Domājams, ka tādu vokālistu kā Tim Owens, ar iesauku “Ripper”, nevienam sevišķi priekšā nav jāstāda – gan jau atcerēsies, ka neviens cits kā viņš deviņdesmitajos gados uzturēja pie dzīvības leģendāro Judas Priest, no kurienes viņš pārceļoja uz gandrīz tikpat pazīstamo amerikāņu apvienību Iced Earth. Arī tur viņam izrādījās tāda kā glābēja loma – ja ne viņa vokālās dotības, tad pēdējais Iced Earth albums būtu uzskatāms par neizdevušos. Nu paralēli tam viņš ir arī nodibinājis savu grupu ar nosaukumu Beyond Fear, kur beidzot viņam ir iespējas izpaust savu radošo potenciālu, jo abās minētajās virslīgas komandās šī iespēja viņam ir bijusi minimāla, sak, tavs pienākums dziedāt, bet kad dziesmas jāraksta, tad pastāvi pie ratiem.
Nu, kad atklātībā nonācis Beyond Fear debijas albums ar tādu pašu nosaukumu, jāsecina, ka velti Rippers ticis tā abižots – ņemot vērā, ka viņš ir piedalījies visu šajā albumā esošo dziesmu tapšanā, turklāt puse no tām ir principā tīri uz viņa sirdsapziņas, nav nemaz tik draņķīgs komponists. Mūzika šai albumā kopumā raksturojama kā heavy metal, ar izlēcieniem uz vienu vai otru pusi. Piemēram, sākuma dziesma “Scream Machine” ir speed metal gabals, kas ar saviem thrashīgajiem rifiem, ātrumu, agresiju un negantajiem ķērcieniem taisni vai no kātiem gāž. Turpmāk albumā dziesmas kļūst daudzveidīgākas, arī ievērojamais Rippera balss potenciāls tiek izmantots daudz plašāk. Netrūkst mēģinājumu apvienot klasiskas heavy metal vērtības ar modernākiem grūviem, kas gan varbūt ne vienmēr izdodas sevišķi spoži, taču ir arī ļoti labi piemēri – “Coming at You” vai “I Don’t Need This”, kuras sākums izteikti atgādina kaut ko no vecajiem Black Sabbath. Lielai daļai albuma cauri jūtams “Jugulator” gars, kas nav nekāds brīnums – pirmkārt tādēļ, ka Rippers tajā piedalījās, otrkārt tādēļ, ka arī tas bija mēģinājums apvienot tradicionālo metālu ar modernām tendencēm.
Tas gan viss ir pupu mizas, jo galvenais šeit tomēr ir un paliek vokāls. Ja pati mūzika lielākoties ir diezgan nepretencioza un ne ar ko īpašu neizceļas, tad vokāls ir izcils no A līdz Z. Protams, ja jums ir izteikta alerģija pret spiedzīgām balsīm, tad varbūt drošāk ir ar Beyond Fear nekrāmēties; kaut arī te nav nemitīga spiegšana falsetā (par laimi!), tomēr arī no tās Rippers neizvairās, dažādībai ik pa brīžam arī kāds spiedziens iesviests, taču izmantotais balss diapazons ir ļoti plašs. Šķiet, ka šajā albumā Rippers beidzot ir pielāgojis dziesmas savai balsij, nevis otrādi, kas arī bieži vien ir cēlonis ne sevišķi veiksmīgai vokālista aizvietošanai – lai atceramies kaut vai Blaze Bayley; Iron Maiden dziesmās viņa balss nebija sevišķi pārliecinoša, toties grupas Blaze daiļradē atklājās jauni apvāršņi. Līdzīgi arī šeit – Rippers ļoti labi zina, kā viņš var un grib dziedāt, un tā arī dara, bet mūziku kā pavadījumu pielāgo pēc vajadzības.
Īsāk sakot, šis ir albums, kas neliek saspringt un iedziļināties klausoties, te var vienkārši izbaudīt skanējumu, no tā nenogurstot. Savukārt tas, vai Beyond Fear sniegs jums baudījumu, stipri atkarīgs no tā, vai patīk vai nepatīk tāda tipa vokāls.
Vērtējums: 8/10
Intars