Šis gan varētu nebūt "Ancient Rites" jaunākais albums (viņu daiļradē neorientējos, pirmo reizi dzirdēju viņus dzīvā veidā šogad Wackenā, kur man viņi iepatikās pietiekami, lai sagribētos iepirkt disku); man neizdevās atrast iznākšanas gadu diska bukletiņā, bet šķiet, ka varētu būt datējams ar 2001. gadu. Albuma nosaukums ir "Dim Carcosa" un tajā ietvertas 11. dziesmas ar kopējo garumu 46:25. (Pēc visa spriežot, Carcosa ir kāda sena mītiska pilsēta, kas, iespējams, atradusies kaut kur Francijas dienvidos). Bukletiņš pats ir pabiezs un satur samērā daudz informācijas - visus tekstus un sīkiem burtiņiem sarakstītus katras dziesmas tapšanas idejiskos pamatus, bet to visu vēl nēsmu pacenties izlasīt.
Tātad, paši Ancient Rites nāk no Beļģijas un, kā redzēju Wackenā, izskatās jau ar krietnu stāžu un ir sapulcinājuši ne mazums uzticamu fanu. Stilistiskā ziņā grūti viņu mūziku aprakstīt, bet brīžiem tas pat atgādina Skyforger veikumus. Lielākoties tiek zāģēts diezgan ātrā tempā klasiskās black tradīcijās, bet tas viss tiek kombinēts ar simfoniski skanošiem keybordiem un speedmetālam raksturīgiem ģitāru solo, kā arī lēnām un liriskām pārejām. Vokāls ir samērā skaidrs raw bez īpašas ķērkšanas, spiegšanas vai rūkšanas, vietām parādās arī tīrs melodisks dziedājums. Tēmas lielākoties ir par seniem laikiem, leģendas, kaujas u.tml. Ir arī kristietības noliegšana, bet tiek iztikts bez fanātiskas zaimošanas. Par 95% teksti ir angļu valodā, bet gabals "Gotterdammerung (Twilight of the Gods)" ir pa pusei vāciski, kurpretī "On golden fields (De Lēuven dansen)" piedziedājums ir, šķiet, flāmu valodā.
Albums iesākas ar intro "The Return", kurā teksta ir tikai viens pants (tas atrodams arī dziesmā "...And the horns called for war"), kuru dzied tāda pieaicināta vokāliste kā Ciara un izmantotas tiek tikai klavieres un laikam uz sintjika spēlēts orķestra atdarinājums; tikko sāk rasties šaubas, vai šajā albumā vispār metāls būs dzirdams, tā šis gabals beidzas un ar kārtīgu zāģi sākas nākamais. Var atviegloti nopūsties, jo tāpat tiek griezts tālāk līdz 8. dziesmai "Remembering", kas ir lēns un diezgan īss instrumentāls atelpas brīdis pirms vēl pāris enerģiskiem gabaliem, un pēdējā dziesma ir tituldziesma, kas reizē arī skan kā outro - rāmi un klusi.
Izsakot savas subjektīvās domas, jāteic, ka kopumā man šis albums pēc kādu 4 reižu noklausīšanās ļoti patika. Dziesmas, kas ir ieturētas vienā stilā, tomēr neizklausās vienādas, bet izcelt kādu, kas man patiktu krietni labāk vai krietni sliktāk par pārējām, pagaidām īsti vēl nevaru. Kaut kā drusku manās acīs izcēlās "Lindisfarne (Anno 793)" un "On golden fields (De Lēuven dansen)", kur ieskanas arī folkam raksturīgi motīvi. Diemžēl nēsmu dzirdējis neko citu no šīs grupas, ja neskaita 45 min. setu W:O:A, tāpēc salīdzināt ar citiem viņu veikumiem nevaru. Kaut ko sliktu pateikt vai pakritizēt diezgan pagrūti - neko tādu, kur īpaši piesieties, vēl nēsmu atradis, tomēr līdz īstam šedevram drusku kaut kā pietrūkst, tāpēc lieku 9 no 10.
Resursi: Ancient Rites mājaslapa
Intars Berķis.
Esmu dzirdējis arī vienu citu; kaut kādu diezgan vecu, pēc visa spriežot. Tas bija tādā kā raw black/death stilā bez jebkādiem taustiņiem vai melodiskas dziedāšanas.