Amorphis – grupa, kas neprasa plašus komentārus - neliegšos ir viena no tām, kuru sastrādātais materiāls iedvesmo un kuru varu klausīties jebkur un jebkādos laika apstākļos, savulaik – pirms vairāk kā piecpadsmit gadiem aizsākuši un pēcāk nostiprinājuši savas mega ansambļa pozīcijas mūzikas lauciņā ar sev tik raksturīgo skanējumu, kas kopš Tales From the Thousand Lakes laikiem, kauču ar 1992 gada The Karelian Isthmus ar neslikts - klasisks pēc paša nelabā deathinieks – kļuvis jo albūms, jo melanholiskāks, smeldzes piesātinātāks. Zināms, ka šī ir viena no tām apvienībām, kas aizsākusi smagucītī iepīt feinus dažnedažādus austrumnieciskus motīviņus, izkopuši muzikālās ieceres ar maniakālu pedantiskumu, atklājot pasaulei, ka rokmūzika savas sarežģītības un dvēseliskuma ziņā var būt vienlīdz augstā līmenī ar klasiskām mūzikas vērtībām.
Amorphis - amorfa masa, kurā, eksperimentējot un ienesot jaunas vēsmas (1996. gadā daļēji nomainoties grupas sastāvam tiek izdots viens no veiksmīgākajiem veikumiem art rock/ metal stilā, proti, Elegy - fascinējošs monolīts; pēcāk seko Tuonela, Um Universum, Far from the Sun), klasisks death metāls tiek atšķaidīts melodiskāks, plašākām tautmasam pieņemamāks (lasi popsīgāks) - pēcāk kļūst kopējamāks, līdzatdarināmāks ne vienam vien jaunam un ne tik jaunam censonim, kurš spēlē rokmūziku. Pēc Pasi Koskinena aiziešanas,vienubrīd pavīd doma, vai tik grupa spēs turpināt pastāvēt. Seko ilgi jauna dziedoņa meklējumi, izskan baumas, ka varētu tikt izdot instrumentāls albūms. Pasi Koskinena vietā stājas Tomi Joutsen, mazpazīstams mūziķis pirms tam spēlējis tādās gothic/ rock apvienībās, kā Sinisthra, The Candles Burning Blue. Un tā, necenšoties pateikt ko oriģinālu, zemāk uzskrebelēju vien savas šī brīža izjūtas, klausoties 2006. gada 15. februārī Nuclear Blast paspārnē klajā laisto Eclipse – septīto Amorphis pilnmetrāžas albūmu.
Ir pagājis gandrīz pus gads, kopš oficiālās darba relīzes, lasītas atsauksmes, kurās kārtējais tūkstoš ezeru zemes zēnu veikums cildināts. Kā nu neslavēs, Amorphis ir un joprojām paliek, par spīti šādām tādām grupas nebūšanām, spēlējoši monstri, kas kapli pie malas likt netaisās. Un tad vēl tā atgriešanās pie vecajām saknēm, kur agrākos laikos vai ku smuks rūceklītis no Tomi Koivusaari rīkles bij. Nu Eclipse noklausīts no viena gala uz otru pāris simt tūkstoš reizes, un par nožēlu man ai ku negribas piekrist visiem tiem, kas saka, še ir vecais labais nepopsīgais amorfais, kas ar duļķīti un gardu nosēdumu kārtiņu. Man tas viss vairāk līdzinās 1999. gadā izdotajai Tuonela, kur rūceklis vien pusotrā/ divās dziesmās liek skudriņām pa muguru baudā skrienāt.
Dziesmas lielākoties melodiski roķīgas vietām ar kādu groula piešpricīti – feini šīs zemās balss vibrācijas izmantotas dziesmā Perkele (vārds, kas šamo zemē nozīmē “nelabais”, vienlīdz lietderīgi pielietojams sarunā, lai kādu nepieklājīgi aizvainotu). Vai ik kompozīcijā jūtami nacionāli ziemeļniekiem raksturīgie ritmi, kas pārceļ tevi pasaku, teiku un nostāstu zemē, kur ticība brīnumiem nav vien tukši vārdi, kur misticisms iet rokrokā ar realitāti. Apsveicams taustiņnieka Santeri Kallio ieguldījums noskaņas radīšanā. Ģitārspēle nav diez ko mainījusies kopš Elegy laikiem, tie paši vecie meldiņi, kas pirms desmit gadiem priecēja manas austiņas. Laikam jau vislielākās pretenzijas man ir pret jaunā vokaļora dziedājumu, kas ja arī sākumā šķiet diezgan veiksmīgs atrisinājums Pasi Koskinena aiziešanai no grupas, pēcāk, pēc vairākkārtīgas albūma atkārtotas noklausīšanās, smagi atspēlējas, nu nav vairs te tā dziļuma, rotaļīguma, atklātības.
Tā nu es ielieku CD savā austiņaparātā simt tūkstoš pirmo reizi, man negribas atzīt, ka Amorphis ir miris ..
Korķis
P.S. starp citu tas Sinisthra ar nav slikts
sanaacis redzeet 2 amorphis konchus ar jauno vokaalu, uz pirmo gaaju ar baigo skepsi, jo Pasi Koskinens vienmeer bijis mans favoriits ( ir redzeeti neskaitaami vinja konchi dazhaadaas grupaas, nekad nav veicis nekaadas nesagremojamas izdariibas uz skatuves, hmm interesanti, ko ta shis taadu dariijis riigaa?), taatad peec pirmaa mana koncha ar jauno amorphis vokaalu domaaju-eh, nee dzekam nepavilkt liidz Pasi liimenim, lai arii potenciaals ir, peec otraa koncha sapratu, ka jaunais vokaals ir nebuut sliktaaks par veco, bet zinaamaa meeraa pat labaaks, Pasi bija sevi izsmeelis Amorphis sastaavaa ( Ajattaraa vins iederas vairaak shobriid), kaa arii jaunais vokaals tiiri muzikaalaa zinjaa ir ljoti speeciigs- Tomi padodas gan pavilkt augstos un zemos tonjus, kaa arii ruucosho dalju. Otro konci veerojot, man bija sajuuta ka Tomi vienmeer ir bijis Amorphis sastaavaa, manupraat shobriid grupa ir speeciigaaka kaa jebkad.
22.07.2006
Vai tik nau juusu diena?
Tāda sajūta, ka temats jau izsmelts, vai?
Alko-narko atkariigais ex-vokaals Pasi Koskinens vairs nebija speejiigs paveikt neko jaunu, paliekot ar Amorphis, savukaart Tomi ir grupai devis jaunu elpu.