Bija reiz tāda zviedru grupa kā At the Gates, ar Tomasu Lindbergu un bračkām Björleriem priekšgalā, kas deviņdesmito gadu vidū, pēc ievērojama ieguldījuma Gēteborgas melodiskā death metal attīstībā, ņēma un izjuka. Lindbergs tur padziedāja vēl pa dažām citām grupām, Björleri vēl spēlē The Haunted rindās... Ā, jā, a kāds tad tam skars ar Casketgarden, jūs vaicāsiet?
Sakars tāds, ka dažs labs paranoiķis ar tieksmi saskatīt visur sazvērestības teorijas varētu nākt klajā ar sensacionāliem paziņojumiem. Par to, ka patiesībā šie subjekti ir pārvākušies uz siltākām zemēm, proti, Ungāriju, pieņēmuši mūsu ausīm svešādi skanošus ungāru segvārdus, un muzikālo darbību turpina gluži tāpat kā 94-95. gadā, tikai zem nosaukuma Casketgarden. Kāda tam jēga? Skaidrs, ka nekāda, kā jau lielākai daļai no sazvērestību teorijām :D
Bet diez vai ir iespējams apšaubīt faktu, ka Casketgarden atdarina vēlīno At the Gates skanējumu visai precīzi. Ij vokāls ir ļoti līdzīgs, ij rifi un melodijas, tāpat arī viss kopējais iespaids – nē, nopietni, uzliekot skanēt šo Casketgarden albumu “This Corroded Soul of Mine”, droši, ka kāds to sajauks ar “Terminal Spirit Disease” vai “Slaughter of the Soul”, vai, visdrīzāk, uzskatīs par kādu vēl nedzirdētu attiecīgās grupas albumu... Nevar gan akurāt apgalvot, ka viņi kopētu AtG gluži viens vienā, ir šiem ungāriem arī savas idejas, un nereti šie pat ieliek kloķi saviem dieviem, tomēr iedvesmas avots ir ļoti uzkrītošs. Nu gluži kā tribute grupa, kas sacerējusi savas dziesmas savu elku stilā, kas gan, jāatzīst, nepavisam neatpaliek no iedvesmas avota.
Tā jau skan vispār ļoti patīkami, ierakstīts un noproducēts ir visai augstā līmenī; ģitāras ir smuki sulīgas un rauj itin solīdus rifus uz maiņām ar melodiskākām pasāžām un sologājieniem, kur it bieži kāda odziņa tiešām tiek trāpīta kā naglai uz galvas, vokāls, kā jau minēju, ļoti cenšas atdarināt Tomasu Lindbergu, kas tam arī sanāk – izmisīgs ķērciens caurvij visu albumu, labi saderot ar visu pārējo mūziku, bundzinieks tucinās, kā pieklājas, nu vārdu sakot, viss ir vislabākajās melodiskās desas tradīcijās. Nelaime ir tikai tāda, ka At the Gates klātbūtnes sajūta nepamet ne uz mirkli – oriģinalitāte diezgan tuvinās nullei, un nekādi es neticēšu, ka tā ir tīra sakritība.
Ja vērtējam ar atzīmi, tīri tā skanējuma pēc gribētos likt kādu astoņnieku, bet oriģinalitātes trūkums vai arī nokavēšanās par 10 gadiem liek atzīmi samazināt, tā ka rezultātā septiņi vien paliek. Ja pieminētais Casketgarden iedvesmas avots Jums iet pie dūšas, ir cerības, ka šitas arī patiksies, ja vien apetīti neatsitīs uzkrītošā līdzība.
Intars