Pēc 14 gadu klusēšanas Bay Area thrash pārstāvji Death Angel, kas metāla vēsturē neizdzēšamas pēdas ir atstājuši ar par stila klasiku uzskatīto albumu “The Ultra Violence”, beidzot atkal ir atpakaļ uz strīpas. Nuclear Blast paspārnē 2004. gadā ir iznācis jauns šamējo albums “The Art of Dying”. Uzreiz varu teikt, ka šis, kaut arī nav gluži tīrasiņu thrash albums, nav arī kārtējais mēģinājums veģetēt uz veciem lauriem. Šeit atrodamas gan lieliskas tipiskā thrash stilā ieturētas dziesmas, gan arī vietām piejaukts klāt drusciņ no grunge un hard rock, taču kopumā garadarbs uzskatāms par izdevušos.
Albums sākas ar īsu akustisku intro, pēc kura seko dziesma “Thrown to the Wolves”. Jau ar pirmajiem rifiem ir skaidrs, ka nekādi joki nebūs, un tā arī ir – šis gabals, kas ir viens no labākajiem albumā, vilties neliek, ar milzīgu enrģiju un ātriem rifiem dragājot teju vai 7 minūtes.
Nākamās divas dziesmas uzņemto riksi turpina tādā pašā garā, viss skan kā pieklājas normālā thrash/speed metālā – krietni rifi un nikns vokāls. Vokāls vispār ir viens no faktoriem, kas piedod garšvielas Death Angel mūzikai – Mark Osegueda balss ir augsta, taču gana savdabīga, tā neskan spiedzīgi vai vēl kaut kā netīkami, tā vietā aizķerot klausītāju ar spēku un enerģiju. “Thicker than Blood” pamatritms nedaudz atsauc atmiņā Motorhead, taču ne pārāk uzkrītoši.
“The Devil Incarnate” ir samērā savdabīgs gabals, turklāt viens no spilgtākajiem albumā. Dziesma ir lēna, šķelmīgais dziedājums un ļaunu vēstošā ģitāras meldija ir kā viltīgs naidnieks, kas iemidzina savu upuri un tad tam pēkšņi uzbrūk, kā arī šajā gadījumā notiek – dziesma beigās atgūst sākumā iekavēto un kūsā tikpat sparīgi kā iepriekšējās.
Nākamais gabals “Famine” atkal nedaudz krīt ārā no rāmjiem – te nu krietni ir piemaisīts klāt šis tas no citiem ģitārroka virzieniem, man tuvākās asociācijas bija ar grupu Extreme. “Prophecy” turpretī atgriežas pie albuma sākumā uzņemtā tempa un noskaņas, atgādinot klausītājam, ka te tomēr mums ir darīšana ar thrash metal. Tālāk seko “No”, kas ir vēl viens labs thrash/speed kumoss, īpaši jau beigas, un ja nu vēl līdz šim brīdim jums vismaz kāja nesit ritmu līdzi, tad tagad gan vairs nekāda snaušana nesanāks.
Sekojošais gabals “Spirit” savukārt ir vēl viena tarba, kurā sabērts viss, kas smilškastē bijis atrodams – smilšaini konfekšu papīriņi kopā ar suņu kakām un pāris aizmirstām rotaļlietām. Neteikšu, ka slikta dziesma, tomēr kaut kas īsti nav. Varbūt tādēļ, ka vokālista lomu te ir uzņēmies kāds cits no grupas dalībniekiem, un, kaut arī neskan īpaši draņķīgi, salīdzinājumā ar Oseguedas kunga veikumu tiek zaudēts vienos vārtos. Tālāk seko “Land of Blood”, kas demonstrē jūtamu punk/HC ietekmi; atkal eksperimenti ar vokālu – šoreiz pie mikrofona ticis vēl kāds cits, bet kopumā dziesma vismaz ir stilistiski ieturēta.
Tuvojoties beigām, priekšpēdējā dziesma “Never Me” atkal atgūst uz brīdi drusku pazaudēto thrash metal skanējumu – pie mikrofona atgriezies pamatvokālists, atkal ausis priecē ģitāras rifi, kam pievienojas mierīgs ģitārsolo dziesmas vidū.
Albums noslēdzas ar samērā mierīgu un baudāmu balādi “Word to the Wise”, te vēl pirms gulētiešanas varam padomāt par netaisnībām pasaulē, nebeidzamiem kariem un tamlīdzīgām lietām, par ko ir runa tekstā.
Kopumā itin feins un azartisks albums, kas klausītājam spēj dot papildus enerģiju un pozitīvas emocijas, derēs gan fona mūzikai, gan kafijas tases vietā.
Vērtējums – 8/10
Intars