Tas nudien ir turpinājums iepriekšējam albumam, jo muzikāli ir visai līdzīgs tam, ieturēts virziens, ko iezīmēja “Violent Revolution” - thrash metal ātrums un agresivitāte, kombinēta ar zviedru Gēteborgas melodiskā metāla elementiem. Tam par apstiprinājumu ir arī “Arch Enemy” ģitārista Michael Amott viesošanās šajā jaunajā albumā ar dažu labu ģitārsolo.

Šo albumu man prasās paķidāt atsevišķi pa dziesmām, jo tomēr to klausāmība ir visai dažāda. Pirmais gabals, tituldziesma “Enemy of God” jau ar pirmajām skaņām ir signāls, ka Kreator vēl aizvien pelna lielu ievērību metal pasaulē – šī dziesma ir ātra, efektīgiem rifiem pilna un Milles vokāls ir sevišķi nikns (tāpat kā gandrīz visa albuma garumā), liekot šo dziesmu ierindot blakus citiem Kreator meistardarbiem. Salīdzinot ar iepriekšējo albumu, šī dziesma ir mazliet niknāka un ne tik melodiska. Sākums patiesi daudzsološs.

Nākamā dziesma, “Impossible Brutality”, sākumā ir lēnāka, tomēr sulīgais pamatrifs un akcentētais ritmiskums to padara visai smagu, kopumā šī dziesma ir ļoti līdzīga labākajiem paraugiem no iepriekšējā albuma; ir arī ātrāki momenti, kas neatpaliek no pirmās dziesmas tempiem; labs turpinājums lieliskajam albuma sākumam.

Trešā dziesma, “Suicide Terrorist”, ir visai līdzīga otrajai un tāpat kā tā ieturēta labākajās “Violent Revolution” tradīcijās. Sāk rasties cerība, ka viss albums varētu būt tikpat lielisks. Ceturtā dziesma, “World Anarchy”, sākumā rādās tikpat spēcīga un labi turpina albuma sākumā uzņemto tempu un agresijas līmeni. Pat vēl vairāk. Tomēr tuvāk uz beigām mūs sagaida pirmais ne visai patīkamais pārsteigums: tempa lūzums un lēna atelpa, ko sabojā neveiksmīgā “Endorama” stilā izpildītais Milles dziedājums – nu tīrie vokāli nav viņa spēcīgākā puse. Situāciju diez ko neglābj arī atgriešanās pie ātrā tempa pašās beigās, jo pāreja atpakaļ uz to arī sanākusi diezgan jēla, ar elektronisku efektu sagandēts vokāls, kas nepavisam neizklausās labāk par iepriekš dzirdamo raudulību. Divas trešdaļas no šīs dziesmas ir ļoti labas, kurpretī beigu daļa galīgi salaiž grīstē, to, kas sākās tik patīkami smagi un rādījās būt viena no labākajām dziesmām albumā.

Sekojošā “Dystopia” gan izklausās atkal labāk, tomēr iespaidīgajam albuma sākumam tā netiek ne tuvu. Te arī vairāk izpaužas Gēteborgas ietekme, bet pati dziesma ir samērā garlaicīga un atkārto pati sevi. Arī sestā dziesma “Voices of the Dead” stiprina iespaidu, ka pēc labā sākuma Kreator atkal aizvien vairāk tuvojas atgremošanas stadijai – it kā normāli, bet nekā sevišķa, sākums, kā arī piedziedājums visai pajēls, un pamata rifs arī ne tuvu nav tas labākais, ko Kreator ir spējīgi parādīt. Vienīgais, kas šajā dziesmā izceļas, ir ģitārsolo tuvāk dziesmas beigām, un šur tur ir iesprausts arī pa kādam nopietnam rifam.

Nu un tad ar septīto dziesmu, “Murder Fantasies” Kreator šajā albumā arī gandrīz sasniedz pašparodijas stāvokli. Banāls teksts (“I want to kill you, Take away your life...”), kārtīgi rifi šajā dziesmā parādās reti un uz īsu brīdi. Dziesmas vidū ievietotais jau pieminētā viesmākslinieka M. Amott ģitāras solo mazliet situāciju uzlabo un beigu posms tā kā drusku labāks par sākumu, tomēr visā visumā nespēj šo pavājo dziesmu izglābt. Kārtīgs thrash metal šajā dziesmā nav rodams manāmos daudzumos.

“When Death Takes Its Dominion” arī diemžēl nav nekas diži labāks. Tikai drusku mazāk viduvēja dziesma kā iepriekšējās divas, atsevišķi momenti ir itin labi, bet kopumā garlaicīgi.

Tad ar devīto dziesmu, par laimi, atkal sāk parādīties kaut kas no tā, kas sākumā deva pamatu optimismam. “One Evil Comes (A Million Follow)” beidzot atkal ir visai gards kumosiņš, kas atkal ļauj sist ar kāju takti līdz. Normāls auļojošs galvenais rifs, solīds piedziedājums, labs solo – kopā beidzot atkal visai pieklājīga dziesma.

“Dying Race Apocalypse” arī ir tīri tā nekas, kaut arī sākums izklausās pēc balādes, pēcāk seko pa sakarīgam rifam un labs piedziedājums; lai arī nav pati spilgtākā šajā albumā un neizceļas ar kaut ko īpašu, tomēr nav tāda, par ko būtu jākaunas.

Priekšpēdējā dziesma “Under A Total Blackened Sky” izceļas ar varen spārdīgu sākumu, un kopumā ir ļoti labs gabals, kas neatpaliek no dziesmām albuma sākumā, tā ka kopējais iespaids atkal uzlabojas.

Nu un tad jau esam tikuši pie albumu noslēdzošās dziesmas The Ancient Plague, kas atkal ir tāds piezemētāks, gandrīz septiņu minūšu garumā izstiepts salīdzinoši palēns gabals, kas rada iespaidu, ka iepriekšējās apmēram 50 minūtēs Kreator ir tā kā piekusuši. Tāda diezgan viduvēja kompozīcija, labāka par sliktākajām šī albuma dziesmām, bet arī jūtami švakāka par labākajām. Iespaidu vietām atkal bojā neveiksmīgs vokāls, kas lēnā tempā mēģina kaut ko izstenēt, ne tā ka tīrā balsī, ne arī tādā īsti ķērcīgā; fragments, kur Mille vienkārši runā, ir vismaz kaut cik labāks par tiem vaidiem.

Kopumā albums nav slikts, kā jau teicu, stilistiski diezgan līdzīgs iepriekšējam, tomēr sākotnēji labo iespaidu bojā pavājā vidusdaļa, pēc kuras tomēr vēl seko dažas labas dziesmas. Nevaru piekrist viedoklim, ka šis būtu labākais Kreator albums kopš 1990. gada meistardarba “Coma of Souls”; par to varētu runāt, ja viss albums būtu tādā līmenī, kā pirmās trīs dziesmas. Labā līmenī visā albuma garumā ir vokāls (izņemot atsevišķus neveiksmīgākus momentus), kā arī Ventor pie bungām; arī pārējie savu uzdevumu veic labi, tikai grupai nav izdevies sacerēt pietiekami daudz labu dziesmu, lai izveidotu īsti spēcīgu albumu. Katrā ziņā cerības, ko deva iepriekšējais albums un salīdzinoši ilgā pauze pirms “Enemy of God” iznākšanas, nav pilnībā attaisnojušās.

7,5/10

Intars