Kad uzmetam aci albuma dibengalam, redzam, ka čikanosīgajam puisim ar saulesbrillēm mugurā ir nevienas citas grupas maiciņa, kā Avulsed. Pēcāk konstatējam, ka tas ir tas pats Dave Rotten no Avulsed, kurš rukšķinās, pēkšķinās un visādi citādi izdarās ar savu perverso mutīti. Otrs cilvēks ir David Nigger (ex- Intoxication, ko nav nācies vēl ieklausīt, diemžēl), kas visas ģitāras partijas štuko un raksta pats, kā arī piedevām parūpējās par bungu sintēzi. Iespējams, ka tas arī ir iemesls Christ Denied garšīgumam, ka pie lietas ķēries īstais kēkss, un nav nevienam ļāvis iejaukties viņa radītajās gaisa vibrācijās.

Šur tur pavīd pa koverim. Te tas ir Goreaphobia, te Pyrexia, un beigu beigās Infernal Majesty, bet no konteksta ārā tie nelec, atskaitot pēdējo, piemeklēti ir ļoti attiecīgi un izpildīti ar mīlestību. Vokāls ir ļoti patīkams līdz jau minētajam deviņdesmitsestīgajam rūcienam, kas ir visai patizls un apnicīgs, kad viņu atkārto vēl un vēl. Tās vietas varēja arī atstāt tukšas. Toties pēkšķis ir ļoti augstā līmenī, atgādina to pašu smuko cūciņu no Anal Blast, un patīkamā kārtā tiek izmantots daudz un dikti, arī zemais rukšķis ir smuks, kad Deivs uzņem ātrumu. Brīnišķīga klausāmviela. Oriģināls skanējums, noskaņa, vokālā masturbācija… Runājot par noskaņu, Christ Denied piemīt prasme caur kapāšanu izdabūt arī kopējo melodiju, kas kā milzīgs, kantains, marmora penis var izslieties zilajās vasaras debesīs (“Castration In the Name Of God” un “The Blasphemous Reflections Of A Disbalanced Paranoid In The Corridor Of Death, Sentenced By An Unjust Charge Of Child Molestation”), vai arī kā vidēja izmēra tārps locīties caur pusdzīvu kniebējmuskuli (Impale The Fraud, Festerchrist, No Salvation).

Fauns