Amorphis - amorfa masa, kurā, eksperimentējot un ienesot jaunas vēsmas (1996. gadā daļēji nomainoties grupas sastāvam tiek izdots viens no veiksmīgākajiem veikumiem art rock/ metal  stilā, proti, Elegy - fascinējošs monolīts; pēcāk seko Tuonela, Um Universum, Far from the Sun), klasisks death metāls tiek atšķaidīts melodiskāks, plašākām tautmasam pieņemamāks (lasi popsīgāks) - pēcāk kļūst kopējamāks, līdzatdarināmāks ne vienam vien jaunam un ne tik jaunam censonim, kurš spēlē rokmūziku. Pēc Pasi Koskinena aiziešanas,vienubrīd pavīd doma, vai tik grupa spēs turpināt pastāvēt. Seko ilgi jauna dziedoņa meklējumi, izskan baumas, ka varētu tikt izdot instrumentāls albūms. Pasi Koskinena vietā stājas Tomi Joutsen, mazpazīstams mūziķis pirms tam spēlējis tādās gothic/ rock apvienībās, kā Sinisthra, The Candles Burning Blue. Un tā, necenšoties pateikt ko oriģinālu, zemāk uzskrebelēju vien savas šī brīža izjūtas, klausoties 2006. gada 15. februārī Nuclear Blast paspārnē klajā laisto Eclipse – septīto Amorphis pilnmetrāžas albūmu.

Ir pagājis gandrīz pus gads, kopš oficiālās darba relīzes, lasītas atsauksmes, kurās kārtējais tūkstoš ezeru zemes zēnu veikums cildināts. Kā nu neslavēs, Amorphis ir un joprojām paliek, par spīti šādām tādām grupas nebūšanām, spēlējoši monstri, kas kapli pie malas likt netaisās. Un tad vēl tā atgriešanās pie vecajām saknēm, kur agrākos laikos vai ku smuks rūceklītis no Tomi Koivusaari rīkles bij. Nu Eclipse noklausīts no viena gala uz otru pāris simt tūkstoš reizes, un par nožēlu man ai ku negribas piekrist visiem tiem, kas saka, še ir vecais labais nepopsīgais amorfais, kas ar duļķīti un gardu nosēdumu kārtiņu. Man tas viss vairāk līdzinās 1999. gadā izdotajai Tuonela, kur rūceklis vien pusotrā/ divās dziesmās liek skudriņām pa muguru baudā skrienāt.

Dziesmas lielākoties melodiski roķīgas vietām ar kādu groula piešpricīti – feini šīs zemās balss vibrācijas izmantotas dziesmā Perkele (vārds, kas šamo zemē nozīmē “nelabais”, vienlīdz lietderīgi pielietojams sarunā, lai kādu nepieklājīgi aizvainotu). Vai ik kompozīcijā jūtami nacionāli ziemeļniekiem raksturīgie ritmi, kas pārceļ tevi pasaku, teiku un nostāstu zemē, kur ticība brīnumiem nav vien tukši vārdi, kur misticisms iet rokrokā ar realitāti. Apsveicams taustiņnieka Santeri Kallio ieguldījums noskaņas radīšanā. Ģitārspēle nav diez ko mainījusies kopš Elegy laikiem, tie paši vecie meldiņi, kas pirms desmit gadiem priecēja manas austiņas. Laikam jau vislielākās pretenzijas man ir pret jaunā vokaļora dziedājumu, kas ja arī sākumā šķiet diezgan veiksmīgs atrisinājums Pasi Koskinena aiziešanai no grupas, pēcāk, pēc vairākkārtīgas albūma atkārtotas noklausīšanās, smagi atspēlējas, nu nav vairs te tā dziļuma, rotaļīguma, atklātības.            

Tā nu es ielieku CD savā austiņaparātā simt tūkstoš pirmo reizi, man negribas atzīt, ka Amorphis ir miris ..      

Korķis