītu par šo disku, jo sākuma sajūsma liedza savā ziņā objektīvi pavērtēt dziesmas, nu tad tagad....
Noklausoties šo „Paradise Lost” radās doma, ka.... „aplis” ir noslēdzies. Skatoties no pirmajiem Paradise Lost albumiem „Lost Paradise”, „Gothic” un „Shades Of God” (1990 – 1992), pāreja uz „Icon” un „Draconian Times” (1993 – 1995), neliels lēciens uz „One Second” (1997), tad notika lūzums uz „Host” (1999), tad iepriekšējā muzikālā virzība sāka atgriezties – „Believe In Nothing” un „Symbol Of Life” (2001 – 2002).... un tagad pēc triju gadu gaidīšanas Paradise Lost ir nonākuši pie... 2005 gada „Draconian Times”? Nu, pinīgi iespējams, kaut arī tik viennozīmīgi šo disku vērtēt nevajadzētu, tas drīzāk ir vislabākais no visas mūzikas, ko grupa jebkad ir spēlējusi... un manuprāt es nepārspīlēju.
Albums sākas ar drūmi simfonisko „Don’t Belong” un jau pēc pirmajiem ģitāras akordiem ir sajūtama šī albuma drūmā noskaņa. Melni ietonētais sintezatora pavadījums rada šo simfoniski drūmo atmosfēru uz kuras Holms jau kā ierasts „būvē” savas depresijas pilis.
Par Dziesmas „Close Your Eyes” spēku pārliecinājos jau koncertā. Pamatīgi rifi, spēcīgs ritms, kā vienmēr, Gregs Makintošs ar sērīgu solo partiju. Vienīgi nedaudz kaitina tas, ka Holmsa balss nepārtraukti ir zem efektiem, kas arī jūtams cauri visam albumam. „Symbol Of Life” bija „elektroniskāks” albums, bet balss skanēja dzīvāk, šeit ir otrādi, bet tā jau laikam vajadzēja!?!
Turpinam ar „Grey”, kas bija otra jaunā dziesma koncertā. Ja būtu mana teikšana, tad šī dziesma būtu pirmais singls no albuma, jo manā galvā „Grey” melodija iesēdās uz kādām divām nedēļām noteikti, singls „Forever After” tā mani neietekmēja, kas gan absolūti nenozīmē, ka dziesma ir vājāka. „Forever After” ir ļoti labs videoklips, ieturēts labākajās Paradise Lost tradīcijās, Gregs Makintošs izceļas ar garajiem (!) matiem, ļoti aktīvs, kā vienmēr, ir Ārons Ēdijs, Holms kā vienmēr stāv nekustīgs kā stabs :) Tāds nu viņš ir, bet „Forever After” noteikti ir ātrākā šī albuma dziesma, viena no skanīgākajām arī. Ļoti labs ir dziesmas fons un dziedātājas balss pilnīgo šīs dziesmas enerģiju.
„Sun Fading” ir mana favorīte šajā albumā, šķiet visdepresīvākā albuma dziesma, kurā Holms kliedz visvairāk. Daudz Makintoša izcilo solo izgājienu. Noteikti jāizceļ foršā ideja par timpāniem dziesmas sākumā un pavadījumā.
Turpinājumā seko „Laws Of Cause” līdz beidzamajai kompozīcijai „Over The Madness”, kas perfekti noslēdz viscaur albumam strāvojošo depresīvo enerģiju, nomāktību, melodiskumu, bezizeju no likeņa triecieniem.....
Limited Edition versijā fani var baudīt arī trīs bonusus – divus dziesmu Dub Mix – us un „Forever After” videoklipu.
Kopumā skatoties var teikt, ka Paradise Lost joprojām pierāda, ka ir šīs mūzikas karaļi. Tas nu ir viennozīmīgi!
Noteikti jāuzsver faksts, ka Paradise Lost vairs nespēlē Lee Morris, līdz ar to ir pazuduši šī bundzinieka skanīgie bekvokāli, bet nemaz sliktāks nav Džefs Singers, kaut arī Morris bija nedaudz daudzvedīgāks, jaunais bundzinieks perfekti ir pierādījis savu profesionalitāti (koncertā, manuprāt, Singers visas dziesmas spēlēja perfekti), kaut nav oficiāli uzņemts grupas sastāvā. Arī Holms ir atgriezis savu kliedzošo balsi un tīrajā dzied mazāk. Un arī mati Holmsam un Makintošam ir izaudzēti gari.
Klausoties šo albumu vēl un vēl nepamet sajūta, kā tās ir pēdējais albums Paradise Lost diskogrāfijā! Es jau ļoti ceru, ka šī sajūta ir maldīga, bet to jau rādīs laiks!
No 10 punktiem albumam droši lieku 9 un turpinu ļauties no maģa ārā kāpjošajai nomāktībai!!!
Balrogh