Liekas, ka Funeral Doom stilu drīz, bet varbūt jau tagad, varēsim saukt par savdabīgu „popsu” Doom žanra ietvaros. Sākotnēji, Funeral Doom izstaroja neparastu pievilcību, un ļoti izcēlās uz visiem apnikušā Death/Doom fona, kas ar laiku kļuva salkans, sentimentāls un jau sāka smakot pēc ziepju operu cienīga sižeta. Funeral Doom ienesa jaunas, izaicinošas muzikālās idejas, visu maksimāli palēninot, padarot vēl smagnējāku un pilnībā likvidējot jebkādas sentimentalitātes paliekas lirikā un mūzikā vienkopus. Šajā gadījumā, jāuzteic dažas īpaši slimas grupas, kuras ir definējušas stilu, un vēl joprojām turpina sajūsmināt ar savu perfekti nostrādāto materiālu – Esoteric, Evoken, Skepticism, Funeral, Shape of Despair. Ak, jā, arī Thergoton.

Tagad, par ēnas pusi šim jaukajam pasākumam. Tyranny. WTF? Labi, jāteic, ka Tyranny ir pacentušies un izmocījuši varen monumentālu un baisu kluci, kuram ir salīdzinoši laba ieraksta kvalitāte, ja salīdzinām ar citu, tikpat monumentālu un baisu projektu Catacombs. Tyranny skan noslīpētāk, tīrāk, ar krietni vien atmosfēriskāku piegājienu mūzikai atšķirībā no viņu kolēģu salīdzinoši sausā materiāla. Bet, come-on!, cik var? N-tās grupas spēlē vienus un tos pašus rifus, tikai citā kārtībā. N-tās grupas raksta nesentimentālus tekstus dziesmām par htoniskiem monstriem un cilvēka prātam neaptveramām šausmām, kuras uzglūn no okeāna dzīlēm, vai arī tepat, no tava guļamistabas skapja nu jau 10 gadus nesakoptajām iekšām. H.P. Lovkrafts ir ievērojams autors, kurš radījis fikcionālu mitoloģiju, kurai seko daudzi mūziķi, bet atgremot vienas un tās pašas tēmas, ignorējot daudz plašāko Cthulhu Mythos un Nekronomikona rakstu kopumu, ir diezgan nožēlojami. Atkal salīdzinājums ar Catacombs – viņiem ir albūms In the Depths of R’lyeh, kur gari un plaši tiek apcerētas htoniskas tēmas, monstri un prātam neaptveramas lietas. Tyranny albūms ir šī albūma brālis. Ne dvīnis, bet brālis točna. Pirmā dziesma, kurai būtu jārada neparakstāms okeānisks smagums uz mūsu mirstīgajām ausīm drīzāk asociējas ar kāpšanu Himalajos, meklējot jetiju un viņa draugus. Ok, arī laba tēma Doom’am, taču mēs runājam par jūras briesmoņiem, nevis Himalaju jetijiem. Pārējās dziesmas – ja uzmanīgi sekosim līdzi sava mūzikas atskaņotāja displejam, pamanīsim, kur beidzas un kur sākas katra nākamā kompozīcija.

Vai ir vērts šo albūmu klausīties? Ja esat htonisks briesmonis vai vienkārši psihiski slims indivīds ar izteikti bagātu iztēli un noslieci uz astoņkājiem, tad albūms ir domāts jums. Ja neesat tāds, tad diemžēl, piedzīvosiet vilšanos. Albūms varētu patikt arī tiem, kuriem Funeral Doom ir kas jauns, tomēr, meklējot dziļāk, atradīsies arī kas daudz labāks, oriģinālāks un dinamiskāks par šo ierakstu. Humors paliek humors, tomēr ir nepieciešams izvērtēt lietas, un lēna mūzika mēdz būt arī saistoša un miegu neuzdzenoša, slima un apburoša vienlaicīgi. Tyranny diemžēl tādi nav. Tomēr, ja esam lasījuši Lovkraftu vai viņa sekotāju darbus, tad zinām, ka dižais Cthulhu guļ nāves miegā savā pilsētā un sapņo mums neizdibināmus sapņus. Varbūt Tyranny cenšas mūs ievest šādā miegā? Varbūt viņi paši ir daļa no šī prātam neaptveramā sapņa?


Vērtējums 50/50. Frīkiem un htoniskajiem briesmoņiem jā. Pārējiem – fuk bič vomit.

Edenbeast

 

Ievietots: 2008. gada 1. oktobrī, plkst. 06:23
Komentāri
mazais2
, 2008. gada 1. oktobrī, plkst. 19:52
0
 
o, šitais pat man uz hdd ir, par brīnumu... nepierasti, ka kaut kas nav jāvelk.
mazais2
, 2008. gada 2. oktobrī, plkst. 03:35
0
 
nekā īpaši izcila pagaidām tur nesaklausīju, tā kā mans variants - fuk bič vomit. Ahab daudz labāks.
_Karkass
, 2008. gada 9. oktobrī, plkst. 00:22
0
 
Šo albumu kā reiz nesen iegādājos - piesaistīja īpaši labi nostrādātās bungas un vokāls. Lai arī tēma var būt nodriskāta, šeit tā šķiet atklāta veiksmīgi, ar draudīgu atmosfēru, liekot noticēt, ka Cthulhu atmošanās ir tuvu... Tiesa gan, ar rifiem te tā pašvakāk, jo ģitāra galvenokārt nodrošina fona dunoņu, kas balsta bagātīgos sintezatorus. Manuprāt, ārkārtīgi veiksmīgi ir izdevies sapludināt kopā instrumentus, radot masīvas, dunošas harmonijas. Vispār man patīk.

Par līdzību tam Catacombs albumam piekrītu, vienīgā atšķirība, ka Catacombs ir daudz vairāk uz ģitāras skanējuma balstīts, bez sintezatoriem.
Pievienot komentāru
Komentārus rakstīt var tikai reģistrēti lietotāji, tapēc ielogojies vai reģistrējies!