Nu par cik vairums koncertu neatceras pilnībā, uzrakstīšu es ar kaut ko. Pats brauciens man bija bez romantikas, t.i. ne ar autobusu, bet toties bez galvassāpēm par mājās tikšanu. Elejā tika patērēti vēl lati, un tad pāri robežai. Jonišķu centrā tika satikti tautieši, kas izlīdzēja neapzinīgākiem no mums tikt pie litiem. Pašā kepingā “Plugo Brolai” bija diezgan lielas izmaiņas, saceltas koka mājiņas, parādījušās stipri vairāk sēdvietas, izraktajā grāvī saliets ūdens, uz saliņu sacelti tiltiņu, nu vienvārd sakot skaisti. Teltīs gulošie gan žēlojās par cinīšiem, jo telts vietas bija atkal svaigi izcirstā vietā.

Biju nolēmis uzrakstīt kārtīgu aprakstu, bet leišu alus dara savu, tāpēc koncertu gandrīz neredzēju, un tad jau tikai tādas alus ziņas vien sanāks. Gan jau kāds, iespējams, pat vairāki,
uzrakstīs kaut ko labāku. Mēs - autobuss, kas no Rīgas izbrauca pulksten 13.20., ieradāmies diezgan precīzi, laikam kādu pusstundu pirms četriem. Pēc latviešu apdzīvotās nometnes puses atrašanas, kur mūs sagaidīja jau diezgan iespaidīga izdzertā alkohola pudeļu grēda un sarkanbaltsarkanais karogs, un telšu uzcelšanas nākamās piecas vai sešas stundas pavadīju uz bluķa ar vairākiem iepriekš nepazīstamiem letiņu metalurgiem risinot dažādas sarunas un cilājot alus kausus.

Ar lielu nožēlu esam spiesti jums darīt zināmu, ka no mums šķīries Frostmourn (nu jau diemžēl bijušais Agares bundzinieks). Vieglas Tev...

Kaut kā tā nu ir sanācis, ka šī beļģu “gaļinieku” grupa – Aborted - ir mani ieintriģējusi, tā nu ar sadomāju dažus vārdus sacīt par viņu pagaidām pēdējo garadarbu (neskaitot šīgada ar bonusiem papildināto EP).

Nedaudz iz vēstures: grupas dibināšana ir datēta ar 1995. gadu, bet pirmais demo ieraksts "The Necrotorous Chronicles" izdots 1998. gadā; uz šo brīdi Aborted ir izdevuši 3 pilna garuma albumus. Kaut arī nevarētu teikt, ka šī ir īpaši veca grupa, tomēr ir jau paspējuši koncertēt kopā ar tādiem monstriem kā Deranged, Dying Fetus, Vader, Cryptopsy, Kataklysm u.c., kamēr popularitātes ziņā diemžēl pagaidām no tiem nedaudz atpaliek.

Albums "Goremageddon: The Saw and the Carnage Done" ir iznācis 2003. gadā zem leibla "Listenable Records" un ir ļoti iesakāms visiem brutal death/gore metal cienītājiem.

Nu taustāma manta man vēl jāgaida, tāpēc aprakstīšu tīri muzikālo pusi. Iesākumā, šis albūms, ko ir izlaidis “Woodcut Records”, bija jāgaida 3 gadi, jo līdz 2003 gadam Behexen bija līgums ar savu iepriekšējo leiblu.

Sākas viss līdzīgi kā "Rituale Satanum" ar diezgan dīvainu dziesmu, kuras galvenā iezīme ir “ātra”. Lai arī ātrums ir viena no Behexen iezīmēm, un jo īpaši šinī albūmā, tomēr tas nav galvenais raksturojošais lielums. Tas ir raw black metal ar pamatīgiem ģitāras rifiem, patstāvīgi manīgu tempu un labu izpildījumu. Savulaik tieši dēļ mākas labi izmantot tempa maiņu es Behexen salīdzināju ar Horna. Tagad varu teikt, ka Behexen izklausās pēc sevis, nedaudz ātrāks, nedaudz komplicētāks kā "Rituale Satanum", bet ne mazāk labs, progress acīmredzams nezaudējot iepriekšējās vērtības.

