Nu tā, kādu laiciņu atpakaļ iznākušais 10 – tais Paradise Lost albums nonāca manās rokās uzreiz, kad parādījās Latvijā, bet nu vajadzēja ilgāku laiku, lai ko normāli uzrakstītu par šo disku, jo sākuma sajūsma liedza savā ziņā objektīvi pavērtēt dziesmas, nu tad tagad....
Noklausoties šo „Paradise Lost” radās doma, ka.... „aplis” ir noslēdzies. Skatoties no pirmajiem Paradise Lost albumiem „Lost Paradise”, „Gothic” un „Shades Of God” (1990 – 1992), pāreja uz „Icon” un „Draconian Times” (1993 – 1995), neliels lēciens uz „One Second” (1997), tad notika lūzums uz „Host” (1999), tad iepriekšējā muzikālā virzība sāka atgriezties – „Believe In Nothing” un „Symbol Of Life” (2001 – 2002).... un tagad pēc triju gadu gaidīšanas Paradise Lost ir nonākuši pie... 2005 gada „Draconian Times”? Nu, pinīgi iespējams, kaut arī tik viennozīmīgi šo disku vērtēt nevajadzētu, tas drīzāk ir vislabākais no visas mūzikas, ko grupa jebkad ir spēlējusi... un manuprāt es nepārspīlēju.
Kaut gan es parasti rakstu recenzijas par Doom metal grupu albūmiem, šoreiz mans pienākums bija uzrakstīt par savas mīļākās Death metal grupas Nile jaunāko albūmu Annihilation of The Wicked. Kopumā var sacīt, ka šis albūms ir ļoti līdzīgs pēdējiem diviem Black Seeds of Venegance un In Their Darkened Shrines. Tikai, Annihilation of The Wicked ir vājāks par pieminētajiem albūmiem... Vai Nile ir sevi izsmēluši...?
Gronibard ir ākstu apvienība no Francijas, kas spēlē pornogrāfisku grindcore ar gejisku ievirzi. Pavisam maziņš 20 minūšu mini CD bez jebkādas muzikāli paliekošas vērtības atgādina Excrementory Grindfuckers sacelto jautrības vilni, parodiju vietā iztiekot ar vienu Exit 13 un vienu Disrupt koveri. Pats grindcore šeit skan klasiski, bez nekādiem dusmīgiem death un citiem piejaukumiem, līdz ar to arī ir smags punk/hc. Ātrs, kačīgs alus tempjamais Blood Duster un Excrementory Grindfuckers krustojums. Protams, ka ar tādām grupām ir pilnas malas, bet šis skan tik smuki un patiesi, ka grēks mest ārā. Visādi Asshole Parade, Fuck… I’m Dead salīdzinājumā ar Gronibard ir pilnīgi nīkuļi, kas neko nesaprot no jautrības. Ģitārspēle ir elementāra, nekādas virtuozitātes, ar pāris šķībām vietām, vokāls skan kā ar petroleju noliets gejs cāļa tērpā ar sērkociņu rokās. Uz albuma beigām šur tur pavīd tizls sintūzītis, un pēdējās četras dziesmas iziet uz pilnīgu akustisko šovu. Tā kā atkal nākas iet pēc alus un desiņām lai turpinātu veiksmīgi iesākto zoles partiju. Vienvārdsakot viens labs, jestrs draņķis.
Fauns
Pēc nosaukuma nepateiksi, ka varētu būt kautkas klausāms. Albuma nosaukums pat ir tik stulbs, ka pāriet vēlme vispār skatīties viņa virzienā. Bet, neskati disku pēc vāciņa, jo iekšā slēpjas viens no labākajiem death/grind kādu nācies dzirdēt. Intro ir pilnīgi stulbs, kā tam arī jābūt, kam seko Cryptopsy ’96/Dying Fetus ‘96 stila gūrdziens uz nesoša ritma, kas papildināts ar garšīgu riffu, un tā tas turpinās lielākoties visu albumu. Bungas ir ražotas uz kompja, un sūds ar viņām, jo te visa burvība ir ģitārās, un kopējā skanējumā kā tādā …ko? Pirkstu tirināšanas pa grifu atstāto skaņu noskaņa atsit Avulsed gabalu Sick Sick Sex.
Vecākais Latvijas viduslaiku militārās vēstures klubs "Livonieši" izsludina jaunu biedru rekrutēšanu.
| Lietotāji | ||||
|
Grupa FRAILTY piedāvā noklausīties dziesmu Silent Winter.mp3 (7.1 MB)
Grupa Frailty ir dibināta 2003. gadā. Pa šo laiku grupa piedzīvojusi vairākas sastāva izmaiņas, taču muzicēšanas stils nav mainījies no paša pirmsākuma – moderns Doom/Death metal ar tendenci virzīties uz Melodic Death un Funeral Doom pusi. Frailty muzikāli cenšas atspoguļot tumšāko un smagāko cilvēka eksistences pusi. Dziesmu vārdi ir piesātināti ar tumšu noskaņu, traģiskām noskaņām un apziņu par iznīcību. Tomēr, nav aizmirsts par Doom metal tradicionalo lirikas poētismu. Šajā ziņā, Frailty alternatīvas nav.
Jau tā milzīgajā gūzmā ar grupām, kuru nosaukumi sākas ar “necro-“, virs ūdens nemaz ne tik sen uzpeldējis vēl viens līķu cienītājs, šoreiz viens no ēdājiem, proti, Necrophagist. Nāk tas iz Vācijas un pagaidām ir izdevis 2 albumus, no kuriem jaunāko – 2004. gada “Epitaph” – lūkošu še apskatīt. Pēc grupas nosaukuma spriežot, šie četri tipiņi varētu spēlēt kādu brutālu, asinīm un ekskrementiem nošķiestu death/grind par rotāšanos ar zarnām, ģenitāliju ēšanu un tamlīdzīgām mīļām riebeklībiņām. Nešaubos, ka to viņi varētu darīt, ja vien gribētu, tomēr Necrophagist muzikālais stils gan ir drusku cits – tas ir ātrs, kapājošs, samērā melodisks un sasodīti tehnisks death metal.
Savulaik Death Metal pasaulē notika pavērsiens – blakus ASV Death Metal skolai radās tā sauktais zviedru Death. Manuprāt, līdzīgi tagad var runāt arī par Doom Metal – tradicionalais angļu Death/Doom ir ieguvis sev brāli no ASV. Tikai amerikāņu brālis izceļas ar to, ka ir nesalīdzināmi smagāks un šausmīgāks iepretī angļu melanholiskajam un smalki brutālajam Death/Doom. Spilgtākais ASV Doom Metal skolas pārstāvis neapšaubāmi ir EVOKEN. Viņu jaunākais albūms ANTITHESIS of LIGHT ir pierādījums, ka Anglijas doomeri varētu arī tikt gāzti no troņa...
