Viens no labākajiem pērnā gada albumiem, un labākais no konkrētā žanra pēdējo gadu laikā. Biju arī savulaik par šo uzrakstījis recenziju, atļaušos to še iekopēt:

"Pēdējā laikā mana interese par piparotu gaļu bija manāmi sākusi koncentrēties gandrīz uz tikai to, kas satur proteīnus un taukus, un mazāk uz to, kur ir trokšņaini ģitārrifi un nikni rūcieni. Kaut kā viss brutālajā nāves metālā un tās krustojumā ar malējserdi likās jau dzirdēts, pazīstams un rutīnā ieslīdzis. Tratatā tratatā, ruk ruk, kvī kvī un beigta balle, nekā jauna vai sevišķi saistoša. Nu tā vismaz man likās, līdz joka pēc neievērtēju brigādi no Francijas ar vārdu Benighted. Grupa pastāv kopš 1998. gada, un kopš tā laika ir izdevuši jau piecus albumus, kas visi, īpaši jau pēdējie trīs, izpelnījušies lielu atzinību to ļaužu starpā, kas tos noklausījušies.

Pats sākums neko pārsteidzošu nesagādāja, tomēr, jo vairāk klausos, jo platāks stiepjas smaids ģīmī un vairāk sāk ekstremitātes raustīties un galva purināties. Šie brutālās desas spēlmaņi izmanto visai plaša spektra ietekmes, tās atjautīgi kombinējot, un lai gan dažbrīd liekas, ka dziesmas sevišķi cita no citas neatšķiras, par monotonitāti nevar būt ne runas, jo dziesmu plūdums svaidās un raustās tikpat izmisīgi kā sajūsminātā klausītāja matu ērkulis, tai pat laikā nekļūdams haotisks. Ja vajadzētu raksturojumam salīdzināt ar kādām zināmām grupām, es pat nezinu, ko varētu saukt kā līdzīgu; pirmās asociācijas man bija tā mazliet kaut kas no kanādiešiem Neuraxis, drusku arī no aizokeāna šizogalvām Cephalic Carnage – skanējuma dažādības un dažbrīd diezgan izteikta melodiskuma dēļ; to tad kombinējam ar tipiska slam death a la Dying Fetus ietekmēm, piesviežam klāt šo to no zviedru brutāli harmonisko tehnikas meistaru Spawn of Possession un Anata tendencēm, un pa virsu vēl uzmaucam šo to no diezgan klasiska grindcore, un tad jau iegūtais rezultāts varētu būt samērā tuvu Benighted skanējumam.

Vokālists Julien Truchan ir vienkārši lielisks. Ir diezgan pagrūti noticēt, ka vokālu izpilda viens cilvēks, jo tas nepārtraukti variē no absolūtas klasikas – Schuldiner’īgiem un Tardy’iskiem piesmakušiem pus-growla stenējieniem – līdz izmisīgiem kviecieniem, sausiem rējieniem, sulīgiem rukšķiem un pat lieliskiem burbuļojošiem kanalizācijas cauruļu trokšņiem, kuri pa spēkam ir tikai retajam grindcore vokālistam. Vienā no dziesmām – Grind Wit – klausītājs tiek gluži negaidot šokēts ar... repu franču valodā! Tomēr tas fragments ir tik eleganti iekombinēts un gana īss, lai neliktu viebties arī konservatīvākajiem desas klausītājiem. Protams, arī pārējie grupas dalībnieki savus instrumentus pārvalda nevainojami, un albums ir arī gana labi noproducēts, lai to visu varētu saklausīt. Temps lielākoties ir visai augsts, bet visai bieži tiek lauzts, vispār Benighted brīžiem diezgan pietuvojas akcentēti tehniski spēlējošu grupu sniegumam, ne mirkli nezaudējot to, ko angliski sauc par catchiness – latviski būtu tā kā pievilcīgums, lipīgums? Albums ir pilns dzīvīguma, nekļūstot mehānisks vai sintētisks, un līdztekus veiksmīgi sabalansētai skaņai liela loma tajā ir arī dziesmu struktūrai - rifi ir tik izteiksmīgi un efektīgi sakombinēti, ik pa brīdim uzpeldošās harmonijas tik iederīgas, bungas tik precīzas un daudzveidīgas (nebūs te ilgstoši, notrulinoši blastbeat’i), ka par muļķībām nemaz nav laika domāt.

Kopumā ņemot, tiešām lieliski nostrādāts albums visādā ziņā – gan idejas, gan izpildījums, gan ieraksta kvalitāte ir no visaugstākajiem plauktiņiem. Taisnības labad varētu bilst, ka nekā paša par sevi revolucionāra jau gan te nebūs, tomēr tas azarts un smeķīgums, ar kādu viss tiek pasniegts, ir reti sastopams. Pilnīgi noteikti ļoti rekomendējama grupa!"

Tipo uzrakstīji, bet neatsūtīji? Vai es palaidu garām? :o

Nē, tev neesmu sūtījis.

Nu re, uzreiz cita lieta! Vienreiz paklausījos, neaizķēra, bet izlasot "komentāru" nevis "recenzuhu", domājams noklausīšos vēlreiz.

Fufelis.

šitie iegrieza sasodīti labi, pirmo reizi kad izdzirdēju, savilkos no neta visu par viņiem. primitīvi un lipīgi.

Nu zin, atkal līdz beigām neizturēju. Viss jau ok, bet nu tādas bandas, kas spēlē ne vairāk par "ok" ir miljons. Neredzu iemeslu, lai veiktu atkārtotu ieraksta atskaņošanu, jo iekš det/grind ir pietiekami daudz vīriešu, kas močī "ļoti ok", nevis tikai "ok". Pat daudzām, nosauksim to tā - B un C kategorijas bandām ar sūdīgākiem ierakstiem pavīd savdabīgas nianses, bet šādiem puikiem viss ir tik tīrs un garlaicīgs, ka viņu nepieciešamības koeficients ir kaut kur ap nulli.

Bet vispār, nopietni, es ļoti gribētu lai cilvēki, kas spēj rakstīt, saņemtos un pārņemtu šito vienrindīšu recenziju stafeti izsmeļošākā posmā. Saņemties kaut uz vienu recenzuhu mēnesī būtu svētīgi.

Ņemot vērā, ka tieši šāda veida dezņiku neklausās, likās diezgan okeij, ja jāklausās reizi divas mēnesī. Nekas oriģināls muzikāli, bet vietām ritmiskie zīmējumi samērā feini. Vislabāk patika tituldziesma Icon, riktģi benedictions jautrajā kačīgajā stilā... pārējās albūma dziesmas saplūst vienā masā. Kāpēc man ne visai patīk šāda desinieka veids, principā dziesmu rifiem nav kontinuitātes, var izārdīt, piemēram, 3 dziesmas un rifus savā starpā šaflā samaisīt, un principā nekas nemainīsies, jo nekāda jau filozofiskā doma dziesmās ārā nelaužās, nomočīt un viss, bet dažreiz arī to tikai vajag, sevišķi kātojot pār VEF tiltu >:)

Jā, šie čaļi mani parāva. Man ir izvirzijušies tādi trīs favorītiņi - Grind Wit, Slut un Icon. Pārējās dziesmas gan škīet tādas pārāk vienādas un ne īpaši baudāmas, bet kā fona mūzikai šis albūms ir vairāk kā ok.

vokāls *slapjums*