Kosmiskais ziemas zellis turpina savus metafiziskos ceļojumus caur mistiskajiem sfēru matriksainajiem kosmo zvaigzhņu ģenerātoru speisiem un veel n-tajām lietām, kas manu tumsonīgo acu priekšā ir vienu vienīgu svešvārdu virknējums. Neinteresanti ir tas, ka progresija šim muzikālajam projektam ir jau iepriekš paredzama un ļoti slīpēta. Tā nepārsteidz ne ar ko radikālu, un notiek pakāpeniski. Žēl ir par Vintersorg un Borknagar lēno saplūšanu, kas tāpat kā progresējošā mūzika attīstās pakāpeniski Vikingu padarīšanas ir aizlidojušas uz citu dimensiju un nav atstājušas ne smaku. "A Microscopical Macrocosm, na na na, la la la. Albums ir interesants, kamēr zīmēšanās ar dzidro vokālu nekļūst apnicīga tā vidusdaļā.

Maigie ex-vikingi pēc nelielas atpūtas dodas tālāk pa "Empiricism" iemīto taku un, vadoties pēc okeānu iekšējās hipotēzes, lidinās kautkur starp elektroīdiem un vēl kautkādiem brīnumiem. Jā... man šķiet es nojaušu, kas ir dziesmu tekstu autors Borknagar un Vintersorg. "Empiricism" bija tiešām izdevies veikums, un "Epic" ir tā otrā daļa. Kā paši saldie zēni jau teica, tiem, kam patika iepriekšējais albums, šis patiks tikpat ļoti, ja vēl ne vairāk. Un tā nu ir balta patiesība.

Skaņa ir tik tīra, ka ar sasvīdušām padusēm kauns klausīties. Ausij patīkams sintūzis, ar atsitienu kautkur šī instrumenta pirmsākumos. Jā jā, tā pati gaudojošā balstiņa, kas brīžiem paspēj uzkrist uz nerviem un skaistas melodijas, kurām bieži pietrūkst asuma. Pārņem sajūta, ka tipiņi cenšas padarīt katru rifu baudāmu, tikai diemžēl tas nav iespējams, jo, kā jau visi labi zinām, sirdi plosoša melodija daudz labprātāk panāk vēlamo rezultātu balstoties uz kontrastiem, kuri šeit ir reti sastopami. Apnīk apbrīnojami ātri.

Exodus ir vēl viena no vecajām thrash blicēm, kas mēģina pierādīt, ka ir vēl dzīvi un tikpat nikni kā pirms piecpadsmit gadiem. Sakarā ar to Nuclear Blast šogad ir izdevis kārtējo Exodus albumu, kam dots nosaukums “Tempo of the Damned”. Dzīvi ir, par to šaubas nerodas, bet kā ar mūziku? Raudzīsim nu, kā tur īsti ir.

Viss sākas ar griezīgu kā nazis ģitāras meldiņu/rifu, uz kura arī tiek jādelēts apkārt visu dziesmas laiku. Saucas šī dziesma “Scar Spangled Banner”,  un tā sola, ka večiem ir ko teikt – ne ko pielikt, ne atņemt, ļoti labs gabals. Līdzīgi tiek turpināts arī tālāk – “War Is My Shepherd” neatpaliek ne par mata tiesu, un rādās, ka Exodus ir gatavi vai gabalos saraut ikkatru pozeri, kas trāpīsies pa ķērienam.

Pēc 14 gadu klusēšanas Bay Area thrash pārstāvji Death Angel, kas metāla vēsturē neizdzēšamas pēdas ir atstājuši ar par stila klasiku uzskatīto albumu “The Ultra Violence”, beidzot atkal ir atpakaļ uz strīpas. Nuclear Blast paspārnē 2004. gadā ir iznācis jauns šamējo albums “The Art of Dying”. Uzreiz varu teikt, ka šis, kaut arī nav gluži tīrasiņu thrash albums, nav arī kārtējais mēģinājums veģetēt uz veciem lauriem. Šeit atrodamas gan lieliskas tipiskā thrash stilā ieturētas dziesmas, gan arī vietām piejaukts klāt drusciņ no grunge un hard rock, taču kopumā garadarbs uzskatāms par izdevušos.

Albums sākas ar īsu akustisku intro, pēc kura seko dziesma “Thrown to the Wolves”. Jau ar pirmajiem rifiem ir skaidrs, ka nekādi joki nebūs, un tā arī ir – šis gabals, kas ir viens no labākajiem albumā, vilties neliek, ar milzīgu enrģiju un ātriem rifiem dragājot teju vai 7 minūtes.