Kā pirmie spēlēja bijušie Gust of Anger, kas tagad nosaukumu mainījuši uz Method. Bet tas arī ir vienīgais, kas radikāli mainījies, jo mūzika gan ir palikusi tāda pati – tāds drusku īpatnējs mistrojums no thrash un hardcore labā profesionālā līmenī. Vispār Method man patika diezgan labi, vienīgi kāds brītiņš pagāja, kamēr apradu ar savdabīgo stilu, jo pašmāju koncertos šie reti uzstājas. Nodragāja kā pieklājas, un gribas cerēt, ka viņi pacentīsies vēl sacerēt ko jaunu un arī publikai atrādīties biežāk.

Pēc tam uz skatuves kāpa ziemeļu kaimiņi – Horricane. Nezinu gan, kāpēc vienam otram tas, ka viņi izklausās līdzīgi Morbid Angel, liek tur spļaudīties un par plaģiātu saukāt. Netaisos noliegt, ka bija jūtama spēcīga iepriekšminētās grupas ietekme, tomēr Horricane man bija ļoti patīkams atklājums. Tik labu death metal no Baltijas valstīm reti gadās dzirdēt, un uzstājās šie visai iznīcinoši, smukā ierindā savus ērkuļus vēdinādami. Vienīgi sintezatorists vairāk kā pārpratums likās; pirmkārt, uzskatu, ka vispār sintezators ne pārāk iederas šajā stilā, otrkārt, sintezatorists uz skatuves vairāk pildīja dekorācijas lomu, jo lielāko koncerta daļu viņa spēlēto instrumentu saklausīt varēja tikai ar lielu piepūli, bet uz pāris pēdējām dziesmām tas tika iegriezts pārāk skaļi un tas, manuprāt, krietni sabojāja visādi citādi teicamo skanējumu.

Preternatural priekšnesumu dzirdēju tikai daļēji, jo lielāko daļu no tā laika pavadīju sarunā ar Novy (Vader un Behemoth basistu). Pārāk vērtīga gan mūsu saruna nebija, jo par Novy svešvalodu zināšanām man pirms tam bija labāks priekšstats, bet nu sparasties varējām; kā par brīnumu, šim bija labas atsauksmes par Behemoth koncertu Rīgā pirms 2 gadiem, ko apmeklēja nožēlojami maz tautas. Kad atnāca kaut kāda meitene, tad nu arī liku šo mierā un gāju klausīties Preternatural. Spēlēja tīri labi, un, šķiet, atšķirībā no dažiem citiem, vienīgais, kas man šīs grupas mūzikā likās līdzīgs Dimmu Borgir, bija DB kavers. Kopumā laikam bija OK.

Skyforger spēlēšanu un dziedāšanu šoreiz pavēroju no trepītēm zāles otrā galā. Iespējams, arī tāpēc brīžiem bija problēmas ar dzirdamību, piemēram, no Riharda spēlētā solo, kura laikā viņš demonstratīvi pakāpās augstāk, varēja sadzirdēt tikai pāris augstākās skaņas. Bet kopumā šovs bija labs, vairākas koncertos reti dzirdamas dziesmas, un šoreiz varējām dzirdēt arī vairāk no vecajiem albumiem. Karogs gan bija šķībi piekārts J

Savukārt daļu no Neglected Fields uzstāšanās laika es pavadīju apakšā bārā, igauņu istabā runājoties ar kādu bārdainu igauni, ko es sākumā kļūdaini noturēju par kādu no Horricane. Šis man iedeva savas heavy metal blices Herald demo disku, kā arī igauņu metāla izlasi un prasīja, lai dodot arī feedback’u, bet to izdarīšu kādu citu reizi. Bet runājot par Neglected Fields uzstāšanos, varu teikt, ka žēl, ka tik reti to sanāk redzēt, jo viņu spēlētais technical death man patīk itin labi. Šoreiz neizpalika arī dīvainais, bet vienalga labais Prodigy Breathe kavers, kas dzīvajā skan vēl labāk un dusmīgāk, nekā ierakstā. Prasās gan pēc jaunām dziesmām, jo četrus gadus spēlēt vienu un to pašu par sevišķu kreativitāti neliecina.

Un tad beidzot bija kārta pasākuma hedlaineriem – slavenajiem poļiem Vader. Skaidri bija redzams un dzirdams, ka iesācēji viņi nav nepavisam – tehniskā ziņā nebija kur piesieties. Spēlēja ļoti labi, ar skaņu viss bija kārtībā, iedvesmas arī, kā likās, netrūka. Diemžēl laikam iepriekšējās grupas un droši vien arī alus bija diezgan nokausējis publiku, jo sevišķu atsaucību nemanīja, kaut arī zāle bija pilna, lielākā publikas daļa nekādu atsaucību neizrādīja, stāvēja kā tādi igauņi J  Bet nu Vader pa to laiku ņēmās uz skatuves savai slavai atbilstošā līmenī. Arī traumētā bundzinieka Doc aizvietotājs Daray šo arodu pieprot labi un grabināja savus kastroļus tā ka maz nelikās. Citi te saka, ka esot bijis vienmuļi, apnicīgi – es tā neteiktu. Jā, varbūt tā varēja likties cilvēkiem, kam Vader nav sevišķi tuvs, bet domāju, ka tie, kam patīk, nebija vīlušies. Priecēja fakts, ka vokālists/ģitārists Peter bija papūlējies apgūt pāris vārdis latviski un ar tiem tad arī publiku uzrunāja. Uz beigām, kas pienāca nepatīkami ātri, gan laikam arī publika kaut cik bija pavilkusies, parādījās daži, kas nekautrējās publikā palēkāt, un kad Vader nozuda no skatuves, uz tās uzlīda divi jaunieši, no kuriem viens gan ātri tika nodzīts lejā, bet otrs pa to laiku bija pieklupis pie mikrofona un mēģināja sakūdīt publiku, lai tak protas un sasauc šos atpakaļ. Tas, par laimi, arī galu galā tika izdarīts, un šie atnāca un noblieza vēl vienu gabalu. Ar to tad arī koncerts beidzās.

Rezumējot visu iepriekšrakstīto var teikt, ka koncerts bija ļoti labs, visas grupas nospēlēja gods godam, un ne par vienu nevaru teikt, ka nebūtu paticis. Pirmajā vietā es liktu tos pašus Vader – viņu “stāru” statuss tomēr ir pelnīts; otrie manā skatījumā būtu Horricane, tālāk gan pagrūti grupas sarindot. Diemžēl gan publika nedaudz apslāpēja pēc vairākiem iepriekšējiem Latvijas končiem radušos cerību, ka metāla lietas šeit atkal sāk iet kalnup – pirms dažiem gadiem kinostudijas koncertos ar aptuveni tādu pašu ieejas cenu ļaužu bija krietni vairāk... Bet no otras puses – ja sapulcētos tikpat daudz tautas, tad “Salamandrā” būtu diezgan pašauri.

Intars.