Ir daudz labas smagās mūzikas. Ir daudz labu smagās mūzikas albumu. Ir izcili albumi un vienkārši lieliski utt. Bet reti kura grupa iekaro manas simpātijas tiktāl, lai izdzirdot jau pāris šamējo skaņu kombinācijas, es paliktu stulbs no sajūsmas un sāktu spiegt kā maza meitene aiz priekiem. Ar lielu svinību es beidzot pēc ilgākas iepazīšanās ar Avulsed bagātīgajām porcijām, varu šos zēnus novietot, ja ne gluži blakus, tad noteikti aptuveni turpat, kur Gorefest. (vēl laiciņam jāpaiet lai iesēžas kārtīgāk) Tieši tā... te ir darīšana ar zeļļiem, kas liek baudā gārkt un krakšķēt. Lielākā daļa gaļēdāju jau zin šos varenos vīrus. Es pieņemu, ka 95% zin... Bet tie, kas nezin lai uzvelk rozā svārciņus un noper sevi kā garīgi atpalikušas padauzas.
Jau tiku rakstījis par Christ Denied varenību, kurā darbojās onkolis vārdā Dave Rotten no Avulsed. (Starp citu tikko dabūju arī veco Christ Denied „...Got What He Deserved”, kas, protams, arī ir vienkārši fantastisks, tikai nezināmu iemeslu dēļ netā atrast kautkādu sīkāku informāciju par šo burvīgo tefteļu nedarbiem ir visai pagrūti) No Avulsed pagaidām esmu izklausījis „Eminence In Putrescence” (1996), „Yearning For The Grotesque” (2003) un „Gorespattered Suicide”, kuru kā pēdējo no albumiem izmantošu par vaininieku apskatam. Vēl pārītis ir palicis, ko no viņiem ievākt, bet šie trīs ir debešķīgi. Un vainīgais CD vairs nav vienkārši debešķīgs, bet maucīgi izcils. Man ir pamats domāt, ka arī pārējie ir tikpat izvirtīgi labi.
Jāsāk ar pašu svarīgāko, ka šiem vīreļiem ir savs, īpatnējs, viņiem raksturīgs skanējums, kas izpaužas noskaņā, melodijās un arī mīlīgajā Deiva Rottena balstiņā. Es gribētu pajautāt kur ellē šitādi talanti rodās, bet tad kāds kretīns man atbildētu, ka Spānijā, un man vairs nebūtu interesanti. Lai arī no kurienes viņi ir izlīduši, šie mega-cilvēki griež līdz dvēselei. Tas monumentālisms ar kādu viņi ielaužās manās viskuslākajās esamības katakombās liek tecēt visnetecīgākajām urdziņām manos miekšķainajos sirds kambaros. Ar milzīgu veseri tiek kalts piemineklis savādam, daudzus gadsimtus uzkrātas pieredzes mantojumam. Tas ir kautkas milzīgs un varens, kura priekšā tev vajadzēs mesties četrrāpus. Tas ir kautkas neizmērāms un nenosverams. Tas ir kautkas augstāks, spēcīgāks un varenāks. Ja tas nebūtu rakstīts zem Avulsed, tad daudzi noteikti padomātu, ka runa ir par Nile. Vai ne?! Nu jopcik.... Ja saliekam šos kopā, tad Nile skan pēc mazu bērnu teātra, kur visi cenšās neko nesabojāt izrādē, lai vecākiem un audzinātajai būtu prieks, ka viss tiek izdarīts kā plānots. Re cik jauki vai ne? Kurš tad būtu iedomājies, ka detuhā ar valdonīgu, dziļu, bagātīgu atmosfēru var ielikt gabalu uz 15 sekundēm, neko nesabojājot? Kā var ielikt pasakainu, rīta saules apspīdētu flamenko iespēlīti, nespiežot uz pliku iznīcības un terora sēšanu un skanēt līdz asarām? Vienīgais izmisums, kas šeit valda ir tikai tas, kur var tik labu mūziku sadomāt?! Tas ir obligāti jādzird katram, kurš vēl nav paspējis iečekot! Man nav pacietības sameklēt visus vārdus mutē ar ko aprakstīt, cik Avulsed ir čūpstīga banda. Nav jēga te analizēt to pa dziesmām un uzskaitīt visas nianses, ja nu vienīgi pieminēt Motorhead „Ace Of Spades” koveri saldajā piegājienā! Es vienkārši aizveros un ieslēdzu uz repeat. Rokas nost no winampa, sīkais!
Fauns
Fauns, neesi domājis par literāta darbiņu??:))) Imants Ziedonis jau ir palicis vecs btw. Bet muzika laba protams.
masturbācija pasauli neglābs!!! Par Christ Denied gluži piekrist nevaru, bet šis albūms noteikti netiks likvidēts pateicoties maģiskajai Shift+Delete metodei
bet kopumā albums nu..spēlēt jau māk bet gribējās lai vairāk do pa acīm. vākam gan desmitnieks